Pievērsties Viņa evaņģēlijam caur Viņa Baznīcu

Es mīlu Jēzus Kristus evaņģēliju un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Dažkārt mēs vārdu evaņģēlijs aizstājam ar vārdu Baznīca un otrādi, taču tie nav sinonīmi. Neskatoties uz to, šīs lietas ir nesaraujami un brīnišķi saistītas, un mums ir nepieciešama gan viena, gan otra.

Evaņģēlijs jeb Dieva diženā iecere paredz, ka mums kā Viņa bērniem ir dota iespēja saņemt visu, kas ir Tēvam (skat. M&D 84:38) — iegūt tā saucamo mūžīgo dzīvi, kas raksturota kā „lielākā no visām Dieva dāvanām” (M&D 14:7). Dzīve uz Zemes ir būtiskākais šīs ieceres posms, tas ir laiks, lai pieaugtu ticībā (skat. Moronija 7:26), nožēlotu grēkus (skat. Mosijas 3:12) un taptu izlīdzināti ar Dievu (skat. Jēkaba gr. 4:11).

Tā kā mums piemīt laicīgās vājības un pastāv „[pretstats] visās lietās” (2. Nefija 2:11), kas padara šo dzīvi diezgan grūtu, un tā kā mēs paši nespēsim attīrīties no saviem grēkiem, kļuva skaidrs, ka mums ir nepieciešams Glābējs. Kad Elohims, mūžīgais Dievs un visu mūsu garu Tēvs, iepazīstināja mūs ar Savu pestīšanas ieceri, viens no mums teica: „Šeit Es esmu, sūti Mani” (Ābrahāma 3:27). Viņa vārds bija Jehova.

Pateicoties tam, ka Viņš bija gan garīgi, gan fiziski dzemdināts no Debesu Tēva, Viņam piemita dievišķs spēks, lai uzveiktu pasauli. Tā kā Viņš bija dzimis laicīgai sievietei, Viņš bija pakļauts laicīgās dzīves sāpēm un ciešanām. Dižais Jehova tika nosaukts par Jēzu, papildus piešķirot titulu „Kristus”, kas nozīmē „Mesija” jeb „Iesvaidītais”. Viņa svarīgākais veikums bija Izpirkšana, kad Jēzus Kristus „pazemojās visam” (M&D 88:6), lai ar Savu Izpirkšanas upuri varētu samaksāt par ikvienu no mums.

Veicot Savu laicīgo kalpošanu, Jēzus Kristus nodibināja Baznīcu, kas „[celta] uz apustuļu un praviešu pamata” (Efeziešiem 2:20). Šajā laiku pilnības atklāšanā (skat. M&D 128:18) Tas Kungs atjaunoja visu, ko iedibinājis, pavēstot Džozefam Smitam: „Es nodibināšu baznīcu ar tavu roku” (skat. M&D 31:7). Jēzus Kristus bija un ir Savas Baznīcas Galva, un uz Zemes Viņu pārstāv pravieši, kam piešķirtas apustuļu pilnvaras.

Šī ir varena Baznīca. Visi, kas patiesi cenšas to iepazīt, ciena to nevainojamās organizācijas, efektīvās darbības un nepārprotamā krietnuma dēļ. Baznīcā darbojas programmas, kas paredzētas gan bērniem, gan jauniešiem, gan vīriešiem un sievietēm. Tai ir skaisti sanāksmju nami, kuru kopskaits pārsniedz 18 tūkstošus. Visā pasaulē ir uzcelti kopskaitā 136 majestātiski tempļi un vēl 30 ir izziņoti vai atrodas celtniecības stadijā. Pilna laika misionāru spēki, kuros ietilpst vairāk nekā 56 tūkstoši jaunu un senioru misionāru, kalpo kopumā 150 valstīs. Baznīcas pasaules mēroga humānās palīdzības darbs ir apbrīnas vērts apliecinājums mūsu Baznīcas locekļu dāsnumam. Mūsu labklājības sistēma gādā par Baznīcas locekļiem un veicina pašpaļāvību veidā, kas citviet nav sastopams. Šajā Baznīcā ir nesavtīgi garīgie vadītāji un svēto sabiedrība, kurā valda ievērības cienīga vēlme kalpot cits citam. Visā pasaulē nav nekā tāda, ko varētu pielīdzināt šai Baznīcai.

Kad nācu pasaulē, mēs ar ģimeni dzīvojam mazītiņā lauku mājiņā netālu no Honolulu Tabernakla — viena no skaistākajiem un senākajiem Baznīcas sanāksmju namiem. Atvainojos saviem dārgajiem draugiem no prezidējošās bīskapijas, kas pārrauga Baznīcai piederošos namus, jo puikas gados tiku izlodājis visu šo īpašumu, līdz pat sīkumam, sākot ar ēkas siluetu atstarojošā ūdens baseina dziļumiem līdz pat iespaidīgā, izgaismotā tornīša virsotnei. Mēs pat „tarzānveidīgi” šūpojāmies turpat augošo milzīgo banjankoku garajos, nokarenajos vīteņos.

Baznīca mums bija viss. Mēs apmeklējām daudz un dažādas sanāksmes, pat biežāk kā tagad: ceturtdienu pēcpusdienās devāmies uz Sākumskolas nodarbībām; Palīdzības biedrības sanāksmes notika otrdienu rītos; trešdienu vakaros bija jauniešu pasākumi; sestdienās notika bīskapijas pasākumi; svētdienu rītos jaunekļi un vīrieši devās uz priesterības sanāksmi; dienas vidusdaļā mēs apmeklējām Svētdienas skolu un vakarā atgriezāmies uz dievkalpojumu. Ņemot vērā visas šīs nākšanas un iešanas uz dažādām sanāksmēm, šķita, ka Baznīcas pasākumi paņem visu svētdienu un lielāko tiesu pārējo nedēļas dienu.

Lai gan es ļoti mīlēju Baznīcu, šajās zēnu dienās man radās pirmā nojausma, ka ir vēl kaut kas vairāk. Kad man bija pieci gadi, tabernaklā tika noturēta svarīga konference. Mēs devāmies lejup pa ieliņu, kur dzīvojām, pārgājām nelielam tiltiņam, kas šķērsoja mazu upīti un veda uz stalto sanāksmju namu, un ieņēmām vietu lielās lūgšanu zāles desmitajā rindā. Sanāksmē prezidēja un mūs uzrunāja Deivids O. Makeijs — Baznīcas prezidents. Lai gan neatceros neko no tā, ko viņš teica, man ir spilgtas atmiņas par tur redzēto un justo. Prezidentam Makeijam mugurā bija krēmkrāsas uzvalks un kopā ar viņa viļņotajiem sirmajiem matiem tas atstāja ļoti majestātisku iespaidu. Saskaņā ar salu tradīcijām viņam ap kaklu bija trīskārša sarkanu ziedu virtene. Viņam runājot, izjutu kaut ko ļoti spēcīgu un personīgu. Vēlāk sapratu, ka tobrīd sajutu Svētā Gara ietekmi. Mēs dziedājām noslēguma dziesmu:

Šos vārdus dziedāja gandrīz divtūkstoš cilvēku, taču šķita, ka jautājums tiek uzdots tikai un vienīgi man, un es gribēju celties kājās un izsaukties: „Es!”

Daži domā, ka pats svarīgākais ir būt aktīvam Baznīcas loceklim. Taču tā uzskatīt ir bīstami. Var gadīties, kas esam aktīvi Baznīcas locekļi, taču ne visai aktīvi dzīvojam pēc evaņģēlija. Uzsvēršu — būt aktīvam Baznīcas loceklim ir ļoti atzīstams mērķis, taču ar to nepietiek. Aktivitāte Baznīcā ir mūsu garīgās vēlmes ārējā izpausme. Tas, vai apmeklējam sanāksmes, uzņemamies pienākumus Baznīcā, pildām tos un kalpojam citiem, visiem ir labi redzams.

Pretstatā tam, ar evaņģēliju saistītie jautājumi parasti nav tik uzskatāmi un tos ir grūtāk izvērtēt, taču mūžībā tiem ir lielāka nozīme. Piemēram: Cik liela patiesībā ir mūsu ticība? Cik bieži mēs nožēlojam grēkus? Cik lielu nozīmi piešķiram priekšrakstiem savā dzīvē? Cik lielā mērā koncentrējamies uz noslēgtajām derībām?

Atkārtošu — mums ir nepieciešami abi — evaņģēlijs un Baznīca. Patiesībā Baznīcas mērķis ir palīdzēt mums dzīvot saskaņā ar evaņģēliju. Bieži vien mēs prātojam — kā gan cilvēks, kas jaunībā bijis aktīvs Baznīcas loceklis, kļūstot vecāks, var kļūt neaktīvs? Kā gan pieaugušais, kurš regulāri nācis uz Baznīcu un kalpojis, var pārstāt to apmeklēt? Kā gan cilvēks, kas vīlies vadītājā vai kādā Baznīcas loceklī, var pieļaut, ka tas attur viņu no nākšanas uz Baznīcu? Iespējams, tā notiek, ja cilvēki nav bijuši pietiekami pievērsti evaņģēlijam jeb mūžības jautājumiem.

Es iesaku trīs fundamentālas lietas, kas palīdzēs padarīt evaņģēliju par mūsu dzīves pamatu.

1. Padziļināsim savu izpratni par Dievību! Mums neiztikt bez pamatīgām zināšanām par trim Dievības locekļiem un mīlestības pret Tiem. Cītīgi lūdziet Tēvu Dēla Vārdā un tiecieties pēc Svētā Gara vadības. Papildiniet lūgšanas ar pastāvīgām studijām un pazemīgu apceri, nepārtraukti attīstiet ticību Jēzum Kristum, lai tā kļūtu nesatricināma, „jo kā lai cilvēks pazīst kungu, … kas ir viņam svešs, un ir tālu no viņa sirds domām un vēlmēm?” (Mosijas 5:13)

2. Koncentrējieties uz priekšrakstiem un derībām! Ja ir kādi būtiski priekšraksti, ko vēl neesat saņēmuši, apņēmīgi gatavojieties, lai tos saņemtu. Mums jāievieš paradums būt uzticīgiem noslēgtajām derībām, pilnībā izmantojot iknedēļas Svētā Vakarēdiena dāvanu. Liela daļa no mums nepiedzīvo pārmaiņas, ko regulāri dāvā šī svētā priekšraksta attīrošais spēks, jo neizturas pret to ar pietiekami lielu godbijību.

3. Sasaistiet Baznīcu ar evaņģēliju! Koncentrējoties uz evaņģēliju, Baznīcas nozīme mūsu dzīvē nemazināsies, tā kļūs pat par lielāku svētību nekā līdz šim. Ja uz katru sanāksmi nāksim ar gatavību „[meklēt] zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību” (M&D 88:118), Svētais Gars kļūs par mūsu skolotāju, bet, ja nāksim, lai tiktu izklaidēti, mēs bieži piedzīvosim vilšanos. Prezidentam Spenseram V. Kimbalam reiz vaicāja: „Ko Jūs darāt, ja gadās apmeklēt garlaicīgu dievkalpojumu?” Viņš atbildēja: „Es nezinu. Man nekad nav gadījies tādā būt.” (Gerry Avant, „Learning Gospel Is Lifetime Pursuit”, citējusi Gene R. Cook, Church News, 1990. g. 24. marts, 10. lpp.)

Mums būtu jāvēlas piedzīvot to, kas pēc Tā Kunga atnākšanas un Viņa Baznīcas nodibināšanas notika ar cilvēkiem Jaunajā pasaulē. Svētie Raksti vēsta: „Un notika, ka tā viņi [Viņa mācekļi] gāja starp visiem Nefija ļaudīm un sludināja Kristus evaņģēliju visiem ļaudīm uz zemes virsas; un tie tika pievērsti Tam Kungam un tika pievienoti Kristus baznīcai, un tā tās paaudzes ļaudis tika svētīti” (3. Nefijs 28:23).

Tas Kungs vēlas, lai Viņa Baznīcas locekļi pilnībā pievērstos Viņa evaņģēlijam. Tas ir vienīgais nekļūdīgais ceļš uz garīgu drošību šajā dzīvē un laimi mūžībā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.