Mēs paši esam savas laimes kalēji

Mēs atrodamies brīnišķīgā telpā, kas ir vēsturisks piemineklis un godina pionieru ticību un strādīgumu, kas Soltleiksitijai lika pamatus. Pirmo reizi šajā tabernaklā es ienācu, kad man bija 16 gadi. Tas bija mana pirmā ceļojuma laikā uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Mans tēvs bija ierosinājis, lai es viņam pievienojos kādā no viņa biznesa braucieniem uz Kaliforniju. Es kā jaunietis, kurš bija uzaudzis Francijas dienvidos, ar lielu prieku pieņēmu viņa uzaicinājumu. Beidzot man būs iespēja redzēt Ameriku! Es biju vēl lielākā sajūsmā, jo mūsu brauciens iekļāva nedēļas nogali Soltleiksitijā, lai apmeklētu vispārējo konferenci.

Es atceros, kā mēs ieradāmies Jūtā savā īrētajā „Ford Mustang”. Pavadot ceļā daudzas stundas, mēs braucām gar sniega grēdām, cauri tuksnešiem, tik plašiem, cik vien var saredzēt, gar brīnišķīgiem oranžas krāsas kanjoniem un majestātiskiem kalniem. Redzētā ainava man raksturoja Amerikas Rietumus, un es turēju acis plati vaļā cerībā uz lielceļa ieraudzīt kovbojus vai indiāņus.

Nākamajā dienā, pateicoties kāda drauga labestībai, mēs jau bijām ieņēmuši vietas pirmajās rindās šajā tabernaklā, lai piedalītos konferences sesijās. Tā uz mani atstāja lielu iespaidu. Sesijas laikā es centos pieķerties tiem dažiem vārdiem, kurus es varēju saprast. Es joprojām atceros Ezra Tafta Bensona runu — ne gluži viņa vārdus, bet to dziļo iespaidu, ko tā atstāja uz manu sirdi, kad vēl biju jaunietis. Es jutos, it kā dzīvotu sapnī, brīnišķīgā piedzīvojumā.

Kā gan toreiz es varēju iedomāties par to, kas notiks šovakar? Vai tad es varēju iedomāties, ka uzstāšos tanī pat tabernaklā šādas auditorijas priekšā? Nekad mūžā!

Dzīve sagādā daudz pārsteigumu, vai ne tā? Pat pirms pieciem gadiem es to nevarēju iedomāties. Tajā laikā es ar ģimeni dzīvoju Parīzē, un mūsu dzīve šķita pilnībā izplānota. Katrs no mūsu pieciem bērniem piedzima vienā klīnikā, netālu no mājām. Mēs nevarējām iedomāties sev savādāku dzīvi, nedz arī kur citur kā vienīgi mierīgajā Parīzes priekšpilsētas apvidū kopā ar mūsu bērniem un drīz gaidāmajiem mazbērniem. Tad, kādu vakaru, uz mūsu mājām piezvanīja Prezidents Monsons un mūsu dzīve apgriezās kājām gaisā.

Kopš tā laika mēs ar ģimeni esam atklājuši dzīves burvību Jūtā — Baznīcas vēstures vietas, pārgājienus kalnos, cepšanu uz grila sētā, kad saule riet, izbaudot dažāda veida hamburgerus (labākos un sliktākos!), Kaugara … vai Jūtas komandu futbola spēles. Un nekad nevar zināt — tas kovbojs, ko jūs varētu ieraudzīt rīt uz lielceļa, iespējams, būšu es!

Kā prezidējošās bīskapības loceklim, mani pienākumi ir aizraujoši un iedvesmojoši. Tomēr šī pieredze ir ļoti atšķirīga no tās, ko biju plānojis savā jaunībā. Savā bērnībā es vēlējos kļūt par arheologu. Mana vecmāmiņa bija uzņēmusies atbildību par to, lai es iegūtu labu izglītību. Viņa iedeva man grāmatu par jaunu faraonu, kas zināms kā karalis Tuts, un tās iespaidā manī izveidojās dziļa interese par seno civilizāciju. Es aizvadīju daudzas nedēļas nogales pie seno cīņu zīmējumiem, un manas istabas sienas bija noklātas ar šiem attēliem. Es sapņoju, ka reiz došos uz Ēģipti, lai piedalītos seno ēģiptiešu tempļu un faraonu kapeņu izrakumos.

Pēc četrdesmit gadiem es joprojām neesmu arheologs un, visticamāk, ka nekad nebūšu. Es nekad neesmu bijis Ēģiptē, un pēdējais darbs, pirms kļuvu par Augstāko pilnvaroto, bija saistībā ar pārtikas izplatīšanu. Nav daudz kopīga ar maniem jaunības plāniem!

Parasti jaunība ir pats labākais laiks, lai veidotu savus plānus. Katram no mums bērnībā bija savi sapņi. Jaunieši, jums joprojām vajadzētu sapņot par savu nākotni — katram no jums! Iespējams, jūs cerat gūt panākumus sportā, radīt brīnišķīgus mākslas darbus vai iegūt diplomu, vai tiecaties ieņemt nozīmīgu amatu, pateicoties ieguldītajam darbam un neatlaidībai. Iespējams, ka jūs esat savā prātā izveidojuši ļoti precīzu savu nākotnes vīra vai sievas atveidu — viņa vai viņas ārējo izskatu, viņa vai viņas rakstura īpašības, viņa vai viņas acu vai matu krāsu, un skaistos bērnus, kas svētīs jūsu ģimeni.

Cik daudzi no jūsu sapņiem piepildīsies? Dzīve ir nenoteiktības pilna. Ejot pa dzīves taku, pārsteigumi neizpaliks. Kas zina, kas notiks rīt, kur jūs būsit pēc pieciem gadiem, un ar ko jūs nodarbosities? Dzīve ir kā neziņa romānā, kura sižetu ir ļoti grūti uzminēt.

Jūs pieredzēsiet svarīgus brīžus, kas tūlītēji izmainīs jūsu dzīves virzienu. Šāds brīdis var būt nekas vairāk kā tikai skatiens, saruna, neplānots notikums. Mēs ar Valēriju joprojām atceramies tieši to brīdi, kad mēs viens otrā iemīlējāmies. Tas notika mūsu jauniešu bīskapijas kora mēģinājuma laikā Parīzē. Tas notika pilnīgi negaidīti! Mēs pazinām viens otru kopš bērnības, taču mums nekad nebija romantisku jūtu vienam pret otru. Tajā vakarā es biju pie klavierēm un viņa dziedāja korī. Mūsu acu skatieni satikās, un kaut kas notika. Viena sekunde piepildīja mūžību!

Savā dzīvē jūs būsit nostādīti jaunu iespēju priekšā, kā, piemēram, nesenais Prezidenta Monsona paziņojums par vecumu, no kura varēs kalpot misijā. Atsaucoties uz šo pravieša paziņojumu, droši vien šajā brīdī tūkstošiem Baznīcas jauniešu un jaunietes pārveido savus plānus, lai varētu doties kalpot misijā.¹

Dažreiz izmaiņas mūsu dzīves virzienā ir saistītas ar negaidītiem izaicinājumiem vai vilšanos. No savas pieredzes es esmu sapratis, ka mūsu dzīves apstākļus mēs spējam kontrolēt tikai daļēji.

Un tomēr lielākajai daļai cilvēku nepatīk nezināmais. Dzīves nenoteiktība dažos izraisa pārliecības trūkumu, bailes no nākotnes, kas atklājas dažādos veidos. Daži vilcinās baiļu dēļ, ka cietīs neveiksmi, tāpēc nespēj būt apņēmīgi pat tad, kad atklāj labas iespējas. Piemēram, viņi atliek laulības, izglītības, ģimenes veidošanu vai neveido stabilu profesionālo nodarbošanos, dodot priekšroku tam, lai vienkārši „izklaidētos” vai paliktu savu vecāku mājās, tās ērtajā komfortā.

Vēl viena pārliecība, kas mūs ierobežo, ir ietverta šādā uzskatā: „Ēdiet, dzeriet un līksmojieties, jo rīt mēs mirsim” (2. Nefija 28:7). Šajā uzskatā tiek apgalvots, ka, ņemot vērā mūsu neziņu par to, kas notiks rītdien, un to, ka mēs visi galu galā mirsim, mums visiem vajadzētu ļauties šim brīdim. Šāda pārliecība atbalsta nodošanos tūlītējām izpriecām, neskatoties uz sekām nākotnē.

Mani dārgie brāļi un māsas, mans vēstījums jums šodien ir par to, ka ir vēl cits ceļš bez bailēm un šaubām vai savu iegribu apmierināšanas, tas ir ceļš, kas dzīvē nes mieru, pārliecību un stabilitāti. Jūs nespējat kontrolēt visus dzīves apstākļus. Jūs sastapsieties gan ar labām, gan ar izaicinošām lietām, kuras nekad nebūsiet gaidījuši. Taču es paziņoju, ka jums ir kontrole pār savu laimi. Jūs esat tās kalēji.

Es joprojām atceros prezidenta Dītera F. Uhtdorfa viedos vārdus pēdējās Vispārējās konferences laikā:

„Jo vecāki mēs kļūstam, jo biežāk mēs raugāmies atpakaļ un saprotam, ka ārējie apstākļi patiesībā ir nebūtiski un tie nenosaka mūsu laimi.

… Mēs nosakām savu laimi.”²

Nē, jūsu laime īstenībā nav jūsu dzīves apstākļu rezultāts. Daudz lielākā mērā laime ir jūsu garīgās vīzijas un to principu rezultāts, pēc kuriem jūs vadāt savu dzīvi. Šie principi sniegs jums laimi, neskatoties uz negaidītiem izaicinājumiem un pārsteigumiem, kurus jūs nenovēršami piedzīvosiet savu ceļojumu laikā šeit, uz Zemes.

Šovakar es ierosinu atkārtot ar jums dažus no šiem svarīgajiem principiem.

Pirmais princips: Apzinieties savu personīgo vērtību.

Šajā vasarā es ar ģimeni dažas dienas atpūtos Provansā, kas ir brīnišķīgs Dienvid-Francijas reģions. Vienu vakaru, neilgi pēc tam, kad saule bija jau norietējusi un tumsa bija ieskāvusi apkārtējo apvidu, es nolēmu nedaudz atpūsties un atgūlos uz atpūtas krēsla, kurš atradās ārpus mājas. Viss bija tik tumšs, ka man bija grūti nošķirt sevi no visa apkārtējā. Es sāku pētīt debesis. No sākuma tās bija necaurredzami tumšas. Pēkšņi debesīs parādījās gaisma, tāda kā dzirkstele, tad divas, tad trīs. Pakāpeniski manām acīm pierodot pie tumsas, es sāku apbrīnot neskaitāmās zvaigznes. Tas, ko es uzskatīju par tumšām debesīm, pārvērtās Piena Ceļā.

Es domāju: „Tam ir zināma līdzība mūsu personīgajām attiecībām ar Dievu. Cik daudz cilvēku uzskata, ka Viņš ir tālu prom vai neeksistē? Šie cilvēki uzskata, ka dzīve ir ļoti tumša un pelēka. Viņi neatvēl laiku vai nepieliek pūliņus, lai iedziļinātos debesīs un saskatītu, ka Viņš tur ir — mums tik tuvu.”

Es turpināju pārdomas savā prātā. Es apcerēju Visuma bezgalību, kas atklājās manam skatam, un domāju par to, cik es salīdzinoši esmu niecīgs, un sev jautāju: „Kas gan es esmu šādas varenības un krāšņuma priekšā?” Es atcerējos vienu pantu. Tas ir ļoti skaists pants, viens no Dāvida psalmiem, kura dzeja ir vienmēr mani iedvesmojusi.

„Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis, —

kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” (Psalmi 8:3–4).

Uzreiz seko šī nomierinošā frāze:

„Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis” (Psalmi 8:6).

Tas ir radīšanas paradokss un brīnums. Kosmoss ir bezgalīgs un mūžīgs, tomēr tanī pat laikā katram no mums, mūsu Radītāja acīs, ir unikāla, brīnišķīga un mūžīga vērtība. Mana fiziskā eksistence ir telpiski maza, taču mana personīgā vērtība ir neizmērojami liela manam Debesu Tēvam.

Prezidents Uhtdorfs mācīja:

„Lai kur jūs atrodaties, lai kādi būtu jūsu apstākļi, jūs neesat aizmirsti. Neatkarīgi no tā, cik grūta varētu šķist jūsu dzīve, neatkarīgi no tā, cik nenozīmīgi jūs varētu justies, neatkarīgi no tā, cik aizēnoti, jūs, jūsuprāt, esat, jūsu Debesu Tēvs nav jūs aizmirsis. Patiesībā Viņš jūs bezgalīgi mīl.

… Jūs pazīst un atceras pati majestātiskākā, spēcīgākā un brīnišķīgākā Būtne Visumā! Jūs mīl bezgalīgās telpas un bezgalīgā laika Ķēniņš!”³

Tas, ka mēs zinām, ka Dievs mūs personiski pazīst un mīl, līdzinās gaismai, kas izgaismo mūsu dzīvi un piešķir tai nozīmi. Es atceros kādu jaunieti, kura pienāca pie manis pēc manis vadītā garīgā vakara Romā, Itālijā. Viņa runāja ļoti emocionāli un pastāstīja man par savu māsu, kuru bija piemeklējušas grūtības un nepatikšanas. Tad viņa man uzdeva šādu jautājumu: „Kā es varu viņai palīdzēt uzzināt, ka viņas Debesu Tēvs viņu mīl?”

Vai tad tas nav svarīgs jautājums? Kā mēs varam zināt, ka Dievs mūs mīl? Bieži mēs mērām savu vērtību, balstoties uz to mīlestību un interesi, ko apkārtējie cilvēki mums izrāda. Tomēr šai mīlestībai kaut kas pietrūkst. Cilvēku mīlestība bieži vien ir nepilnīga, nepietiekama un savtīga.

Taču Dieva mīlestība ir pilnīga, pietiekama un nesavtīga. Lai arī kas es būtu, vai man ir draugi vai nav, vai es esmu populārs vai neesmu, un pat, ja es jūtos citu noraidīts vai vajāts, man ir pilnīgas zināšanas, ka mans Debesu Tēvs mani mīl. Viņš zina manas vajadzības; Viņš saprot, par ko esmu norūpējies; Viņš ļoti vēlas mani svētīt. Un vislielākā Viņa mīlestības izpausme man atklājas Kristū: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu” (Jāņa 3:16). Viņš nepaņēma Pestītāja rūgto biķeri un noteikti pats pieredzēja agoniju, raugoties uz Sava Dēla ciešanām Ģetzemenes dārzā un pie krusta. Jēzus izpirka visu cilvēku grēkus, un daļa no šīs Izpirkšanas bija paredzēta man un ir man pieejama šodien. Šī bezgalīgā dāvana, ko devis Tēvs un Viņa Dēls, apstiprina manā dvēselē manu personīgo vērtību Viņu acīs.

Mani brāļi un māsas, iedomājieties, ko tas jums nozīmētu, ja jūs varētu redzēt sevi tā, kā Dievs jūs redz. Kā būtu, ja jūs skatītos uz sevi ar to pašu labestību, mīlestību un pārliecību, ar kādu Dievs skatās uz jums? Iedomājieties, kā tas ietekmētu jūsu dzīvi, ja jūs apzinātos savu mūžīgo potenciālu tā, kā Dievs to apzinās. Kā tas ietekmētu jūsu dzīvi, ja jūs varētu sevi uzlūkot Viņa acīm?

Es liecinu, ka Viņš eksistē. Meklējiet Viņu! Pētiet un studējiet. Lūdziet un vaicājiet. Es jums apsolu, ka Dievs jums apliecinās nepārprotamos veidos Savu eksistenci un Savu mīlestību pret jums. Tas var notikt caur atbildi uz lūgšanu; tā var būt Svētā Gara liega ietekme, jūs mierinot vai iepriecinot; tā var būt pēkšņa iedvesma vai jaunas spējas, par kurām jūs zināt, ka tās nenāk no jums; tas var būt ģimenes loceklis, draugs vai priesterības vadītājs, kurš ir bijis īstajā laikā un vietā, lai svētītu jūsu dzīvi. Tādā vai citādā veidā, ja jūs vērsīsieties pie Viņa, Viņš jums atklās Savu esamību.

Tagad par otro laimes principu: Kļūstiet par to, kas jūs esat.

Šī frāze — „paturiet prātā to, kas jūs esat”, ir attiecināta uz Pindaru, vienu no visvairāk slavētākajiem grieķu dzejniekiem.⁴ Tas izklausās pēc paradoksa. Kā es varu kļūt par to, kas es jau esmu?

Atļaujiet man ilustrēt šo konceptu ar stāstu. Es nesen noskatījos filmu Age of Reason. Šajā filmā tiek stāstīts par Margaritu, kura ir veiksmīga baņķiere un kurai ir nemierīga dzīve, piepildīta ar ceļojumiem un konferencēm visās četrās debess pusēs. Neskatoties uz to, ka viņa ir precējusies, viņa apgalvo, ka viņai nav laika, lai laistu pasaulē bērnu.

Dienā, kad viņai paliek 40 gadi, viņa saņem mistisku vēstuli, kurā ir teikts: „Dārgā es, šodien esmu septiņus gadus veca un es tev rakstu šo vēstuli, lai palīdzētu tev atcerēties sev dotos solījumus, kurus izteicu bērnībā, un arī, lai tu atcerētos to, par ko es vēlos kļūt.” Margarita pēkšņi saprot, ka vēstules autors nav neviens cits kā viņa pati, un to viņa ir uzrakstījusi septiņu gadu vecumā. Tālāk vēstulē vairāku lapaspušu garumā tiek detalizēti izklāstīti mazās meitenes dzīves mērķi.

Margarita saprot, ka tā persona, par ko viņa ir kļuvusi, neatbilst tai personai, par ko viņa vēlējās kļūt, kad bija maza meitene. Viņa izlemj, ka vēlas kļūt par tādu personu, kādu bija iztēlojusies bērnībā, un viņas akurāti izplānotā un organizētā dzīve sagriežas kājām gaisā. Viņa atjauno attiecības ar savu ģimeni un apņemas ziedot atlikušo savas dzīves daļu, kalpojot cilvēku vajadzībām.⁵

Mani dārgie draugi, ja jūs tagad saņemtu vēstuli no savas pagātnes, kas tajā būtu teikts? Kas būtu rakstīts vēstulē, kuru jūs būtu rakstījuši paši sev dienā, kad tikāt kristīti un bijāt astoņus gadus veci? Es atskatīšos vēl tālāk. Ja jums būtu iespēja saņemt vēstuli no jūsu pirmslaicīgās dzīves, kas tajā būtu teikts? Kādu iespaidu šāda vēstule no aizmirstas, tomēr ļoti reālas pagātnes, uz jums atstātu, ja jūs to saņemtu šodien?

Šajā vēstulē, iespējams, būtu teikts: „Dārgais es, es tev rakstu, lai tu atcerētos, par ko es vēlos kļūt. Es gavilēju aiz prieka par iespēju nākt uz Zemi. Es zinu, ka dzīvei uz Zemes ir būtiska nozīme, lai es varētu sasniegt savu patieso potenciālu un dzīvot mūžīgi ar savu Debesu Tēvu. Es ceru, ka tu atcerēsies, ka mana lielākā vēlēšanās ir būt par Pestītāja, Jēzus Kristus, mācekli. Es atbalstu Viņa ieceri, un tad, kad es būšu uz Zemes, es vēlos Viņam palīdzēt Viņa glābšanas darbā. Lūdzu, atceries arī to, ka es vēlos būt daļa no ģimenes, kas būs kopā visu mūžību.”

Šī pēdējā doma atgādina man par ļoti skaistu dziesmu, kas atrodas Baznīcas dziesmu grāmatā franču valodā un nav atrodama nevienā citvalstu dziesmu grāmatā. Tās nosaukums ir „Souvienstoi”, kas nozīmē „Atceries”, mūzika ir no Antonīna Dvoržaka simfonijas Jaunā Pasaule. Šajā dziesmā vecāks uzrunā jaundzimušo bērnu.

„Atceries, mans bērns.” Viens no dzīves lielākajiem piedzīvojumiem ir izzināt to, kas mēs patiesībā esam, no kurienes nākam, un tad vienmēr dzīvot saskaņā ar mūsu identitāti un mūsu eksistences mērķi.

Brīgams Jangs ir teicis: „Svarīgākā mācība, ko jūs varat apgūt, ir sevis iepazīšana. … Jums ir jānāk uz Zemi, lai to iemācītos. … Neviens nespēj pilnībā iepazīt sevi, ja vairāk vai mazāk nesaprot Dieva lietas; nedz arī kāda būtne spēj mācīties un saprast Dieva lietas, ja nepazīst pati sevi: viņam ir jāpazīst sevi, vai arī viņš nekad neiepazīs Dievu.”⁷

Nesen manas meitas norādīja, ka filmā Karalis lauva ir lieliska šī principa alegorija. Jūsu paaudze ir uzaugusi, skatoties šīs filmas attēlus un klausoties tās skaņās. Jūs noteikti atceraties to skatu, kur Simbu apciemo viņa mirušais tēvs — karalis Mufasa. Pēc tēva nāves Simba aizbēga tālu prom no karaļvalsts, jo viņš jutās vainīgs par sava tēva nāvi. Viņš gribēja izvairīties no savas atbildības kļūt par troņmantnieku.

Viņa tēvs viņam parādās un to brīdina: „Tu esi aizmirsis, kas tu esi, kā arī esi aizmirsis mani. Ieskaties sevī iekšā, Simba. Tu esi vairāk nekā tas, par ko tu esi kļuvis. Tev ir jāieņem sava vieta dzīves ritumā.” Tad šis uzaicinājums tika atkārtots vairākas reizes: Paturi prātā, kas tu esi. … Paturi prātā, kas tu esi.”

Simba, šīs pieredzes pilnībā satricināts, nolēma pieņemt savu likteni. Viņš uzticas savam draugam pērtiķim-šamanim, jo „šķiet, ka mainās vēji”.

Pērtiķis atbild: „Mainīties ir labi.”

Un Simba saka: „Taču tas nav viegli. Es zinu, kas man ir jādara. Bet atgriezties nozīmē, ka man vajadzēs saskarties ar savu pagātni. Es tik ilgi esmu bēdzis no tās.”

„Uz kurieni tu dodies?” pērtiķis viņam vaicā.

„Es dodos atpakaļ!” atsauc Simba.⁸

Mēs visi varam ieņemt vai atgriezties savā vietā dzīves ritumā. Kļūstiet par to, kas jūs patiesībā esat. Jūs atradīsiet laimi un spēju rast līdzsvaru savā dzīvē, kad atpazīsiet un pieņemsiet savu patieso identitāti kā mūsu Debesu Tēva bērni, un tad dzīvosiet saskaņā ar šīm zināšanām.

Tagad es pastāstīšu jums par trešo laimes principu: Uzticieties Dieva solījumiem.

Es mīlu šos motivējošos prezidenta Tomasa S. Monsona vārdus: „Nākotne ir tikpat spoža, cik jūsu ticība.”⁹ Mūsu panākumi un laime dzīvē ir lielā mērā atkarīga no mūsu ticības un paļāvības tam, ka Tas Kungs mūs vadīs un virzīs, lai mēs piepildītu savu likteni.

Es esmu ievērojis, ka tie vīrieši un sievietes, kas dzīvē daudz sasniedz, bieži vien ir raudzījušies nākotnē ar lielu paļāvību jau no agrīniem jaunības gadiem. Šāds piemērs ir slavenais britu politiķis Vinstons Čērčils. Savos jaunības gados viņam bija nesatricināma pārliecība par savas nākotnes spožumu. Kad viņš 23 gadu vecumā dienēja Indijā kavalērijas pulkā, viņš rakstīja savai mātei: „Es ticu savai nākotnei — ka man šajā pasaulē ir veicams darbs.”¹⁰ Īstenībā viņš paredzēja, ka kļūs par galveno cilvēku savas valsts vēsturē, jo viņš bija tas vīrs, kurš veda Lielbritāniju pretī uzvarai Otrā Pasaules kara laikā.

Es esmu pārliecināts, ka ikvienam no jums, jaunajiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem, ir daudz vairāk, uz ko paļauties. Dievs ir kopā ar jums un ir jums devis solījumus.

Pants no Maleahijas grāmatas ir Atjaunotā evaņģēlija pamatā, un eņģelis Moronijs to citēja katru reizi, kad apmeklēja jauno Džozefu Smitu. Citējot pravieti Eliju, eņģelis teica: „Viņš iedēstīs bērnu sirdīs solījumus, kas doti tēviem, un bērnu sirdis pievērsīsies saviem tēviem” (Džozefs Smits — Vēsture 1:39).

Mani jaunie brāļi un māsas, pateicoties atjaunošanai, jūs esat apsolījuma bērni. Kā mantojumu jūs saņemsit to, kas tika apsolīts jūsu tēviem. Šie, Tā Kunga solījumi, padara jūs par daļu no ķēnišķās paaudzes.

Daudziem no jums, kurus es uzrunāju, ir cēli pionieri starp jūsu senčiem — šie lieliskie cilvēki palīdzēja nodibināt atjaunoto Baznīcu, to darot ar drosmi un uzupurēšanos. Pirms jums bija varonīgas svēto paaudzes. Citi, kas mani šodien klausās, ir pionieri paši savās ģimenēs un paši savās zemēs. Jūs esat pirmais posms, kas pārtaps par mūžīgu ķēdi. Lai arī kāds ir jūsu stāsts vai jūsu izcelsme, kā Baznīcas locekļi — jūs visi esat vienoti garīgā ģimenē. Jūsu garīgā ģenealoģija padara katru no jums par sentēvu mantiniekiem, kā to ir pareģojuši pravieši, saņemot tos Dieva apsolījumus, kas noteikti viņiem.

Lasiet savu patriarhālo svētību. Šajā svētībā Tas Kungs apliecina, ka jūs esat vienas no divpadsmit Israēla cilts pārstāvjiem, un, pateicoties tam, caur jūsu uzticību, jūs kļūstat par bezgalīgo svētību, kas apsolītas Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, mantiniekiem. Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka „visi, kas pieņems šo evaņģēliju, tiks saukti pēc [Viņa] vārda un tiks uzskatīti par [Viņa] pēcnācējiem, un celsies un svētīs [Viņu] kā savu tēvu” (Ābrahāma 2:10). Lasot savu patriarhālo svētību, īpašu vērību pievērsiet tiem solījumiem, ko Tas Kungs ir jums personīgi devis. Padomājiet par katru no svētībām. Ko tās jums nozīmē?

Mēs varam pārliecināties par šiem apsolījumiem, un, ja mēs darīsim savu daļu, Dievs darīs savējo. Man ļoti patīk šie Almas vēstītie vārdi, kas tika teikti dienā, kad viņš nodeva svētos pierakstus savam dēlam Helamanam:

„Atceries, atceries, mans dēls Helaman. …

… Ja tu turēsi Dieva pavēles un rīkosies ar šīm lietām, kas ir svētas, atbilstoši tam, ko Tas Kungs tev pavēlēs, … lūk, nekāds zemes vai elles spēks nevarēs tev tās atņemt, jo Dievs ir tik spēcīgs, lai piepildītu visus Savus vārdus.

Jo viņš izpildīs visus Savus solījumus, ko Viņš tev dos, jo Viņš ir izpildījis visus Savus solījumus, ko Viņš ir devis mūsu tēviem” (Almas 37:13, 16–17).

Dieva apsolījumu piepildījums ir vienmēr saistīts ar paklausību tiem likumiem, kas uz tiem attiecas. „Es, Tas Kungs, esmu saistīts, kad jūs darāt, ko Es saku, bet kad jūs nedarāt, ko Es saku, jums nav solījuma” (M&D 82:10).

Tanī pat laikā šie apsolījumi nenodrošina, ka viss, kas notiks mūsu dzīvē, būs saskaņā ar mūsu gaidām un vēlmēm. Jo Dieva apsolījumi nodrošina, ka viss mūsu dzīvē notiekošais būs saskaņā ar Viņa gribu. Dažreiz mēs saskarsimies ar negaidītām grūtībām, kas mums būs jāpārvar, un dažreiz apsolītās svētības būs ilgi aizkavētas. Taču pienāks laiks, kad mēs zināsim, ka šīs grūtības un šīs aizkavēšanās bija mūsu labumam un mūsu mūžīgajam progresam. Ko gan vairāk mēs varam prasīt?

Pats labākais, ko mēs dzīvē varam vēlēties, ir saskaņot savas vēlmes ar Tā Kunga vēlmēm — pieņemt Viņa plānu savā dzīvē. Viņš zina visu kopš iesākuma, Viņš redz to, ko mēs neredzam, un Viņa mīlestība pret mums ir bezgalīga.

Ļaujiet man ilustrēt šo principu, daloties pieredzē no savas dzīves. Kad es biju jauns, es nolēmu sagatavoties iestājeksāmeniem labākajās biznesa skolās Francijā. Šī sagatavošanās, kas ilga vienu gadu, bija ļoti sarežģīta un prasīja manu piepūli katru dienu. Gada sākumā es nolēmu, ka, neskatoties uz to, cik sarežģīti tas varētu būt, es nekad neļaušu manām mācībām atturēt sevi no svētdienas sanāksmju apmeklēšanas vai no piedalīšanās institūta nodarbībā vienreiz nedēļā. Es pat piekritu kalpot par lietvedi savā jauniešu bīskapijā, kas nozīmēja vairāku stundu darbu katru nedēļu. Es biju pārliecināts, ka Tas Kungs ievēros manu uzticību un palīdzēs man sasniegt izvirzītos mērķus.

Gada beigās, kad tuvojās eksāmenu laiks, es jutu, ka esmu izdarījis visu, ko spēju. Es skaitīju lūgšanas un gavēju ar vēl lielāku degsmi. Kad es ierados uz eksaminācijas vietu visprestižākajā skolā, es biju pilns pārliecības, ka Tas Kungs apmierinās manas vēlmes. Diemžēl visi notikumi norisinājās veidā, kas bija ļoti atšķirīgs no tā, uz ko es cerēju. Mutisko eksāmena daļu priekšmetā, kuru pārzināju vislabāk, es nokārtoju neveiksmīgi — saņemot novērtējumu, kas man liedza iestāties skolā, ko tik ļoti vēlējos. Es biju pilnīgā izmisumā. Kā gan Dievs varēja mani pamest, ņemot vērā to, ka es biju uzticīgs?

Kad es kārtoju mutisko eksāmena daļu otrā skolā, kas bija manā sarakstā, es biju šaubu un nedrošības pilns. Šajā skolā vissvarīgākā eksāmena daļa, kuras vērtējums bija visbūtiskākais, bija 45 minūšu intervija ar komisiju, kuru vadīja skolas direktors. Sākumā intervija noritēja kā ierasts, līdz man uzdeva šķietami nenozīmīgu jautājumu: „Mēs zinām, ka tu esi daudz mācījies, lai sagatavotos šim eksāmenam. Bet mēs vēlamies zināt, ar ko tu nodarbojies ārpus mācībām.” Mana sirds iztrūkās! Visu aizvadīto gadu es biju darījis tikai divas lietas: mācījies un gājis uz baznīcu! Es zināju, ka tas bija patiesības mirklis. Es baidījos par to, ka komisija negatīvi uztvers manu piederību Baznīcai. Taču vienas sekundes laikā es izdarīju izvēli — palikt uzticīgam saviem principiem.

Es teicu: „Es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis.” Tad aptuveni 15 minūtes es paskaidroju, ar ko es Baznīcā nodarbojos: sabatā apmeklēju sanāksmes, institūta nodarbības un bīskapijā veicu lietveža pienākumus.

Kad es pabeidzu, skolas direktors mani uzrunāja: „Tu zini, es esmu priecīgs, ka tu to pastāstīji. Kad es biju jauns, es studēju ASV. Un viens no maniem labākajiem draugiem bija mormonis. Viņš bija apbrīnojams jaunietis, kuram piemita lieliskas cilvēciskās īpašības. Es uzskatu, ka mormoņi ir ļoti labi cilvēki.”

Kāds atvieglojums! Tajā dienā es saņēmu vienu no labākajām iespējamām atzīmēm, un tas man ar godu ļāva iestāties šajā skolā.

Es pateicos Dievam par Viņa labestību. Tomēr tajā pašā laikā es nespēju pieņemt savu izgāšanos visprestižākajā skolā. Ilgu laiku es nespēju atbrīvoties no neveiksminieka sajūtas un pat netaisnības. Man bija nepieciešami vairāki gadi, lai es saprastu to brīnišķīgo svētību, kādu biju saņēmis tādēļ, ka netiku uzņemts savā sapņu skolā. Otrajā skolā es sastapu svarīgus cilvēkus. Tas, ko es ieguvu mūsu draudzībā, atspoguļojās visas manas karjeras laikā un arī šodien man un manas ģimenes dzīvē tam ir svarīga nozīme. Es zinu, ka pat tik agrīnā vecumā Tas Kungs, zinot manu misiju, vadīja manus soļus, lai es vēlāk savā dzīvē izpildītu Viņa gribu.

Mani brāļi un māsas, tad, kad jūs esat izdarījuši visu, kas ir jūsu spēkos, un, ja viss nenotiek tā, kā jūs to bijāt vēlējušies, tad esiet gatavi pieņemt Debesu Tēva gribu. Mēs zinām, ka Viņš nedos mums neko tādu, kas galu galā nebūs mūsu labumam. „Jo visa miesa ir Manās rokās; esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs” (M&D 101:16).

Es nesen redzēju dziļi aizkustinošu filmu, kas attēloja Vilija un Martina rokas ratiņu uzņēmuma vēsturi. 1856. gada maijā divas grupas viena pēc otras sagatavoja vairāk nekā tūkstoš svētos, lai emigrētu no Anglijas uz Jūtu. Sešus mēnešus vēlāk, kad viņi ieradās Soltleiksitijā un noslēdza savu bīstamo ceļojumu, vairāk nekā 200 no viņiem vairs nebija. Vairums bija nomiruši no slimībām, izsalkuma vai bezspēka ceļa laikā, dodoties uz vietu, ko viņi sauca par „Ciānu”.

Viens no filmā attēlotajiem pionieriem dziļi mani aizkustināja. Viņš piepildīja atmosfēru ar savu labo humora izjūtu un entuziasmu. Taču viņš nebija tāds kā vairums pionieru. Neliela auguma vīrs ar izteiktiem fiziskiem trūkumiem bija brīnums pats par sevi! Es uzzināju, ka šo varonīgo pionieri sauca Roberts Pīrss no Čeltnemas, Anglijā.

Viens no viņa ceļabiedriem aprakstīja viņu kā „vienu no smagāk slimajiem, ko jebkad esmu redzējis ceļojam. Viņa lejasdaļas locekļi bija paralizēti, un viņa ķermenis bija smagi deformēts, taču viņš bija stiprs ticībā. Viņš spēja virzīt sevi uz priekšu pārsteidzoši ātri ar kruķu palīdzību”.¹¹

Kādā dienā Roberts Pīrss novirzījās no kursa un atdalījās no visiem pārējiem. Vairāki vīrieši devās viņu meklēt un visbeidzot atrada viņu ļoti nepatīkamā situācijā. Es citēšu viņu teikto:

„Mums par lielām šausmām mēs redzējām divus lielus, pelēkus vilkus ložņājam apkārt vecam kokam un pusduci ērgļu lidināmies virs tiem, gaidot, kad viņš pārstās savus kliedzienus un pretošanos ar saviem kruķiem, lai viņi varētu tam uzbrukt un aprīt viņu tajā bezpalīdzīgajā stāvoklī zem koka saknēm. …

Mēs ieradāmies laikā, lai izglābtu viņu no vēl neizlemtā likteņa, izvilkām viņu un ievietojām līdzi paņemtajos ratos, un atvedām atpakaļ uz nometni.”

Un tagad ieskatīsimies Roberta labi norūdītajā raksturā: „Kā nabadziņš mums lūdzās, lai mēs ļautu viņam iet kājām, … viņš teica, ka, uzsākot pārgājienu, bija apsolījis, ka katru ceļa soli ceļā uz Soltleiksitiju viņš noies kājām.”

Tālāk seko bēdīgākā šī stāsta daļa: „Taču mēs viņu izglābām, lai viņš ceļotu ar mums tikai vēl dažas dienas, jo sestās pārgājiena dienas noslēgumā viņa grūtības šajā pasaulē tika pārtrauktas, un mēs viņu apglabājām Elkhornas upes piekrastē.”¹²

Māsa Džolīna Alfina, kas apkopoja Roberta Pīrsa dzīvesstāstu, par viņu teica: „Tas patiesi ir apbrīnojami, ka viņš bija veicis 600 jūdzes ar kruķiem, pirms padevās grūtībām pārgājiena laikā. Viņa sirds vēlme bija apvienoties ar svētajiem Ciānā un nebūt par nastu nevienam no viņa ceļabiedriem. … Roberts nevēlējās nekādus atvieglojumus vai īpašu attieksmi.”¹³

Brāļi un māsas, es uzdevu sev šādu jautājumu: Kāpēc Dievs, kurš brīnumainā veidā izglāba šo vīrieti ar lielo ticību no vilkiem un ērgļiem, atļāva viņam nomirt ceļmalā tikai dažas dienas vēlāk?

Viņš aizgāja no šīs dzīves ar lielu mieru. Filmā, īsi pirms savas nāves, viņš saka:

„Misionāri man teica, ka es esmu svarīgs un ka reiz es būšu pirmšķirīgs! …

Es vienmēr esmu gribējis stipru ķermeni. Tagad man tāds būs. Kad jūs nokļūsiet Ciānā, domājiet par mani.”¹⁴

Cienot Robertu Pīrsu, es domāju par apustuļa Pāvila vārdiem ebrejiem:

„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes.

… Tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. …

Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas” (Ebrejiem 11:13–14, 16).

Beigās Roberts Pīrss saprata, ka galamērķis bija Debesu valstība, nevis Soltleiksitija.

Tāpat tas ir ar visiem mums. Tā Kunga apsolījumi apstiprina mūsu galamērķi. Maršruts, pa kuru dosimies, katram no mums atšķirsies saskaņā ar Dieva redzējumu. Mūsu apstākļi var mainīties, negaidīti notikumi var atgadīties, izaicinājumi var piemeklēt, bet Dieva solījumi mums piepildīsies saskaņā ar mūsu uzticību.

Māsa Anna K. Pingrija brīnišķīgi aprakstīja, ko nozīmē ticēt Dieva apsolījumiem. Viņa sāka, citējot elderu Brūsu R. Makonkiju:

„Ticība savā pilnīgajā un šķīstajā formā pieprasa nesatricināmu paļāvību, … pilnīgu pārliecību, ka [Dievs] dzirdēs mūsu saucienus un atbildēs uz mūsu lūgumiem Paša noliktajā laikā. Ticiet, ka arī mēs varam būt nelokāmi savā ticībā šodien un rītdien.”

Tad viņa turpināja:

„Nav būtiski, kur mēs dzīvojam vai kādi ir mūsu individuālie apstākļi. Katru dienu mūsu taisnīgā dzīve var apliecināt mūsu ticību Jēzum Kristum, kas redz pāri laicīgām sirdssāpēm, vilšanās reizēm un nepiepildītiem solījumiem. Tas ir brīnišķīgi, ja cilvēkiem ir ticība, kas tos padara spējīgus raudzīties uz to dienu, kad svētie saņems visu apsolīto.”¹⁵

Mani brāļi un māsas, mani dzīves apstākļi šodien acīmredzami ir daudz savādāki, nekā es biju plānojis, kad biju jūsu vecumā. Taču es nedomāju, ka es jebkad esmu bijis laimīgāks. Ja toreiz, kad man bija 20 gadi, man būtu bijusi iespēja ieskatīties savas dzīves gājumā līdz šodienai, es domāju, ka es bez vilcināšanās piekristu dzīvot tā, lai tā īstenotos!

Es vēlos runāt par sevi un Valēriju. Jo vairāk es domāju par savas dzīves gājumu, jo vairāk es esmu pārliecinājies, ka liela nozīme ir bijusi tam, ka jaunībā mums bija kopīgs redzējums par mūžīgo dzīvi. Mēs vēlējāmies dibināt mūžīgo ģimeni. Mēs zinājām, kāpēc mēs esam uz Zemes un kādi ir mūsu mūžības mērķi. Mēs zinājām, ka Dievs mūs mīl un Viņa acīs mums ir liela vērtība. Mēs bijām pilnībā pārliecināti, ka Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām Savā veidā un laikā, ko Viņš uzskata par labu. Es nezinu, vai mēs bijām gatavi pieņemt Viņa gribu visās lietās, jo to mums vajadzēja iemācīties, un to mēs turpinām mācīties. Bet mēs vēlējāmies darīt to, kas ir mūsu spēkos, lai Viņam sekotu un ziedotu sevi Viņam.

Es liecinu kopā ar Prezidentu Monsonu, ka „jūsu nākotne ir tikpat spoža, cik jūsu ticība”. Jūsu laime ir daudz lielākā mērā atkarīga no principiem, pēc kuriem jūs izvēlaties dzīvot, nekā no jūsu dzīves ārējiem apstākļiem. Esiet uzticīgi šiem principiem. Dievs pazīst jūs un mīl jūs. Ja jūs dzīvosiet saskaņā ar Viņa mūžības plānu un jums būs ticība Viņa apsolījumiem, tad jūsu nākotne būs spoža!

Jums ir sapņi un mērķi? Tas ir labi! Strādājiet ar visu savu spēku, lai tos sasniegtu. Pēc tam ļaujiet Dievam paveikt pārējo. Viņš jūs vadīs tur, kur jūs paši nevarat nokļūt, Viņš jūs padarīs par to, par ko jūs nevarat kļūt bez Viņa palīdzības.

Vienmēr pieņemiet Viņa gribu. Esiet gatavi doties tur, kur Viņš prasa jums doties, un darīt to, ko Viņš prasa jums darīt. Kļūstiet par tādiem vīriešiem un sievietēm, kādus veido Viņš.

Es lūdzu, lai jūs savās dzīvēs justu mūsu Debesu Tēva mīlestību, lai jūs zinātu, kā uzticēties sev tā, kā Viņš uzticas jums. Es lūdzu, lai jūs vienmēr visos laikos un visās vietās būtu uzticīgi. Es paužu savu mīlestību pret jums un savu apbrīnu, un savu dziļo cieņu par to piemēru un spēku, kas jūs esat visai pasaulei.

Es liecinu, ka šī dzīve ir brīnišķīgs mūžības mirklis. Mēs esam nākuši šeit ar brīnišķīgu mērķi, lai sagatavotos satikt Dievu. Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir dzīvs, un Viņa Izpirkšana ir bezgalīga mīlestības dāvana, kas atver durvis mūžīgai laimei. Jēzus Kristus Baznīca atkal pastāv uz Zemes tās pilnīgā veidolā ar Dieva pravieti kā tās vadītāju. Tas ir neaptverams prieks un privilēģija — piederēt šai Baznīcai. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.