Skolotāja kontrolsaraksts

Mani dārgie brāļi un māsas, mani dārgie draugi, šis ir brīnišķīgs brīdis, lai būtu kopā un skatītos šo lielisko, brīnišķīgo un skaisto video, kurā parādīts, kā Baznīcas locekļi un pasaules iedzīvotāji var mācīt visu vecumu un visu paaudžu cilvēkus pēc Glābēja parauga.

Mani dārgie draugi, es esmu tik pateicīgs, ka šodien varu būt kopā ar saviem mīļākajiem cilvēkiem: skolotājiem — gan bijušajiem, gan esošajiem, gan topošajiem! Tā kā mēs visi kaut kādā ziņā esam skolotāji, man šķiet, ka mana mīļāko cilvēku grupa ir visai plaša. Es mīlu skolotājus. Man ļoti patīk viņu sabiedrība. Es mīlu skolotājus, kas mani ir mācījuši, un nekad nespēšu atmaksāt viņiem par viņu pūliņiem.

Zinātnieki jau gadu simteņiem ir pētījuši izcilu skolotāju iezīmes, kā arī plaši ieteikuši, popularizējuši un publicējuši savas teorijas par to, kas ir nepieciešams veiksmīgas mācību pieredzes gūšanai.

Mēs esam svētīti, ka varam mācīties no visu laiku dižākā skolotāja — Jēzus Kristus. Es domāju, ka pēdējo divtūkstoš gadu garumā vairumā gadījumu nav pagājusi teju neviena sekunde, kad kaut kur pasaulē Viņa mācības nebūtu tikušas novērtētas, studētas, apdomātas, atkārtotas vai ņemtas par paraugu.

Un vai gan tāds nav visu skolotāju mērķis? Veicināt nezūdošas, pozitīvas pārmaiņas? Svētīt citu cilvēku dzīvi tā, lai atstātu daudz tālejošāku iespaidu par vienā nodarbībā vai klasē īstenoto?

Un Jēzus no Nācaretes ir spējis atstāt tieši šādu iespaidu — gan agrāk, gan šobrīd, gan turpmāk. Vai gan ir kāds, no kura mums būtu vēl vairāk vērts mācīties? Ja mēs mācīsimies no Viņa, mēs, neatkarīgi no mūsu dzīvē notiekošā, pilnveidosimies kā skolotāji un arī ārkārtīgi pilnveidosimies kā cilvēki.

Tātad, šodien man ir tas gods un privilēģija — runāt ar jums par Glābēju —, jo labākais veids, kā kļūt par labāku skolotāju, ir kļūt vēl labākam Jēzus Kristus sekotājam.

Kad es vēl biju lidsabiedrības pilots, man ikreiz, iekārtojoties kapteiņa krēslā, prātā bija viens galvenais mērķis — manis paša, manas komandas un manu pasažieru droša nogādāšana mūsu galamērķī. Šī mērķa īstenošana prasīja koncentrēšanos un modrību.

Lai paturētu uzmanības centrā šo mērķi, piloti veic vairākas pirmslidojuma pārbaudes, pārskatot drošības procedūras un pārbaudot mērinstrumentu darbību un mehānismu uzticamību. Katru šī kontrolsaraksta vienumu pilots ir pārbaudījis simtiem (ja ne tūkstošiem) reižu.

Meistarīgs pilots nekādā gadījumā neuzskata, ka, tā kā viņš ir lidojis simtiem reižu, viņam nav nepieciešams nodarbināt sevi ar pirmslidojuma pārbaudi vai ka viņš tai varētu pavirši pārskriet pāri.

Pirmslidojuma pārbaude disciplinē pilotus, liekot pievērsties būtiskākajiem aspektiem veiksmīga lidojuma nodrošināšanā.

Mums, vārda pasniedzējiem, līdzīgi kā pilotiem, ir konkrēts vadošais mērķis — tuvināt dvēseles Kristum. Kad vien mēs pievēršamies mācīšanas iespējai, mums galvenokārt vajadzētu domāt tieši par šo mērķi.

Vai mums, skolotājiem, ir savs kontrolsaraksts, kas palīdz mums pievērsties mūsu svētajam mērķim? Jā!

Šomēnes Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca izdod rokasgrāmatas Mācīšana pēc Glābēja parauga pārskatīto versiju. Tas ir ceļvedis visiem, kuri māca evaņģēliju mājās un baznīcā. Tas būs pieejams 70 valodās Evaņģēlija bibliotēkas lietotnē. Drukas eksemplāri būs pieejami turpmāko mēnešu laikā.

Šī rokasgrāmata ir balstīta uz Jēzus Kristus dzīvi un mācībām, kas kalpo par mūsu ceļvedi un iedvesmu, esot skolotājiem. Tas palīdz mums koncentrēties uz mācīšanu pēc Viņa parauga.

Rokasgrāmata Mācīšana pēc Glābēja parauga palīdzēs visiem, kuri māca. Tā var sniegt iedvesmu un norādījumus vecākiem, kaimiņiem, kalpojošajiem brāļiem un māsām, misionāriem un visiem Jēzus Kristus mācekļiem. Māceklība nozīmē — mīlēt, svētīt, pacilāt citus un gādāt par viņiem, kas nozīmē mācīšanu.

Citiem vārdiem sakot, ja jūs cenšaties mīlēt un kalpot tā, kā to darīja Jēzus, tad jūs esat skolotāji un rokasgrāmata Mācīšana pēc Glābēja parauga ir paredzēta jums un man. Es ceru, ka jūs to uzskatīsiet par dārgumu, neatkarīgi no tā, vai šajā ceļā esat jaunpienācēji, vai arī mērojat to jau daudzus gadus.

Mācīšana pēc Glābēja parauga trešajā nodaļā ir ietverts pašnovērtējums — lidojuma kontrolsaraksts, ja ļausiet tā teikt, —, kas var palīdzēt mums vēl lielākā mērā pievērsties saviem mācīšanas centieniem. Tas vedinās pie pašanalīzes, ļaus apzināt „aklās zonas” un pamudinās gūt iedvesmu attiecībā uz to, kā mēs varam pilnveidoties. Skolotājiem tas var būt tikpat noderīgs, kā pilotiem — lidojuma kontrolsaraksts.

Ja jūs ļausiet man ieņemt vietu līdzās jums pilota kabīnē, es vēlētos kopā ar jums veikt, tā sakot, pirmslidojuma pārbaudi mācīšanas jomā. Es aicinu jūs pārnestā nozīmē izvilkt savu pierakstu mapīti un apsvērt to, kā jūs vērtētu sevi katrā no minētajiem jautājumiem. Šis pašnovērtējums var nākt par lielu svētību — šobrīd un ikreiz, kad mēs gatavojamies mācīt pēc Glābēja parauga.

Pirmā joma mūsu pirmslidojuma pārbaudē ir norādījums „Pievērsieties Jēzum Kristum”. Tā ir iespēja aizdomāties, vai Glābējam tik tiešām ir centrālā loma tajā, ko mēs mācām. Lūdzu, padomājiet par šiem jautājumiem:

• Vai es mācu par Jēzu Kristu — lai vai ko es mācītu?

• Vai es uzsveru Jēzus Kristus piemēru?

• Vai es palīdzu audzēkņiem atpazīt Tā Kunga mīlestību, spēku un žēlastību viņu dzīvē?

• Vai es palīdzu audzēkņiem apzināti censties arvien vairāk līdzināties Jēzum Kristum?

Tie ir apsvēršanas vērti jautājumi!

Būsim atklāti: evaņģēlijs ir tik apjomīga tēma, ka pat, studējot to visa mūža garumā, mēs tik tikko būsim aizskāruši virspusējus jautājumus. Iztēlojieties, ka jūs esat uzzīmējuši uz milzīgas koka ēkas fasādes ļoti augstu un platu mērķi, kas varētu simbolizēt visaptverošo evaņģēliju.

Mums visiem ir savi mīļākie evaņģēlija vaļasprieki — mūs interesējošās tēmas. Vēstures periodi, Baznīcas programmas, doktrinārās tēmas vai pat atsevišķi Svēto Rakstu panti. Un mēs varam sajust kārdinājumu galvenokārt koncentrēties uz šīm savām mīļākajām tēmām.

Lai cik liels būtu evaņģēlija mācīšanas mērķis, mērķa centrs, uz ko mums nekad nevajadzētu aizmirst koncentrēties, ir mazs. Un šis centrs mums nav dots ne komentāros, ne sabiedriskās domas aptaujās, ne debatēs. Mums to ir devis pats Glābējs.

Kas tas ir?

Mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.

Tas ir centrs.

Mums var interesēt arī citi jautājumi. Tie pat var būt svarīgi. Taču tā nav centrālā tēma.

Tie ir kā otrā plāna aktieri. Tās ir kā piedevas mūsu ēdienkartē; varbūt kā salāti pie galvenās maltītes. Tie piešķir ēdienam garšu vai dažādību, un varbūt daudz vitamīnu, taču tas nav pamatēdiens.

Kāds tad ir mūsu mācīšanas mērķis?

Mūsu mērķis ir palīdzēt tiem, kurus mēs mācām: tuvināties Kristum, vairot savas zināšanas un mīlestību pret Dievu un kalpot Dievam, iejūtīgi sniedzoties pretī visiem Viņa bērniem.

Tas ir mērķa centrs.

Un kur mēs varam rast dižāko piemēru mīlestībai pret Dievu un līdzcilvēkiem?

Mūsu Glābēja un Pestītāja dzīvē un mācībās.

Vedinot citu cilvēku dvēseles tuvāk pie Kristus, mēs palīdzam viņiem vairot savu ticību un mīlestību pret Dievu. Un mēs palīdzam viņiem kļūt arvien iejūtīgākiem un mīlošākiem pret apkārtējiem.

Kad vien mēs izjūtam kārdinājumu — novirzīties no plānotā un aizrauties ar kādu citu tēmu, kas mums varētu šķist interesanta, — mums patiesi vajadzētu sev pajautāt:

„Vai es pievēršos Glābējam — lai vai ko es mācītu?”

„Vai tas, ko es mācu, palīdz citiem vairot savu mīlestību pret Dievu un izrādīt šo mīlestību, mīlot apkārtējos un kalpojot tiem, un pielietojot Glābēja mācības savā dzīvē?”

Būdami skolotāji, mēs varam runāt eņģeļu mēlē; mēs varam izklaidēt, iepriecināt, uzjautrināt un pārsteigt. Taču, ja mums nav izdevies paturēt uzmanības centrā Jēzu Kristu, mēs esam palaiduši garām nolikto zīmi¹ un mūsu mācīšana ir tikai ēna, salīdzinot ar to, kādai tai būtu jābūt.

Vienmēr paturiet uzmanības centrā mūsu Glābēju un Pestītāju, Jēzu Kristu.

Otrā kontrolsaraksta kategorija ir norādījums „Mīliet tos, kurus mācāt”. Šī kontrolsaraksta kategorija ļauj mums aizdomāties par savu personīgo motivāciju, esot skolotājiem, un atgādina mums — no visas sirds pievērsties tam, lai mīlētu un novērtētu tos, kurus mācām. Lūk, daži jautājumi pārdomām:

• Vai es cenšos raudzīties uz audzēkņiem tā, kā viņus redz Glābējs?

• Vai es cenšos iepazīt tos, kurus es mācu, — izprast viņu apstākļus, vajadzības un stiprās puses?

• Vai es lūdzu par audzēkņiem, nosaucot viņus vārdā?

• Vai es veidoju drošu mācību vidi, kur visi tiek cienīti un zina, ka viņu ieguldījums tiek novērtēts?

• Vai es rodu atbilstošus veidus, kā izrādīt savu mīlestību?

Es reiz dzirdēju par kādu sievieti, kura bija prasmīga vidusskolas skolotāja. Viņa bija strādājusi pie savas pasniegšanas pieejas gadiem ilgi un sniegusi ievērojamu ieguldījumu vidusskolēnu dzīvē. Viņa zināja, kā nevainojami tikt galā ar šīs vecuma grupas jauniešiem.

Kādu gadu viņa piedalījās vasaras skolas programmā, kur mācīja daudz jaunākus, daudz savādākus audzēkņus, proti, piecgadīgus bērnus. Protams, ka, iebrāžoties viņas klasē, šie bērni jutās sajūsmināti un enerģijas pilni. Viņi uzvedās ļoti trokšņaini un daudz smējās, klaigāja, skraidīja starp rakstāmgaldiem, dzenoties cits citam pakaļ. Lai ieviestu klasē kārtību, šī skolotāja lika lietā savu „skolotājas toni”, kas darbojās vidusskolēnu gadījumā, lai viņi nomierinātos un ieņemtu savas vietas. Bet kas notika?

Klasē pēkšņi iestājās klusums. Bērni tūdaļ pārtrauca iesākto un pārsteigumā ieplestām acīm metās pie brīva galda. Visi, izņemot divus.

Viena maza meitenīte nometās zemē un sāka šņukstēt. Lai gan skolotāja pret viņu nejuta ne mazākās dusmas, meitenītei šķita, ka viņa ir izdarījusi kaut ko patiešām sliktu, un izplūda asarās.

Otrs bērns, kāds mazs, bet spēcīgs puisītis, baiļpilni paraudzījās uz skolotāju un izbrāzās pa durvīm, kur gaismas ātrumā izzuda skatam koridorā. Skolotāja šaubījās, vai viņš maz atgriezīsies.

Todien šī skolotāja apguva kādu svarīgu mācību: metodes, ko viņa izmantoja pusaudžu mācīšanai, nederēja darbā ar maziem bērniem.

Un arī jūs un es no tā varam kaut ko mācīties.

Ikviens cilvēks, kuru mēs mācām, ir Dieva bērns ar savu personību.

Vai mēs raugāmies uz viņiem tā, kā to dara mūsu Debesu Tēvs, — kā uz unikāliem indivīdiem ar savām personīgajām domām, jūtām, pārbaudījumiem un grūtībām? Vai mēs radām drošu mācību vidi — vietu, kur ikviens cilvēks var justies droši un pieņemts?

Lai kāda būtu mūsu dzimtā valoda, vai mūsu studenti zina, ka mēs runājam universālajā mīlestības valodā? Ka mēs viņus novērtējam, ka mēs viņiem jūtam līdzi un ka mēs viņus cienām?

Glābējs lielu daļu Savas dzīves pavadīja kopā ar sabiedrības izraidītajiem un atstumtajiem.

Viņš būtu varējis viņus pamācīt un nosodīt. Tā vietā viņš tos pieņēma, dziedināja un mierināja.

Jā, Viņš tiem mācīja: „Ej un negrēko vairs!”² Taču, tiekoties ar slimajiem, grēciniekiem un nespējniekiem, Viņš runāja un izturējās pret tiem mīloši, iejūtīgi un cieņpilni.

Viņš raugās uz ikvienu no mums kā uz Visuvarenā Dieva dēlu vai meitu — nevis kā uz kādu, kurš ir zemāks par Viņu, bet kuram ir mūžīgs potenciāls, lai staigātu Viņam līdzās godībā.

Izcilais kristiešu rakstnieks K. S. Lūiss atspoguļoja šo skatījumu, mācot: „Tas ir nopietns uzdevums — dzīvot potenciālo dievu un dieviešu sabiedrībā, atceroties, ka pats garlaicīgākais un neinteresantākais cilvēks, ar kuru jūs sarunājaties, kādudien var kļūt par būtni, kuru jūs, redzēdami šobrīd, izjustu lielu kārdinājumu pielūgt.” Un viņš turpina, sakot: „Parastu cilvēku nav. Jūs nekad neesat sarunājušies ar vienkāršu mirstīgo. … Tie ir nemirstīgie, ar kuriem mēs jokojam, ar kuriem strādājam, apprecamies, kurus nicīgi ignorējam un izmantojam, — nemirstīgie … mūžīgie, lieliskie.”³

Izturoties pret apkārtējiem ar šādu cieņu, mēs atdarinām Jēzus Kristus piemēru. Mēs mīlam tā, kā mīlēja Viņš. Mēs pacilājam tā, kā pacilāja Viņš. Mēs mācām tā, kā mācīja Viņš.

Neaizmirsīsim mīlēt, cienīt un pacilāt tos, kurus mēs mācām.

Trešā kontrolsaraksta kategorija ir norādījums „Māciet Gara vadībā”. Lūdzu, padomājiet par šiem jautājumiem:

• Vai es garīgi sagatavojos audzēkņu mācīšanai?

• Vai es atsaucos garīgajiem pamudinājumiem attiecībā uz audzēkņu vajadzībām?

• Vai es radu atbilstošus apstākļus un dodu audzēkņiem iespēju — mācīties Svētā Gara vadībā?

• Vai es palīdzu audzēkņiem tiekties pēc personīgās atklāsmes, atpazīt to un atbilstoši rīkoties?

• Vai es bieži dalos savā liecībā un mudinu uz to pašu arī audzēkņus?

Es bieži cenšos sev atgādināt, ka visos savos centienos — mācīt evaņģēliju un vedināt citus pie Jēzus Kristus — man nav pa spēkam kādu pievērst.

To spēj paveikt vienīgi Svētais Gars.

Mēs varam izrunāt vārdus, taču citu pievēršana ir Svētā Gara ziņā. Tas notiek, kad Svētais Gars iedvesmo cilvēka sirdi un viņš atsaucas Tā ietekmei, sekojot Glābējam.

Ja arī kāds cilvēks pārliecinošu vārdu vai pamatotu argumentu iespaidā tiek „pārliecināts” sekot Jēzum Kristum, šī pārliecība var izrādīties tikpat nenoturīga kā sēkla, kas krīt akmenājā.⁴

Pievēršana nav mūsu darbs. Tā nav mūsu atbildība.

Kāds ir mūsu darbs? Mācīt Jēzus Kristus labo vēsti un Viņa evaņģēliju, kas ir ticis atjaunots mūsu laikos! Un mūsu darbs ir apstiprināt un apliecināt pašu teikto ar saviem godprātīgajiem un sirsnīgajiem darbiem! Ar savu dzīvi, ar to, kā dzīvojam un rīkojamies.

Tas, vai cilvēks atsaucas tam, ko mēs mācām, ir viņa paša un Dieva ziņā. Taču mēs varam kalpot par tiltu, kas savieno cilvēkus ar Svēto Garu. Mēs varam kalpot par logu, caur kuru Svētais Gars ienāks viņu dzīvē. Mēs ar saviem vārdiem un rīcību varam mācīt Kristus doktrīnu tā, lai palīdzētu audzēkņiem pieredzēt Svētā Gara iedarbību.

Kā mācījis toreiz elders Dalins H. Oukss: „Ar studēšanu un spriešanas spēju var atrast patiesību, … taču tikai atklāsme var to apstiprināt.”⁵

Ļaujiet man atkārtot šo teikumu: „Ar studēšanu un spriešanas spēju var atrast patiesību, … taču tikai atklāsme var to apstiprināt.”

Dažkārt mēs staigājam pa dzīvi kā mēnessērdzīgie. Mēs daudz ko redzam, bet tikpat kā neatceramies. Reklāmas, citātus no Pinterest, pat ceļa zīmes. Vairums no tā pāršalc mūsu prātu, neiespiežoties sirdī.

Taču, ja Svētais Gars uzrunā jūsu dvēseli, manu dvēseli, jūs un es to nevaram aizmirst, jo tas jūs izmaina; tas mūs izmaina. Atcerieties, ko Džozefs Smits teica, kad bija izlasījis Jēkaba v. 1:5: „Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī šoreiz ienāca manējā.”⁶

Gars var izmantot jebkuru gluži parasti izteiktu, vienkāršu domu un likt tai iedegties kā liesmai.

Cita cilvēka pievēršanās nav atkarīga no mūsu daiļrunības vai Svēto Rakstu pārvaldīšanas prasmes. Tā nav atkarīga no tā, cik labi mēs mācām doktrīnu vai iestājamies par to. Tā nav atkarīga no mūsu intelekta, harismas vai valodas pārvaldīšanas prasmes.

Viss, pie kā mums ir jāstrādā, — mums tas ir jāizzina pašiem personīgi. Un tad Debesu Tēvs aicina mūs „[atvērt mūsu mutes] visu laiku, sludinot [Viņa] evaņģēliju ar prieka skaņu”⁷. Un ja mēs to darīsim, Svētais Gars liecinās par patiesību.

Mums nav „jābūt” kaut kam vairāk vai mazāk par to, kas mēs patiešām esam, — Dieva bērni un Jēzus Kristus sekotāji.

Vai jūs spējat ar prieku paust savu mīlestību pret Glābēju, Viņa evaņģēliju un Viņa Baznīcu?

Ja mēs darīsim savu daļu, Gars paveiks Savējo. Tas ir tas veids, kā mēs „mācām Gara vadībā”.

Ceturtā joma mūsu pirmslidojuma pārbaudē ir norādījums „Māciet doktrīnu” — ne jau jebkuru doktrīnu, protams, bet to doktrīnu, ko Jēzus Kristus saņēma no Sava Tēva. Glābējs teica: „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis.”⁸ Lai izvērtētu to, cik lielā mērā jūs sekojat Viņa piemēram, padomājiet par šiem jautājumiem:

• Vai es pats personīgi apgūstu Jēzus Kristus doktrīnu?

• Vai es mācu, izmantojot Svētos Rakstus un pēdējo dienu praviešu teikto?

• Vai es palīdzu audzēkņiem atpazīt un izprast Svēto Rakstu patiesās mācības?

• Vai es pievēršos patiesajām mācībām, kas vairo ticību Jēzum Kristum?

• Vai es palīdzu audzēkņiem rast personīgo atklāsmi Jēzus Kristus doktrīnā?

Mūsu atklāšanas laikmetā Tas Kungs ir teicis: „Es dodu jums pavēli, lai jūs mācītu cits citam valstības mācību. Māciet uzcītīgi, un Mana labvēlība jūs pavadīs.”⁹

Kas ir tā doktrīna, kas mums jāmāca?

Tas ir vārds, kas izriet no Svētajiem Rakstiem un apustuļu un praviešu teiktā. Tieši viņiem ir dotas tiesības un pilnvaras — izskaidrot un precizēt doktrīnu. Un tieši caur viņiem Dievs allaž ir pasludinājis Savu vārdu, sniedzot Saviem bērniem norādījumus un izpratni.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas centrālā glābšanas doktrīna ir tāda, ka Jēzus Kristus ir visu cilvēku Glābējs un Pestītājs. Apustulis Pāvils, kurš redzēja augšāmcelto Glābēju un runāja ar Viņu, rakstīja korintiešiem: „Es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, … ka [Jēzus] Kristus ir miris par mūsu grēkiem … ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies …, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit.”¹⁰

Mums ir pavēlēts „tverties pie Dieva vārda, kas ir dzīvs un spēcīgs … un vedīs Kristus cilvēku pa šauru jo šauru ceļu, … un aizvedīs viņu dvēseles, jā, viņu nemirstīgās dvēseles pie Dieva labās rokas Debesu Valstībā”¹¹.

Esot skolotāji, mēs nedrīkstam kaunēties Jēzus Kristus evaņģēlija dēļ.¹² Drīzāk, mums ir priekpilni jāizsakās, mācot Viņa doktrīnu pat tad, ja dažiem tā šķiet kā klupšanas akmens, bet citiem — muļķība.¹³ Jo „tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”¹⁴.

Pēdējā joma mūsu pirmslidojuma pārbaudē ir norādījums „Aiciniet centīgi mācīties”. Šī joma atgādina, ka uzcītīgā mācīšana, ko mēs veicam, ir tikai daļa no vienādojuma. Otra daļa (ilgtermiņā, iespējams, pati svarīgākā daļa) ir uzcītīga mācīšanās no mūsu audzēkņu puses. Lūk, daži jautājumi, kas palīdzēs jums izvērtēt to, vai mūsu uzcītīgā mācīšana vedina pie uzcītīgas mācīšanās:

• Vai es palīdzu audzēkņiem pašiem uzņemties atbildību par savu mācīšanās procesu?

• Vai es pamudinu audzēkņus uz ikdienas evaņģēlija studijām?

• Vai es mudinu audzēkņus dalīties patiesajās mācībās, kuras viņi ir apguvuši?

• Vai es aicinu audzēkņus dzīvot saskaņā ar apgūto?

Mūsu garam ir nepieciešams pastāvīgs spēcinājums, lai mēs varētu kļūt par tām gaismas un godības būtnēm, par kādām Dievs mūs ir radījis kļūt. Studējot un prātojot par Dieva praviešu vārdiem, mēs dzeram dzīvo ūdeni un baudām Kristus vārdus.

Ar šo vārdu lasīšanu vien nepietiek. Mums tie ir jāuzklausa; mums tie ir jāapdomā un jāpadara tie par daļu no savas būtības.¹⁵

Pārfrāzējot sakāmvārdu, teikšu: „Māciet cilvēkam evaņģēliju, un jūs svētīsiet viņu uz vienu dienu. Māciet cilvēkam baudīt Dieva vārdu un rast saikni ar Svēto Garu, un jūs svētīsiet viņu uz visu mūžu.”

Tieši caur šādu iedvesmas un personīgās atklāsmes procesu mēs veidojam savu dzīvi, balstoties uz Pestītāja klints.¹⁶ Tieši šādā veidā Jēzus Kristus evaņģēlijs var kļūt par mūsu „dvēseles enkuru”¹⁷.

Mācīt evaņģēliju ir svarīgi. Mācīt citiem to, kā iegrimt lūgšanā, tiekties pēc Gara un piemērot apgūto, ir vismaz vienlīdz svarīgi.

Mani dārgie brāļi un māsas, mani mīļotie draugi, dārgie un vērtīgie skolotāji — un jūs visi esat skolotāji; mēs visi esam skolotāji —, paldies jums par jūsu uzticīgumu un par jūsu vēlmi — darīt labu! Paldies jums par daudzajām stundām, ko jūs esat pavadījuši, gatavojoties, kalpojot norīkojumos un priekpilni mācot citiem evaņģēliju.

Es aicinu jūs studēt jauno ceļvedi Mācīšana pēc Glābēja parauga un izmantot pašnovērtējuma anketu, lai atgādinātu sev par savu mērķi.

Tveroties pie Dieva vārda un mācot to pašu arī citiem — mācot pēc Glābēja parauga —, mēs izrādām savu mīlestību pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem. Un mēs mērojam šo šauro jo šauro ceļu, mēs piedalāmies šajā svētākajā aicinājumā, lai aizvestu mūsu pašu nemirstīgās dvēseles un arī citu dvēseles „pie Dieva labās rokas Debesu Valstībā, lai sēdētu [tur] kopā ar Ābrahāmu un Īzāku, un ar Jēkabu, un ar visiem mūsu svētajiem tēviem un lai vairs neaizietu”¹⁸.

Lai Dievs jūs svētī, mani līdzskolotāji, mani dārgie draugi, mani kalpošanas biedri, par jūsu sirsnīgajiem pūliņiem — mācīt Glābēja Vārdā! Visu laiku dižākā skolotāja svētajā Vārdā, mūsu Mācītāja Vārdā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.