Tas Kungs nav jūs aizmirsis

Linda Š. Rīvsa

Otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā


Linda Š. Rīvsa
Mūsu Debesu Tēvs un mūsu Glābējs Jēzus Kristus pazīst un mīl mūs. Savās ciešanās mēs varam sajust Viņu mīlestību un līdzjūtību.

Tiekoties ar māsām visā pasaulē, mēs apbrīnojam, cik stipras ir jūsu liecības. Ļoti daudzas no jums ir pirmās vai otrās paaudzes Baznīcas locekles. Mēs redzam, ka daudzas māsas kalpo vairākos aicinājumos, mēro lielu attālumu, lai apmeklētu Baznīcu, un nes upurus, lai slēgtu un ievērotu svētās tempļa derības. Mēs godinām jūs. Jūs esat Tā Kunga pionieres mūsdienās!

Nesen ar vīru Melu, apmeklējot kādu Austrālijas muzeju, satikām kādu brīvprātīgu ekskursiju vadītāju Molliju Lentālu. Mēs uzzinājām, ka Mollijai — jaukai sievietei pāri septiņdesmit — nav bērnu un ka viņa nekad nav bijusi precējusies. Viņa ir vienīgais bērns ģimenē, un viņas vecāki nomira pirms daudziem gadiem. Tuvākās radinieces, abas māsīcas, dzīvo citā kontinentā. Pēkšņi mani pārņēma Svētais Gars, kas liecināja, it kā runātu pats Debesu Tēvs: „Mollija nav viena! Mollija ir Mana meita! Es esmu viņas Tēvs! Viņai kā Manai meitai ir ļoti svarīga vieta Manā ģimenē, un viņa nekad nav viena!

Viens no maniem mīļākajiem stāstiem par Glābēja dzīvi ir stāsts par Lācaru. Svētie Raksti vēsta, ka „Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu [Mariju], un [viņu brāli] Lācaru”.1 Jēzum tika sūtīta ziņa, ka Lācars ir smagi slims, taču Jēzus nedevās ceļā uzreiz. Viņš uzkavējās vēl divas dienas, paziņojot, ka „šī slimība … [ir] Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts”.2

Izdzirdējusi, ka nāk Jēzus, Marta „izgāja Viņam pretim”3 un pastāstīja Viņam, kas noticis. Lācars „jau četras dienas [gulēja] kapā”.4 Sērojošā Marta steidzās atpakaļ uz mājām, lai pateiktu Marijai, ka Tas Kungs ir atnācis.5 Bēdu nospiestā Marija steidzās pie Jēzus, metās pie Viņa kājām un gauži raudāja.6

Mums ir teikts, ka „Jēzus, redzēdams [Mariju] raudam ..., garā aizgrābts noskuma” un jautāja, kur viņi Lācaru guldījuši.

„Tie Viņam [sacīja]: „Kungs, nāc un redzi!””7

Un tad mēs varam lasīt vienus no līdzjūtības pilnākajiem, mīlošākajiem vārdiem Svētajos Rakstos: „Jēzus raudāja.”8

Apustulis Džeimss E. Talmidžs raksta: „Redzot divas bēdu sagrautas sievietes ..., Jēzus sāka sērot [kopā ar viņām] tā, ka Viņš garā aizgrābts noskuma un ļoti bēdājās.”9 Šī pieredze liecina par līdzjūtību, empātiju un mīlestību, ko mūsu Glābējs un mūsu Debesu Tēvs izjūt pret ikvienu no mums ikreiz, kad mūs šai dzīvē nomāc sāpes, grēks, likstas vai ciešanas.

Mīļās māsas, mūsu Debesu Tēvs un mūsu Glābējs Jēzus Kristus pazīst un mīl mūs. Viņi zina, kad piedzīvojam kādas sāpes vai ciešanas. Viņi nesaka: „Tas nekas, ka šobrīd ir sāpīgi, drīz vien viss nokārtosies. Tu tiksi dziedināta vai arī tavs vīrs atradīs darbu, vai arī tavs noklīdušais bērns atgriezīsies uz pareizā ceļa.” Viņi izjūt mūsu ciešanu skaudrumu, un savās ciešanās mēs varam sajust Viņu mīlestību un līdzjūtību.

Alma liecina:

„Un Viņš ies, izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus; un tas būs tāpēc, lai vārds varētu tikt piepildīts, kas saka: Viņš uzņemsies Savas tautas sāpes un slimības.

Un Viņš uzņemsies … viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību ..., lai Viņš varētu zināt …, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.”10

Ja šaubāmies, vai mūsu Glābējs un mūsu Debesu Tēvs pazīst mūs, vai arī, cik labi Viņi pazīst mūs katru personīgi, mums būtu jāatceras, ko Glābējs teica Oliveram Kauderijam:

„Ja tu vēlies tālāku liecību, atgriezies savā prātā pie tās nakts, kad tu sauci Mani savā sirdī, lai tu varētu zināt to, kas attiecas uz patiesību par šīm lietām.”11

Vēl pirms tam Glābējs viņam paziņoja: „Nav neviena cita, izņemot Dievu, kas zinātu tavas domas un tavas sirds vēlmes.”12

Glābējs atgādināja Oliveram, ka Viņš zina visus sīkumus par viņa kvēlo lūgšanu un atceras gan konkrēto laiku, gan konkrēto nakti.

Pirms daudziem gadiem manu vīru piemeklēja kāda reta un smaga slimība. Jo vairāk laika pagāja un jo smagāka kļuva viņa slimība, jo ciešāka kļuva mana pārliecība, ka viņš mirst. Es nevienam nestāstīju par savām bailēm. Mums bija liela ģimene ar maziem bērniem un mīlestības pilna mūžīgā laulība, un domas par to, ka zaudēšu savu vīru un audzināšu bērnus viena, pildīja manu sirdi ar vientulību, izmisumu un pat dusmām. Man kauns atzīt, ka es attālinājos no sava Debesu Tēva. Es pārtraucu lūgt, pārtraucu plānot un dienām ilgi raudāju. Beidzot nonācu pie slēdziena, ka viena ar to galā netikšu.

Pirmo reizi daudzu dienu laikā nometos ceļos un izkratīju sirdi savam Debesu Tēvam, lūdzot piedot, ka esmu no Viņa novērsusies, stāstot par visām savām slēptākajām jūtām un visbeidzot — ar asarām atzīstot, ka, ja tas ir tas, ko Viņš tik tiešām vēlas, lai es darītu, es to darīšu. Es zināju, ka Viņam ir noteikti plāni mūsu dzīvei.

Kamēr ceļos nometusies turpināju kratīt sirdi, mani pārņēma visjaukākās, mierīgākās un mīlošākās jūtas. Es jutos tā, it kā mani būtu apklājusi mīlestības sega. Bija tā, it kā es dzirdētu Debesu Tēvu sakām: „Tas ir viss, ko man vajadzēja zināt.” Es nolēmu, ka nekad vairs no Viņa nenovērsīšos. Manam vīram pakāpeniski un pārsteidzoši kļuva arvien labāk, līdz viņš pilnīgi atlaba.

Pēc daudziem gadiem mēs ar vīru metāmies ceļos pie savas septiņpadsmit gadīgās meitas sāniem un lūdzāmies par viņas dzīvību. Šoreiz atbilde bija noliedzoša, taču mēs izjutām tikpat lielu mūsu Glābēja solīto mīlestību un mieru un sapratām, ka, lai gan Debesu Tēvs sauc viņu mājup, viss būs labi. Mēs esam uzzinājuši, ko nozīmē dalīties savā nastā ar To Kungu, zināt, ka Viņš mūs mīl un jūt līdzi mūsu ciešanām un bēdām.

Viens no jaukākajiem tēva un dēla attiecību brīžiem, kas aprakstīts Mormona Grāmatā, ir brīdis, kad Alma, jaunākais, liecina savam dēlam Helamanam. Alma apraksta, kādas „neizsakāmās šausmas” izjuta, iztēlojoties nākšanu Dieva priekšā, lai tiktu tiesāts par saviem daudzajiem pārkāpumiem. Trīs dienu un nakšu garumā izjutis visu savu grēku smagumu, viņš nožēloja grēkus un lūdzās, lai Glābējs izrāda pret viņu žēlastību. Viņš apraksta Helamanam „skaudro un saldo” prieku, ko izjuta, „vairs neatceroties” savas sāpes. Tā vietā, lai izjustu „neizsakāmas šausmas”, domājot par nākšanu Dieva troņa priekšā, Alma redzēja vīziju — „Dievu sēžam Savā tronī” — un paziņoja: „Mana dvēsele ilgojās tur palikt.”13

Manas dārgās māsas, vai tad tieši tā nejūtamies arī mēs, kad nožēlojam grēkus un domājam par mīlestību, žēlastību un pateicību, ko izjūtam pret savu Debesu Tēvu un savu Glābēju — vai tad arī mēs „neilgojamies palikt tur”, lai atkal tiktu ieskautas Viņu mīlošajās rokās?

Tāpat kā Tas Kungs liecināja man, ka Viņš nav aizmirsis savu mīļo meitu Molliju Lentālu, es liecinu, ka Viņš nav aizmirsis jūs! Lai kādi būtu jūsu grēki, vājības vai sāpes, lai ar kādām grūtībām un pārbaudījumiem jūs saskartos, Viņš to visu zina un saprot. Viņš mīl jūs! Un Viņš palīdzēs jums tādos brīžos, tāpat kā palīdzēja Marijai un Martai. Viņš ir samaksājis pilnu cenu, lai zinātu, kā jums palīdzēt. Atdodiet savas nastas Viņam! Pastāstiet savam Debesu Tēvam, kā jūtaties! Pastāstiet Viņam par savām sāpēm un bēdām un tad atdodiet tās Viņam! Ik dienu pētiet Svētos Rakstus! Arī tie sniegs jums lielu mierinājumu un palīdzību.

Mūsu Glābējs jautā:

„Jo vai var sieviete aizmirst savu zīdaini, ka viņa neapžēlotos par savu klēpja dēlu? Jā, viņa var aizmirst, tomēr Es neaizmirsīšu tevi. …

… Es esmu iezīmējis tevi uz Savu roku delnām.”14

„Un jūs redzat, ka Es nevienam nepavēlēju aiziet, bet drīzāk pavēlēju, lai jūs nāktu pie Manis, lai jūs varētu sajust un redzēt; patiesi tā jums būs darīt pasaulei.”15

Tas ir mūsu pienākums. Mums ir jāsajūt un jāsaredz pašām, un tad jāpalīdz visiem Debesu Tēva bērniem sajust, saredzēt un zināt, ka mūsu Glābējs ir uzņēmies ne vien visus mūsu grēkus, bet arī mūsu sāpes, mūsu ciešanas un bēdas, lai Viņš varētu zināt, kā mēs jūtamies un kā mūs mierināt. Es liecinu par Viņu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Rādīt atsauces

    Atsauces

  1.  

    1.  Jāņa 11:5.

  2.  

    2.  Jāņa 11:4.

  3.  

    3.  Jāņa 11:20.

  4.  

    4.  Jāņa 11:17.

  5.  

    5. Skat. Jāņa 11:28.

  6.  

    6. Skat. Jāņa 11:32.

  7.  

    7.  Jāņa 11:33–34.

  8.  

    8.  Jāņa 11:35.

  9.  

    9. James E. Talmage, Jesus the Christ, 3. izdevums (1916. g.), 493. lpp.

  10.  

    10.  Almas 7:11–12.

  11.  

    11.  Mācība un Derības 6:22.

  12.  

    12.  Mācība un Derības 6:16.

  13.  

    13. Skat. Almas 36:14–22, izcēlums pievienots.

  14.  

    14.  1. Nefija 21:15–16.

  15.  

    15.  3. Nefijs 18:25, izcēlums pievienots.