Būsim nomodā par saviem pienākumiem!

Kerola M. Stīvensa

Pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā


Kerola M. Stīvensa
Mums ir jābūt nomodā par saviem pienākumiem un jāturpina ticībā, paļaujoties uz mierinošo, spēcinošo, iespēju dodošo un dziedinošo Izpirkšanas spēku.

Tiekot aicināta kalpot Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, sajutu vēlmi uzzināt ko vairāk par sievietēm, kuras kalpojušas pirms manis. Uz mani atstāja iespaidu māsas Zinas D. Jangas, pirmās padomnieces otrajā Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, mācības. Viņa teica: „Māsas, mums ir jābūt pilnīgā nomodā par saviem pienākumiem.”1Es gremdējos pārdomās par vārdiem būt nomodā un pienākumi un meklēju papildus informāciju Svētajos Rakstos.

Jaunajā Derībā Pāvils māca sava laika svētos:

„Jums pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk …

Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: … tērpsimies gaismas bruņās.”2

Mormona Grāmatā Alma mācīja saviem ļaudīm par svētajiem pienākumiem, kas jāuzņemas, slēdzot derību ar Dievu:

„Un tagad, tā kā jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esat gatavi nest vien otra slogus, lai tie kļūtu viegli;

jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās. …

Tagad es saku jums, ja tā ir jūsu sirds vēlēšanās, kas jums ir pret to, lai taptu kristīti Tā Kunga Vārdā kā liecinieki Viņa priekšā, ka jūs stājaties derībā ar Viņu, ka jūs kalposit Viņam un turēsit Viņa pavēles, lai Viņš vēl pilnīgāk varētu izliet Savu Garu pār jums?

Un tad, kad ļaudis dzirdēja šos vārdus, viņi sita plaukstas aiz prieka un izsaucās: Tā ir mūsu sirds vēlēšanās!”3

Māsas Jangas apgalvojums un šie Rakstu panti lika man aizdomāties par „pienākumiem”, kas aicina mūs būt nomodā mūsdienās.

Kristoties mēs slēdzam derību. Elders Roberts D. Heilzs māca: „Slēdzot un ievērojot derības, mēs atstājam aiz muguras pasauli un ienākam Dieva valstībā.”4

Mēs esam mainījušās. Mēs izskatāmies citādi, un mēs rīkojamies citādi. Mēs klausāmies, skatāmies, lasām un sakām ko citu, mēs valkājam citādu apģērbu, jo esam kļuvušas par Dieva meitām, kas saistītas ar Viņu caur derību.

Tiekot konfirmētas, mēs saņemam Svētā Gara dāvanu — tiesības pastāvīgi atrasties Dievības locekļa ietekmē, lai Tas mūs vadītu, mierinātu un pasargātu. Tas brīdina mūs, kad izjūtam kārdinājumu atkāpties no savām derībām un atgriezties pasaulē. Prezidents Boids K. Pekers māca, ka neviena no mums „nekad neizdarīs nopietnu kļūdu, netiekot iepriekš par to brīdināta caur Svētā Gara pamudinājumu”.5

Lai saņemtu šo dāvanu un lai Gars ar mums varētu būt vienmēr, mums jābūt cienīgām un modri jājūt savas sirds noskaņa. Vai mūsu sirds ir atsaucīga? Vai mums ir pazemīga sirds, apmācāma sirds, maiga sirds? Vai arī mūsu sirds ir pakāpeniski nocietinājusies, jo esam par daudz ļāvušās pasaules skaļajām skaņām, kas novērsušas mūsu uzmanību no maigajiem pamudinājumiem, kas nešaubīgi nākuši no Gara?

Kristoties mūsu sirdīs notika pārmaiņas un tās pamodās ticībai Dievam. Esot laicīgās dzīves ceļā, mums sev regulāri jājautā: „Ja [es esmu piedzīvojusi] pārmaiņu sirdī, …vai [es varu] izjust to tagad?”6 Un ja ne, tad — kādēļ ne?

Daudzi no pirmajiem svētajiem „[piedzīvoja] šo vareno pārmaiņu savās sirdīs”.7 Tā pamudināja saņemt tempļa svētības, kas tām deva spēku pildīt savus pienākumus. Pirmie Navū svētie apmeklēja templi „visas dienas garumā un līdz pat vēlai naktij”8, lai saņemtu priekšrakstus un slēgtu derības pirms ceļojuma uz rietumiem.

Sāra Riča, Palīdzības biedrības māsa no Navū, teica: „Tā Kunga namā mēs saņēmām daudz svētību, kas priecēja mūs, sniedza mierinājumu visās mūsu bēdās un deva spēku ticēt Dievam, zinot, ka Viņš vadīs un uzturēs mūs gaidāmajā ceļojumā pa svešatni.”9

Pateicoties ticībai Glābējam, viņu sirdīs bija notikušas pārmaiņas, un viņas paļāvās uz Viņa Izpirkšanas spēku. Viņas bija pamodušās noteiktai rīcībai. Dziļi sirdī viņas zināja, ka pasaulē bija kāds — Glābējs —, kurš saprot viņu personīgās grūtības, jo ir izcietis par tām Ģetzemanes dārzā un pie krusta. Viņš bija izjutis viņu bailes, viņu šaubas, viņu sāpes un viņu vientulību. Viņš izcieta viņu bēdas, viņu vajāšanas, viņu izsalkuma, viņu noguruma un viņu zaudējuma sāpes. Un pateicoties tam, ka bija izcietis to visu, Viņš varēja viņām teikt: „Nāciet šurp pie Manis [visas], kas esat [bēdīgas un grūtsirdīgas], Es jūs gribu atvieglināt.”10

Un viņas nāca. Viņas uzticējās un sekoja pravietim. Viņas zināja, ka ceļojums būs ilgs un viņu pienākums būs grūts. Viņas zināja, ka tas prasīs upurus, taču, smeļoties spēkus ticībā un paliekot pie savām derībām, viņas bija tam garīgi sagatavojušās.

Atstājot Navū, svēto grupiņa uzrakstīja vēstījumu tempļa sanāksmju zālē, ko bija spiesti pamest. Tur bija rakstīts: „Tas Kungs ir redzējis mūsu upuri. Sekojiet mums!”11

Nesen es devos pionieru pārgājienā kopā ar mūsu bīskapijas jaunajiem vīriešiem un jaunajām sievietēm. Ik rītu es vaicāju sev: „Ko es upurēju? Kā es varu sekot viņu piemēram?”

Pārgājiena otrajā dienā, kad bijām vilkuši savus rokas ratiņus astoņas jūdzes (13 km), mēs nonācām līdz ceļa vietai, ko sauc par „sieviešu kāpienu”. Sievietes tika nošķirtas no vīriešiem, un vīrieši tika sūtīti pa priekšu augšup kalnā. Kad mēs sākām vilkt rokas ratiņus, es pavēros augšup un ieraudzīju, ka mūsu priesterības brāļi — gan veci, gan jauni — ir sastājušies ierindā gar ceļa malām un noņēmuši cepures, lai izrādītu cieņu sievietēm.

Sākumā ceļš bija viegls, bet drīz vien mēs jau bijām dziļi smiltīs, un kalns kļuva stāvāks. Gāju noliektu galvu, stumjot, cik spēka, kad sajutu, ka pēkšņi kāds parauj manus ratiņus un, palūkojoties augšup, ieraudzīju Leksiju — vienu no mūsu jaunajām sievietēm, savu kaimiņieni. Viņa jau bija uzvilkusi savus rokas ratiņus līdz virsotnei un, redzot, ka vajadzīga palīdzība, atskrējusi atpakaļ. Kad mēs aizkļuvām līdz virsotnei, es ļoti gribēju skriet atpakaļ un palīdzēt tām, kas sekoja, taču man trūka elpas un sirds sitās tik strauji, ka prātā vairākkārt ienāca vārds sirdstrieka! Es ar pateicību nolūkojos, kā jaunās sievietes novieto savus rokas ratiņus un steidzas palīgā.

Kad mēs visas bijām sasniegušas virsotni, atvēlējām kādu brīdi, lai pierakstītu savas izjūtas dienasgrāmatās. Es uzrakstīju: „Tā kā nebiju pietiekami fiziski sagatavota, man trūka spēka palīdzēt tām, kas sekoja. Iespējams, man nekad vairs nebūs jāvelk rokas ratiņi, taču es nekad negribu pievilt savas māsas garīgajā ziņā — nekad!”

Tā bija svēta pieredze, kas lika man garīgi pamosties pienākumiem, kas man doti attiecībā uz savu ģimeni un līdzcilvēkiem. Turpinot ceļu, es domāju par to, ko biju mācījusies.

Pirmkārt, es iedomājos par savām māsām — gan tām, kas vilka, gan tām, kas vienas pašas vēl joprojām turpina vilkt savus „rokas ratiņus”. Gandrīz 20 procenti sieviešu tajās rokas ratiņu grupās bija vienas vismaz pusi no ceļa. Tās bija sievietes, kuras bija neprecētas, šķīrušās vai atraitnes. Daudzas bija vientuļās mātes.12 Viņas visas vilka kopā — derības meitas, jaunas un vecas, dažāda dzīves gājuma — uz viena ceļa, ar vienotu mērķi.

Tās, kuras steidzās palīgā māsām, kam bija nepieciešama palīdzība, atgādināja man par glābējiem — gan redzamiem, gan neredzamiem —, kas ātri saskata vajadzības un rīkojas.

Es tobrīd domāju par Tā Kunga vārdiem: „Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.”13

Abpus ceļam bija sastājušies uzticīgi, paklausīgi vīrieši, kas ievēro derības. Viņu priesterības spēks — spēks, ko Dievs izmanto, lai svētītu visus Savus bērnus, — sniedza mums iedvesmu, spēku un atbalstu. Viņi kalpoja par atgādinājumu, ka mēs nekad neesam vienas. Šis spēks var būt ar mums vienmēr, ja vien mēs ievērojam savas derības.

Es domāju par vīriem, kuri ceļojuma laikā tika šķirti no savu ģimeņu locekļiem, atstājot viņus, lai viņi vieni vilktu rokas ratiņus. Daudzi vīrieši ceļojumā nomira. Daži dēli palika, lai kalpotu misijās savā dzimtajā zemē. Citi bija emigrējuši iepriekš, lai sagatavotos ģimenes locekļu uzņemšanai Soltleikas ielejā. Daži nebija klāt savas izvēles dēļ, jo bija atteikušies ievērot savas derības.

Gluži kā mūsu priekšgājēji, daudzi mūsdienās dzīvo apstākļos, kuri nav ideāli. Taču mēs turpinām mācīt un tiekties pēc ideāla, jo zinām, ka pastāvīgi pūliņi palīdzēs mums progresēt un būt gataviem izmantot iespējas, kad, „[gaidot] uz To Kungu”14, saņemsim visas apsolītās svētības.

Ikviena no mums ir saskārusies un turpinās saskarties ar dzīves grūtībām. Šī laicīgā dzīve ir pārbaudes laiks, un mums arvien tiks dota iespēja izmantot savu rīcības brīvību, lai izvēlētos, ko mācīties no grūtībām, kas nešaubīgi nāks.

Kā Dieva meitas — mēs turpinām šo ceļu ticībā, jo atzīstam, kā mācījis prezidents Tomass S. Monsons, ka „templī saņemtie glābšanas priekšraksti, kas ļauj mums kādudien atgriezties pie mūsu Debesu Tēva, lai dzīvotu mūžīgās ģimenes attiecībās un tiktu apdāvināti ar svētībām un spēku no augšienes, ir visu mūsu upuru un pūliņu vērti.”15

Ar to vien, ka esam devušās ceļā, nepietiek. Mums ir jābūt nomodā par saviem pienākumiem un jāturpina ticībā, paļaujoties uz mierinošo, spēcinošo, iespēju dodošo un dziedinošo Izpirkšanas spēku.

Māsas, es mīlu jūs! Lai arī daudzas no jums nepazīstu personīgi, es zinu, kas jūs esat! Mēs esam Viņa valstības meitas, kas ievēro derības, un, caur savām derībām apdāvinātas ar spēku, ir gatavas veikt savus pienākumus.

Palīdzības biedrība gatavo sievietes mūžīgās dzīves svētībām, garīgi pamodinot mūs, lai mēs pieaugtu ticībā un personīgajā taisnīgumā. Sāksim ar sevi! Sāksim no turienes, kur esam! Sāksim jau šodien! Garīgā nomodā mēs labāk spēsim stiprināt mājas un ģimeni un palīdzēt līdzcilvēkiem.

Šis ir glābšanas darbs, un spēcinošais un iespēju dodošais Izpirkšanas spēks padara to iespējamu. Pamodīsimies un apzināsimies, kas esam! Būsim nomodā par saviem pienākumiem! Mēs esam mūsu Debesu Tēva meitas, un Viņš mūs mīl. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

    Atsauces

  1.  

    1. Zina D. Young, grāmatā Woman’s Exponent, 1877. g. 15. okt., 74. lpp.

  2.  

    2.  Romiešiem 13:11–12.

  3.  

    3.  Mosijas 18:8–11.

  4.  

    4. Robert D. Hales, „Modesty: Reverence for the Lord”, Liahona, 2008. g. aug., 21. lpp.; Ensign, 2008. g. aug., 36. lpp.

  5.  

    5. Boyd K. Packer, “Kā izdzīvot ienaidnieka teritorijā”, Liahona, 2012. g. okt., 35; New Era, 2012. g. apr., 3.

  6.  

    6.  Almas 5:26.

  7.  

    7.  Almas 5:14.

  8.  

    8.  Daughters in My Kingdom: The History and Work of Relief Society (2011. g.), 29. lpp.

  9.  

    9. Sarah Rich, Daughters in My Kingdom, 30. lpp.

  10.  

    10.  Mateja 11:28.

  11.  

    11.  Daughters in My Kingdom, 30. lpp.

  12.  

    12 Skat. Jolene S. Allphin, Tell My Story, Too, 8. izd. (2012. g.).

  13.  

    13.  Mācība un Derības 84:88.

  14.  

    14.  Jesajas 40:31.

  15.  

    15. Thomas S. Monson, „The Holy Temple — a Beacon to the World”, Liahona un Ensign, 2011. g. maijs, 92. lpp.