Glābjot meiteni, jūs glābjat turpmākās paaudzes

Marija N. Kuka

Pirmā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā


Marija N. Kuka
Jūsu tikumīgā dzīve svētīs gan jūsu priekštečus, gan tagadējos un turpmākos ģimenes locekļus.

Man ir tas gods uzrunāt jūs, uzticīgās Baznīcas jaunietes. Mēs redzam, ka jūs turpināt pilnveidoties, godājot savas derības, un zinām, ka jūsu tikumīgā dzīve svētīs gan jūsu priekštečus, gan tagadējos un turpmākos ģimenes locekļus, jo, kā teicis prezidents Gordons B. Hinklijs: „Glābjot meiteni, jūs glābjat turpmākās paaudzes.”1

Jūsu derību ceļš aizsākās brīdī, kad tikāt kristītas un saņēmāt Svētā Gara dāvanu. Tas turpinās, ik nedēļu apmeklējot dievkalpojumu un uzturoties svētā vietā, kur atjaunojat savas kristību derības. Tagad jums ir pienācis laiks sagatavoties tempļa derībām. „Tempļos pieejamie svētie priekšraksti un derības dod [mums] iespēju atgriezties Dieva klātbūtnē un ļauj [mūsu] ģimenēm tikt saistītām uz visu mūžību.”2

Palieciet svētajās vietās savu priekšteču dēļ! „Katrs cilvēks, kas nāk šajā pasaulē, ir vairāku paaudžu veikums. Mums ir dabīga tieksme rast saikni ar saviem priekštečiem.”3 Piedaloties ģimenes vēstures un tempļa darbā, jūs sasaistāt savu dzīvi ar savu priekšteču dzīvēm, izpildot par viņiem glābšanas priekšrakstus.

Palieciet svētajās vietās sevis un savas tagadējās ģimenes dēļ. Jūsu taisnīgais piemērs kļūs par liela prieka avotu, neatkarīgi no jūsu ģimenes apstākļiem. Jūsu taisnīgās izvēles palīdzēs jums būt cienīgām slēgt un ievērot svētās derības, kas saistīs jūsu ģimeni uz visu mūžību.

Palieciet svētajās vietās savas turpmākās ģimenes dēļ. Sākot veidot mūžīgo ģimeni, apņemieties tikt saistītas ar savu vīru templī caur svēto priesterību. Jūsu bērni tiks svētīti patiesības atziņā, jo jūsu tikumīgais piemērs un nesatricināmā liecība kļūs par daļu no viņu dzīves un parādīs viņiem, kā uzsākt savu derību ceļu.

Es redzēju šo mūžīgo principu atainojumu pēdējā starptautiskajā jauniešu mākslas konkursā. Megana Vārnere Teilore bija izveidojusi digitālu fotogrāfiju kompozīciju, izmantojot mūsdienīgu pieeju Kristus līdzībai par desmit jaunavām.4 Es tikos ar Meganu, un viņa man izskaidroja, ko simbolizē desmitā jaunava, kuru viņa savā darbā bija atainojusi kā tikumīgu un ticīgu jaunieti, kura ir gatava slēgt un ievērot svētās tempļa derības. Tāpat kā visām gudrajām jaunavām, viņas personīgā gatavošanās notika, turpinot dzīvot taisnīgi un tādējādi pievienojot savai lampai eļļu — pilīti pa pilītei. Es pamanīju, ka meitenes mati sapīti skaistā bizē. Megana paskaidroja, ka bize attēlo to, kā jaunās sievietes tikumīgā dzīve savijusies ar neskaitāmām paaudzēm. Viena matu šķipsna simbolizē viņas mīlestību un cieņu pret saviem priekštečiem, otra — viņas taisnīgo iespaidu uz tagadējo ģimeni, un trešā — viņas gatavību sniegt savu devumu turpmākajām paaudzēm.

Esmu tikusies ar vēl kādu jaunieti, kuras agrīnā garīgā sagatavošanās ir ievijusi viņas taisnīgo dzīvi daudzu paaudžu likteņos.

Kādā skaistā septembra pēcpusdienā mēs ar vīru bijām templī un gaidījām iespēju piedalīties tempļa priekšrakstos. Tempļa istabā ienāca mūsu draugs Kriss. Mums bija liels prieks satikt šo jauno vīrieti, kurš nesen bija atgriezies no misijas Krievijā.

Tieši pirms sesijas sākuma man līdzās apsēdās kāda jauka jauna sieviete. Viņa smaidīja un izstaroja iekšēju gaismu. Es vēlējos ar viņu iepazīties, un klusiņām ar sevi iepazīstināju. Meitene man čukstus pateica, ka viņas vārds ir Keita, un es sapratu, ka viņai ir tāds pats uzvārds kā ģimenei, kas reiz dzīvoja Mičiganā, kur kādreiz dzīvoja arī mana ģimene. Keita bija šīs ģimenes pieaugusī atvase, kura pirms piecām nedēļām bija atgriezusies no misijas Vācijā.

Sesijas laikā man atkārtoti uzmācās doma: „Iepazīstini Keitu un Krisu.” Es atliku šo pamudinājumu, domājot: „Kad, kur un kā?” Kad mēs gatavojāmies doties projām, Kriss pienāca, lai no mums atvadītos, un es izmantoju iespēju. Es pievilku Keitu tuvāk un pačukstēju: „Jūs esat divi jauni, tikumīgi cilvēki, kuriem vajadzētu iepazīties.” Es atstāju templi, esot apmierināta ar to, ka esmu atsaukusies pamudinājumam.

Pa ceļam uz mājām mēs ar vīru atminējāmies pārbaudījumus, ar kuriem nācās saskarties Keitas ģimenei. Kopš tā laika esmu iepazinusi Keitu tuvāk, un viņa man palīdzēja saprast, kādēļ viņai todien templī bija tik priecīga sejas izteiksme.

Keita vienmēr ir centusies palikt uz savu derību ceļa, meklējot svētas vietas. Viņa tika audzināta ģimenē, kur ģimenes mājvakari, kopīgas lūgšanas un Svēto Rakstu studijas darīja mājas par svētvietu. Bērnībā viņa mācījās par templi, un viņu ģimenes mājvakaru iecienītākā dziesma bija „Ar prieku raugos templī”.5 Būdama maza meitene, viņa redzēja savu vecāku piemēru, kad viņi meklēja svētās vietas, nedēļas nogaļu vakaros dodoties nevis uz kino vai vakariņām, bet uz templi.

Viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un viņš izmantoja savu priesterības spēku, lai palīdzētu viņai noslēgt savu pirmo kristību derību. Pēc tam viņai uz galvas tika uzliktas rokas un viņa saņēma Svēto Garu. Keita teica: „Es biju tik priecīga saņemt Svēto Garu, jo es zināju, ka tas man palīdzēs palikt uz mūžīgās dzīves ceļa”.

Keitas dzīve bija ļoti svētīta un laimīga. Sasniedzot 14 gadu vecumu, viņa sāka iet vidusskolā, un viņai ļoti iepatikās seminārs — vēl viena svētvieta, kur mācīties par evaņģēliju. Kādu dienu viņas skolotājs ieminējās par pārbaudījumiem, apgalvojot, ka mums visiem nāksies ar tiem saskarties. Viņa nodomāja: „Es negribu pārbaudījumus, es nevēlos par tiem dzirdēt.”

Taču pagāja tikai dažas nedēļas, un Lieldienu svētdienā viņas tēvs pamodās, jūtoties ļoti slikti. Keita stāstīja: „Mans tēvs bija ļoti veselīgs cilvēks, viņš skrēja maratonu. Mamma bija tik ļoti satraukusies, redzot, cik slikti viņš jūtas, ka aizveda viņu uz slimnīcu. Pēc 36 stundām viņu ķēra smaga trieka, kas paralizēja lielāko daļu viņa ķermeņa. Viņš varēja vienīgi pamirkšķināt acis, pārējais ķermenis bija nekustīgs. Es atceros, ka skatījos uz viņu un domāju: „Ak nē, tas notiek! Manam semināra skolotājam bija taisnība. Esmu sastapusies ar pārbaudījumu.”” Pēc dažām dienām Keitas tēvs nomira.

Turpinot stāstu, Keita saka: „Tas bija tik smagi! Mēs nekad nevēlamies zaudēt savas dzīves varoni. Es zināju, ka varu izlemt, vai tas kļūs par atspēriena punktu manā dzīvē vai manas izaugsmes šķērsli. Es nevēlējos, lai tas sagrautu manu dzīvi, jo man bija tikai 14 gadu. Es centos būt tik tuva Dievam, cik vien iespējams. Es daudz lasīju Svētos Rakstus. Almas 40. nodaļa mani pārliecināja, ka augšāmcelšanās ir patiesa un ka caur Kristus veikto Grēku Izpirkšanu es atkal varēšu būt kopā ar savu tēti. Es daudz lūdzu. Es rakstīju dienasgrāmatu, cik bieži vien varēju. Es uzturēju savu liecību dzīvu, to pierakstot. Katru nedēļu es apmeklēju baznīcu un jauno sieviešu stundas. Es ieguvu labus draugus. Es turpināju būt tuva saviem gādīgajiem ģimenes locekļiem, īpaši savai mammai, kura bija mūsu ģimenes spēka avots. Es lūdzu priesterības svētības savam vectēvam un citiem priesterības nesējiem”.

Šīs pastāvīgās izvēles, tāpat kā gudro jaunavu izvēles, pievienoja eļļu Keitas lampai. Viņu motivēja vēlme būt atkal kopā ar savu tēti. Keita zināja, ka viņas tēvs zina par viņas izvēlēm, un viņa nevēlējās viņu pievilt. Viņa gribēja, lai viņu starpā ir mūžīga saikne, un saprata, ka, paliekot uz derību ceļa, viņas dzīve cieši savītos ar viņējo.

Taču pārbaudījumi nebeidzās. Kad Keitai palika 21 un viņa iesniedza savas misijas dokumentus, viņas mātei atklāja vēzi. Keitai vajadzēja pieņemt svarīgu dzīves lēmumu — palikt mājās un palīdzēt savai mammai vai doties misijā. Viņas mātei tika dota priesterības svētība, apsolot, ka viņa uzvarēs slimību. Šīs svētības iedrošināta, Keita turpināja doties uz priekšu ticībā un gatavoties kalpošanai misijā.

Keita teica: „Tas bija solis tumsā, taču, kalpojot misijā, manā dzīvē soli pa solim ienāca gaisma, līdz es saņēmu ziņu, ka manas mammas svētība ir piepildījusies. Es biju tik priecīga, ka nebiju atlikusi kalpošanu Tam Kungam. Man šķiet, ka, saskaroties ar grūtībām, ir viegli kļūt apātiskam un nevēlēties turpināt, taču, ja mēs liekam To Kungu pirmajā vietā, mūsu likstas var izvērsties brīnišķīgās svētībās. Mēs varam saskatīt Viņa roku un pieredzēt brīnumus.” Keita pieredzēja prezidenta Tomasa S. Monsona vārdu piepildījumu: „Lielāko grūtību brīžos atklājas vislielākās iespējas.”6

Keitai bija šāda ticība, jo viņa izprata pestīšanas ieceri. Viņa zināja, ka mēs dzīvojām arī pirms šīs dzīves, ka uz Zemes noris mūsu pārbaudījumu laiks un ka mēs dzīvosim arī pēc tam. Viņai bija ticība, ka viņas māte tiks svētīta, un no pieredzes ar tēvu viņa zināja, ka, ja arī viņas mamma nomirs, viss būs kārtībā. Viņa teica: „Es ne vien tiku pāri sava tēva nāvei, bet padarīju to par daļu no savas identitātes, kas nāca man par labu. Un, ja arī mana mamma tiktu paņemta prom, notiktu tas pats. Tas ļautu man iegūt vēl stiprāku liecību.”7

Keita meklēja svētvietu tovakar, kad satiku viņu templī. Vēloties nostiprināt mūžīgo saikni ar sev mīļajiem, kas iegūstama, kalpojot templī, viņa sekoja savu vecāku priekšzīmei, regulāri apmeklējot templi.

Tovakar, kad iepazīstināju Keitu un Krisu, nekas daudz nenotika, taču, meklējot kādu citu svētvietu nākamajā svētdienā, Keita ieraudzīja Krisu starp simtiem citu jauno neprecēto pieaugušo institūta audzēkņu svētbrīdī. Tur viņi iepazinās tuvāk. Pēc dažām nedēļām Kriss uzaicināja Keitu kopīgi skatīties Vispārējo konferenci. Turpinot tikties, viņi turpināja meklēt vietas, kur varēja just Svētā Gara klātbūtni, un galu galā tika saistīti templī — tajā svētvietā, kur tika iepazīstināti. Šobrīd viņi abi pilda savu svēto vecāku pienākumu, ievijot savu liecību par pestīšanas ieceri trīs dēliņu dzīvēs un parādot viņiem, kā uzsākt savu derību ceļu.

„Glābjot meiteni, jūs glābjat turpmākās paaudzes”.7 14 gadīgās Keitas lēmums palikt uz patiesā ceļa, pastāvīgi pievienot eļļu savai lampai un palikt svētajās vietās, izglāba un izglābs paaudžu paaudzes. Meklējot savus priekštečus un kalpojot templī, viņa ir saistījusi savu sirdi ar viņējām. Piedaloties ģimenes vēstures un tempļa darbā, arī jūsu sirdis tiks saistītas ar jūsu priekštečiem un sniegs viņiem iespēju iegūt mūžīgo dzīvi.

Dzīvojot pēc evaņģēlija savā ģimenē, arī jūs pievienosiet eļļu savai lampai, ienesot garīgu spēku savā tagadējā ģimenē un neskaitāmos veidos svētot savu turpmāko ģimeni. Turklāt, kā teicis elders Roberts D. Heilzs: „Ja neesam saņēmuši labu piemēru no saviem vecākiem, mums ir pienākums lauzt šo apburto loku … un mācīt pareizas tradīcijas turpmākajām paaudzēm.”8

Pieņemiet lēmumu darīt visu, ko varat, lai uzpildītu savas lampas, lai jūsu spēcīgā liecība un piemērs varētu ietekmēt daudzas paaudzes — gan pagājušās, gan tagadējās, gan turpmākās. Es liecinu, ka jūsu tikumīgā dzīve kļūs par glābiņu ne vien daudzām paaudzēm, bet arī nodrošinās jūsu pašu mūžīgo dzīvi, jo šis ir vienīgais ceļš, kā atgriezties pie mūsu Debesu Tēva un atrast patiesu prieku tagad un mūžībā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

    Atsauces

  1.  

    1. Gordon B. Hinckley, „Standing Strong and Immovable”, Worldwide Leadership Training Meeting, 2004. g. 10. jan., 20. lpp.; skat. arī Gordon B. Hinckley, „Our Responsibility to Our Young Women”, Ensign, 1988. g. sept., 10. lpp.

  2.  

    2. „Ģimene — Vēstījums pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129. lpp.

  3.  

    3. Russell M. Nelson, „Generations Linked in Love”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 92. lpp.

  4.  

    4. Skat. Mateja 25:1–13.

  5.  

    5. Skat. „I Love to See the Temple”, Children’s Songbook, 95. lpp.

  6.  

    6. Thomas S. Monson, „Meeting Your Goliath”, New Era, 2008. g. jūn., 7. lpp.

  7.  

    7. Personīga intervija ar Keitu 2013. gadā.

  8.  

    8. Robert D. Hales, „How Will Our Children Remember Us?”, Ensign, 1993. g. nov., 10. lpp.