Svētbirzī

Elders Marlins K. Džensens

no Septiņdesmitajiem


 
Elders Marlins K. Džensens

Labvakar, brāļi un māsas! Esmu ļoti pateicīgs un ar dziļu pazemību raugos uz šo Augstākā Prezidija sevišķo uzdevumu — uzrunāt jūs šovakar. Iesākumā vēlos, lai jūs zinātu, ka bija laiks, kad man vēl nebija grumbu, es biju tumšmatis, tikpat enerģisks kā jūs — daļa no paaudzes, kas Svētajos Rakstos dēvēta par „uzlecošo paaudzi”. Īsti nezinu, kāds ir vārda uzlecošais visatbilstošākais antonīms jeb pretstats, iespējams, tas varētu būt „rietošais” vai „vīstošais”. Lai vai kā, tas raksturo manu pašreizējo vecumposmu un neizklausās pārāk cerīgi!

Es uzrunāju jūs, atrodoties skaistā sanāksmju namā līdzās Sakramento Templim Kalifornijā, bet varu iztēloties, kā visā pasaulē pulcējušies desmitiem tūkstošu no jums — 40 dažādu valodu pārstāvjiem. Esmu bijis svētīts ar iespēju viesoties daudzās valstīs, dzirdēt, kā jūs runājat un dalāties liecībā savā dzimtajā valodā, un paša acīm redzēt, cik stipra ir jūsu ticība un nodošanās Tam Kungam. Es mīlu jūs un uzteicu jūs par jūsu taisnīgumu. Lai gan zinu, ka dzīve jūsu vecumposmā var būt sarežģīta un ka mēs visi dažkārt grēkojam un mums vajag nožēlot grēkus, es no visas sirds pateicos jums par centieniem būt nelokāmiem ticībā Kristum un Viņa atjaunotajam evaņģēlijam. Es ļoti vēlos, lai šovakar tiktu svētīts ar spēju runāt Svētā Gara spēkā, tādējādi pieliekot savu roku jūsu ticības stiprināšanā.

Svētvietas

Uz šīs Zemes ir vietas, kas kļuvušas par svētām, pateicoties tam, kas tur norisinājies. Saskaņā ar Veco Derību, viena no tādām vietām ir Sinaja kalns, saukts par Horeba jeb Dieva kalnu (2. Mozus 3:1, skat. arī 2. Mozus 3:12; 34:2), kur Tas Kungs parādījās Mozum degošā krūmā. Kad Mozus tuvojās krūmam, Tas Kungs viņam teica: „Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme” (2. Mozus 3:5).

Mēs ar ģimeni reiz tikām svētīti ar iespēju dzīvot vienā no šādām svētvietām. 1993. gadā — četrus gadus pēc tam, kad tiku aicināts par vienu no Septiņdesmitajiem — mums tika lūgts doties divus gadus ilgā misijā uz Ročesteru Ņujorkā. Šī misija ietvēra Palmīru, kur 1820-tajos gados dzīvoja Džozefs Smits ar ģimeni, kā arī Faijetu, kur 1830. gada aprīlī tika organizēta Baznīca. Aptuveni 180 km uz dienvidiem no Palmīras Pensilvānijas štatā atrodas Harmonija, kur Džozefs Smits satika Emmu Heilu un kur viņi dzīvoja kā jaunlaulātie, kamēr 1820-to gadu beigās tika pārtulkota lielākā daļa Mormona Grāmatas. Šis apvidus tiek dēvēts par „Atjaunošanas šūpuli”, jo šeit dzima Baznīca. Tā ir gleznaina apkaime, kam raksturīgi apmežoti pakalni, dzidri ezeri un strauti, kā arī sirsnīgi un dzīvespriecīgi cilvēki. Un tā ir arī vieta, kas kļuvusi par svētu, pateicoties tam, kas tur norisinājies.

Svētbirzs

Lielu dižskābaržu, ozolu, kļavu un dažādu citu koku birzī, aptuveni 600 m uz rietumiem no Džozefa un Lūcijas Makas Smitas ģimenes mājām, netālu no Palmīras 1820. gada pavasarī 14 gadus vecais Džozefs Smits redzēja vīziju — Dievu Tēvu un viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Šis dievišķais apmeklējums bija atbilde uz Džozefa lūgšanu, kad viņš vēlējās uzzināt, kura reliģija ir patiesa un kā saņemt savu grēku piedošanu, un tas aizsāka evaņģēlija Atjaunošanu šajā pēdējā atklāšanā. Tādējādi šī birzs ieņēmusi nozīmīgu vietu mūsu Baznīcas vēsturē un mēs to godājam par Svētbirzi.

Kad kalpoju par misijas prezidentu, mēs ar ģimeni iemīļojām šo birztalu un jutām, ka tā ir svēta. Mēs devāmies turp bieži. Ik mēnesi vedām turp jaunos misionārus un tos, kas beidza savu misiju un gatavojās doties mājās. Mums bija tradīcija — satikties mežmalā un pēc sākuma dziesmas „Džozefa Smita pirmā lūgšana”1 aicināt elderus un māsas izklīst, uzmeklējot nomaļu vietu birzī, kur viņi varētu sazināties ar Dievu lūgšanā, uzņemoties personīgas saistības un atskaitoties Viņam par paveikto. Svētbirzs apmeklējumi paliks atmiņā katram, kam tika dota šī svētība.

Es saprotu, ka tikai pavisam nedaudziem no jums būs iespēja personīgi apmeklēt Svētbirzi. Tādēļ šī 2012. gada pavasarī, 192 gadus kopš Džozefa Smita Pirmās vīzijas, es aicinu jūs visus sekot man, virtuāli ienākot Svētbirzī. Palieciet ar mani šeit, kamēr parādīšu jums dažas birzs ainas, pastāstīšu, kādēļ man šī vieta ir tik mīļa, un dalīšos vērtīgās dzīves mācībās, kas tur apgūstamas.

Esmu parādā pateicību brālim Robertam Parrotam, mežzinim un dabas pētniekam, kas dzīvo Palmīrā un strādā Baznīcas labā, par to, ka viņš pievērsa manu uzmanību dažām atziņām, kas saistās ar Svētbirzi un par kurām es pastāstīšu. Kaut arī brālis Parrots vēl nav kļuvis par mūsu ticības pārstāvi, viņš godā Svētbirzi, ļoti rūpīgi un profesionāli to kopdams.

Svēto Rakstu līdzības par kokiem

Godbijīgi staigājot pa Svētbirzi un sēžot uz soliņiem, bieži esmu domājis, cik gan Svētajos Rakstos daudz līdzību, kas saistās ar kokiem, zariem, saknēm, sēklām, augļiem un mežiem. Ādams un Ieva, mūsu pirmie vecāki, savu pirmo mācībstundu noteikti uzklausīja koku paēnā. Mormona Grāmatā pravietis Jēkabs, citējot Zēnosu un mācot par Israēla izklīdināšanu un sapulcināšanu, dalās sarežģītā līdzībā jeb stāstā par dārza un savvaļas eļļaskokiem (skat. Jēkaba gr. 5). Un kurš gan no mums nav lasījis, pārlasījis un lūdzot gremdējies pārdomās par ticības sēklu, ko Alma aicina iedēstīt, lai tā ar rūpīgu kopšanu un pienācīgu laistīšanu kļūtu par koku, kas ieaug „mūžīgajā dzīvībā”? (Almas 32:41; skat. arī 27.–43. pantu.)

Tāpat ir arī ar Svētbirzi. Rūpīgs dabas vērotājs, jo īpaši, ja viņš ir kopā ar tāda līmeņa dabas pētnieku kā brālis Roberts Parrots, var apgūt dažas būtiskas mācības, pētot šīs vietas ekosistēmu. Šovakar vēlos nedaudz pastāstīt par četrām šādām mācībām.

Svētbirzs un mācības dzīvei

Pirmā mācība: koki vienmēr tiecas pretim gaismai.

Vienu no interesantajām parādībām, kas vērojama Svētbirzī, atklāj mežmalā un gar daudzajām meža takām augošie koki. Lai izvairītos no meža lapotnes mestās ēnas un saņemtu visu iespējamo saules gaismu, augot tie bieži vien ir izliekušies uz ārpusi un tad atkal uz augšu. Šo koku līkie stumbri un zari kontrastē ar blakus augošajiem kokiem, kas ir praktiski taisni. Kokiem, tāpat kā teju visiem dzīvajiem organismiem, lai izdzīvotu un zeltu, vajadzīga gaisma. Tie cenšas, cik spēka, uzņemt pēc iespējas vairāk saules gaismas un veicināt fotosintēzi — procesu, kura rezultātā gaismas enerģija pārveidojas ķīmiskajā enerģijā jeb „degvielā”, ko izmanto praktiski visi dzīvie organismi.

Nav šaubu, ka jūsu jaunās, gaišās galvas jau zina, uz ko norāda šī līdzība no Svētbirzs! „Gaisma” garīgajā jomā ir pat svarīgāks katalizators nekā dabā, jo gaisma mums vajadzīga, lai mēs varētu garīgi augt, pilnībā apzinoties savu kā Dieva dēlu un meitu potenciālu.

Pretstats gaismai ir „tumsība”. Tā apzīmē pasaulīgos spēkus, kas tiecas šķirt mūs no Dieva un izjaukt Viņa dievišķo ieceri attiecībā uz mūsu dzīvi. Parasti vislielākā ietekme ļaunajiem spēkiem ir tieši pēc tumsas iestāšanās vai atrodoties tumšās vietās. Šķīstības likuma pārkāpšana, zagšana, azartspēles, Gudrības Vārda pārkāpumi, kā arī viss pārējais, ko mūsu Debesu Tēvs aizliedzis, jūsu vecumā parasti notiek tumsas aizsegā. Pat, izvēloties rīkoties nepareizi dienas laikā, piemēram, krāpties eksāmenā, iesniegt plaģiātu, ļaunprātīgi aprunāt, lamāties vai melot, mēs nevaram izvairīties no tumsības savā sirdī.

Par laimi Kristus Gars „dod gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē; un Gars apgaismo katru cilvēku visā pasaulē, kas uzklausa Gara balsi.

Un katrs, kas uzklausa Gara balsi, nāk pie Dieva, patiesi Tēva” (M&D 84:46–47).

Šajos Mācības un Derību pantos burvīgi raksturota cilvēka dziņa tiekties uz augšu — dabisks, Dieva dots garīgais instinkts, kas piemīt mums visiem (ja vien to neapslāpējam) un kas mudina tiekties pēc gaismas, tādējādi tuvojoties Dievam un Viņa Dēlam un kļūstot līdzīgākiem Viņiem. Kristus par Sevi teica: „ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jāņa 8:12).

Lai izprastu Svētos Rakstus, jāpievērš uzmanība ne vien konkrētam vārdam, bet arī līdzās esošajiem vārdiem. Studējot Svētos Rakstus, pievērsiet uzmanību, cik bieži līdzās atrodas vārdi gaisma, patiesība un Jēzus Kristus. Tie tiek lietoti praktiski kā sinonīmi, iedvesmojot mūs tiekties uz augšu — dzīvot cēlāk un svētāk.

Es no visas sirds lūdzu jūs vairīties no grēka tumsības ļaunajām formām un piepildīt savu dzīvi ar Svēto Garu, patiesību un mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, gaismu. Jūs to varat darīt, tiecoties iegūt krietnus draugus, smeļoties iedvesmu no mūzikas un mākslas, gūstot zināšanas no labākajām grāmatām (jo īpaši Svētajiem Rakstiem), patiesi lūdzot, atpūšoties pie dabas, iesaistoties jēgpilnās aktivitātēs un sarunās un dzīvojot, koncentrējoties uz Kristu un Viņa mācībām par mīlestību un kalpošanu. Paturiet prātā, sevišķi mūžīgā partnera meklējumos, Tā Kunga vēstījumu, ka „patiesība apskauj patiesību; šķīstība mīl šķīstību; gaisma pielīp gaismai” (M&D 88:40). Šis princips, kas nosaka, ka krietnais piesaista krietno, dod cerību, ka, dzīvojot evaņģēlija gaismā, mēs galu galā atradīsim dzīves draugu, kas ir tikpat taisnīgs. Es zinu, ka, jo vairāk mēs centīsimies piepildīt savu dzīvi ar gaismu, jo mazāk vietas atliks tumsībai un jo vairāk mēs līdzināsimies Kristum, kas ir pasaules gaisma.

Izmantojot īpašo svētību šovakar uzrunāt jūs — lieliskos Pēdējo dienu svēto jauniešus — vēlos brīdināt, vienlaicīgi iedrošinot un dāvājot cerību, ka, aizraujoties ar pornogrāfiju, jūsu dzīvē neizbēgami ienāks tumsība. Pornogrāfiska rakstura materiālu apskate aizskar Dievu un ir pret Viņa pavēli — nepārkāpt laulību, „nedz darīt ko līdzīgu tam” (M&D 59:6). Pornogrāfija gandrīz vienmēr noved pie citiem šķīstības likuma pārkāpumiem. Atkārtota pornogrāfiska rakstura materiālu apskate un tai sekojoši seksuāli pārkāpumi var izraisīt atkarību, pret kuru jāattiecas un kura jāārstē līdzīgi kā atkarība no alkohola un narkotikām.

Ja kāds no jums jau sirgst ar atkarību no pornogrāfijas, es lūdzu jūs meklēt gan Baznīcas vadītāju, gan profesionālu speciālistu palīdzību. Jums jāsaprot, ka atkarība no pornogrāfijas nav tikai „neliela problēmiņa”, kuru varam uzveikt paši, vienkārši lūdzot, studējot Svētos Rakstus vai īstenojot lielāku paškontroli.

Pornogrāfija vājina gribasspēku un spēju izdarīt pareizu izvēli, atsakoties no ļauna. Lai uzveiktu šo atkarību, ar lēnprātību un pazemību jāpieņem Jēzus Kristus Izpirkšana, kas svētī mūs ar papildus spēku. Būtībā tas nozīmē, ka, ja mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos (ieskaitot grēku nožēlošanas procesu ar bīskapa vai draudzes prezidenta palīdzību, lai iegūtu grēku piedošanu, un atveseļošanās procesu, ieskaitot, profesionālas konsultācijas un, iespējams, arī grupu nodarbības, lai pārvarētu savu atkarību), Izpirkšanas dotais spēks, kas Bībeles vārdnīcā raksturots kā dievišķa palīdzība un spēks2, palīdzēs pārvarēt atkarību no pornogrāfijas un laika gaitā dziedēs no tās postošajām sekām. Pateicoties Izpirkšanas spēkam, ir iespējama gan grēku piedošana, gan atbrīvošanās no šīs atkarības, un tas ir brīnišķīgi!

Es lūdzu jūs, vairieties no tumsības un, tāpat kā koki, vienmēr tiecieties pretim gaismai!

Otrā mācība: lai piepildītu savas radīšanas mērķi, kokiem nepieciešama pretestība.

Kopjot Svētbirzi, laika gaitā izmantotas dažādas mežkopības metodes. Reiz tika izvēlēts izmēģinājuma placis, lai veiktu, tā saucamo, retināšanu. Tas tika darīts šādi: mežziņi noteica, kuri pēc viņu domām ir lielākie un stiprākie jaunie koki dotajā placī, izcērtot un atzarojot nelietderīgākos kokus un konkurējošo pamežu. Tika uzskatīts, ka, mazinot konkurenci, izvēlētajiem kokiem tiks vairāk ūdens, saules gaismas un barības vielu un līdz ar to viņi varēs brīvi augt, pieņemot iespaidīgus apmērus.

Pēc dažiem gadiem kļuva uzskatāms, ka notiek tieši pretējais. Atbrīvoti no konkurences, izvēlētie koki atslāba: tie nevis stiepās augšup, pretim gaismai, bet gan kļuva resnāki un sazaroja, izdzenot daudzus zemus zarus, kas, meža lapotnei sakuplojot un noslēdzoties, būtu nederīgi. Tajā pašā laikā izcirstie koki atauga kā kupli krūmi, kas vairs nespēja izaugt par kokiem, tomēr turpināja izmantot ūdeni un barības vielas. Lai gan šie krūmveidīgie koki turpināja konkurēt ar izraudzītajiem kokiem, tas nepalīdzēja pilnvērtīgi attīstīties ne vieniem, ne otriem. Tā rezultātā kokiem izmēģinājuma placī bija nesalīdzināmi mazāki apmēri un kvalitāte nekā kokiem, kas auga dabiskākos apstākļos un bija cīnījušies, lai uzveiktu pretestību, kas traucē izdzīvot un zelt.

Kā zināms, viena no būtiskākajām lietām, ko māca Mormona Grāmata, ir tas, ka mums ir vajadzīgs, lai visās lietās būtu pretstats. Pasaulē, kurā sastopami pretstati, paveras iespēja izvēlēties starp labo un ļauno, kas ir rīcības brīvības priekšnoteikums. Tikpat svarīgs princips ir tas, ka pretstats vajadzīgs arī, lai mēs varētu garīgi augt jeb, kā teicis tēvs Lehijs, lai varētu notikt „svētums” (2. Nefija 2:11). Gribu uzsvērt, ka jūsu vecumā izpratne un principa, ka garīgai izaugsmei vajadzīgs pretstats un pretestība, ievērošana ir apmierinātas un laimīgas dzīves priekšnoteikums. Tas ir arī mums nepieciešamās personīgās izaugsmes un attīstības priekšnoteikums.

Mēs visi agrāk vai vēlāk sastopamies ar pretstatiem un pretestību. Dažkārt tas notiek vienkārši tādēļ, ka dzīvojam laicīgā, kritušā pasaulē. Tā ir daļa no tā, kas jāpiedzīvo visai cilvēcei. Šādai pretestībai var būt dažādas izpausmes. Tā var būt saistīta ar dabas parādībām. Tās var būt dažādas kaites vai slimības (šķiet, ka es saslimstu ar gripu pat, ja esmu vakcinējies!). Tā var būt saistīta ar dažādiem kārdinājumiem. Dažkārt tās būs nepiepildītās gaidas, piemēram, man gribējās būt metru un 95 cm garam, bet esmu iemācījies būt laimīgs arī ar man atvēlēto metru un 75 cm pat, ja tas nozīmē, ka ikreiz, kad uzstājos, kancele tiek neizbēgami pazemināta. Mums var nākties ciest arī no vientulības, fiziskām vai garīgām saslimšanām vai traucējumiem — iespējamo grūtību saraksts ir teju bezgalīgs, taču tāpat ir arī ar svētībām, kas veicina personīgo izaugsmi un attīstību, ja vien mums ir pietiekami ticības, lai redzētu ilgtermiņa ieguvumus un pastāvētu līdz galam. Man mierinājumu sniedz Tā Kunga vārdi Džozefam Smitam, kad viņš bija ieslodzīts Libertijas cietumā un viņa bēdas šķita nepanesamas: „Zini, Mans dēls, tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu” (M&D 122:7).

Dažkārt ar pretestību un grūtībām sastopamies pašu aplamās izvēles dēļ. Veselības problēmas un traumas, ko gūstam vieglprātīga dzīvesveida dēļ, ciešanas un sāpes, ko izjūtam, pārkāpjot Dieva likumus, nožēla par izniekoto laiku un talantiem — tās visas ir mūsu rīcības sekas. Cik gan pateicīgiem mums visiem jābūt par mūsu Glābēja veikto Izpirkšanu, kas dāvā iespēju — izlabot visas savas kļūdas!

Esmu pamanījis, ka, sastopoties ar pretestību, parasti jautājam: „Kādēļ? Kādēļ es? Kādēļ tagad? Kādēļ tā?”, lai gan konstruktīvāk būtu vaicāt: „Kas no tā jāmācās?” Reiz nosūtīju mierinājuma vēstuli kādam precētam pārim, kur vīrietis mira no neārstējamas kaites. Lasot atbildi, izjutu dziļu pazemību. Viņi uzskaitīja svētības, kuras Dievs viņiem dāvājis ilgās kopdzīves laikā, un uzticīgi prātoja, „kas” ir tas, ko Dievs cenšas viņiem iemācīt šajā pēdējā mācību stundā.

Svētbirzī aug koki, kurus brālis Parrots sauc par „kokiem — personībām”. Tie ir koki, kas apliecina, ka pretestība nāk par labu un ka bieži vien lielām grūtībām seko lieli ieguvumi. Šiem kokiem ir bijis jāreaģē, jāpielāgojas un dažkārt arī jāatgūstas no pretestības un dažādām grūtībām: zibens spēriena, spēcīgām vēja brāzmām, smagām sniega kupenām un apledojuma, vieglprātīgu cilvēku postījumiem un dažkārt pat no līdzās augošo koku uzmācības! Šajos nelabvēlīgajos apstākļos birzī izauguši paši izturīgākie un savdabīgākie koki. To sīkstums un neparastā daba pilnībā atsver simetriskās nepilnības.

Ņemot vērā savu pieredzi, varu liecināt, ka pretstati, pretestība un grūtības norūda mūsu raksturu un veicina izaugsmi. Daži no maniem lielākajiem izaicinājumiem un grūtākajām pieredzēm — pašapziņas trūkums un nepilnvērtības sajūta jaunībā, turpmākie misijas gadi Vācijā un pūliņi iemācīties vācu valodu, tiesību zinātņu grāda iegūšana un beigu eksāmenu kārtošana, centieni būt krietnam vīram un tēvam un nodrošināt savas astoņu bērnu ģimenes garīgās un laicīgās vajadzības, vecāku un citu tuvinieku zaudējums, kā arī publiskais un bieži vien strespilnais aicinājums būt par Augstāko pilnvaroto (ieskaitot gatavošanos šī vakara uzrunai un uzstāšanos jūsu priekšā) — tas viss un vēl vairāk, lai cik arī grūti bijis, devis man pieredzi un nācis par labu!

Es zinu, ka nav viegli jūs — jaunos cilvēkus — pārliecināt, ka nelielas sāpes var nākt par labu, bet tā tas patiešām ir. Mēs nevaram saņemt visu, kas ir Tēvam (skat. M&D 84:38), nedodot pretī visu, kas ir mums pašiem. Mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai Viņa dēli un meitas būtu krietni, un Lehijs mācīja, ka kļūt par svētiem mēs varam vienīgi, piedzīvojot pretestību un pārbaudījumus. Cilvēkiem, līdzīgi kā kokiem, nepieciešama pretestība, lai piepildītu savas radīšanas mērķi.

Trešā mācība: koki vislabāk aug mežā, nevis nošķirtībā.

Ja labi padomā, dabā ļoti reti gadās redzēt koku augam vienu pašu. Koki praktiski vienmēr aug birzīs, kas laika gaitā var pāraugt mežos. Taču Svētbirzī aug ne tikai koki, tā ir sarežģīta ekosistēma ar daudzveidīgu floru un faunu. Starp dažādo savvaļas ziedu, krūmu, koku, sēņu, sūnu, putnu, grauzēju, trušu, briežu un citu radību sugām pastāv acīmredzama saistība. Šīs sugas mijiedarbojas un ir atkarīgas cita no citas, lai iegūtu barību, patvērumu un izveidotu sinerģisku un biedrisku vidi, kur katrs var izdzīvot savu dzīves ciklu.

Dieva iecere attiecībā uz mūsu dzīvi paredz līdzīgu savstarpējo mijiedarbību un biedriskumu. Mums jāiegūst glābšana kopā, nevis nošķirti. Baznīca ceļ nevis celles, bet sanāksmju namus. Mums tiek lūgts apmeklēt noteiktu draudzi, nevis izvēlēties to pašiem, kā tas ir dažās citās baznīcās. Šī viedā kārtība liek mācīties saprasties citam ar citu un, sastopoties ar grūtībām, nevis bēgt un slēpties, bet atskaitīties bīskapam vai draudzes prezidentam. Mums ir pavēlēts mīlēt savus tuvākos (ieskaitot mūsu ģimenes locekļus), un mācīties mīlēt pašus tuvākos dažkārt ir daudz grūtāk nekā vispārīgi mīlēt „visu pasauli”. Kopš Atjaunošanas pirmsākumiem svētajiem ticis pavēlēts „nākt uz Ciānu” un pulcēties kopā, lai mācītos dzīvot savstarpējā saskaņā un atbalstīt citam citu, godinot kristībās noslēgtās derības — „nest [vienam] otra slogus … sērot ar tiem, kas sēro … un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums” (Mosijas 18:8–9). Mēs, Dieva bērni, tāpat kā koki nespējam augt un attīstīties nošķirtībā. Lai pilnvērtīgi augtu, kokiem nepieciešama ekosistēma, un arī cilvēkiem vajag citam citu, lai pilnvērtīgi attīstītos.

Par laimi, mēs visi alkstam sabiedrības, mēs vēlamies atrast dzīvesbiedru un uzticamus draugus. Kā Dieva mūžīgās ģimenes locekļi — mēs visi alkstam piepildījuma un drošības, ko sniedz tuvas un ilgstošas attiecības. Jūs drīz vien sapratīsiet, ka šādu attiecību veidošana prasa daudz laika, pūļu un žēlsirdības. Kā teicis Mormons: „Žēlsirdība … nemeklē savu labumu” (Moronija 7:45). Tā nemeklē ne savu dienas kārtību, ne personīgās intereses un nekādā ziņā — pašapmierinājumu. Lai arī internets un sociālie tīkli neapšaubāmi paver iespēju socializēties, tie nespēj aizstāt godīgu, atklātu un tiešu saziņu, kas nepieciešama, lai nodibinātu patiesas un ilgstošas attiecības.

Bez šaubām, mājas ir pirmā un vislabākā laboratorija, kur mācīties sadzīvot ar citiem. Mājās mēs mācāmies kalpot, piedot, būt nesavtīgiem un pacietīgiem, apgūstot visu, kas nepieciešams, lai veidotu ilgstošas attiecības ar līdzcilvēkiem. Man šķiet, ka tieši tādēļ prasība — dzīvot mīlestībā un saskaņā ar saviem ģimenes locekļiem — ir viens no tempļa rekomendācijas priekšnoteikumiem.

Par laimi, arī iedvesmotā Baznīcas organizācija nodrošina nepieciešamos apstākļus un iespējas attīstīt savas sociālās iemaņas. Kopš jaunības un līdz pat vecumdienām mēs piederam pie noteiktas bīskapijas vai draudzes, kas nodrošina nepieciešamos apstākļus, lai mūsu sociālās iemaņas un attiecības ar citiem zeltu un plauktu. Kalpojot Baznīcas aicinājumos, piedaloties sapulcēs, nodarbībās, kvorumos, pasākumos un dažādās citās aktivitātēs, kas paver iespēju biedroties, mēs attīstām īpašības un sociālās iemaņas, kas palīdz sagatavoties tai sociālajai kārtībai, kas valdīs debesīs. Runājot par šo augstāko kārtību, Tas Kungs caur Džozefu Smitu pavēstīja, ka „tas pats draudzīgums, kas ir starp mums šeit, būs starp mums tur, tikai tas būs saistīts ar mūžīgo godību, kuru mēs tagad nebaudām” (M&D 130:2).

Ja ceram baudīt savstarpējo draudzīgumu un ar to saistīto godību pēc šīs dzīves, mums vajag nepārtraukti gan sociāli, gan garīgi augt, dzīvojot šajā pasaulē. Cilvēki, tāpat kā koki, vislabāk aug kopā, nevis nošķirti.

Ceturtā mācība: koki smeļas spēku no uzturvielām, ko radījušas iepriekšējās koku audzes.

Bija laiks, kad atbildīgie par Svētbirzs kopšanu nolēma, ka birzij vajadzētu koptāku ārieni. Periodiski tika organizēti jauniešu un misionāru kalpošanas pasākumi, kuru laikā tika izvesti kritušie koki un nolūzušie zari, izcirsts pamežs, aizvākti celmi un pat kritušās lapas. Nepagāja ilgs laiks, un šīs metodes ieviešanas dēļ birzs sāka panīkt. Koki auga lēnāk, bija mazāk jauno kociņu, dažas savvaļas puķu un augu sugas sāka izzust, saruka savvaļas zvēru un putnu populācija.

Pirms vairākiem gadiem birzs kopšanu pārņēma brālis Parrots. Viņš ieteica saglabāt birzi pēc iespējas neskartu. Kritušajiem kokiem un zariem tika ļauts satrūdēt un bagātināt augsni. Tika atstātas arī kritušās lapas. Viesiem tika lūgts turēties uz nospraustajām taciņām, lai netraucētu dabiskajiem procesiem un nenomīdītu augsni. Jau pēc dažiem gadiem birzs sāka ataugt un apbrīnojami ātri atjaunoties. Tagad tā zeļ gandrīz tāpat kā pirmsākumos, lepojoties ar zaļoksnu veģetāciju un savvaļas dzīvnieku pārpilnību.

Mācība, ko gūstam no šīs mežsaimniecības pieredzes, ir tuva manai sirdij. Jau septiņus gadus man ir bijusi privilēģija kalpot par Baznīcas vēsturnieku un rakstvedi. Šo aicinājumu ieviesa pravietis Džozefs Smits, atsaucoties uz Tā Kunga pavēli dienā, kad tika dibināta Baznīca: „Lūk, pieraksts tiks vests starp jums” (M&D 21:1). Kopš tās dienas, sākot ar Olivera Kauderija iecelšanu par pirmo Baznīcas vēsturnieku un rakstvedi, līdz pat mūsdienām ticis veikts ievērojams pieraksts par mūsu Baznīcas vēsturi. Kad Olivera Kauderija vietā stājās Džons Vitmers, Tas Kungs lika viņam veikt vēsturisku pierakstu „par visām svarīgām lietām …, kas varētu noderēt baznīcai un jaunajām paaudzēm, kas uzaugs Ciānas zemē” (M&D 69:3, 8).

Kādēļ pierakstu veikšanai, to apkopošanai un saglabāšanai, kā arī stāstiem par bijušo ir tik liela nozīme Jēzus Kristus Baznīcā? Kādēļ gan jums, kas piederat pie šodienas „uzlecošās paaudzes”, būtu svarīgi zināt par iepriekšējām paaudzēm un smelties no tām spēku?

Atbildot uz šo jautājumu, gribu teikt, ka nav iespējams pilnvērtīgi dzīvot un vēl jo vairāk — veiksmīgi plānot turpmāko — nebalstoties uz bijušo. Es biju spiests to atzīt pirms dažiem mēnešiem, tiekoties ar brīnišķīgu pāri, kas sastapās ar pavisam neparastu pārbaudījumu, par kuru stāstu jums ar viņu atļauju. Pēc vairākiem laulībā nodzīvotiem gadiem, kad viņiem jau bija vairāki bērni, sieva cieta nopietnā negadījumā. Vairākas nedēļas pavadījusi slimnīcā bezsamaņas stāvoklī, viņa pamodās un atklāja, ka pilnībā zaudējusi atmiņu. Viņai nebija pagātnes. Neatceroties bijušo, viņai nebija, uz ko atsaukties. Viņa neatpazina ne savu vīru, ne bērnus, ne vecākus. Stāstot par to, vīrs man uzticēja, ka pirmos mēnešus pēc negadījuma, viņš baidījies atstāt sievu vienu, jo viņam šķitis, ka viņa varētu apmaldīties. Viņš baiļojās, ka sieva vairs viņu neiemīlēs. Iepazīstoties, viņš bija pievilcīgs, atlētisks jauneklis ar bieziem matiem, taču, sasniedzot pusmūžu, kļuvis apaļīgs, ar retākiem matiem.

Par laimi visiem iesaistītajiem, viņiem bija vismaz daļējs pieraksts par līdzšinējo dzīvi. Vīrs bija saglabājis vēstules, kuras sieva rakstīja pirms viņa misijas un tās laikā. Tās apliecināja, ka viņi abi nudien bija iemīlējušies. Vīram bija arī dienasgrāmata, kurā bija daži noderīgi ieraksti. Pakāpeniski, dažu gadu laikā, sieva varēja atjaunot lielu daļu no bijušā, pateicoties viņas mīļo tuvinieku stāstiem.

Šis unikālais un aizkustinošais notikums uzskatāmi parāda, cik svarīga ir sasaiste starp pagātni, tagadni un nākotni. Tas arī palīdz pilnvērtīgāk novērtēt Tā Kunga patiesības skaidrojumu, ko Viņš atklāja Džozefam Smitam: „Patiesība ir zināšanas par to, kas ir un kas bija, un kas nāks” (M&D 93:24). Zināšanas par pagātni, kas mums dotas, pateicoties agrāk vestajiem pierakstiem, un zināšanas par nākotni, ko sniedz Svētie Raksti un mūsdienu praviešu pravietojumi, nodrošina nepieciešamo kontekstu gudrai šībrīža rīcības brīvības izmantošanai. Turklāt šīs zināšanas dāvā daudz plašāku un dievišķāku perspektīvu, pietuvinot mūsu spējas Dieva spējai redzēt „visas lietas … [savu] acu priekšā” (M&D 38:2).

Lai gan mēs kā Baznīcas locekļi pārstāvam dažādas tautības, Baznīcas agrīnā vēsture mums visiem ir kopīga. Un ir svarīgi, lai mēs visi pārzinātu Baznīcas vēsturi, jo īpaši to, kas saistās ar Baznīcas dibināšanu. Šajos stāstos par Džozefa Smita Pirmo vīziju, Mormona Grāmatas atklāšanu, Jāņa Kristītāja, Pētera, Jēkaba, Jāņa, Elijas, Ēlijas un citu eņģeļu apciemojumiem ir ietverta patiesība, uz kuru balstās evaņģēlija Atjaunošana.

Diemžēl, tehnoloģiju laikmetā, kur valda informācijas pārbagātība un dažkārt sastopama kritiska attieksme pret atsevišķiem notikumiem un personībām Baznīcas vēsturē, dažu Pēdējo dienu svēto ticība tiek iedragāta un viņi sāk apšaubīt pat labi zināmus faktus. Es apliecinu savu mīlestību pret šiem šaubīgajiem un ar sapratni dalos pārliecībā, ka, dzīvojot saskaņā ar evaņģēlija principiem, ar lūgšanu apgūstot Baznīcas vēsturi (mācoties, lai gūtu ne tikai fragmentāras, daļējas zināšanas, bet gan pietiekami visaptverošu ieskatu), Svētais Gars liecinās par svarīgiem notikumiem Baznīcas vēsturē, nomierinot satrauktos prātus. Tādējādi mūsu pārliecība par atjaunotās Baznīcas vēsturi nostiprināsies un mēs vairs nepadosimies „katram mācības vējam” (Efeziešiem 4:14). Mani dzīves mērķi ir balstīti uz mieru, ko esmu izjutis saistībā ar Džozefa Smita Pirmo vīziju un citiem evaņģēlija Atjaunošanas būtiskiem notikumiem — mieru, ko jūt vairums no jums. Un es zinu, ka mēs nevilsimies.

Savā būtībā vēsture ir pieraksts par cilvēkiem un viņu dzīvi, un mēs varam mācīties, klausoties dzīves stāstos, kas stiprina mūsu ticību un nostāju un palīdz saprast, ko iesākt, sastopoties ar pretestību. Ne visi stāsti no mūsu vēstures ir tik episki kā Džozefa Smita Pirmā vīzija vai Vilforda Vudrafa misija Anglijā. Patiesībā daži no apbrīnojamākajiem stāstiem nāk no pavisam vienkāršu Pēdējo dienu svēto dzīves, kādi ir vairums no mums. Īpaši dārgi un lietderīgi ir stāsti, kas saistās ar mūsu pašu priekštečiem.

1920. gadā, par spīti ilgstošam un smagam darbam, mans vectēvs un vecmamma Dženseni bija spiesti atdot īpašniekam fermu, kuru bija paņēmuši uz nomaksu un kurā dzīvoja Aidaho štatā. Viņi vēlējās atgriezties ar saviem bērniem dzimtajā pilsētiņā Jūtas štatā, taču nevarēja pamest Aidaho, neatdodot 350 dolāru lielu parādu. Kaut arī tagad šī summa šķiet maza, tolaik tā bija ievērojama nauda. Vectēvs mēģināja aizņemties no kāda, kuram bija nauda, taču bez panākumiem. Ņemot vērā bezcerīgo stāvokli, nebija ne runas par aizņēmumu bankā. Bet vectēvs un vecmamma katru dienu lūdza, un kādā svētdienas rītā priesterības sanāksmes laikā vectēvu uzrunāja kāds praktiski nepazīstams vīrietis, kurš teica, ka esot dzirdējis par viņu grūtībām un būtu ar mieru aizdot 350 dolāru ar noteikumu, ka, atgriežoties Jūtā, vectēvs parādu atdos, cik drīz vien varēs. Vienošanās tika noslēgta ar rokasspiedienu, un vectēvs turēja doto vārdu.

Šis vienkāršais stāsts, kuru pierakstīja mana vecmamma Džensena, ir kļuvis par mūsu ģimenes dārgumu. Tas mani iedvesmo, apliecinot, cik liela nozīme ir cītīgam darbam, godīgumam, spējai pārvarēt grūtības un ģimenes saliedētībai. Taču pats svarīgākais ir tas, ka šis stāsts parāda Dieva roku manu uzticīgo vecvecāku dzīvē. Es smeļos lielu spēku un iedvesmu no viņu piemēra un no piemēra, ko rāda citi — gan ievērojamie, gan vienkāršie ļaudis iepriekšējās paaudzēs.

Jūs noteikti varat atrast līdzīgus stāstus par cilvēkiem jūsu valstī vai ģimenē. Ja zināt šādus stāstus, lūdzu, apkopojiet, saglabājiet un stāstiet tos citiem! Veltiet laiku, lai nodotu tos turpmākajām paaudzēm. Maniem bērniem (tagad gan vairāk mazbērniem) ļoti patīk, kad stāstu viņiem par to, kas notika, „kad biju maziņš puika”. Esmu dzirdējis, ka cilvēki nevar būt dižāki par pašu stāstīto, un es ticu, ka tāpat ir arī ar ģimenēm. Labi stāsti, ja vien tie ir patiesi, veido labu vēsturi. Atcerieties, cilvēki — tāpat kā koki — smeļas spēku no uzturvielām, ko uzkrājušas iepriekšējās paaudzes.

Nobeigums

Noslēdzot uzrunu, vēlos aicināt jūs atgriezties Svētbirzī, kavējoties man līdzās pie viena no tā sauktajiem „kokiem–lieciniekiem”. Tie ir koki, kas auga šeit jau pirms 192 gadiem — Džozefa Smita Pirmās vīzijas laikā. Birzī vēl joprojām aug trīs šādi koki, un vēl trīs nokaltuši koki–liecinieki ir saglabājušies, pateicoties brāļa Parrota prasmīgajiem centieniem.

Kalpojot misijā netālu no Palmīras, dažkārt mēdzu doties uz Svētbirzi un godbijīgi pakavēties blakus savam iemīļotākajam kokam–lieciniekam. Es iztēlojos, ka, ja vien šis koks spētu runāt, tas man pateiktu, ko redzējis 1820. gada pavasara rītā. Taču patiesībā man nemaz nevajag, lai koks runātu — es to zinu. Pateicoties garīga rakstura pieredzei un tam, ko esmu jutis jau kopš jaunības dienām, neatkarīgi no citu cilvēku teiktā, esmu pārliecinājies, ka Dievs, mūsu Tēvs, dzīvo. Es zinu arī to, ka Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir Glābējs un visas cilvēces Pestītājs. Es zinu, ka šīs divas dievišķās būtnes parādījās Džozefam Smitam Svētbirzī 1820. gada pavasarī. Viņi izraudzīja Džozefu par pravieti, kas aizsāka šo pēdējo laiku atklāšanu. Ievērojot Viņu norādījumus, Džozefs iztulkoja Mormona Grāmatu, saņēma priesterības atslēgas un pilnvaras un no jauna nodibināja Kristus Baznīcu šajās pēdējās dienās. Mēs esam ārkārtīgi svētīti, ka varam dzīvot tieši šajā laikā un būt par Kristus Baznīcas locekļiem.

Šī brīnišķā patiesība, par kuru liecinu, atklājās svētajā birzī. Šovakar jūs pabijāt ar mani svētajā birzī. Tad nu esiet vienmēr domās un sirdī šajā svētajā vietā, būdami uzticīgi patiesībai, kuru Dievs tur atklāja!

Paturiet prātā arī šīs Svētbirzī apgūtās mācības:

  1. 1.

    Kad tumsības spēki cenšas jūs iznīcināt kā zinātkāro jaunekli Džozefu Smitu, atcerieties Svētbirzi un gaismas stabu, kas ir spožāks par saules gaismu (Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:15–17).

  2. 2.

    Pretestību un grūtību priekšā, kad izplēn visas cerības, atcerieties Svētbirzi un to, ka „tas viss dos [jums] pieredzi un nāks [jums] par labu” (M&D 122:7).

  3. 3.

    Cīnoties ar vientulību un nošķirtību un cenšoties veidot cilvēcīgas, piepildītas attiecības, atcerieties par Svētbirzi un Pēdējo dienu svēto sadraudzību! Šie svētie ir slēguši derību nest jūsu slogus un mierināt jūs jūsu bēdās.

  4. 4.

    Un, kad kāds atgadījums, cilvēki vai konfliktējoši uzskati pārbauda jūsu ticību, viešot šaubas par Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu, atcerieties par Svētbirzi un smelieties spēku un iedvesmu no uzticīgo Pēdējo dienu svēto paaudzēm, kas nešaubījās.

Mani jaunie draugi, es lūdzu, lai tā būtu! Un es lūdzu ar mīlestību, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

© 2012 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. English approval: 5/12. Translation approval: 5/12. Translation of Stand in the Sacred Grove.Language. PD50039048 xxx

Show References

    Atsauces

  1.  

    1. Skat. Hymns, Nr. 26.

  2.  

    2. Skat. Bible Dictionary, „Atonement”; skat. arī Svēto Rakstu ceļvedis, „Izpirkt, Grēku Izpirkšana”, scriptures.lds.org.