Debesu mājas, mūžīgās ģimenes PREZIDENTS TOMASS S. MONSONS Augstākā Prezidija pirmais prezidents Mūžīgo māju veidošana Pazemības garā es pārstāvu Augstāko Prezidiju kā šīs sanāksmes noslēguma runātājs. Mūs ir iedvesmojušas un pacilājušas Eldera Bednara, Eldera Perija un māsas Pārkinsas piezīmes. Mūsu domas ir koncentrējušās uz mājām un ģimenēm, atgādinot, ka „mājas ir pareizas dzīves pamats un nekas cits nevar aizņemt to vietu, nedz arī pildīt to būtiskās funkcijas“.1 Mājas ir daudz kas vairāk kā tikai uzcelta ēka no koka, ķieģeļiem vai akmeņiem. Māja ir veidota no mīlestības, upuriem un cieņas. Mēs esam atbildīgi par tām mājām, ko ceļam. Mums jāceļ gudri, jo mūžība nav īss laika sprīdis. Būs rāms laiks un vējains, saules gaismas un ēnas puses, prieks un bēdas. Bet, ja mēs patiešām cenšamies, mūsu mājas var kļūt par debesu daļiņu šeit uz zemes. Domas, ko mēs domājam, darbi, ko mēs darām, dzīves, ko mēs dzīvojam, iespaido ne tikai mūsu zemes dzīves panākumus; tās arī atzīmē ceļu uz mūsu mūžības mērķiem. Dažas Pēdējo Dienu Svēto ģimenes sastāv no mātes, tēva un bērniem, kas visi vēl ir mājās, kamēr citas piedzīvo skumjas atvadas no viena, tad vēl viena un tad vēl viena ģimenes locekļa. Dažreiz viens cilvēks sastāda visu ģimeni. Lai kāds arī nebūtu tās sastāvs, ģimene turpinās—jo ģimenes var būt mūžīgas. Mēs varam mācīties no Meistara Radītāja—patiesi Tā Kunga. Viņš ir mācījis mūs kā mums jāceļ. Viņš teica: „Ikviens . . . nams, kur iekšējs naids, nevar pastāvēt“ (Mateja ev. 12:25). Vēlāk Viņš brīdināja: „Lūk, Mans nams ir kārtības nams . . . un nevis apjukuma nams“ (M&D 132:8). Atklāsmē, dotai caur pravieti Džozefu Smitu Kirtlandē, Ohaio, 1832.gada 27.decembrī, Meistars deva padomu: „Organizējaties; sagatavojiet katru nepieciešamo lietu; un izveidojiet namu, patiesi lūgšanu namu, gavēņa namu, ticības namu, mācīšanās namu, godības namu, kārtības namu un Dieva namu“ (M&D 88:119; skat. arī 109:8). Kur vēl mēs varētu atrast piemērotāku plānu, pēc kura gudri un pareizi celt? Tāda māja atbilstu tam celtniecības standartam, kas iezīmēts Mateja evaņģēlijā, patiesi māja, celta „uz klints“ (Mateja ev. 7:24, 25; skat. arī Lūkas ev. 6:48; 3. Nefija gr. 14:24, 25), māja, kas var izturēt nedienu lietu, pretspara plūdus un šaubu vējus, kas ir sastopami it visur šajā mainīgajā un grūtību pilnajā pasaulē. Kāds varētu jautāt: „ Bet tā bija atklāsme, lai dotu vadību tempļa celtniecībai. Vai tas ir būtiski šodien?“ Es atbildētu: „Vai apustulis Pāvils neteica: Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva gars jūsos mājo?“ (1. Korintiešiem 3:16). Lai Tas Kungs ir Galvenais Celtnieks mūsu celtniecības projektā. Tad ikviens no mums var būt palīgstrādnieks, atbildīgs par kādu vitāli svarīgu kopējā projekta segmentu. Tādējādi mēs visi esam celtnieki. Papildus savu pašu māju celtniecībai mēs esam arī atbildīgi par Dieva valstības šeit uz zemes celtniecību, uzticīgi kalpojot un efektīgi pildot savus Baznīcas aicinājumus. Atļaujiet man, kad nu mēs esam uzsākuši celtniecību, nodrošināt mūs ar Dieva padomiem, dzīves mācībām un vielu pārdomām. Metieties ceļos lūgšanā „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, Bet domā uz To Kungu visos savos ceļos.“ (Salamana pamācības 3:5–6). Tā runāja gudrais Zālamans, Dāvida dēls, Israēla ķēniņš. Šajā, Amerikas kontinentā, Jēkabs, Nefija brālis, teica: „Raugieties uz Dievu ar stingru prātu un lūdziet Viņu ar lielu ticību“ (Jēkaba 3:1). Šis dievišķīgi iedvesmotais padoms nāk pie mums šodien kā kristāldzidrs ūdens izkaltušai zemei. Mēs dzīvojam nemierīgos laikos. Tikai pirms dažām paaudzēm neviens pat iedomāties nevarēja tādu pasauli, kurā mēs tagad dzīvojam un tās problēmas, ko tā dod. Mūs ieskauj netikumība, pornogrāfija, varmācība, narkotikas un neskaitāmi dažādi ļaunumi, kas nomoka mūsdienu sabiedrību. Mūsu izaicinājums, pat mūsu atbildība ir ne tikai „ sevi no pasaules pasargāt neapgānītu“ (Jēkaba 1:27), bet arī vadīt mūsu bērnus un pārējos par kuriem mums ir atbildība, droši cauri grēka vētrainajām jūrām, kas ieskauj mūs, lai mēs kādu dienu varētu atgriezties dzīvot pie mūsu Debesu Tēva. Mūsu pašu ģimeņu mācīšanai nepieciešama mūsu klātbūtne, mūsu laiks un mūsu labākie pūliņi. Lai gūtu panākumus mācībās, mums ir jābūt spēcīgiem paraugiem mūsu ģimenes locekļiem un jāatrod laiks katram ģimenes loceklim atsevišķi, kā arī laiks padomu sniegšanai un vadīšanai. Mēs bieži esam mums priekšā stāvošā uzdevuma pārņemti. Tomēr palīdzība ir vienmēr tepat blakus. Viņš, kurš pazīst katru Savu bērnu, atbildēs uz mūsu dedzīgu un sirsnīgu lūgšanu, kad mēs meklēsim palīdzību, lai viņus vadītu. Tāda lūgšana atrisinās vairāk problēmu, novērsīs vairāk grēka, un dos lielāku mieru un apmierinājumu cilvēka dvēselei, nekā tas būtu jebkādā citā veidā. Bez tā, ka šāda vadība mums ir vajadzīga mūsu pašu ģimenēm, mēs esam aicināti vietās, kur mums ir atbildība par citiem. Kā bīskapam vai padomniekam, kā priesterības kvoruma vadītājam vai palīgorganizācijas vadītājam, jums ir tā iespēja palīdzēt izmainīt citu cilvēku dzīves. Var būt tādi, kuri nāk no daļējām baznīcas locekļu vai mazāk aktīvām ģimenēm; daži varbūt ir aizgājuši no saviem vecākiem, neskatoties uz viņu lūgumiem un padomiem. Mēs varam būt labi darbarīki Tā Kunga rokās, lai izmainītu kaut vienu šādā situācijā nokļuvušu dzīvi. Tomēr bez mūsu Debesu Tēva vadības mēs nevaram izdarīt visu, ko mēs esam aicināti darīt. Šāda palīdzība nāk caur lūgšanu. Kādam izcilam amerikāņu tiesnesim jautāja, ko mēs kā pasaules valstu iedzīvotāji varētu darīt, lai samazinātu noziedzību un nepakļaušanos likumam un lai panāktu mieru un apmierinātību mūsu dzīvēs un mūsu tautās. Viņš domīgi atbildēja: „Es ieteiktu atgriezties pie vecmodīgā paraduma lūgt kopā ģimenē.“ Vai mēs kā cilvēki neesam pateicīgi par to, ka ģimenes lūgšanas pie mums nav aizmirsta nodarbība? Bieži citētā sakāmvārdā slēpjas patiesa nozīme: „Ģimene, kura lūdz kopā, paliek kopā.“ Pats Tas Kungs norādīja, ka mums ir jābūt ģimenes lūgšanai, kad Viņš teica: „Lūdziet Tēvu Manā Vārdā savās ģimenēs, lai jūsu sievas un jūsu bērni varētu tapt svētīti“ (3. Nefija gr. 18:21). Kā vecāki, kā skolotāji un kā vadītāji ikvienā vietā, mēs nevaram atļauties šo potenciāli bīstamo ceļojumu cauri laicīgajai dzīvei bez debesu palīdzības, lai palīdzētu mums vadīt tos, par kuriem mēs esam atbildīgi. Kad mēs sniedzam Dievam mūsu ģimenes lūgšanas un mūsu personīgās lūgšanas, darīsim to ar ticību un uzticēšanos Viņam. Metieties ceļos lūgšanā. Dodieties kalpot Kā piemēru mēs ņemam Tā Kunga dzīvi. Kā spoža gaisma Jēzus Kristus dzīvē, kad Viņš kalpoja starp cilvēkiem, ir labestība. Viņš atdeva locekļu spēku kropļiem, acu gaismu aklajiem, dzirdi kurlajiem un dzīvību mirušiem ķermeņiem. Viņa līdzības runā par Viņa spēku. Ar labo samarieti Viņš mācīja: „Mīli savu kaimiņu“ (skat. Lūkas ev. 10:30–35). Ar Savu labsirdību pret kritušo sievieti Viņš mācīja līdzjūtīgu izpratni (skat. 8:3–11). Savā līdzībā par talantiem Viņš mācīja mūs pašus pilnveidot sevi un censties pēc pilnības (skat. Mateja 25:14–30). Viņš ir centies labi sagatavot mūs mūsu lomai mūžīgās ģimenes celtniecībā. Ikvienam no mums—priesterības vadītājam vai vadītājam palīgorganizācijā—ir pienākums pret savu svēto aicinājumu. Mēs esam tikuši iesvētīti darbam, kuram mēs esam tikuši aicināti. Mācībā un Derībās 107:99 Tas Kungs teica: „Tādēļ tagad ļausim katram cilvēkam apgūt savu pienākumu un čakli strādāt aicinājumā, kas viņam ir dots.“ Kad mēs palīdzam svētīt un stiprināt tos, par kuriem mums ir atbildība viņu Baznīcas aicinājumos, mēs faktiski svētām un stiprinām viņu ģimenes. Tādējādi kalpošanai, ko mēs pildām savās ģimenēs un savos Baznīcas aicinājumos, var būt mūžīgas sekas. Pirms daudziem gadiem es kā lielas un dažādas, skaitā pāri par tūkstoš locekļiem lielas Soltleiksitijas draudzes bīskaps, saskāros ar daudziem izaicinājumiem. Kādā svētdienas pēcpusdienā man piezvanīja kāda bakalejas preču veikala, kas atradās mūsu draudzes robežās, īpašnieks. Viņš atzīmēja, ka agrāk tajā rītā kāds jauns zēns iegājis viņa veikalā un nopircis saldējumu no vitrīnas. Par pirkumu viņš bija maksājis ar naudu, ko viņš izņēma no aploksnes un, projām ejot, viņš aploksni bija aizmirsis. Kad veikala īpašniekam bija iespēja to tuvāk aplūkot, viņš atklāja, ka tā bija gavēņa ziedojumu aploksne, uz kuras bija uzdrukāts mūs draudzes nosaukums un telefona numurs. Kad viņš aprakstīja zēnu, kurš bija bijis viņa veikalā, es uzreiz atpazinu jaunieti — kādu jaunu mūsu draudzes diakonu, kurš nāca no mazaktīvas ģimenes. Mana pirmā reakcija bija šoks un sarūgtinājums par to, ka kāds no mūsu diakoniem varētu paņemt ziedojuma fondus, kas domāti mazturīgajiem un svētdienā ietu uz veikalu, lai par to naudu pirktu kārumus. Es nolēmu apmeklēt zēnu tajā pēcpusdienā, lai mācītu viņam par Baznīcas svētajiem fondiem un viņa kā diakona pienākumu vākt un sargāt šos fondus. Kad es tuvojos mājai, es noskaitīju klusu lūgšanu, lai saņemtu vadību tajā, ko man vajadzētu teikt, lai nokārtotu šo situāciju. Es aizbraucu un pieklauvēju pie durvīm. Tās atvēra zēna māte un ieaicināja mani dzīvojamā istabā. Lai gan telpa bija slikti apgaismota, es varēju redzēt, cik maza, nabadzīga tā bija. Tās pāris mēbeles bija nolietojušās. Pati māte izskatījās nogurusi. Mans sašutums par viņas dēla tārīta rīcību pagaisa no mana prāta, kad es sapratu, ka šeit tik tiešām ir trūcīga ģimene. Es jutu nepieciešamību pajautāt mātei, vai mājās bija kas ēdams. Caur asarām viņa atzinās, ka nebija nekā. Viņa man pastāstīja, ka viņas vīrs jau kādu laiku bija bez darba un ka viņiem izmisīgi bija vajadzīgs ne tikai ēdiens, bet arī nauda, ar ko samaksāt par īri, lai viņi netiktu izlikti no savas niecīgās mājiņas. Es nekad neuzdevu jautājumu par gavēņa ziedojumiem, jo es sapratu, ka zēns visticamāk ir bijis bezcerīgi izsalcis, kad viņš apstājās pie bakalejas veikala. Tā vietā es nekavējoties noorganizēju palīdzību ģimenei, lai viņiem būtu ēdiens, ko likt galdā un jumts virs galvas. Bez tam, ar draudzes priesterības vadītāju palīdzību mēs varējām noorganizēt vīram darbu, lai viņš turpmāk varētu apgādāt savu ģimeni. Kā priesterības un palīgorganizāciju vadītājiem mums pienākas Tā Kunga atbalsts, stiprinot mūsu aicinājumus un pildot mūsu pienākumus. Meklē Viņa palīdzību, un kad tev nāk atklāsme, darbojies, balstoties uz to atklāsmi attiecībā uz kurieni iet, ko skatīties, ko teikt un kā to teikt. Mēs varam domāt domu līdz bezgalībai, bet tikai tad, kad mēs rīkojamies saskaņā ar šo domu, mēs varam nest svētības cilvēku dzīvē. Kaut mēs būtu patiesi gani tiem par kuriem mums ir atbildība. Džons Miltons savā dzejolī Lycidas rakstīja: „Izsalkušās avis skatās uz augšu, bet netiek barotas“ (125 rindiņa). Tas Kungs Pats teica pravietim Ecehiēlam: „Bēdas Israēla ganiem, kas ...avis vispārīgi negana“ (Ecehiēla 34:2–3). Mūsu uzdevums ir rūpēties par ganāmpulku—par dārgajām avīm, šiem maigajiem jēriem, kurus atrodam it visur: mājās mūsu pašu ģimenēs, mūsu paplašināto ģimeņu mājās un kas gaida mūs mūsu Baznīcas aicinājumos. Mūsu piemērs ir Jēzus. Viņš teica: „Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis“ (Jāņa ev. 10:14). Mums ir tāda atbildība, kāda ir ganam. Ikviens no mums: dosimies kalpot! Dodieties glābt Ceļojumā pa dzīves taku vienmēr ir cietušie. Daži nomaldās no ceļa zīmēm, kas ved uz mūžīgo dzīvi tikai, lai atklātu, ka izvēlētais apkārtceļš galu galā noved strupceļā. Vienaldzība, bezrūpība, savtība un grēks, tie visi prasa dārgu nodevu no cilvēku dzīves. Ir tādi, kuri nezināmu iemeslu dēļ soļo citas stabules pavadībā, lai vēlāk atklātu, ka sekojuši pa Sniega karalienes bēdu un ciešanu ceļu. 1995. gadā Augstākais Prezidijs vērsās pie tiem, kuri bija noklīduši no Kristus ganāmpulka un izdeva īpašu vēstījumu, kas saucās „Uzaicinājums atgriezties“. Šajā vēstījumā bija lūgums: „Jums, kuri kaut kāda iemesla dēļ atrodaties ārpus Baznīcas, mēs sakām atgriežaties. Mēs uzaicinām jūs nākt atpakaļ un saņemt to laimi, ko jūs kādreiz pazināt. Jūs atradīsit daudzus, kas sagaidīs jūs ar atplestām rokām, palīdzēs jums, mierinās jūs. Baznīcai ir vajadzīgs jūsu spēks, mīlestība, lojalitāte un dievbijība. Ir noteikts un drošs ceļš, pa kuru cilvēki var atgriezties pie visām svētībām, ko saņem Baznīcai piederīgie un mēs esam gatavi saņemt visus, kuri grib to darīt.“ Iespējams, ka bieži atkārtots stāsts vairāk pietuvinās tieši jūsu iespēju pacensties glābt.. Palūkosimies uz kādu ģimeni ar dēlu, vārdā Džeks. Visā Džeka bērnības laikā viņam un viņa tēvam bija daudz nopietnu strīdu. Kādu dienu, kad viņam bija 17 gadi, viņiem bija īpaši emocionāls strīds. Džeks teica savam tēvam: „Šis bija pēdējais salmiņš. Es aizeju no mājām un nekad vairs neatgriezīšos! Viņš devās uz savu istabu un sakravāja somu. Viņa māte lūdza viņu palikt, bet viņš bija pārāk dusmīgs, lai uzklausītu. Viņš aizgāja, atstājot viņu durvīs raudam. Izejot caur sētu, viņš jau grasījās aizvērt vārtus, kad viņš izdzirdēja tēvu saucot viņam:“Džek, es zinu, ka liela daļa vainas pie tavas aiziešanas gulstas uz mani. Es patiešām to ļoti nožēloju. Es gribu, lai tu zini, ka, ja tu jebkad gribēsi atgriezties mājās, tu vienmēr būsi mīļi gaidīts. Un es centīšos būt tev labāks tēvs. Es gribu, lai tu zini, ka es mīlu tevi un vienmēr mīlēšu.“ Džeks neko neteica, bet devās uz autobusu pieturu un nopirka biļeti uz kādu tālu vietu. Kad viņš sēdēja autobusā, vērojot kā garām skrien jūdzes, viņa domas atgriezās pie tēva vārdiem. Viņš sāka aptvert cik daudz drosmes, cik daudz mīlestības bija vajadzīgs viņa tēvam, lai pateiktu to, ko viņš pateica. Tēvs bija atvainojies. Viņš bija aicinājis viņu atpakaļ un bija atstājis vārdus „Es mīlu tevi“ skanam vasarīgajā gaisā. Džeks zināja, ka nākošais solis jāsper viņam. Viņš saprata, ka vienīgais veids, kā viņš varēs būt mierā pats ar sevi, bija parādīt savam tēvam tāda paša veida briedumu, labestību un mīlestību, kādu tēvs bija parādījis viņam. Džeks izkāpa no autobusa. Viņš nopirka biļeti atpakaļceļam un uzsāka braucienu atpakaļ uz mājām. Viņš atgriezās īsi pēc pusnakts, iegāja mājā un ieslēdza gaismu. Viņa tēvs sēdēja šūpuļkrēslā, viņa galva noliekta. Kad viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja Džeku, viņš piecēlās no krēsla; viņi apkampa viens otru. Džeks vēlāk teica: „Tie pēdējie gadi, ko es pavadīju mājās, bija laimīgākie manā dzīvē.“ Te bija tēvs, kurš, apspiežot kaislības un ierobežojot lepnumu, pacentās glābt savu dēlu, pirms tas kļuva par vienu no milzīgās „zudušo armijas“, kas bija radusies no salauztām ģimenēm un izpostītām mājām. Mīlestība bija tā saistošā, tas dziedējošais balzāms; mīlestība—tik bieži justa, bet tik reti izteikta vārdos. No Sinaja kalna mūsu ausīs skan: „Godini savu tēvu un savu māti“ (2. Mozus gr. 20:12), un vēlāk, no tā paša Dieva, pavēle: „Dzīvojiet kopā mīlestībā“ (M&D 42:45). Sekojot Tā Kunga pēdās Meties ceļos, lai lūgtu. Pieņem izaicinājumu kalpot. Pacentieties glābt. Dieva plānā ikviena lappuse ir svarīga, lai padarītu māju par mājām un mājas par debesīm. Līdzsvars ir mūsu atslēga mūsu svētajām un nopietnajām atbildībām mūsu mājās un mūsu Baznīcas aicinājumos. Mums jāizmanto gudrība, iedvesma un veselais saprāts kad mēs rūpējamies par savām ģimenēm un pildām savus Baznīcas aicinājumus, jo viss ir vitāli svarīgs. Mēs nedrīkstam atstāt novārtā savas ģimenes; mēs nedrīkstam atstāt novārtā savus Baznīcas aicinājumus. Celsim ar meistarību, nelietosim īsinājumikonas un sekosim Viņa plānam. Tad Tas Kungs, patiesi mūsu celtniecības inspektors, varēs teikt mums kā Viņš teica, kad Viņš parādījās Salamanam, cita laikmeta celtniekam: „Es esmu šo namu svētījis, lai mans vārds tanī mistu mūžīgi, un lai manas acis un mana sirds pie tā saistītos mūžīgi“ (1. ķēniņu 9:3). Tad mums būs debesu mājas un mūžīgās ģimenes un mēs būsim spējīgi palīdzēt, stiprināt un svētīt arī citas ģimenes. Es pazemīgi un sirsnīgi lūdzu, lai šī svētība nāk pār katru no mums. Jēzus Kristus Vārdā, āmen. ATSAUCE 1. Augstākā Prezidija vāestule, 1999. g. 11. februāris; skat. Liahona, 1999. g. Decembris, 1.