Dievs mums devis ģimenes

Vai var būt kas skaistāks un dziļāks par vienkāršajiem un šķīstajiem patiesības principiem, kas mācīti Sākumskolas dziesmā? Un jūs — visas Sākumskolas meitenes, kas šovakar piedalāties, — zināt dziesmu, par kuru es grasos runāt. Pagājušajā gadā jūs to mācījāties savā Sākumskolas programmā.

Dziesmas „Dievs mums devis ģimenes”¹ — mēs jau dziedājām šo dziesmu šajā sanāksmē — vārdos mums tiek atgādināts par skaidru doktrīnu. Mēs mācāmies ne tikai to, ka Dievs mums devis ģimenes, bet arī to, ka mēs katra esam daļa no Dieva ģimenes.

Pirmā dziesmas rindiņa māca: „Ir Debess Tēvam ģimene, gan tu, gan es — mēs visi esam Viņa bērni.” No ģimenes vēstījuma mēs mācāmies: „Pirmslaicīgajā dzīvē gara dēli un meitas pazina un pielūdza Dievu kā savu Mūžīgo Tēvu.” Tajā dzīvē mēs mācījāmies par sievietes mūžīgo identitāti. Mēs uzzinājām, ka mēs katra esam „mīļota … debesu vecāku meita”.²

Mūsu laicīgais ceļojums uz Zemes šos patiesos principus nemaina. Mēs visas piederam Dieva ģimenei un esam tai nepieciešamas. Katra ģimene uz Zemes ir citāda. Un, lai arī mēs darām visu, ko varam, lai radītu stipras, tradicionālas ģimenes, piederība Dieva ģimenei nav atkarīga no kāda statusa — no ģimenes stāvokļa, bērnu esamības vai neesamības, finansiālā stāvokļa, sociālā statusa vai pat no tā, kā savu statusu publiskojam sociālajos tīklos.

Mēs esam piederīgas. „Mēs esam mūsu Debesu Tēva, kurš mūs mīl, meitas, un mēs mīlam Viņu.”³

Dziesmas otrā rindiņa papildina pirmo rindiņu. „Viņš mūs uz zemi sūtīja, lai piedzimstam un ģimenē augam”.

Pirmsmirstīgajā dzīvē mēs uzzinājām, ka mums būs nepieciešams mirstības periods. Mēs „[pieņēmām] Viņa ieceri, saskaņā ar kuru Viņa bērni varēja iegūt laicīgo ķermeni un dzīves pieredzi uz Zemes, lai pilnveidotos un beigu beigās īstenotu [savu] dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem”.⁴

Elders Ričards G. Skots paskaidroja, ka „pirmsmirstīgajā dzīvē mums tika mācīts, ka mēs nāksim pasaulē ar mērķi — tikt pārbaudītiem un pilnveidotiem”.⁵ Šo pilnveidošanu mēs piedzīvojam tikpat dažādi, cik dažādas esam mēs pašas. Man nekad nav bijis jāpiedzīvo šķiršanās, pamešanas radītās sāpes un nedrošību vai arī jāuzņemas tie pienākumi, kas gulstas uz vientuļo māti. Es neesmu piedzīvojusi bērna nāvi, neauglību vai tieksmi uz viendzimuma attiecībām. Man nav bijis jāiztur vardarbības izpausmes, hroniskas saslimšanas vai atkarības. Tie nav bijuši mani pārbaudījumi.

Tādēļ šobrīd dažas no jums droši vien nodomā: „Nu, māsa Stīvensa, jūs vienkārši to nesaprotat!” Un es atbildu, ka jums, iespējams, ir taisnība. Es pilnībā nesaprotu jūsu grūtības. Taču caur saviem personīgajiem pārbaudījumiem un grūtībām — tām grūtībām, kas man likušas nomesties ceļos lūgšanā, — es esmu labi iepazinusi To, kurš saprot, To, kam nebija svešas sāpes⁶, kurš piedzīvojis visu un saprot visu. Turklāt es esmu piedzīvojusi visus iepriekš minētos laicīgos pārbaudījumus, raugoties no meitas, mātes, vecmāmiņas, māsas, tantes un draudzenes skatupunkta.

Kā Dieva meitām, kas ievēro derības, mums tiek dota iespēja mācīties ne tikai no savām personīgajām grūtībām; mums jābūt vienotām empātijā un līdzjūtībā, kad mēs atbalstām citus Dieva ģimenes locekļus viņu grūtībās, — kā mēs apņēmāmies to darīt, noslēdzot derības.

Tā darot, mēs arī saprotam un paļaujamies, ka Glābējs zina mūsu šīs dzīves grūtības un var vadīt mūs, lai arī kādas ciešanas un vilšanās nebūtu jāpiedzīvo. Viņš ir patiesā žēlsirdība, un Viņa mīlestība „nekad nebeidzas”⁷ — daļēji caur mums, kad mēs Viņam sekojam.

Kā Dieva meitas un Jēzus Kristus mācekles, mēs „rīkojamies atbilstoši tai līdzjūtībai, kuru Dievs ir iedēstījis mūsu [sirdīs]”.⁸ Mūsu ietekmes mērogs nebeidzas tikai ar mūsu pašu ģimenes locekļiem.

Attēls

Photo of Sister Yazzi and Sister Yellowhair

Nesen man bija iespēja apmeklēt māsu Jazī no Činlī Arizonas staba viņas būdiņā. Kad viņa mani aicināja ienākt savā mājoklī, pirmais, ko es ievēroju, bija daudzās, ierāmētās ģimenes un misionāru fotogrāfijas pie sienām un uz galdiem. Es pajautāju: „Māsa Jazī, cik daudz mazbērnu jums ir?”

Pārsteigumā par manu jautājumu viņa paraustīja plecus. Apjukusi par viņas atbildi, es palūkojos uz viņas meitu, māsu Jelouheiru, kura atbildēja: „Viņa nezina, cik daudz mazbērnu viņai ir. Mēs neskaitām. Visi bērni sauc viņu par „vecmāmiņu” — viņa ir vecmāmiņa ikvienam.”

Māsas Jazī mīlestība nav veltīta tikai viņas bioloģiskajai ģimenei. Darot labu, svētot, rūpējoties un aizstāvot Dieva ģimeni, viņa saprot, ko nozīmē paplašināt savas ietekmes mērogu. Viņa saprot, ka „ik reizi, kad sieviete stiprina bērna ticību, viņa sekmē ģimenes spēku — tagad un nākotnē”.⁹

Trešā dziesmas rindiņa paskaidro mūsu mirstīgās dzīves mērķi: „Dievs devis ģimenes, lai kļūtu mēs tādi, kā vēlētos Viņš.” Glābējs mācīja: „Esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”¹⁰ Vēstījums par ģimeni māca, ka mums, kā mīļotām debesu vecāku gara meitām, ir dievišķa daba, mūžīga identitāte un mērķis. Dievs vēlas, lai mēs būtu vienotas. Dievam vajadzīgs, lai mēs būtu vienotas — meitas, kas ievēro derības, neņemot vērā atšķirības mūsu dzīvēs¹¹, kas vēlas mācīties visu, kas ir nepieciešams, lai atgrieztos Viņa klātbūtnē, saistītas ar Viņu kā daļa no Viņa mūžīgās ģimenes.

„Svētajos tempļos pieejamie svētie priekšraksti un derības dod [mums] iespēju atgriezties Dieva klātbūtnē un būt mūžīgi vienotām ar savu ģimeni.”¹² Priekšraksti, kurus saņemam, un derības, kuras noslēdzam kristoties un svētajos tempļos, vieno mūs ar Dieva ģimeni abās priekškara pusēs, vienojot mūs ar mūsu Tēvu caur Savu Dēlu, kurš lūdza: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.”¹³

Kad mēs izmantojam savu mirstības laiku, lai studētu un pielietotu Glābēja mācības, mēs kļūstam līdzīgākas Viņam. Mēs sākam saprast, ka Viņš ir ceļš — vienīgais ceļš —, pa kuru mēs varam pārvarēt savus mirstīgos izaicinājumus, tapt dziedinātas un atgriezties atpakaļ mūsu debesu mājās.

Pēdējā dziesmas rindiņa atgriežas pie tā, ar ko tā sākās: „Mīlestību jūtam mēs — Dievs mums devis ģimenes.” Tēva iecere Viņa bērniem ir mīlestības iecere. Tā ir iecere, kā vienot Viņa bērnus — Viņa ģimeni — ar Viņu. Elder Rasels M. Nelsons mācīja: „Debesu Tēvam ir tikai divas vēlēšanās Savu bērnu labā … : nemirstība un mūžīgā dzīve, kas nozīmē dzīve kopā ar Viņu debesu mājās.”¹⁴ Šīs vēlēšanās var realizēt tikai tad, kad mēs dalāmies Debesu Tēva mīlestībā pret Savu ģimeni, uzmeklējot citus un daloties Viņa iecerē.

Pirms divdesmit gadiem Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums uzrunāja visu pasauli, izdodot vēstījumu par ģimeni. Kopš tā brīža uzbrukumi ģimenei ir palielinājušies.

Ja mēs vēlamies gūt panākumus, pildot savus svētos pienākumus, kas doti mums kā Dieva meitām, mums ir jāsaprot mūžīgā nozīme un mūsu individuālā atbildība — mācīt patiesību par Debesu Tēva ieceri Viņa ģimenei. Prezidents Hovards  V. Hanters paskaidroja:

„Ir ļoti nepieciešams apvienot Baznīcas sievietes, lai tās kopā ar brāļiem un brāļu labā mazinātu apkārt esošā ļaunuma pieaugumu un virzītu uz priekšu Glābēja darbu. …

Tādēļ mēs jūs dedzīgi lūdzam — kalpot ar savu spēcīgo ietekmi, kas visu vērš uz labu, lai stiprinātu mūsu ģimenes, mūsu Baznīcu un mūsu kopienas.”¹⁵

Māsas, mēs esam piederīgas. Mēs esam mīlētas. Mēs esam vajadzīgas. Mums ir dievišķs mērķis, darbs, vieta un loma Baznīcā un Dieva valstībā, un Viņa mūžīgajā ģimenē. Vai dziļi savā sirdī jūs zināt, ka Debesu Tēvs jūs mīl un vēlas, lai jūs un tie, kas jūs mīl, būtu kopā ar Viņu? Gluži tāpat kā „Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir pilnīgi  …, pilnīgas ir arī Viņu cerības attiecībā uz mums.”¹⁶. Viņu iecere mums ir pilnīga, un jūs varat paļauties uz Viņu apsolījumiem. Par šīm patiesībām es pateicībā liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.