Vecākiem ir svēts pienākums BONIJA D. PĀRKINA Palīdzības Biedrības Vispārējā Prezidente Ģimenes pienākumi Ja es varētu panākt, lai ar vecākiem un Baznīcas vadītājiem notiktu viena lieta, tad tā būtu, lai viņi justu Tā Kunga mīlestību savās dzīvēs, katru dienu, kad viņi rūpējas par Debesu Tēva bērniem. Tas varētu nebūt kaut kas, ko es saku, kas aizskar jūsu sirdis, bet gan tas, ko Gars čukst jums. Sekojiet šiem mudinājumiem. Es skaidri atceros, kad tika sniegts Vētījums Pasaulei par ģimeni: 1995. gada 23. septembrī. Es sēdēju Tabernaklā Vispārējās Palīdzības Biedrības Sanāksmē. Prezidents Hinklijs bija pēdējais runātājs. Viņš stādīja priekšā dokumentu „Ģimene: Vēstījums pasaulei“. Sapulcē valdīja klusums, un arī saviļņojums; tāda reakcija it kā sakot: „Jā—mums ir nepieciešama palīdzība mūsu ģimenes dzīvē!“. Es atceros jūtot to tik pareizu. Asaras nobira man pa vaigiem. Kad es paskatījos uz pārējām māsām, kas sēdēja man blakus, viņas izskatījās it kā piedzīvojam tās pašas sajūtas. Tajā vēstījumā bija kaut kas tāds, ka es nevarēju sagaidīt, līdz saņemšu tā eksemplāru un varēšu to izstudēt. Vēstījums apstiprina sievietes cienību. Un ir nozīmīgi, ka tas pirmo reizi tika sniegts Baznīcas sievietēm Vispārējā Palīdzības Biedrības sanāksmē. Es zinu, ka Prezidents Hinklijs novērtē sievietes. Mēs visi šeit esam kā Baznīcas vadītāji. Mēs esam aizņemti. Bet man ir jāatceras—tāpat kā jums—ka mūsu pirmais pienākums attiecas uz mūsu pašu ģimenēm. Atcerieties, viņi ir viena no nedaudzajām svētībām, ko mēs varēsim ņemt līdzi mūžībā!1 Ņūvels K. Vitnijs bija pirmais bīskaps agrīnajā Baznīcā Kērtlandē. Tāpat kā jūs bīskapi šodien, viņš laikam bija ļoti aizņemts darot daudz labas lietas. Bet viņš bija Tā Kunga pamācīts un viņam tika pavēlēts „ieviest kārtību savā ģimenē“2 (M&D 93:50; slīpraksts pievienots). Māsas un brāļi, šis padoms attiecas uz mums visiem. Daudzi no jums ir vecāki un vecvecāki, vai arī kādu dienu jūs tādi varētu būt. Bet precējušies vai ne, mēs visi esam ģimenes locekļi. Padomājiet par savu pašu ģimenēm. Ko jūs tajās mīlat? Viena lieta, ko es mīlu savā ģimenē: es priecājos par to, ka maniem četriem dēliem patīk būt kopā. Kādu mācību par ģimeni māca Vēstījums? Es vēlētos pievērsties vienai rindkopai „Saskaņā ar Dieva ieceri tēviem ir jāvada ģimene ar mīlestību un taisnīgumu, un viņu pienākums ir rūpēties par dzīves vajadzību apmierināšanu un savas ģimenes aizsardzību. Mātes galvenokārt ir atbildīgas par savu bērnu audzināšanu. Pildot šos svētos pienākumus, tēviem un mātēm ir pienākums, lai viņi kā līdzvērtīgi partneri palīdzētu viens otram.“2 Es mīlu šos vārdus: „saskaņā ar Dieva ieceri“. Vecāki ir daļa no mūsu Debesu Tēva dievišķās ieceres Viņa bērniem. Būdami vecāki, mums ir dievišķi pienākumi nodrošināt, aizsargāt un audzināt mūsu ģimenes. Kā šīs vadlīnijas—nodrošināt, aizsargāt un audzināt —palīdz mums izaudzināt taisnīgus bērnus? Nodrošināt Vēstījums saka, ka vecākiem ir jārūpējas par „dzīves vajadzību apmierināšanu“. Bet kas ir šīs dzīves vajadzības? Jā, tas ir jumts virs galvas un ēdiens uz galda. Bet evaņģēlija ieceres dēļ mēs zinām, ka ir kaut kas vairāk nekā tikai šis. Tās iekļauj dzīves prasmes—tās lietas, kas veido raksturu. Apskatīsim tikai dažas no tām. Mēs nodrošinām savus bērnus, kad mācām tiem, kā strādāt. Ļaujiet man pastāstīt par savu mazdēlu Jēkabu. Viņš nevēlējās iet uz skolu. Viņa māte bija izmēģinājusi tik daudz lietu. Galu galā viņa apsēdināja viņu un teica: „Tēta darbs ir iet uz darbu un pelnīt naudu. Mans darbs ir palikt mājās un rūpēties par tevi un taviem brāļiem un māsu. Un tavs darbs, Jēkab, ir iet uz skolu.“ Kad Jēkabs bija sapratis šo principu, viņš to pieņēma un devās uz skolu. Mēs arī mācām saviem bērniem strādāt, kad gaidām, lai viņi izpildītu kādus sīkus mājas darbus, un kur vien tas ir atbilstoši, strādāt arī ārpus mājām. Mēs mācām saviem bērniem kā nodrošināt savu dzīvi, kad mācām tiem par darba vērtību. Sāciet agri! Mans vīrs saka, ka lielākā dāvana, ko viņa tēvs tam deva, bija neatkarība—tāpēc, ka viņš viņu iemācīja strādāt. Tas, kā mēs vadam savas finanses, arī palīdz mums būt par labiem apgādniekiem. Kā vecāki, plānojiet kopā, lai dzīvotu saskaņā ar savu budžetu. Māciet saviem bērniem atšķirību starp to, ko mēs gribam un ko mums vajag. Neuzlieciet pārmērīgas finansiālas prasības savam dzīvesbiedram. Kad Prezidents Hinklijs ieteica mums tikt vaļā no parādiem, kāds tēvs, kuru es pazīstu, piesēda kopā ar saviem laulātiem bērniem un pajautāja tiem par viņu finansēm. Viņš bija pārsteigts uzzināt, ka diviem bija nopietni parādi. Tad viņš vaicāja, vai var palīdzēt tiem saplānot, kā izkļūt no parādiem. Izglītība un apmācība dod iespēju vecākiem nodrošināt savas ģimenes. Iedrošiniet savus bērnus saņemt tik lielu izglītību, kādu vien tie var. Dažās valstīs jauni cilvēki nevar pretendēt uz Izglītības Fonda aizdevumiem, jo tie nav pabeiguši vidusskolu. Šodienas pasaulē ir svarīgi, lai vecāki turpina mācīties. Aizsargāt Otra vadlīnija, par ko es vēlētos parunāt, ir aizsargāt. Aizsardzība no kā? No kaitējuma—gan fiziskā, gan garīgā. Mēs aizsargājam, kad mācām savus bērnus par viņu dievišķo vērtību, kad mēs kā ģimene ejam uz baznīcu, kad mums ir Ģimenes Mājvakari, kad mums ir ģimenes lūgšana, kad mēs kopā mācāmies Svētos Rakstus. Šīs visas ir vienkāršas lietas, bet es jums liecinu, ka tās nodrošina spēcīgu aizsardzību. Vēstījums māca, ka vecākiem ir svēts pienākums aizsargāt savus bērnus. Apvainojumi var būt emocionāli, tādi kā dzīvesbiedra vai bērna noniecinājums, izturēšanās pret tiem kā pret niecībām, neizpaužot mīlestību un pieķeršanos. Tēvi neaizsargā savas ģimenes, kad tie sit, iepļaukā savas sievas vai bērnus. Kāda māsa no Rietumāfrikas teica, ka pirms pievienošanās Baznīcai tēvs sita viņas māti un bērnus. „Tagad,“ viņa saka, „viņš izturas pret mums ar cieņu un maigumu tāpēc, ka saprot, ka mēs esam Dieva bērni.“ Vecāki aizsargā savus bērnus attiecībā uz draugu izvēli. Kāda pusaudze bija dusmīga, kad viņas tēvs jautāja tai par vakara nodarbi. Tēvs paskaidroja, ka vēstījums saka, ka viņam vajadzētu būt par savas ģimenes aizsargu un arī to, ka viņš mīl savu meitu un tāpēc vēlējās pārliecināties par to, ka viņa ir drošībā. Mums vajag arī aizsargāt savus bērnus no masu mēdiju ietekmes. Uzziniet, ko jūsu bērni skatās televīzijā, teātros un savu draugu mājās. Ja jums mājās ir dators, pārliecinieties, ka tā ir ierīce tām lietām, kas ir „tikumīgas, jaukas, labi novērtētas un uzslavas vērtas“ (Ticības apliecinājumi 1:13). Mēs esam aizsargāti, ja sekojam dzīvajiem praviešiem. Kā jūs esat pasargāta kā ģimene, sekojot Prezidenta Hinklija padomam lasīt Mormona Grāmatu? Nesen es saņēmu vēstuli no kādas māsas Anglijā. Viņa rakstīja: „Mana ģimene pēdējā gada laikā ir daudz pārcietusi tēva dēļ, kurš izvēlējās vairs neapmeklēt baznīcu. Viņš ir bijis aktīvs visu savu dzīvi un ir bijis bīskapa amatā. Mana sirds ir lūgusi par to, ko es varētu darīt, lai nejustu aizvainojumu un sarūgtinājumu. Es noturēju ģimenes mājvakarus un lūdzu pati kopā ar bērniem. Toties templī, tāpēc, ka bija uzdevums lasīt Mormona Ggrāmatu, es sajutu mudinājumu lasīt Svētos Rakstus nevis vienatnē kopā ar saviem bērniem, bet vest bērnus kopā ar Svētajiem Rakstiem pie sava vīra, jebkurā vietā mājās, lai kur viņš arī atrastos. Tā katru vakaru pulksten 9:00 mēs devāmies viņu meklēt. Viņš lasa kopā ar mums— sākumā ne, bet tagad viņš to dara. Viņš apmeklē Baznīcu, tiekas kopā ar mums ģimenes mājvakarā un vada pārrunas par evaņģēliju. Mani bērni rīkojas kā Tā Kunga kalpi un nes izpirkšanas mīlestību manam vīram. Šī manai ģimenei ir bijusi liela svētība.“ Audzināt Trešā un pēdējā vadlīnija ir audzināt. Kā izskatās audzināšana? Kā tā izpaužas? Pēc kā tā izklausās? Audzināšana izskatās, izpaužas un izklausās pēc šīs Svēto Rakstu rindas: „pēc pamudinājuma, lielas pacietības, maiguma, lēnprātības un neviltotas mīlestības; pēc laipnības“ (M&D 121:41–42). Ļaujiet man padalīties tikai ar dažiem piemēriem. Manuprāt, audzināšana izskatās pēc disciplinēšanas ar mīlestību. Kāda jauna māte apstādina savu bērnu, kad viņš neklausa tai. Viņa uzliek savas plaukstas tam uz sejas un ieskatoties bērnam acīs, saka: „Ieklausies manos vārdos.“ Mums jāmāca saviem bērniem veikt gudras izvēles, bet mēs nevaram novērst viņu rīcību sekas. Atcerieties, ka mūsu Debesu Tēva ieceres pamatā ir izvēles brīvība. Kā audzināšana izpaužas? Daudz kas no mācīšanas un attiecību veidošanas ģimenēs notiek tajos īsajos, neieplānotajos mūsu ikdienas darba brīžos. Pusdienu galds ir vieta, kur sarunāties citam ar citu, dalīties mūsu dienas notikumos, uzklausīt un iedrošināt citam citu, un pat kopā smieties. Es zinu, ka smiekli padara grūtības vieglākas. Dārgās mātes un tēvi, ieturiet regulāras ēdienreizes kopā ar cilvēkiem, kurus jūs mīlat. Vai jūs esat beiguši audzināt, kad jūsu bērni ir izauguši un kļuvuši patstāvīgi? Nē, jūs nekad to neesat beiguši. Bet mums ir šis lieliskais darbs veidot mūžīgo ģimeņi. Kad mans vīrs un es kalpojām misijā Anglijā, viens no mūsu dēliem kopā ar savu ģimeni ieradās apciemot mūs. Es atceros viņu sakām: „Mēs ieradāmies tāpēc, ka mums vajadzēja būt paaudzinātiem.“ Vienreiz kļuvis par vecāku, vienmēr tāds arī paliksi. Vai tas nav brīnišķīgi? Kad es decembrī pabeidzu lasīt Mormona grāmatu, es sapratu, ka pat Mormons deva padomus savam pieaugušajam dēlam Moronijam: „Mans dēls, esi ticīgs Kristū; . . . lai Kristus tevi paceļ augšup . . . un Viņa žēlastība un iecietība, un cerība uz Viņa godību un mūžīgo dzīvību, paliek mūžīgi tavā prātā“ (Moronija 9:25). Pēc kā audzināšana izklausās? Dažreiz no pusaudža ir grūti saņemt atbildi, kas garāka par vienu vārdu. Te ir jautājums, ko es atradu par ļoti noderīgu šīs situācijas mainīšanai: „Kāda ir tava šābrīža lielākā problēma vai grūtība?“ Tas atver durvis jauniešiem, lai dalītos. Un, kad tie dara to, tikai klausieties! Netiesājiet, nedodiet padomu vai ko citu. Tikai klausieties. Jūs būsiet pārsteigti par saskarsmi un saikni, kas izveidosies. Bīskapi un padomnieki, tāds pats jautājums var būt iedarbīgs, kad jūs intervējat jauniešus savās draudzēs. Audzināšana izklausās pēc ģimenes lūgšanas. Viena no manām visstiprākajām atmiņām ir, kad mans tēvs ar maniem brāļiem un māsām bija notupies uz ceļiem pie manu vecāku gultas viņu mazajā istabā un, dzirdot sava tēva lūgšanu Debesu Tēvam, lai svētītu mūsu māti, kas bija slimnīcā. Dzirdot, kā mans tēvs izkratīja savu sirdi, tas palīdzēja man apzināties, ka ir Dievs debesīs, kas uzklausa. Lūdziet par saviem bērniem, par viņu skolas darbiem un aizsardzību dienas laikā. Mūsu bērni zina par mūsu mīlestību un cerībām, kad tie dzird mūs lūdzam par viņiem. Ģimenes stirpināšana Būdami vadītāji, kā jūs stiprināt un atbalstāt to ģimenes, kam jūs kalpojat? Jūs varat izmantot tās pašas vadlīnijas—nodrošināt, aizsargāt un audzināt – lai stiprinātu savas draudzes ģimenes. Vadītāji atbalsta vecākus, tos cienot, nevis stājoties tiem pretī, lai pārņemtu vecāku lomu. Jūs varat būt par padomdevējiem, dalieties kā ieinteresētie, bet cieniet to, kā vecāki vēlas paveikt dažādas lietas. Kāda māte dalījās savā pieredzē: „Man bieži likās, ka pēdējie cilvēki, kurus mani pusaudžu vecuma dēli vēlējās uzklausīt, bija mans vīrs un es. Reizēm mani dēli, piekāpjoties spiedienam, bija nogriezuši skaņu vecākiem, lai tajos neieklausītos. Esmu pateicīga par gudrajiem Baznīcas vadītājiem, kas deva mūsu dēliem padomus. Tie nekad nepārņēma mūsu—vecāku lomas. Tie uzklausīja, bet ieteica pēc mūsu vadības un virzīja mūsu dēlus atpakaļ pie mums.“ Kā ģimenēm mums visiem ir savas vajadzības. Minēšu tikai pāris izjustus vārdus par mātēm, kas audzina vienas. Ļaujiet man dalīties stāstā par piecu bērnu māti, kuras vīrs bija aizsūtīts uz aizokeāna valstīm. Viņa stāsta: „Kad februāra sākumā mans vīrs devās prom, mums bija labi transporta līdzekļi. Tomēr līdz novembrim tie salūza un mēs tos nespējām salabot. Tajā pašā laikā mans 17 gadus vecais dēls pateica, ka viņš neplāno kalpot misijā, jo nebija pārliecināts, vai evaņģēlijs ir patiess. Ja kādreiz savā dzīvē man bija nepieciešama priesterības svētība, tad tas laiks bija klāt. Es neatceros visus sīkumus, kad un kur, bet es skaidri atceros, ka saņēmu vairāk nekā vienu svētību no gādīgiem priesterības nesējiem tajā laikā. Es vienmēr zināju, ka es varu piezvanīt saviem mājskolotājiem un viņi būs klāt, un neviens no viņiem nevarēja salabot manu automašīnu.“ Uzticīgie mājskolotāji izmainīja kaut ko šai ģimenei, un tie var veikt izmaiņas visām ģimenēm, kur ir viens vecāks, kad viņi iepazīstas ar šīm ģimenēm, iegūst to uzticību un nodrošina ar priesterības svētībām. Bīskapi, Augsto Priesteru grupu vadītāji, Elderu kvoruma prezidenti, šīm mātēm ir nepieciešamas priesterības svētības mājās, tāpat kā mums zināmajām vientuļajām māsām. Pirms 10 gadiem, kad bija izdots Vēstījums, Prezidents Hinklijs brīdināja par „pasaules gauso traipu“. Šī pravieša deklarācija no jauna apstiprināja Tā Kunga „standartus, mācības un ierasto kārtību attiecībā uz ģimeni.“3 Pretī tam pasaule cenšas diktēt sieviešu un mātes stāvokļa lomas. Šodien ir teikts, ka sievietēm ir nepieciešama plaukstoša karjera, organizācijas, kurām piederēt, un ja viņām ir līdzekļi, tad bērni. Godājamā mātes loma aizvien vairāk kļūst par vecmodīgu. Ļaujiet man to izskaidrot—mēs nedrīkstam ļaut pasaulei apdraudēt to, par ko mēs zinām, ka tas ir dots mums pēc dievišķā nolūka. Māsas, ļaujiet man pāris minūtes uzrunāt tieši jūs. Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Palīdzības biedrības loceklēm, tā ir mūsu svētība un pienākums audzināt un atbalstīt ģimenes vienību. Katrs pieder ģimenei un katrai ģimenei ir nepieciešams būt stiprinātai un aizsargātai. Mana lielākā palīdzība kļūšanai par mājsaimnieci nāca no sākuma no manas pašas mātes un vecmātes un tad no Palīdzības biedrības māsām no dažādām draudzēm, kur mēs esam dzīvojuši. Es iemācījos prasmes un redzēju radīto prieku, kas nāk no tādas mājas izveidošanas, kur arī citi vēlas būt. Sākot ar 2006. gada janvāri stājās spēkā jauni norādījumi mājas dzīves, ģimenes dzīves un personīgās pilnveidošanās sanāksmēm un pasākumiem. Tie nodrošina lielāku iespēju visām māsām piedalīties Palīdzības biedrībā. Palīdzības biedrības vadītājas, pārliecinieties, ka sanāksmes un pasākumi, kurus jūs plānojat, stiprinās visu jūsu māsu mājas. Apmeklējošā mācīšana ir vēl viens veids kā atbalstīt ģimenes. Es ceru, ka visām no jums ir iespēja būt par apmeklējošām māsām. Apmeklējošie skolotāji ne tikai stiprina māsu garīgi, bet tie ir arī vienreizējā stāvoklī, lai audzinātu un novērtētu vajadzības. Palīdzības biedrības vadītāji, esiet aktīvi savās labklājības komitejas sapulcēs un ziņojiet par garīgām un laicīgām vajadzībām, ko ir atklājuši jūsu apmeklējošie skolotāji. Tīrā Kristus mīlestība Tām, kas ir precējušās, padomājiet par pagātni. Kas lika jums iemīlēties savā dzīves biedrā? To atceroties, jūs varat rast žēlsirdīgu sirdi. Parādiet savu mīlestību cits citam. Sieva var izmainīt sava vīra dzīvi, ceļot viņa pašapziņu. Vīrs var padarīt gaišākas pat vistumšākās dienas ar trīs vienkāršiem vārdiem: „Es tevi mīlu.“ Viena no lielākajām dāvanām, ko vecāki var sniegt saviem bērniem, ir parādīt, ka viņi viens otru mīl. Mūsu vecāku loma taisnīgu bērnu uzaudzināšanā ir tos nodrošināt, aizsargāt un audzināt, un to mēs darām kā līdzvērtīgi partneri. To pašu mēs darām kā vadītāji. Būt par vadītāju ir smags darbs. Mēs zaudējam drosmi, bet tomēr ejam uz priekšu. Man šķiet, ka mēs iemācāmies tik daudz par tīro Kristus mīlestību savās ģimenēs un caur Baznīcas kalpošanu. Kā vecākiem un vadītājiem, mums ir jādod mūsu bērniem mīlestību, ko mūsu Debesu Tēvs sniedz mums: žēlsirdību. Moronija 8:17 mēs lasām: „Es esmu piepildīts ar žēlsirdību, kas ir mūžīgā mīlestība.“ Pievienojiet tam visam Tā Kunga vārdus: „Ietērpiet sevi žēlsirdības saitēs, kā apmetnī, kas ir pilnības un miera saites“ (M&D 88:125). Es aicinu jūs visos savos darbos vilkt žēlsirdības apmetni, lai ietītu savu ģimeni tīrā Kristus mīlestībā. Lai Tas Kungs jūs svētī kā ģimenes un kā vadītājus, lai jūs apņemtu tos, kurus mīlat, ar žēlsirdības apmetni, lai mēs varētu atgriezties mūsu Tēva Debesīs klātbūtnē un dzīvot ar Viņu kopā mūžīgi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen. Atsauces 1. Skat. Gordons B. Hinklijs, „Līksmojiet par privilēģiju kalpot“, Vispasaules vadītāju apmācības sanāksme, 2003. g. 21. jūnijā, 22. 2. „Ģimene: Vēstījums pasaulei“, Liahona, 2004. g. oktobris, 49. 3. „Stand Strong against the Wiles of the World,“ Ensign, 1995. g. novembris, 100.