Vai joprojām esat apbrīnas pārņemti?

Mums ar sievu ir bijis liels prieks audzināt savus bērnus netālu no krāšņās Parīzes. Tajā laikā mēs vēlējāmies viņiem sniegt bagātīgas iespējas atklāt brīnišķīgo pasauli. Katru vasaru mūsu ģimene devās garos ceļojumos, apmeklējot pašas nozīmīgākās Eiropas vēsturiskās vietas un pieminekļus, kā arī dabas radītos brīnumus. Beidzot, pēc 22 gadus ilgas dzīves Parīzes tuvumā, mēs gatavojāmies pārcelties. Es joprojām atceros to dienu, kad pie manis pienāca bērni un teica: „Tēt, tā ir kauna lieta! Mēs esam dzīvojuši šeit visu savu dzīvi, taču nekad neesam apmeklējuši Eifeļa torni!”

Šajā pasaulē ir tik daudz brīnumainu lietu. Taču dažreiz, kad tās pastāvīgi atrodas mūsu acu priekšā, mēs tās uztveram par pašsaprotamām. Mēs skatāmies, taču īstenībā neredzam; mēs klausāmies, taču īstenībā nedzirdam.

Savas kalpošanas laikā uz Zemes, Jēzus Saviem mācekļiem teica:

„Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.

Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.”¹

Es bieži esmu domājis par to, kā būtu dzīvot laikā, kad Glābējs dzīvoja uz Zemes. Vai jūs varat iedomāties, ka sēžat pie Viņa kājām, sajūtat Viņa apskāvienu, redzat Viņa kalpošanu citiem? Un tomēr tik daudzi cilvēki, kuri Viņu satika, neatpazina, „neredzēja”, ka pats Dieva Dēls dzīvoja viņu vidū.

Arī mums ir šī priekšrocība — dzīvot īpašajā laikā. Seno laiku pravieši raksturoja Atjaunošanas darbu kā „brīnumainu darbu … jā, brīnumainu darbu un brīnumu”.² Nevienā iepriekšējā evaņģēlija atklāšanas laikmetā nav ticis aicināts tik daudz misionāru, evaņģēlija vēstījums nav bijis pieejams tik daudzām tautām un nav ticis uzcelts tik daudz tempļu visā pasaulē.

Mēs, pēdējo dienu svētie, piedzīvojam brīnumus arī savās personiskajās dzīvēs, tostarp personisko pievēršanos, atbildes, ko saņemam uz mūsu lūgšanām, un bagātīgās svētības, ko Dievs mums ik dienu dāvā.

Apbrīnojot evaņģēlija brīnumus, mēs izrādām savu ticību. Šādi mēs atpazīstam Tā Kunga roku mūsu dzīvē un apkārtējā vidē. Mūsu apbrīnas pilnā attieksme dod arī garīgu spēku. Tā sniedz mums sparu cieši turēties pie savas ticības un iesaistīties glābšanas darbā.

Taču mums ir jābūt uzmanīgiem. Mūsu spējas apbrīnot ir trauslas. Laikam ritot, pavirša baušļu turēšana, vienaldzība un pat apnikums var padarīt mūs nejutīgus pat pret ievērojamākajām evaņģēlija zīmēm un brīnumiem.

Mormona Grāmatā ir raksturots laika periods pirms Mesijas ierašanās Amerikas kontinentā, kas ļoti līdzinās mūsdienām. Pēkšņi debesīs parādījās Viņa piedzimšanas zīmes. Cilvēki bija tik ļoti apbrīnas pārņemti, ka viņi pazemojās un gandrīz visi pievērsās evaņģēlijam. Taču tikai četrus gadus vēlāk „ļaudis sāka aizmirst šīs zīmes un brīnumus, ko viņi bija dzirdējuši, un sāka aizvien mazāk un mazāk brīnīties par zīmēm un brīnumdarbiem no debesīm, … un pārstāja ticēt visam, ko viņi bija dzirdējuši un redzējuši”.³

Mani brāļi un māsas, vai jūs joprojām esat apbrīnas pārņemti evaņģēlija dēļ? Vai jūs joprojām spējat redzēt, dzirdēt, sajust un apbrīnot? Vai arī jūsu garīgie sensori atrodas miega režīmā? Lai arī kādi būtu jūsu personiskie apstākļi, es mudinu jūs ievērot šos trīs nosacījumus.

Pirmkārt, nekad nenogurstiet no evaņģēlija patieso mācību atklāšanas, kā arī atklāšanas no jauna. Rakstnieks Marsels Prusts ir teicis: „Patiesībā atklājumi ceļojuma laikā tiek veikti, nevis atrodot jaunas ainavas, bet gan iegūstot jaunu skatu.”⁴ Vai atceraties, kad pirmo reizi izlasījāt kādu Svēto Rakstu pantu un sajutāt, it kā Tas Kungs uzrunātu jūs personiski? Vai varat atsaukt atmiņā, kad pirmo reizi sajutāt Svētā Gara patīkamo ietekmi, iespējams, pat vēl nenojaušot, ka tas ir Svētais Gars? Vai šie nebija svēti, īpaši mirkļi?

Ik dienu mums ir jāizjūt izsalkums un slāpes pēc garīgajām zināšanām. Tās mēs varam iegūt studējot, meditējot un lūdzot. Dažreiz mēs padodamies kārdinājumam, nodomājot: „Man šodien nav jāstudē Svētie Raksti. Es jau tos visus iepriekš esmu izlasījis.” Vai: „Man šodien nav jādodas uz baznīcu, es neko jaunu tur neuzzināšu.”

Taču evaņģēlijs ir zināšanu avots, kas nekad neizsīkst. Mēs vienmēr varam iemācīties un sajust ko jaunu katrā svētdienā, katrā sanāksmē un katrā Svēto Rakstu pantā. Ticībā mēs turamies pie solījuma: ja mēs „[meklēsim], tad [mēs] [atradīsim]”.⁵

Otrkārt, nostipriniet savu ticību skaidrajās, vienkāršajās un patiesajās evaņģēlija mācībās. Mūsu apbrīnai ir jāsakņojas mūsu ticības galvenajos principos, mūsu derību un priekšrakstu svētumā un vienkāršākajās pielūgsmes izpausmēs.

Kāda māsa misionāre dalījās stāstā par trim vīriem, kurus viņa satika apgabala konferencē Āfrikā. Viņi ieradās no nošķirta ciema, kas atradās tālu, blīvi apdzīvotajā apvidū, kur Baznīcas draudze vēl nebija izveidota, taču tur dzīvoja 15 uzticīgi Baznīcas locekļi un gandrīz 20 klausītāji. Divas nedēļas šie vīri ar kājām mēroja 300 jūdžu (480 km) garo ceļu, ko lietavas bija padarījušas dubļainu, lai viņi varētu apmeklēt konferenci un atgādāt sava ciema Baznīcas locekļu desmitās tiesas ziedojumus. Viņi bija ieplānojuši uzturēties tur visu nedēļu, lai varētu baudīt šo privilēģiju — pieņemt Vakarēdienu nākamajā svētdienā, un tad doties atpakaļ, nesot uz galvām kastes, kas pildītas ar Mormona Grāmatas eksemplāriem, lai dāvātu tās sava ciema iedzīvotājiem.

Misionāre liecināja, cik ļoti viņu aizkustināja šī brāļu radītā brīnuma sajūta un no sirds paustā upurēšanās, lai iegūtu to, kas viņai vienmēr ir bijis viegli pieejams.

Viņa prātoja: „Ja es kādu svētdienas rītu pamostos Arizonas štatā un atklātu, ka mana mašīna nedarbojas, vai es ietu ar kājām uz baznīcu, kas atrodas tikai dažu kvartālu attālumā no manām mājām? Vai arī es vienkārši paliktu mājās, jo man būtu jāiet pārāk tālu vai ja laukā lītu lietus?”⁶ Šie ir labi jautājumi, ko apsvērt mums visiem.

Treškārt, es aicinu jūs meklēt un saglabāt Svētā Gara klātbūtni. Lielāko daļu evaņģēlija brīnumu mūsu maņas nespēj uztvert. Tos „acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, … [tos] Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl”.⁷

Kad Svētais Gars ir ar mums, mūsu garīgās maņas ir vērīgākas un atmiņa modrāka, lai mēs nevarētu aizmirst brīnumus un zīmes, ko pieredzējām. Šī iemesla dēļ, zinot, ka Jēzus grasījās viņus pamest, nefijiešu mācekļi dedzīgi lūdza „par to, ko viņi visvairāk vēlējās; un viņi vēlējās, lai Svētais Gars tiem taptu dots”.⁸

Lai gan viņi bija redzējuši Glābēju savām acīm un pieskārušies Viņa brūcēm savām rokām, viņi zināja, ka to liecības var pagaist, ja vien Dieva Gara spēks tās pastāvīgi neatjaunotu. Mani brāļi un māsas, nekad nepieļaujiet, ka savas rīcības dēļ jūs varētu zaudēt šo dārgo un brīnumaino dāvanu — Svētā Gara klātbūtni. Centieties to saglabāt, dedzīgi lūdzot un dzīvojot taisnīgi.

Es liecinu, ka darbs, kurā mēs esam iesaistīti, ir „[brīnumains] [darbs] un [brīnums]”. Ja mēs sekojam Jēzum Kristum, Dievs sniedz mums liecību „ar zīmēm un brīnumiem, un dažādiem vareniem darbiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc Sava prāta”.⁹ Šajā īpašajā dienā es sniedzu savu liecību, ka evaņģēlija brīnumi glabājas lielākajā no visām Dieva dāvanām — Glābēja veiktajā Izpirkšanā. Šī ir pilnīgas mīlestības dāvana, ko Tēvs un Dēls, kuri vienoti mērķī, ir dāvājuši katram no mums. Kopā ar jums „es apbrīnas pārņemts par Glābēju domāju. … Ak, tas ir brīnums man, tas ir brīnums man!”¹⁰

Kaut mums vienmēr būtu acis, kas redzētu, ausis, kas dzirdētu, un sirdis, kas sajustu Viņa brīnumainā evaņģēlija brīnumus, tā ir mana lūgšana, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.