Dzirdat, Israēla ļaudis!

Elders Džefrijs R. Holands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Divpadsmito kvoruma loceklis

Laipni lūgti šajā svētbrīža pārraidē, lai kur jūs arī atrastos šajā lielajā, plašajā un brīnišķīgajā Baznīcā! Paldies jums visiem, kas piedalāties, ieskaitot tos no jums, kas esat šeit manas dzimtās pilsētas Diksī valsts koledžas teritorijā.

Ir bijis daudz aicinājumu atstāt Bābeli

Lai aicinātu Tā Kunga Garu būt kopā ar mums, es palūdzu, lai mēs šo sanāksmi sāktu ar garīgo dziesmu — „Dzirdat, Israēla ļaudis!” Tā ir viena no Atjaunošanas klasiskām garīgajām dziesmām un sniedz ietvaru tam, ko es jums šovakar vēlos pateikt. Tādam pat mērķim mēs varētu pievienot — „Ak, Israēla elderi!” Man patīk, kad misionāri visā pasaulē dzied „Ardievu, lielā Bābele! Nu dodamies mēs; Uz Efraima kalniem, kur dzīvosim reiz”. Abu šo dziesmu vēstījums būtībā ir viens un tas pats — Dievs vienmēr aicina Israēla bērnus uz vietu, kur galu galā viss būs labi.

Dzirdat, Israēla ļaudis —
Dievs uz Ciānu jūs sauc!
Lielā Bābele tiks gāzta,
Dievs tās augstos torņus graus. …
Nāciet, Ciānā lai varam
Kungam līksmi slavu paust!…
Nāciet Ciānā To Kungu
prieka dziesmām godināt!2

Būtībā tāda ir bijusi Israēla vēsture visos laikmetos. Kad cilvēki kļuva pārāk grēcīgi vai kad sabiedrībā bija pārāk daudz pasaulīguma, vai kad dzīve kopā ar pagāniem grāva Dieva dotos tikumiskos standartus un baušļus, derības bērni tika sūtīti glābties tuksnesī, lai no jauna izveidotu Ciānu un sāktu visu no gala.

Vecās Derības laikos Ābrahāmam, šīs derības tēvam, bija jāglābj sava dzīvība no Kaldejas — burtiski Bābeles —, lai dzīvotu ziedošanās pilnu dzīvi Kānaānā (ko mēs pašlaik saucam par „Svēto zemi”).3 Nepagāja daudz paaudžu, kad Ābrahāma (un Īzāka, un Jēkaba) pēcnācēji — pilntiesīgi israēlieši — bija pazaudējuši savu Ciānu un atradās tālās, pagāniskās Ēģiptes gūstā.4 Tad tika uzcelts Mozus, lai vadītu apsolījuma bērnus vēlreiz tuksnesī — šoreiz nakts vidū, kad nebija pat laika, lai uzrūgtu viņu maizes mīkla! „Israēl, Israēl, Dievs runā,” viņi nešauboties to dziedāja pa ceļam. „Klausiet sava Atbrīvotāja balsij!”5

Nepagāja daudz gadsimtu, kad radās kāds mums īpaši nozīmīgs stāsts par vienu no šo israēliešu ģimenēm, ko vadīja pravietis, vārdā Lehijs, kuram tika pavēlēts bēgt no mīļotās Jeruzālemes, jo, ak vai, Babilona atkal bija durvju priekšā.6 Un atkal! Viņi nezināja, ka dosies uz pilnīgi citu kontinentu, lai izveidotu pavisam jaunu priekšstatu par Ciānu,7 taču tā tam bija jānotiek. Un viņi arī nezināja, ka tas jau tieši tāpat bija noticis iepriekš ar viņu priekšteču grupu, kuru sauca par jarediešiem.8

Kā tika paziņots, šī ir pasaules mēroga pārraide pieaugoši starptautiskai Baznīcai, taču tas ir interesanti visiem, kuri svin evaņģēlija Atjaunošanu, — ka Amerikas kolonizācija sākās ar cilvēku grupu, kura bēga no savas iepriekšējās dzimtās zemes, lai pielūgtu Dievu, kā viņi to vēlējās. Kāds ievērojams puritāņu kolonizatoru zinātnieks aprakstīja šo pieredzi kā kristietības „misiju tuksnesī” — kā mūsdienu israēliešu centienus atbrīvoties no Vecās pasaules bezdievības un no jauna meklēt Debesu ceļus jaunā zemē.9

Šovakar es ar nolūku vēlos jums atgādināt par vēl vienu bēgšanu — glābšanos, par ko patiesībā tika sarakstīta mūsu šīvakara garīgā dziesma. Tā bija mūsu Baznīca, ko vadīja mūsu pravieši, vadot mūsu ticīgos priekštečus. Pēc tam, kad Džozefs Smits tika vajāts Ņujorkas, Pensilvānijas, Ohaio un Misūri štatā un galu galā nogalināts Ilinoisas štatā, mēs redzam pēdējo dienu Israēla bērnu tiekšanos pēc nošķirtības. Brigams Jangs, Amerikas Mozus, kā viņš tiek godājami saukts, vadīja svētos uz kalnu ielejām, un no staigāšanas nogurušie svētie dziedāja:

Svētīs Tas Kungs un mājvietu mums dos
Tālumā — rietumos.
Tur, drošībā, neviens vairs nevajās,
Tur svētie tiks svētīti.10

Ciāna. Apsolītā zeme. Jaunā Jeruzāleme. Kur tā ir? Nu, mēs par to neesam pārliecināti, taču mēs to atradīsim. Vairāk nekā 4000 derības gadus šāds ir bijis paraugs — glābies un meklē; skrien un apmeties; glābies no Bābeles; cel Ciānas aizsargmūrus.

Līdz pat šim brīdim, līdz pat šim vakaram, līdz pat mūsdienām.

Mūsu uzdevums ir celt Ciānu vietā, kur mēs dzīvojam

Vienā no daudzajām unikālajām mūsu atklāšanas, laiku pilnības atklāšanas — šīs pēdējās un varenākās no visām atklāšanām — iezīmēm ir mainīgais veids, kā mēs nodibinām Dieva valstību uz Zemes. Redzat — viena no šīs atklāšanas patiesi saistošajām iezīmēm ir tā, ka šis ir varens, paātrināts pārmaiņu laiks. Un viena no lietām, kas ir mainījusies, ir tas, ka Dieva Baznīca vairs nekad nebēgs. Tā nekad vairs nedosies prom no Ūras, lai dotos prom no Hāranas, lai dotos prom no Kānaānas, lai dotos prom no Jeruzālemes, lai dotos prom no Anglijas, lai dotos prom no Kērtlandes, lai dotos prom no Navū, lai dotos uz nezin kurieni. Nē, kā Brigams Jangs teica mūsu visu vārdā: „Mēs esam nomesti no degošas pannas ugunī, no uguns — uz grīdas, un šeit mēs esam, un šeit mēs paliksim.”11

Protams, šis izteikums nebija tikai komentārs par Soltleikas ieleju vai pat par kalniem (Wasatch Front) vispārēji; tas kļuva par izteikumu Baznīcas locekļiem visā pasaulē. Šajās pēdējās dienās, šajā mūsu atklāšanā, mums bija jākļūst pietiekami nobriedušiem, lai pārstātu bēgt. Mums bija jākļūst pietiekami nobriedušiem, lai nostiprinātu sevi un savas ģimenes, un savus pamatus katrā tautā, ciltī, valodā un tautībā — pastāvīgi. Ciānai jātiek celtai it visur — kur vien ir Baznīca. Un līdz ar šo izmaiņu — vienu no varenajām pēdējo dienu izmaiņām — mēs vairs nedomājam par Ciānu saistībā ar to, kur mēs dzīvosim; mēs domājam par to, mēs dzīvosim.

Trīs gadījumi un trīs mācības

Lai nedaudz paskaidrotu šo jauno uzdevumu, es šovakar vēlos parunāt par trim gadījumiem, ko mēs ar Māsu Holandu esam pieredzējuši samērā nesenā pagātnē. Ja laiks ļautu, es — tāpat kā jūs — varētu runāt vēl par daudziem citiem gadījumiem.

Pirmais gadījums. Pirms dažiem gadiem kāds mans jauns draugs — atgriezies misionārs — spēlēja kādā Jūtas štata basketbola komandā. Viņš bija lielisks jauns vīrietis un ļoti labs spēlētājs, taču viņš nespēlēja tik daudz, cik cerēja, ka varēs. Viņa īpašie talanti un prasmes nebija tieši tas, kas bija nepieciešams komandai tās attīstības laikā. Tā mēdz notikt sportā. Tādēļ ar savu treneru un komandas biedru pilnīgu atbalstu un iedrošinājumu mans jaunais draugs pārcēlās uz citu skolu, kur viņš cerēja, ka varēs sniegt nedaudz lielāku ieguldījumu.

Izrādījās, ka jaunajā skolā viss notika tā, ka mans jaunais draugs drīz kļuva par labāko spēlētāju. Un kas bija tālāk? Saskaņā ar grafiku, kas bija noteikts vairākus gadus pirms šiem notikumiem, šim jaunajam vīrietim bija jāatgriežas, lai spēlētu pret savu iepriekšējo komandu Soltleikstijā, toreiz sauktajā „Delta Center”.

Tas, kas notika šajā spēlē, mani uztrauc līdz pat šai dienai, un es izmantoju šo neparasto brīdi, lai par to parunātu un man kļūtu vieglāk. Dzēlības, kas izskanēja no skatītājiem par šo jauno vīrieti tajā vakarā — par Pēdējo dienu svēto, bijušo misionāru, jaunlaulāto, kurš maksāja desmito tiesu, kalpoja elderu kvorumā, brīvprātīgi kalpoja savas apkārtnes jauniešiem un ar sajūsmu gaidīja sava bērniņa nākšanu pasaulē — tas, kas tika pateikts un izdarīts, un izgāzts pār viņu, viņa sievu, viņu ģimenēm tajā vakarā, — tas nebūtu jāpieredz nevienam cilvēkam nekur, lai kāds būtu izvēlētais sporta veids vai universitāte un lai kādi būtu viņa personīgie lēmumi.

Taču notika vēl kas sliktāks. Šīs vieskomandas treneris, savas profesijas leģenda, pagriezās pret viņu pēc aizraujošās spēles un teica: „Kas šeit notiek? Tu esi vietējais zēns, kurš guvis panākumus.” „Šie ir tavi ļaudis. Šie ir tavi draugi.” Taču tad viņš pilnīgā apmulsumā teica: „Vai vairums no šiem cilvēkiem nav tavas baznīcas locekļi?”

Otrais gadījums. Es tiku uzaicināts runāt staba neprecēto pieaugušo svētbrīdī — vienā no pasākumiem, kas domāti vismaz 18 gadus veciem cilvēkiem. Ieejot pa staba centra aizmugurējām durvīm, tajā pat laikā ēkā ienāca aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete. Pat esot cilvēku pūlī, kas virzījās uz zāles pusi, bija grūti nepamanīt viņu. Cik atceros, viņai bija vairāki tetovējumi, dažādi ausu un deguna gredzeni, spuraini mati, kas bija nokrāsoti visdažādākajās nokrāsās, svārki, kas bija pārāk īsi, un blūze, kas bija pārāk nepiedienīga.

Man prātā iešāvās trīs jautājumi: vai šī sieviete ir grūtībās nonākusi dvēsele no citas ticības, kura ir tikusi vadīta vai vēl labāk — kuru kāds cilvēks ir atvedis uz šo svētbrīdi Tā Kunga vadībā, cenšoties palīdzēt viņai rast evaņģēlija mieru un vadību, kas bija nepieciešami viņas dzīvē? Cita iespēja — varbūt viņa ir Baznīcas locekle, kura ir novirzījusies no cerībām un standartiem, uz ko Baznīca mudina savus locekļus, taču kura, par laimi, joprojām ir piederīga un šajā vakarā ir izvēlējusies apmeklēt šo Baznīcas pasākumu? Un trešā iespēja: „Vai šī ir staba Palīdzības biedrības prezidente?” (Kaut kā es biju pārliecināts, ka tā nebija viņa.)

Mans trešais piemērs. Pirms dažiem mēnešiem, kad piedalījos Kanzassitijas Misūri Tempļa atklāšanā, mēs ar Māsu Holandu viesojāmies pie brāļa Īzaka Frīstouna — policijas virsnieka un brīnišķīga Libertijas Misūri staba augstā priestera. Mūsu sarunās viņš teica, ka viendien vēlā vakarā viņu izsauca izmeklēt sūdzību īpaši bīstamā pilsētas daļā. Skaļas mūzikas un marihuānas smārda vidū viņš atrada sievieti un vairākus vīriešus dzeram un lādējamies, visi acīmredzami bija pilnībā aizmirsuši par pieciem maziem bērniem — no divu līdz astoņu gadu vecumam —, kas bija saspiedušies vienā istabā, cenšoties aizmigt uz netīras grīdas, kurā nebija ne gultas, ne matrača, ne spilvena vai kā cita. Brālis Frīstouns paskatījās virtuves skapīšos un ledusskapī, lai noskaidrotu, vai tur varēs atrast kaut vienu konservu kārbu vai kartona kasti ar kaut kādu ēdienu, bet vārda tiešajā nozīmē viņš tur neko nespēja atrast. Viņš teica, ka rejošajam sunim pagalmā bija vairāk ēdiena nekā tiem mazajiem bērniem.

Mātes guļamistabā viņš atrada neapklātu matraci, vienīgo tajā mājā. Cītīgi meklējot, viņš atrada dažus palagus (ja tos par tādiem varētu saukt), uzlika tos uz matrača un ievīstīja visus piecus bērnus sameistarotajā gultā. Ar asarām acīs viņš nometās ceļos un lūdza Debesu Tēvam aizsargāt šos bērnus, un pateica viņiem arlabunakti.

Kad viņš piecēlās un sāka iet uz durvju pusi, viens no bērniem, aptuveni sešu gadu vecs, izlēca ārā no gultas un, skrienot pie viņa, saķēra viņu aiz rokas un lūdzās: „Vai tu lūdzu adoptēsi mani?” Ar vēl lielākām asarām acīs viņš nolika bērnu atpakaļ gultā, tad uzmeklēja apreibušo māti (vīrieši līdz tam laikam bija nozuduši) un viņai teica: „Es būšu atpakaļ rīt un lai debess jums stāv klāt, ja nekas nebūs mainījies, kad es atkal ienākšu pa šīm durvīm. Un pēc tam būs vēl lielākas pārmaiņas,” viņš teica. „To es jums galvoju.”12

Kas šiem trīs gadījumiem ir kopīgs? Patiesībā nekas daudz, izņemot to, ka tie ar Māsu Holandu un mani bija atgadījušies nesenā pagātnē. Un tie sniedz trīs sīkus, ļoti atšķirīgus reālās dzīves piemērus Bābelei — vienu personīgu un muļķīgu piemēru apkaunojošai uzvedībai basketbola spēles laikā; otru — kulturālāku piemēru, kas norāda uz personīga rakstura grūtībām saistībā ar tiem, kuru dzīvesveids atšķiras no mūsējā; un vēl vienu ļoti samilzušu un ļoti nopietnu jautājumu ar juridiskām sekām un tik sarežģītu priekšvēsturi, ka ikvienam no mums šķistu neiespējami to atrisināt.

Attēlojot šos trīs pārbaudījumus, es apzināti neizmantoju sensacionālus gadījumus seksuālajos noziegumos, fizisku vardarbību vai atkarību no pornogrāfijas, lai gan tie varētu būt labāk saprotami kādam no jums nekā manis izmantotie piemēri. Taču jūs esat pietiekami gudri, lai varētu veikt savus secinājumus.

1.   mācība: Nekad „neatstāj savu reliģiju garderobē”

Pirmkārt, pabeigsim runāt par basketbola gadījumu. Nākamajā dienā pēc spēles, publiska spiediena un atvainošanās pieprasījuma rezultātā, kāds jauns vīrietis teica: „Klausieties, mēs te runājam par basketbolu, nevis par Svētdienas skolu. Ja nevari izturēt spriedzi, pazūdi no laukuma! Mēs maksājam pamatīgu naudu, lai skatītos šīs spēles. Mēs varam izturēties, kā mēs vēlamies. Kad izejam uz laukuma, mēs savu reliģiju atstājam garderobē.”

Mēs savu reliģiju atstājam garderobē ”? Pirmā mācība Ciānas izveidei 21. gadsimtā: nekad „neatstāj savu reliģiju garderobē”. Nekad.

Mani jaunie draugi, tāda veida māceklība nedrīkst pastāvēt — tā vispār nav māceklība. Saskaņā ar to, ko mācīja pravietis Alma, Baznīcas jaunās sievietes ik nedēļu deklamē savu lozungu, un tāpat arī mums ir „jāstāv kā Dieva lieciniekiem visos laikos un visās lietās, un visās vietās,” 13nevis tikai kādu laiku, dažās vietās vai arī tad, kad mūsu komandai ir liela uzvara.

„Atstāj savu reliģiju garderobē”! Es biju saniknots.

2.  mācība: Izrādi līdzjūtību, taču esi uzticīgs baušļiem

Taču uzkavēsimies pie šī atgadījuma vēl kādu brīdi, jo šeit ir vēl otra mācība. Otrā mācība šī vakara Ciānas meklējumos — manās taisnīgajās dusmās (vismaz mēs vienmēr sakām, ka tās ir taisnīgas) man vajadzēja pārliecināties, ka galu galā, apsūdzot šo jauno līdzjutēju tajā, ko viņš darīja, es nedarīju to pašu — palikdams nikns, stulbi uzvezdamies, zaudēdams kontroli pār sevi, sūdzēdamies par to, vēlēdamies ķerties viņam pie rīkles — līdz, pirms es to saprastu, es būtu atstājis savu reliģiju garderobē! Nē, kādam dzīvē, kādam 21. gadsimtā, kādam visās šajās situācijās ir jādzīvo saskaņā ar savu reliģiju, citādi mums paliktu tikai bars morāli pagrimušu cilvēku.

Ir viegli būt taisnīgam, kad viss noris mierīgi un dzīve ir laba, un viss notiek gludi. Pārbaudījums ir tad, kad ir reāls pārbaudījums vai kārdinājums, kad ir spiediens un nogurums, dusmas un bailes, vai reāla likuma pārkāpšanas iespēja. Vai mēs varam palikt uzticīgi ticībai šajos brīžos? Tāds ir jautājums, jo dzirdat, Israēla ļaudis, Dievs jūs sauc. Šāda godprātība, protams, nozīmē diženo — „Tēvs, piedod tiem, jo ​​tie nezina, ko tie dara”14, kad piedošana, izpratne un dāsnums pret mūsu „krustā sitējiem” ir pēdējais, ko kāds, nepilnīgāks par pasaules Glābēju, vēlētos darīt. Taču mums ir jācenšas, mums ir jāvēlas būt spēcīgiem. Neatkarīgi no situācijas vai provokācijas, vai problēmas, neviens patiess Kristus māceklis nevar „atstāt savu reliģiju garderobē”.

Tas man liek aizdomāties par sievieti ar matiem varavīksnes krāsās un daudzajiem krāšņajiem gredzeniem. Lai kā mēs attiektos pret šo sievieti, mūžīgs likums ir tāds, ka šai attieksmei jāatspoguļo mūsu reliģiskā pārliecība un mūsu evaņģēlija saistības. Tādēļ tam, kā mēs attiecamies ikvienā situācijā, ir lietas jāuzlabo, nevis jāpasliktina. Mēs nevaram rīkoties vai reaģēt tādā veidā, ka mēs kļūtu par lielākiem pārkāpējiem nekā viņa šajā gadījumā. Tas nenozīmē, ka mums nevar būt savs viedoklis, ka mums nav standartu, ka mēs kaut kā pilnībā ignorējam dievišķi noteiktos baušļus — „tev būs” un „tev nebūs”. Taču tas nozīmē, ka mums ir jādzīvo pēc šiem standartiem un jāaizstāv šie — „tev būs” un „tev nebūs” — taisnīgā veidā, pēc vislabākajām spējām, — kā Glābējs dzīvoja un tos aizstāvēja. Un Viņš vienmēr darīja tā, lai situāciju uzlabotu, — mācot patiesību, piedodot grēciniekiem, attīrot templi. Tā ir liela dāvana — zināt, kā rīkoties pareizi!

Tādēļ, redzot mūsu jaunās paziņas neparasto apģērbu un frizūru, mēs vispirms atceramies, ka viņa ir Dieva meita un viņai ir mūžīga vērtība. Mēs atceramies, ka viņa ir arī kādu vecāku meita uz Zemes un citos apstākļos varētu būt arī mana meita. Mēs iesākumā esam pateicīgi, ka viņa atrodas Baznīcas pasākumā, nevis izvairās no tā. Īsumā — mēs cenšamies izturēties pēc iespējas labāk šajā situācijā, vēloties viņai pēc iespējas labāk palīdzēt. Mēs klusi lūdzam pie sevis: „Kā būtu pareizi rīkoties un ko būtu pareizi teikt? Kas galu galā uzlabos šo situāciju un palīdzēs viņai?” Šādu jautājumu uzdošana un patiesa cenšanās darīt to, ko Glābējs darītu, manuprāt, ir tas, ko Viņš domāja, kad Viņš teica: „Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!”15

To sakot, es atgādinu jums visiem, ka, sniedzoties pretī un palīdzot noklīdušai avij, mēs esam pilnībā atbildīgi arī par pārējām 99, kuras nav noklīdušas, — un atbildīgi attiecībā pret Gana vēlmēm un gribu. Ir aitu aploks, un mums visiem tajā vajadzētu būt iekšā, nemaz nerunājot par drošību un svētībām, kas tiek sniegtas mums, kas tajā atrodas. Mani jaunie brāļi un māsas, šī Baznīca nekad nav pārveidojusi savu doktrīnu, lai tā labāk saskanētu ar sabiedriskajiem un politiskajiem uzskatiem vai jebkādu citu iemeslu dēļ. Vienīgi atklātā patiesība sniedz mums drošu pamatu, uz kura patverties kādam citam cilvēkam, kurš var justies satraukts vai pamests. Mūsu līdzjūtību un mūsu mīlestību — mūsu kristīgās pārliecības pamata iezīmes un prasības — nekad nedrīkst izskaidrot kā atkāpšanos no baušļiem. Kā reiz teicis apbrīnojamais Džordžs Makdonalds, šādās situācijās „mums nav pienākuma teikt visu, kam mēs [ticam], taču mums ir pienākums, lai mēs pat neizskatītos divdomīgi attiecībā uz to, kam mēs [neticam]”.16

Spried taisnus spriedumus

Šajā sakarā — šī līdzjūtības aicinājuma un baušļu turēšanas dēļ — reizēm var rasties pārpratums, sevišķi jaunu cilvēku vidū, kuri domā, ka mums nav nekas jātiesā, ka mēs nekad nedrīkstam veikt itin nekādu izvērtējumu. Mums ir jāpalīdz citiem, jo Glābējs ir skaidri paudis, ka dažās situācijās mums ir jātiesā, mums ir pienākums tiesāt. Piemēram, kad Viņš teica: „Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā.”17 Manuprāt, tas izklausās pēc sprieduma. Alternatīva ir padoties destruktīvās, postmodernās pasaules morālajam relatīvismam, kas apgalvo, ka galu galā nekas nav mūžīgi patiess vai īpaši svēts, un tādēļ neviena cilvēka nostāja par kādu jautājumu nav svarīgāka par kāda cita cilvēka nostāju. Un tā vienkārši nav patiesība.

Šajā izvērtēšanas procesā mēs netiekam aicināti nosodīt citus, taču mēs tiekam aicināti ik dienu pieņemt spriedumus, kuros izpaustos vērtējums, — cerams, ka labs vērtējums. Elders Dalins H. Oukss reiz nodēvēja šāda veida spriedumus kā „pagaidu” spriedumus, kas mums bieži vien ir jāpieņem savai pašu drošībai un citu cilvēku drošībai, turpretī „galīgos spriedumus”, kā viņš tos nosauca, var pieņemt tikai Dievs, kurš zina visus faktus.18 (Atcerieties, ka iepriekš minētajā Rakstu vietā Glābējs teica, ka šiem ir jābūt „taisnīgiem spriedumiem”, nevis paštaisniem spriedumiem, kas ir pavisam kaut kas cits.)

Piemēram, vecākiem ir jāveic saprātīgi spriedumi ik dienu par savu bērnu drošību un labklājību. Neviens nenosodīs vecāku, kurš liek saviem bērniem ēst dārzeņus vai kurš neļauj bērnam skriet uz ielas, kurā ir intensīva satiksme. Tādēļ — kāpēc būtu jānosoda gādīgs vecāks, kurš nedaudz lielākā bērna vecumā nosaka, cikos šiem bērniem vakaros ir jāpārrodas mājās vai kādi ir viņu draugu tikumiskie un uzvedības standarti, vai kādā vecumā viņi drīkst doties uz randiņiem, un to, vai viņi drīkst vai nedrīkst eksperimentēt ar narkotikām vai pornogrāfiju, vai iesaistīšanos seksuālā pārkāpumā? Nē, mēs pieņemam lēmumus un iestājamies par savām vērtībām, un apliecinām tās — pieņemot „pagaidu spriedumus” — visu laiku, vai vismaz tā mums vajadzētu darīt.

Daži jautājumi un likumi ir mūžīgi savu seku ziņā

Kad mēs saskaramies ar šādām situācijām demokrātiskās sabiedrības sarežģīti sociālajos jautājumos, tas var būt ļoti izaicinoši un dažiem — mulsinoši. Jaunie cilvēki varētu vaicāt par šo nostāju vai Baznīcas nostāju, sakot: „Nu, mēs uzskatām, ka mums vajadzētu dzīvot vai uzvesties kādā noteiktā veidā, taču kādēļ mums vajadzētu likt citiem cilvēkiem tāpat rīkoties? Vai tad viņiem nav rīcības brīvības? Vai mēs neesam paštaisni un tiesājoši, uzspiežot citiem savus uzskatus, pieprasot, lai viņi rīkotos kādā noteiktā veidā?” Šādās situācijās jums vajadzētu korekti paskaidrot, kādēļ daži principi tiek aizstāvēti un kādēļ pret dažiem grēkiem tiek izrādīta pretestība, lai kur tie būtu, jo saistītie jautājumi un likumi nav tikai sociāli vai politiski, bet arī mūžīgi savu seku ziņā. Un, lai arī mēs nevēlamies aizvainot kādu, kurš domā citādi nekā mēs, mēs vēl vairāk nevēlamies aizvainot Dievu jeb, kā teikts Rakstos: „Lai jūs nepārkāptu pret to, kas ir jūsu likumu devējs”,19 — un šeit es runāju par nopietniem morāles likumiem.

Taču, lai viestu skaidrību, ļaujiet man izmantot piemēru par kādu citu likumu. Tas ir nedaudz līdzīgi, kad kāds pusaudzis saka: „Tagad, kad es drīkstu vadīt mašīnu, es zinu, ka man ir jāapstājas pie sarkanās gaismas, taču vai mums patiešām ir jābūt tiesājošiem un jācenšas, lai ikviens apstātos pie sarkanās gaismas? Vai ikvienam ir jādara tas, ko mēs darām? Vai tad citiem nav savas rīcības brīvības? Vai viņiem jāuzvedas tāpat kā mums?” Tad jums vajadzētu paskaidrot, ka, jā, mēs ceram, ka viņi visi apstāsies pie sarkanās gaismas. Un jums tas ir jādara, nenoniecinot tos, kuri pārkāpj likumu vai domā citādāk nekā mēs, jo, jā — viņiem ir sava rīcības brīvība.

Mani jaunie draugi, šajā pasaulē ir daudz dažādu uzskatu, un visiem ir dota rīcības brīvība, taču nevienam nav tiesības rīkoties, it kā Dievs būtu mēms par šiem jautājumiem vai ka baušļi būtu svarīgi tikai tad, ja pastāvētu sabiedrības vienošanās par tiem. 21. gadsimtā mēs vairs nevaram bēgt. Mums ir jācīnās par likumiem un apstākļiem, un vidi, kas atļauj reliģijas brīvību un dod tiesības attiecīgi tajā dzīvot. Tas ir viens veids, kā mēs varam pieļaut atrašanos Bābelē, bet nebūt no tās.

Es nezinu svarīgāku spēju vai īpašību, kas mums jāizrāda pasaulē, no kuras mēs nevaram bēgt, kā vien uzmanīgi iet pa šo ceļu — iestāties par tikumību atbilstoši tam, ko Dievs ir paziņojis, un atbilstoši Viņa dotajiem likumiem, taču darot to līdzjūtīgi, ar izpratni un lielu mīlestību. Tas patiešām ir grūti — pilnībā nošķirt grēku no grēcinieka. Es zinu, ka ir vēl grūtāk nosakāmas atšķirības — vai vismaz grūtāk izklāstāmas —, taču mums jācenšas rīkoties mīlestībā. Ticiet man, brāļi un māsas, pasaulē, kurā mēs dzīvojam, mums būs daudz iespēju pilnveidot šādu spēku, izrādīt šādu drosmi un šādu līdzjūtību — visu vienlaicīgi. Un es nerunāju par panku frizūrām un gredzeniem degunā.

3.  mācība: Nes evaņģēlija svētības savā sabiedrībā un valstī

Tagad beidzot — sarežģītais stāsts no Kanzassitijas. Daudzi no mums nebūs policisti vai sociālie darbinieki, vai tiesneši, kuri sēž tiesās, taču mums visiem būtu jārūpējas par citu cilvēku labklājību un savas sabiedrības morālo drošību plašākā mērogā. Elders Kventins L. Kuks, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, pirms diviem gadiem šai tēmai veltīja savu vispārējās konferences runu. Runājot par to, ka mums nepieciešams ietekmēt sabiedrību ārpus mūsu pašu mājām, viņš teica:

„Papildus savu pašu ģimeņu aizsargāšanai, mums vajadzētu būt gaismas avotam mūsu sabiedrības aizstāvēšanai. Glābējs teica: „Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” …

Mūsu pieaugoši netaisnīgajā pasaulē ir būtiski, lai vērtības, kas balstītas uz reliģisku pārliecību, būtu daļa no publiskām runām.…

Reliģiska ticība ir gaismas, zināšanu un gudrības avots, un tā spēcīgā veidā sniedz labumu sabiedrībai.”20

Ja mēs nenesam evaņģēlija svētības savā sabiedrībā un savā valstī, vienkāršs fakts ir tāds, ka mums nekad nebūs pietiekami daudz policistu — nekad nebūs pietiekami daudz Īzaku Frīstounu —, lai ieviestu tikumisku uzvedību, pat ja tas būtu iespējams. Tas nav iespējams. Tie bērni tajās mājās bez pārtikas un apģērba ir Dieva dēli un meitas. Tā māte, kura ir vainīga, jo viņa ir vecāka un tādēļ viņai būtu jābūt atbildīgākai, arī ir Dieva meita. Šādas situācijas varētu prasīt stipru mīlestību un formālas, pat tiesiskas metodes, taču mums ir jācenšas palīdzēt, kad vien un kur mēs varam, jo mēs neatstājam savu reliģiju „garderobē”, lai cik patētiski un bezatbildīgi citi rīkotos.

Mēs šovakar neatrisināsim ikvienu personīgo vai pasaules sociālo problēmu. Kad mēs šovakar dosimies prom, aizvien būs nabadzība un zināšanu trūkums, noziegumi, bezdarbs un ļaunprātīga izmantošana, vardarbība un sirdēsti mūsu apkārtnē, pilsētā un tautā. Nē, mēs nevaram paveikt visu, bet, kā teikts senā teicienā, — mēs varam darīt kaut ko. Un, atsaucoties Dieva aicinājumam, Israēla bērni ir tie, kuriem tas jādara, — šoreiz nevis jābēg no Bābeles, bet jāuzbrūk tai. Neesot naivi un pārlieku optimistiski, mēs varam dzīvot pēc savas reliģijas tik plaši un uzticami, ka mēs rodam visdažādākās iespējas palīdzēt ģimenēm, svētīt kaimiņus un aizsargāt citus, tostarp jaunatni.

Es neesmu minējis vārdu misionārs šajā kontekstā, jo baidījos, ka jūs uzreiz domāsiet par baltiem krekliem un vārdu plāksnītēm. Neierobežojiet mani šajā. Domājiet plašāk, saskatiet milzīgo vajadzību vienmēr dalīties evaņģēlijā neatkarīgi no tā, vai jūs esat pilnlaika misionāri vai nē. Pēdējo dienu svētie tiek aicināti būt par mīklas raugu, sāli, kas nekad nezaudē savu garšu, gaismu, kas novietota kalnā, nevis jelkad paslēpta zem pūra. Un jūsu vecuma grupa — lielākoties 18 līdz 30 gadu vecums — ir laiks cilvēka dzīvē, kad jūsu paziņas visdrīzāk pieņems evaņģēliju, ja viņiem tas tiks piedāvāts. Mēs to zinām. Vairāki Baznīcas pētījumi ir to apliecinājuši.

Tādēļ sāciet piedāvāt! Ja mēs rīkojamies pareizi un runājam pareizi, un sniedzamies dedzīgi pretī ar saviem vārdiem un saviem darbiem, tad, kad Glābējs ātri pabeigs Savu darbu taisnīgumā un teiks, ka vairāk nav laika šajā pēdējā diženajā atklāšanā, un nāks Savā godībā, Viņš mūs atradīs — jūs un mani, un mūs visus — darot to labāko, cenšoties dzīvot pēc evaņģēlija, cenšoties pilnveidot mūsu dzīvi un mūsu Baznīcu, un mūsu sabiedrību tik labi, cik vien mēs to spējam. Kad Viņš nāks, es tik ļoti vēlos tikt atrasts, dzīvojot pēc evaņģēlija! Es vēlos tikt pārsteigts tieši ticības izplatīšanas brīdī, darot kaut ko labu. Es tik ļoti vēlos, lai Glābējs man teiktu: „Džefrij, (jo Viņš zina visu cilvēku vārdus) Es tevi pazīstu nevis pēc tava titula, bet pēc tavas dzīves, pēc tā, kā tu esi centies dzīvot, un pēc standartiem, kurus tu esi centies aizstāvēt. Es redzu tavas sirds patiesumu. Es zinu, ka tu esi centies pilnveidot lietas, vispirms pats kļūstot labāks, tad pasludinot Manu vārdu un aizstāvot Manu evaņģēliju citu priekšā vislīdzjūtīgākajā veidā, kā tu spēji.”

„Es zinu, ka tu ne vienmēr guvi sekmes,” Viņš noteikti teiks, „tavu grēku vai citu apstākļu dēļ, taču Es ticu, ka tu esi godīgi centies. Es ticu Savā sirdī, ka tu Mani esi patiesi mīlējis.”

Es vēlos, lai kaut kas tamlīdzīgs notiktu kādu dienu — vairāk par jebko citu šajā mirstīgajā dzīvē. Un es vēlos, lai tas notiktu arī ar jums — ar mums visiem. Israēl, Israēl, Dievs sauc — aicina jūs dzīvot pēc Jēzus Kristus evaņģēlija — personīgi, kā arī plašākā mērogā — tad sniegties pretī tiem, kuri, iespējams, neizskatās vai neģērbjas, vai neuzvedas tieši tāpat kā mēs, un tad (kur vien iespējams) doties tālāk, lai kalpotu vēl plašākai sabiedrībai, ko jūs varat ietekmēt.

Lai jums palīdzētu to darīt, es atstāju savu liecību un apustuļa svētību pār katru no jums šovakar. Es jūs svētu ar priesterības spēku un pilnvarām, ko esmu saņēmis, lai jūs zinātu, ka Dievs mīl jūs un ka jūs esat Viņam nepieciešami šajā pēdējā un diženākajā atklāšanā, kad viss tiek paātrināts un vairāk un vairāk tiek sagaidīts. Es jūs svētu ar apustuļa pilnvarām, lai jūsu taisnīgās lūgšanas tiktu atbildētas, lai jūsu personiskās bailes izzustu, lai jūsu muguras un jūsu pleci, un jūsu sirdis būtu stipras tām uzliktajām nastām. Es jūs svētu, lai jūs tiektos būt sirdsšķīsti, esot par darbarīkiem Dieva rokās, lai nostiprinātu Ciānu šajās pēdējās dienās it visur, kur jūs esat. Es jūs svētu būt patiesiem draugiem citam pret citu un pret tiem, kas nav no jūsu paziņu loka, kuriem mums vajadzētu sniegties pretī. Pāri visam — es jūs svētu būt par pasaules Glābēja draugiem, personīgi Viņu pazīt un būt paļāvīgiem Viņa klātbūtnē.

Es mīlu To Kungu, Jēzu Kristu, kura kalps es cenšos būt, un es mīlu mūsu Debesu Tēvu, kurš tik ļoti rūpējās, lai sūtītu Viņu pie mums. Es zinu, ka šīs dāvanas dēļ Dievs aicina Israēlu šajās pēdējās dienās un ka Viņš sagaida, ka mēs atsauksimies šim aicinājumam un būsim līdzīgāki Kristum, būsim svētāki, nekā mēs esam tagad, savā apņēmībā dzīvot pēc evaņģēlija un nostiprināt Ciānu. Es arī zinu, ka Viņš mums dos gan spēku, gan svētumu, lai mēs būtu patiesi mācekļi, ja mēs to lūdzam. Es liecinu par šī darba dievišķumu, par visvarenā Dieva mīlestību un diženumu, un par Kunga, Jēzus Kristus, bezgalīgo Izpirkšanu mūsu katra labad. Es jūs svētu ar šo laimes cerību un svētumu šovakar, rītdien un mūžīgi — Jēzus Kristus svētajā pestīšanas Vārdā, āmen.

© 2012 by Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības saglabātas. Angļu val. teksta apstiprinājums: 5/12. Tulkojuma apstiprinājums: 5/12. Israel, Israel, God Is Calling tulkojums. Latvian PD50039052 153

Show References

    Atsauces

  1.  

    1. Skat. „Ye Elders of Israel,” Hymns, Nr. 319.

  2.  

    2. Skat. „Israel, Israel, God is Calling,” Hymns, Nr. 7.

  3.  

    3. Skat. Ābrahāma 2:3.

  4.  

    4. Skat. 2. Mozus 1:7–14.

  5.  

    5. Skat. „Israel, Israel, God is Calling,” Hymns, Nr. 7.

  6.  

    6. Skat. 1. Nefija 2:2.

  7.  

    7. Skat. 1. Nefija 18:22–24.

  8.  

    8. Skat. Etera 6:5–13.

  9.  

    9. Skat. Perry Miller, Errand into the Wilderness (1984), 2–3.

  10.  

    10. Skat. „Come, Come, Ye Saints,” Hymns, Nr. 30.

  11.  

    11. Brigham Young, citēts James S. Brown, Life of a Pioneer (1971), 121.

  12.  

    12. Īzāka Frīstouna pieredze, kurā viņš dalījās ar autoru 2012. g. 5. maijā.

  13.  

    13.  Mosijas 18:9.

  14.  

    14.  Lūkas 23:34.

  15.  

    15.  Jāņa 7:24.

  16.  

    16. George MacDonald, The Unspoken Sermons (2011), 264.

  17.  

    17.  Mateja 7:6.

  18.  

    18. Skat. Dallin H. Oaks, „‘Judge Not’ and Judging,” Ensign, 1999. g. aug., 6–13.

  19.  

    19.  Mācība un Derības 64:13.

  20.  

    20. Quentin L. Cook, „Let There Be Light!” Ensign un Liahona, 2010. g. nov., 28.–29. lpp.