• Home
  • Broadcasts
  • Lai arī kas tu būtu, pildi labi savu lomu: izvairies no maskēšanās, kas slēpj tavu identitāti!

Lai arī kas tu būtu, pildi labi savu lomu: izvairies no maskēšanās, kas slēpj tavu identitāti!

Elders Kventins L. Kuks

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

BIS garīgais vakars jaunajiem pieaugušajiem • 2012. g. 4. marts • Brigama Janga universitāte–Aidaho


 
Elders Kventins L. Kuks

Es ļoti priecājos par iespēju uzrunāt jūs, jaunie pieaugušie! Nododu jums Augstākā Prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma sveicienus un mīlestības apliecinājumus. Grūti noticēt, ka esmu šeit — BJU Aidaho konferenču centrā! Iztēlē redzu, kā esat sapulcējušies dažādās vietās visā pasaulē.

Kad biju vēl jūsu gados, mūsu pravietis bija Prezidents Deivids O. Makeijs. Prezidents Makeijs kalpoja par Baznīcas prezidentu no 1951. līdz 1970. gadam, kad man apritēja 30. Pravietis, kas kalpo laikā, kad esam jaunie pieaugušie, vienmēr šķiet ļoti īpašs. Es mīlēju un apbrīnoju Prezidentu Makeiju. Viņš bieži pieminēja kādu gadījumu no savas misijas Skotijā. Kalpojot misijā, jau pēc pavisam neilga laika viņu sāka mocīt ilgas pēc mājām, un viņš veltīja dažas stundas netālu esošās Stirlingas pils apskatei. Kopā ar pārinieku atgriežoties no pils apmeklējuma, viņi pagāja garām kādai ēkai, virs kuras durvīm akmenī kaltais citāts, kas parasti tiek piedēvēts Šekspīram, vēstīja: “Lai arī kas tu būtu, pildi labi savu lomu”.

Atceroties šo gadījumu savā 1957. gada uzrunā, Prezidents Makeijs skaidroja: „Vai nu es pats, vai arī Gars manī teica: „Tu esi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis. Vēl vairāk — tu esi šeit kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, pārstāvis. Tu esi uzņēmies pienākumu pārstāvēt Baznīcu.” Tad es aizdomājos [par to], ko mēs bijām darījuši tajā pēcpusdienā. Mēs bijām nodevušies pils apskatei — jā, mēs bijām guvuši vēsturisku ieskatu un jaunu informāciju, un es par to biju sajūsmā. … Taču tas nebija misionāru darbs. … Es uzklausīju akmenī kalto vēstījumu, un kopš tā brīža mēs centāmies pildīt savu lomu kā misionāri Skotijā”.1

Šis vēstījums — „Lai arī kas tu būtu, pildi labi savu lomu” — bija tik būtisks un atstāja tik lielu iespaidu uz Elderu Makeiju, ka kļuva par iedvesmas avotu visam viņa mūžam. Viņš apņēmās darīt labāko, ko spēj, lai arī kāds pienākums viņam tiktu uzticēts.

Kad Deivids B. Heits kalpoja par Skotijas misijas prezidentu, viņš atrada oriģinālo akmens gravējumu un lika izgatavot tā kopiju, kas tagad atrodas misionāru mācību centrā Provo, Jūtas štatā. Daudzi no jums ir redzējuši šo citātu un domājuši par šī vēstījuma nozīmi. Nesen, misionāru mācību centra 50–tajā gada dienā, Elders Rasels M. Nelsons no jauna uzsvēra šo vēstījumu.

Domājot par to, kas īsti esat, pār mani nāca apjausma, ka jūs, iespējams, nemaz pilnībā neapzināties, cik svarīga ir jūsu paaudze. Sabiedrība kopumā piešķīrusi marķējumu šī brīža paaudzēm. Vecākā starp tām gan Savienotajās Valstīs, gan citur pasaulē tiek dēvēta par „dižāko paaudzi”, ņemot vērā, ko tai nācies pārciest pasaules mēroga lielās depresijas laikā 30–tajos gados un ko tā paveikusi Otrā pasaules karā un pēc tā, ceļot labāku pasauli. Tajā piedalījušies vairāki vecāka gada gājuma Baznīcas vadītāji: Prezidents Tomass S. Monsons ir dienējis Savienoto Valstu flotē; Prezidents Boids K. Pekers ir kalpojis Savienoto Valstu gaisa spēkos; Elders L. Toms Perijs ir bijis Savienoto Valstu jūras kājnieks. Vēlāk dalīšos ar jums tajā, ko viņi pieredzējuši, apguvuši un mācījuši citiem.

Jūsu paaudze, kas nākusi pasaulē kopš 1980–to gadu sākuma līdz 1990–to gadu vidum, šobrīd tiek dēvēta par „jaunās tūkstošgades paaudzi”. Daži ir skeptiski noskaņoti attiecībā uz to, ko jūsu paaudze var paveikt, taču es uzskatu, ka jums ir nepieciešamais pamats un izcelsme, lai kļūtu par labāko paaudzi, kāda vien bijusi, jo īpaši saistībā ar mūsu Debesu Tēva ieceres īstenošanu.

Kādēļ es tā saku? Tādēļ, ka jūsu paaudzei ir bijusi daudz lielāka iespēja apmeklēt semināra un institūta nodarbības nekā iepriekšējām paaudzēm un jūs esat saņēmuši pašu labāko izglītību, pateicoties Sākumskolas, priesterības un jauno sieviešu nodarbībām. Turklāt, aptuveni 375 000 no jums ir kalpojuši vai pašlaik kalpo misijā. Jūs pārstāvat vairāk nekā trešdaļu no visiem misionāriem, kas kalpojuši šajā laiku atklāšanā. Samuēls Smits, pirmais misionārs šajā laiku atklāšanā, tika ordinēts par elderu un iesvētīts par misionāru 1830. gada 6. aprīlī, dienā, kad tika organizēta Baznīca. Ņemot vērā visus, kas kalpojuši kopš tā laika, šķiet apbrīnojami, ka jūsu vecuma grupa veido trešdaļu no visiem misionāriem. Salīdzinājumam, tikai 76 000 misionāru jeb mazāk kā 8 procenti kalpoja to 12 gadu laikā, kad es biju 18 līdz 30 gadus vecs. Arī tad, ja jums nav bijusi iespēja kalpot misijā, jūs varat sniegt būtisku ieguldījumu — gandrīz pusei no Augstākā Prezidija un Divpadsmit apustuļiem nebija iespējas kalpot misijā.

Izvairies no maskēšanās un sev neraksturīgas rīcības!

Ņemot vērā jūsu milzīgo potenciālu darīt labu, vai ir kaut kas, par ko es bažījos attiecībā uz jūsu nākotni? Kādu padomu varu jums dot? Pirmkārt, uz katru no jums tiks izdarīts liels spiediens rīkoties sev neraksturīgi — pat uzliekot masku un kļūstot par kādu, kas nemaz neatspoguļo jūsu patieso būtību un to, kādi vēlaties būt.

Pagājušovasar mēs ar Elderu L. Tomu Periju un Maiklu Otersonu2 tikāmies ar Ābrahāmu Foksmenu viņa Ņujorkas birojā sabiedrisko attiecību uzdevuma ietvaros. Foksmena kungs ir valsts mēroga pretnomelošanas apvienības vadītājs. Šīs apvienības misija ir izbeigt ebreju tautas nomelnošanu, un viņš ir piedalījies šajā darbā jau gandrīz 40 gadus. Viņa skumjais dzīvesstāsts bijis par cēloni tam, ka viņš nonācis šajā amatā. Viņš piedzima Otrā pasaules kara sākumā. Viņa vecāki, Džozefs un Helēna Foksmeni, pirms došanās uz ebreju geto Viļņā 1941. gada septembrī uzticēja Ābrahāmu katoļticīgai poļu izcelsmes meitenei. Ābrahāmam tad bija 13 mēneši. Viņa vecāki pārcieta karu un holokaustu, taču Ābrahāmu atguva tikai četru gadu vecumā. Tiek lēsts, ka nacistu peklē gājis bojā pusotrs miljons ebreju bērnu. Ābrahāmu pasargāja kāda katoļu meitene, kura katru svētdienu veda viņu uz baznīcu un turēja slepenībā viņa ebreju izcelsmi.3 Nav jābrīnās, ka Ābrahāms Foksmens veltījis savu dzīvi cīņai pret antisemītismu, naidu, neiecietību un diskrimināciju.

Es jau iepriekš biju strādājis ar Foksmena kungu un patiesi apbrīnoju viņa drosmi un apņemšanos. Tiekoties ar viņu Ņujorkā, pavaicāju, kādu padomu viņš varētu dot attiecībā uz mūsu atbildību, darbojoties Baznīcas sabiedrisko attiecību sektorā. Viņš kādu mirkli padomāja un tad paskaidroja, cik svarīgi mudināt cilvēkus neslēpties aiz maskas. Kā piemēru viņš minēja Kukluksklanu — ļoti ietekmīgu un, kā uzskatīja vairums amerikāņu, bailes iedzenošu organizāciju, kas darbojās pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Ietērpušies identiskās mantijās un maskās, aiz kurām nebija iespējams noteikt viņu identitāti, šīs savienības dalībnieki dedzināja krustus savu upuru pagalmu mauriņos, ieceļot sevi par tā saucamajiem „morāles sargsuņiem”. Visbiežāk viņi uzbruka afroamerikāņiem, taču upuru starpā bija arī katoļi, ebreji un imigranti. Viskareivīgākie no viņiem nonāca līdz piekaušanai, vardarbīgiem uzbrukumiem un pat slepkavībām. Foksmena kungs vērsa mūsu uzmanību uz to, ka tikai neliela daļa no Kukluksklana biedriem bija brūnos kreklos tērptu kaušļu tips no 1930–to gadu Eiropas diktatūrām. Lielākā daļa no tiem, kas slēpās aiz maskām, bija normāli cilvēki, tajā skaitā, uzņēmēji un tie, kas apmeklēja baznīcu. Viņš norādīja, ka, slēpjot savu identitāti un maskējoties, viņi atļāvās piedalīties darbībās, no kurām parasti vairītos.4 Viņu darbība atstāja briesmīgu ietekmi uz Amerikas sabiedrību.

Foksmena kunga padoms bija uzsvērt to, cik svarīgi, lai cilvēki vairītos no maskēšanās, kas slēpj viņu patieso identitāti.

Mūsu Baznīcas agrīnajos gados pravietis Džozefs, Emma un viņu 11 mēnešus vecie dvīnīši, Džozefs un Džūlija, uzturējās Džonsona fermā Hairamā, Ohaio. Bērni slimoja ar masalām, un Džozefs ar dēliņu gulēja zemā gultā uz riteņiem pie ieejas durvīm.

Brālis Marks L. Steikers pierakstīja notikušo:

Naktī pa durvīm iebruka vīru grupējums ar melni krāsotām sejām un izvilka pravieti ārā, piekaujot un apvārtot viņu un Sidniju Rigdonu darvā un spalvās.

„Kad Emma ieraudzīja piekauto un ar darvu aplieto Džozefu, viņa noģība. …

… Kaut arī pravietim bija izsists zobs, vairāki ievainojumi sānos, izrauts matu kumšķis un slāpekļskābes radīti apdegumi, viņš kā parasti lasīja sprediķi svētdienas dievkalpojumā. Starp svētajiem, kas tur pulcējušies, atradās vismaz četri grupējuma dalībnieki.”5

Vistraģiskākais šī uzbrukuma sakarā bija tas, ka, kamēr tēvs tika vilkts laukā no mājas, mazais Džozefs sasaldējās saltajā nakts gaisā un pēc dažām dienām nomira.

Interesanti, ka arī tie, kas vēlāk nonāvēja pravieti Džozefu un viņa brāli Hairamu, bija nokrāsojuši sejas, pūloties slēpt savu patieso identitāti.6 Esmu īpaši norūpējies par tiem, kas maskējas un iesaistās slepenās savienībās. Mormona Grāmatā mācīts, ka Lucifers „vedina cilvēku bērnus uz slepenām savienībām slepkavošanai un visa veida slepeniem tumsas darbiem” (2. Nefija 9:9; skat. arī 3. Nefijs 6:27–30).

Negribu teikt, ka kāds no jums būtu iesaistījies tādos briesmīgos nodarījumos kā tikko minētie, taču uzskatu, ka mūsdienās, kad palikt anonīmam ir vieglāk nekā jebkad agrāk, mums būtu jāņem vērā būtiskie principi, kas liedz maskēties un mudina būt uzticīgiem „tai patiesībai, kuras dēļ bij’ tik daudziem mirt”.7

Viens no drošākajiem veidiem, kā pasargāt sevi no sliktas izvēles, ir nemaskēties un nebūt anonīmiem. Ja pieķerat sevi pie domas, ka to vēlaties, lūdzu, atcerieties, ka tas ir briesmu signāls, tas ir viens no pretinieka paņēmieniem, lai jūs darītu to, ko nevajadzētu. Viens no iemesliem, kādēļ iesakām misionāriem ģērbties konservatīvi un elderiem — gludi skūties, ir tas, lai nebūtu nekādu šaubu, kas viņi ir un kā viņiem jārīkojas. Daži jautās, vai tas nav pārāk virspusēji. Es tā nedomāju. Padomājiet, kādu raksturojumu pravietis Moronijs izmanto apģērbam un rotām Mormona Grāmatā, viņš „ļoti [smalku drānu]” nēsāšanu pielīdzina lepnībai. Lepnību, kas izpaužas „ļoti [smalku drānu]” nēsāšanā viņš saista ar „[naidu], un ļaunprātībām, un vajāšanām, un visāda veida nekrietnībām” (Mormona 8:36). Man īpaši rūp, lai mūsdienās mūsu ģērbšanās stils un rotas neliecinātu par dumpīgumu un morālo standartu trūkumu, jo tas atstāj negatīvu iespaidu uz līdzcilvēku morālajiem standartiem.

Rīkojies saskaņā ar savu patieso pārliecību

Mans otrais padoms — rīkojieties saskaņā ar savu patieso pārliecību, veltot laiku lietām, kas stiprina, izkopj raksturu un palīdz līdzināties Kristum. Ceru, ka jūs neuztverat dzīvi galvenokārt kā „jautrību un spēlītes”, bet gan kā laiku, lai sagatavotos satikt Dievu (skat. Almas 34:32).

Brīnišķīgu piemēru, kā pildīt labi savu lomu un attiecīgi izmantot savu laiku, parāda atgadījums no Eldera L. Toma Perija dzīves, kad Otrā pasaules kara beigās viņš kā jūras kājnieks piedalījās Savienoto Valstu militāro spēku īstenotajā Japānas ieņemšanā. Elders Perijs dalījās šajā pieredzē, kad ierakstīja īpašo liecību par Glābēju, kas pašlaik tiek rādīta mūsu apmeklētāju centros.

Eldera Perija stāsts

„Manā dzīvē bija notikums, kurš man bieži atgādināja par prieku, kas rodas, uzdodot jautājumu: „Ko Glābējs darītu šādā situācijā?”

Es biju vienā no pirmajām jūras kājnieku grupām, kas pēc miera līguma parakstīšanas pēc Otrā pasaules kara iesoļoja Japānā. Ieiešana izpostītajā Nagasaki pilsētā bija viena no skumjākajām pieredzēm manā dzīvē. Liela pilsētas daļa bija pilnībā nopostīta. Daļa mirušo vēl nebija apglabāti. Mēs kā okupācijas karaspēks izveidojām bāzes posteni un devāmies strādāt.

Situācija bija ļoti drūma, un daži no mums vēlējās darīt vairāk. Mēs devāmies pie mūsu divīzijas kapteiņa un lūdzām atļauju palīdzēt atjaunot kristiešu baznīcas. Valdības ierobežojumu dēļ kara laikā šīs baznīcas bija tikpat kā pārtraukušas savu darbību. Viņu nedaudzās ēkas bija nopietni bojātas. Daļa no mūsu grupas brīvprātīgi pieteicās no darba brīvajā laikā izremontēt un atjaunot šīs baznīcas, lai viņi atkal varētu rīkot kristiešu sanāksmes.

Mēs nerunājām un nesapratām viņu valodu. Viss, ko mēs varējām darīt, bija fizisks darbs ēkas atjaunošanā. Mēs atradām mācītājus, kuri nevarēja kalpot kara laikā, un iedrošinājām viņus atgriezties pie saviem pienākumiem. Mums bija vienreizējas pieredzes ar šiem cilvēkiem, kad viņi atkal varēja izbaudīt brīvību — dzīvot atbilstoši savām kristiešu tradīcijām.

Dodoties prom no Nagasaki, lai atgrieztos mājās, notika kāds atgadījums, ko es vienmēr atcerēšos. Kāpjot vilcienā, kas mūs aizvestu līdz kuģim, lai atgrieztos mājās, mēs tikām daudzu citu jūras kājnieku izsmieti. Ar viņiem bija viņu draudzenes, lai no tiem atvadītos. Viņi par mums smējās un norādīja, ka esam palaiduši garām visu jautrību Japānā. Mēs esot vienkārši izniekojuši savu laiku, strādājot un atjaunojot sienas.

Kad viņi bija savas izsmiešanas augstākajā punktā, pār nelielo pauguru pie vilcienu stacijas ieradās ap divi simti japāņu kristiešu no baznīcām, kuras mēs atjaunojām, dziedot „Onward Christian Soldiers”. Viņi nonāca un apbēra mūs ar dāvanām. Tad viņi nostājās vienā līnijā gar sliežu ceļu, un, kad vilciens sāka kustību, mēs izstiepām savas rokas un, dodoties prom, vienkārši pieskārāmies viņu pirkstgaliem. Mēs nevarējām parunāt; mūsu emocijas bija pārāk sakāpinātas. Taču mēs bijām pateicīgi, ka mēs varējām kaut nedaudz palīdzēt atjaunot kristietību tautā pēc kara.

Es zinu, ka Dievs dzīvo. Es zinu, ka mēs visi esam Viņa bērni un ka Viņš mūs mīl. Es zinu, ka Viņš sūtīja pasaulē Savu Dēlu, lai kļūtu par Izpirkšanas upuri visai cilvēcei, un tie, kas pieņems Viņa evaņģēliju un sekos Viņam, iemantos mūžīgo dzīvi, lielāko no visām Dieva dāvanām. Es zinu, ka Viņš vadīja evaņģēlija atjaunošanu atkal uz Zemes, caur pravieša Džozefa Smita kalpošanu. Es zinu, ka vienīgais paliekošais prieks un laime, ko mēs piedzīvosim savā zemes dzīvē, gūstams caur sekošanu Glābējam, pakļaušanos Viņa likumam un Viņa baušļu ievērošanu. Viņš dzīvo! Tā ir mana liecība jums Viņa svētajā vārdā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.”8

Padomājiet vien, cik svarīgu darbu paveica daži karavīri, kuri veltīja savu laiku kristiešu baznīcu atjaunošanai, salīdzinājumā ar citiem, kas nodevās vieglprātīgām, muļķīgām un ļaunām nodarbēm! Lūdzu, apdomājiet labi, kā izmantot savu laiku, un esiet proaktīvi!

Šis video atsauc prātā vienas no manām pirmajām bērnības atmiņām, kad man bija pieci gadi. Mūsu staba prezidents bija Eldera Perija tēvs. Otrā pasaules kara beigās visi pārnākušie karavīri dievkalpojuma laikā tika aicināti sēdēt uz paaugstinājuma. Viņi ieradās, tērpušies labākajos formas tērpos, un katrs no viņiem dalījās īsā liecībā. Prezidents Perijs raudāja, dzirdot Eldera Perija un viņa jaunākā brāļa Teda liecību. Tas bija ļoti iedvesmojoši un atstāja lielu iespaidu uz mani kā mazu zēnu. Es neatceros, ko viņi teica, bet atceros, ko es jutu.

Kā redzams no Eldera Perija piemēra šajā video, es nemudinu, lai jūs publiski dižotos ar savu reliģiju vai būtu virspusēji ticīgi. Tas apkaunotu gan jūs pašus, gan Baznīcu. Es runāju par to, lai jūs kļūtu tādi, kādiem jums jākļūst. Strādājot pie misionāru rokasgrāmatas „Sludini Manu evaņģēliju”, mēs jutām, ka tā (un jo īpaši 6. nodaļa — „Kristum līdzīgu īpašību izkopšana”) varētu kļūt par noderīgu ceļvedi gan misionāriem, gan Baznīcas locekļiem visas dzīves garumā. Cenšoties labi pildīt savu lomu un izvēloties īpašības, kuras vēlētos izkopt, būtu ieteicams pārlasīt un studēt Svēto Rakstu pantus, kas māca par attiecīgajām īpašībām, kā arī „izvirzīt mērķus un plānot, kā piemērot šīs īpašības savā dzīvē” un „lūgt Tā Kunga palīdzību šo īpašību izkopšanā”.9 Tā rīkojoties, jūs nedrīkstēsiet maskēties un slēpt savu patieso identitāti.

Dažiem no jums, iespējams, jau izstrādāts ieradums, kas iet daudz tālāk par jautrību un spēlītēm. Tie, kas iesaistījušies pornogrāfijā vai jebkurā citā amorālā rīcībā, nerīkojas saskaņā ar to, kādi patiesībā vēlētos būt un kādiem viņiem būtu jābūt. Interesanti, ka gandrīz visi, kas iesaistās pornogrāfijā, pieņem svešu identitāti un slēpj savu nodarbi. Viņi slēpj savu uzvedību, jo zina, ka visiem, kuru viedoklis viņiem rūp, tā šķitīs peļama un destruktīva. Pornogrāfija ir sērga, kas ne vien atstāj negatīvu ietekmi uz indivīda morālo stāju attiecībās ar Dievu, bet arī var iznīcināt laulību un ģimeni, tā kaitē sabiedrībai kopumā. Atkarība no interneta un no pornogrāfijas kaitē laulāto attiecībām.10 Gatavojoties laulībai, jūs nedrīkstat maskēties, lai slēptu nepiedienīgu izturēšanos, kas kaitēs jums un jūsu laulībai.

Tiem, kas jau krituši šī iznīcinošā ieraduma ķetnās, es no jauna atgādinu — jūs varat nožēlot, un jūs varat tikt dziedināti. Pirms dziedināšanas jānāk nožēlai, un dziedināšana var būt ilgstošs process. Jūsu bīskaps var dot jums padomu, kā saņemt palīdzību, kas nepieciešama, lai tiktu dziedināti. Mēs esam lūguši, lai bīskapi nosūta jūs pie tiem, kas vislabāk spēj jums palīdzēt.

Bez pornogrāfijas un seksuāli amorālām darbībām ir vēl arī citas viltīgas lietas, kas indē sabiedrību un iedragā tās morālos pamatus. Mūsdienās pieņemts slēpt savu identitāti, anonīmi rakstot naidīgas, dzēlīgas vai fanātiskas piezīmes internetā. Dažkārt tas tiek dēvēts par „dedzināšanu”. Dažas institūcijas pūlas pārskatīt komentārus. Piemēram, New York Times nepieļauj tādus komentārus, kas ietver personīgus uzbrukumus vai mēdīšanos, kas ir neķītri, vulgāri, rupji, nesakarīgi vai BĻAUSTĪGI. …

The Times mudina lietot īsto vārdu, jo „mēs esam atklājuši, ka cilvēki, kas lieto savu vārdu, uztur daudz saistošākas un cieņpilnākas sarunas”.11

Apustulis Pāvils rakstīja:

„Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.

Esiet skaidrā prātā un negrēkojiet; jo daži Dievu nemaz nepazīst” (1. korintiešiem 15:33–34).

Ir skaidrs, ka ļauna sabiedrība ietekmē ne tikai personīgo tikumību — ļauna Pēdējo dienu svēto rīcība var atstāt negatīvu ietekmi uz tiem, kas nepazīst Dievu un kuriem nav liecības par Glābēju.

Izmantot internetu, lai kādu apsmietu, iznīcinātu reputāciju vai parādītu kādu sliktā gaismā, viennozīmīgi ir peļami. Vērojot to, kas notiek sabiedrībā, var secināt, ka, slēpjoties aiz anonimitātes maskas, pastāv lielāka iespēja iesaistīties darbībās, kas iznīcina civilizētu saziņu. Un tādējādi tiek pārkāpti arī Glābēja mācītie pamatprincipi.

Viens no Jēzus Kristus evaņģēlija pamatprincipiem, ko esat apguvuši jau kopš mazotnes, vēsta: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16; skat. arī M&D 34:3). Glābējs paskaidroja, ka Viņš ir nācis nevis, lai tiesātu pasauli, bet gan, lai glābtu pasauli. Pēc tam Viņš izskaidroja, ko nozīmē tiesāt:

„Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.

Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.

Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti” (Jāņa 3:19–21; skat. 17.–21. p.).

Taisnīgajiem nav jāmaskējas, lai slēptu savu patieso identitāti. Man ļoti patīk kāds gadījums no Prezidenta Tomasa S. Monsona dzīves. Viņam palika 18 gadi tikai neilgi pirms Otrā pasaules kara beigām. Patiesībā, Eiropā karš tad jau bija beidzies, tas turpinājās tikai Klusajā okeānā.

Viņš pieteicās dienēt Savienoto Valstu flotē un tika nosūtīts uz Sandjego, Kalifornijas štatā. Jūs noteikti atcerēsieties šo stāstu no viņa uzstāšanās iepriekšējā konferencē. Pirmajā svētdienā viņa vienības seržants sasauca visus ierindā gājienam uz baznīcu. Katoļus viņš nosūtīja uz vienu pusi, ebrejus — citviet, bet pārējos gribēja nosūtīt uz protestantu dievkalpojumu. Prezidents Monsons teica, ka viņš skaidri zināja, ka nav ne katolis, ne ebrejs, ne protestants — viņš ir mormonis. Viņam pietika drosmes nekustēt ne no vietas, un viņš ar prieku atklāja, ka viņam pievienojas vēl citi uzticīgi Baznīcas locekļi. Būtu bijis viegli kopā ar lielu grupu doties uz protestantu sanāksmi, bet viņš bija nolēmis atklāt savu patieso identitāti un pildīt savu lomu saskaņā ar to.12

Izvirzi krietnus mērķus!

Mans trešais padoms saistās ar dažu mērķu izvirzīšanu, ko jums vajadzētu apsvērt. Aptuveni tolaik, kad kopā ar jūras kājniekiem uz Japānu bija devies Elders Perijs, tur atradās arī Prezidents Boids K. Pekers, kurš Otrā pasaules kara beigās dienēja gaisa spēkos.

Uzstājoties par godu semināra pastāvēšanas simtajai gadadienai šī gada 22. janvārī, viņš skaidroja, ka tas bijis izšķirošs laiks viņa dzīvē. 13 2004. gadā mēs kopā ar Prezidentu Pekeru un citiem devāmies uz Japānu. Tas viņam pavēra iespēju atsaukt atmiņā dažus atgadījumus no dzīves, atskatīties uz pieredzēto un tolaik pieņemtajiem lēmumiem. Daļu no tā viņš pastāstīja savā uzstāšanās reizē semināra gadadienā. Ar viņa atļauju es padalīšos ar jums vēl dažās viņa pārdomās un izjūtās.

Prezidents Pekers stāstīja par to, kas notika uz kādas salas pie Okinavas krastiem. Viņš uzskata to par savu kalnu mežonīgajā apvidū. Personīgā sagatavotība un tikšanās ar citiem Baznīcas locekļiem bija stiprinājusi viņa ticību evaņģēlija mācībām. Taču viņam trūka apliecinājuma — nešaubīgu zināšanu par to, ko viņš jau bija sajutis kā patiesu.

Turpmāko iemūžinājis Prezidenta Pekera biogrāfs: „Pretstatā tam apliecinājumam un mieram, kuru meklēja, viņš nonāca aci pret aci ar elli, ko bija radījis karš pret nevainīgajiem. Tiecoties pēc nošķirtības un laika pārdomām, viņš kādu dienu uzkāpa augstienē, kas slējās pie okeāna. Tur viņš atrada paliekas no izpostīta zemnieku namiņa un blakus tām — novārtā atstātu saldo kartupeļu lauku. Vīstošo stādu vidū viņš ieraudzīja noslepkavotu sievieti un viņas divu bērnu līķīšus. Redzētais pildīja viņu ar dziļām skumjām, kas jaucās ar mīlestību pet paša ģimeni un pret visām ģimenēm.”14

Viņš devās uz maiņsardzes bunkuru, lai nodotos apcerei, pārdomām un lūgšanām. Atskatoties uz šo atgadījumu, Prezidents Pekers aprakstīja to, ko es sauktu par apstiprinošu garīgu pieredzi. Viņš sajuta iedvesmu attiecībā uz to, kā viņam būtu jādzīvo. Protams, viņam nebija ne mazākās jausmas, ka viņš tiks aicināts pildīt tādu augstu un svētu aicinājumu kā šobrīd. Viņa vīzija bija kļūt par skolotāju, kurš uzsvērtu Glābēja mācības. Viņš nolēma, ka dzīvos taisnīgu dzīvi.

Viņš pavisam skaidri aptvēra, ka būs jāatrod taisnīga sieva, lai kopīgi izaudzinātu lielu ģimeni. Jaunais kareivis apzinājās, ka viņa karjeras izvēle saistīta ar pieticīgu atalgojumu un ka viņa jaukajai dzīvesbiedrei būs jābūt līdzīgām prioritātēm, un viņai būs jābūt ar mieru iztikt bez dažām materiālajām vērtībām. Tie no jums, kas iepazinuši māsu Donnu Pekeri, zina, ka viņa ir bijusi un ir nevainojama dzīvesbiedre Prezidentam Pekeram. Kaut arī viņiem nekad nebija pietiekami daudz uzkrājumu, viņi nejutās apdalīti. Viņi izaudzināja 10 bērnus, un tas prasīja upurus, taču tagad viņiem ir 60 mazbērni un 79 mazmazbērni.

Atceros, cik aizkustināts biju, uzzinot, ka Prezidents Pekers, kā tiko iecelts augstākais pilnvarotais, kaunējās doties uz Baznīcas vadītāju sanāksmi reizē ar vienu no vecākajiem Baznīcas vadītājiem, jo viņam nebija pasākumam atbilstoša balta krekla.

Es stāstu to visu tādēļ, ka pārāk bieži mūsu mērķi balstās uz to, kas tiek augstu vērtēts sabiedrībā. Taču būtiskie elementi Baznīcas locekļiem, kas saņēmuši glābšanas priekšrakstus, patiesībā ir diezgan vienkārši: esiet taisnīgi; veidojiet ģimeni; atrodiet krietnu veidu, kā apgādāt ģimeni; kalpojiet savos aicinājumos; sagatavojieties satikt Dievu.

Glābējs mācīja, ka „neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas” (Lūkas 12:15). Pēc tam Viņš stāstīja līdzību, kas pierakstīta Lūkas evaņģēlijā:

„Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši pa pilnam augļu.

Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt.

Un viņš turpināja: to es darīšu — es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu,

un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.

Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?

Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā” (Lūkas 12:16–21).

Stiprini valsti un sabiedrību, kurā tu dzīvo!

Papildus personīgajām īpašībām, rakstura iezīmēm un lēmumiem, ja kļūsiet par tādu paaudzi, par kādu jums būtu jākļūst, jūs stiprināsiet valsti un sabiedrību, kurā dzīvojat. Jūsu paaudzei, līdzīgi kā „dižākajai paaudzei”, būs jāaizsargā taisnīgums un reliģijas brīvība. Jūdaiski kristīgais mantojums, ko esam saņēmuši, ir ne tikai ļoti vērtīgs, tam ir būtiska nozīme mūsu Debesu Tēva iecerē. Mums tas jāsaglabā turpmākajām paaudzēm. Mums jāapvienojas ar labiem cilvēkiem, visu ticību pārstāvjiem, un jo īpaši tiem, kas jūt atbildību par savu rīcību Dieva priekšā. Tie ir cilvēki, kas sapratīs, kādēļ mēs šovakar runājam par to, „lai arī kas tu būtu, spēlē labi savu lomu”. Veiksmīga jūdaiski kristīgo vērtību stiprināšana un reliģijas brīvības vairošana iezīmēs jūsu paaudzi kā dižo paaudzi, kādai tai jābūt.

Ņemot vērā grūtības, kādās nonākusi mūsdienu pasaule, Augstākajam Prezidijam un Divpadsmit apustuļu kvorumam sevišķi rūp, lai jūs aktīvi piedalītos politiskajos procesos valstī, kurā dzīvojat. Baznīca ieņem neitrālu nostāju politiskajās cīņās un neatbalsta nevienu no kandidātiem vai partijām, taču mēs sagaidām, lai mūsu Baznīcas locekļi piedalītos atbalsta sniegšanā sev tīkamiem kandidātiem un partijām, balstoties uz labas pārvaldības principiem. Mūsu mācība ir skaidra — „godīgi” un „gudri cilvēki ir uzcītīgi jāmeklē” (M&D 98:10). „Kad bezdievis valda, ļaudis sēro” (M&D 98:9). Tas nozīmē, ka ikvienam ir jājūt pienākums — balsot.

Tajos Savienoto Valstu štatos, kur pirms vēlēšanām notiek partijas biedru un atbalstītāju sapulces, jums jāiepazīstas ar tajos izskatāmajiem jautājumiem, kandidātiem un pēc tam jāpiedalās. Piemēram, dažādu partiju pirmsvēlēšanu sapulces Jūtas un Aidaho štatā tiks rīkotas, sākot ar šo nedēļu, un tās notiks līdz aprīļa vidum. Ja tās apmeklēsiet, jums būs ļauts piedalīties. Mēs ceram, ka jūs noskaidrosiet savas izvēlētās partijas sanāksmes laiku un uztversiet kā pienākumu to apmeklēt. Mēs ceram, ka tā rīkosies visi pilsoņi — gan Baznīcas locekļi, gan tie, kas nepieder mūsu Baznīcai, visos štatos un visās valstīs, kur notiks vēlēšanas. Par mūsu brīvību ir maksāta ļoti augsta cena, un nepiedalīšanās sekas ir tik nopietnas, tā kā neviens pilsonis nedrīkst ignorēt šo savu pienākumu.

Lūdzu, ziniet, ka mēs jums ļoti uzticamies! Baznīcas vadība patiešām tic, ka jūs varat celt Dieva valstību tā kā neviena līdzšinējā paaudze. Mēs ne vien mīlam un paļaujamies uz jums, mēs arī lūdzam par jums un dāvājam jums savu svētību. Mēs zinām, ka jūsu paaudzes panākumiem ir būtiska nozīme turpmākā Baznīcas nostiprināšanā un Dieva valstības izaugsmē. Mēs lūdzam, lai jūs labi pildītu savu lomu, izvairoties no maskēšanās, rīkojoties saskaņā ar savu patieso identitāti, izvirzot krietnus mērķus un stiprinot valsti un sabiedrību, kurā dzīvojat.

Noslēgumā es vēlos dalīties ar savu personīgo liecību par evaņģēlija atjaunošanu caur pravieti Džozefu Smitu. Džozefs Smits patiesi redzēja Dievu Tēvu un Jēzu Kristu. Mūsu Debesu Tēvs ir mīlošs Tēvs, kas iecerējis svētīt ikvienu Savu bērnu. Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs, un Viņa Izpirkšana ir auglīgākais veikums visā cilvēces vēsturē. Svētais Gars kalpo mums, liecinot par Tēvu un Dēlu. Par šo es liecinu kā viens no Glābēja lieciniekiem, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

© 2012 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. English approval: 2/12. Translation approval: 2/12. Translation of What E’er Thou Art, Act Well Thy Part: Avoid Wearing Masks That Hide Identity. Language. PD50039044 xxx

Show References

    Atsauces

  1.  

    1. David O. McKay, skat. Francis M. Gibbons, David O. McKay: Apostle to the World, Prophet of God (1986), 45; skat. arī „Pres. McKay Speaks to Pioneer Stake Youth”, Church News, 1957. g. 21. sept., 4.

  2.  

    2. Maikls Otersons ir Baznīcas Sabiedrisko attiecību departamenta izpilddirektors.

  3.  

    3. Skat. Joseph Foxman, In the Shadow of Death (2011), 10.

  4.  

    4. Tikšanās ar Ābrahāmu Foksmenu viņa birojā Ņujorkā 2011. gada 14. jūnijā.

  5.  

    5. Mark L. Staker, „Remembering Hiram, Ohio”, Ensign, 2002. g. okt., 35, 37.

  6.  

    6. Skat. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007), 24.

  7.  

    7. Skat. „True to the Faith”, Hymns, Nr. 254.

  8.  

    8. L. Tom Perry, pārrakstīts no Special Witnesses of Christ (DVD, 2003).

  9.  

    9.  Sludini Manu evaņģēliju [2004], 123. lpp.; skat. 115.–126. lpp.

  10.  

    10. Skat. Elizabeth Stuart, „Internet Addiction Harming Marriage”, Deseret News, 2011. g. 20. jūl., http://www.deseretnews.com/article/700164510/Internet-addiction-harming-marriage.html.

  11.  

    11. Mark Brent, skat. „The Public Forum”, The Salt Lake Tribune, 2011. g. 27. jūl., A16.

  12.  

    12. Skat. Thomas S. Monson, „Dare to Stand Alone”, Ensign, 2011. g. nov., 61–62; skat. arī Heidi Swinton, To the Rescue: The Biography of Thomas S. Monson (2010), 96–97.

  13.  

    13. Skat. Boyd K. Packer, „How to Survive in Enemy Territory”, Commemorating 100 Years of Seminary broadcast, 2012. g. 22. janv., http://seminary.lds.org/history/centennial/eng/how-to-survive-in-enemy-territory/.

  14.  

    14. Skat. Lucile C. Tate, Boyd K. Packer: A Watchman on the Tower (1995), 58–59.