Ticība, sīkstums, piepildījums — vēstījums vientuļajiem vecākiem

Mans vēstījums ir domāts Baznīcas vientuļajiem vecākiem, vairums no kuriem ir vientuļās mātes — jums, varonīgās sievietes, kuras dažādu dzīves apstākļu dēļ vienas audzināt bērnus un rūpējaties par mājām. Iespējams, jūs esat kļuvušas par atraitnēm vai šķīrušās. Iespējams, ka jūs saskaraties ar vientuļā vecāka izaicinājumiem tādēļ, ka pirms laulības izdarījāt nepareizas izvēles, taču izmainījāt savu dzīvi un tagad dzīvojat saskaņā ar evaņģēliju. Esiet svētīti par to, ka nedzīvojat tādās attiecībās, kas jums neļautu būt tikumīgiem mācekļiem. Tas nebūtu tā vērts.

Kaut arī, iespējams, jūs reizēm esat vaicājuši: „Kāpēc es?”, tomēr tieši caur dzīves grūtībām mēs virzāmies uz dievišķīgumu, kad mūsu raksturs tiek veidots smagos pārbaudījumos, dzīvei ritot uz priekšu, kamēr Dievs respektē cilvēka rīcības brīvību. Kā izteicās elders Nīls A. Maksvels, mēs nevaram visu sasummēt un saskaitīt, jo „mums nav visu skaitļu”.¹

Lai kādi būtu jūsu apstākļi vai to iemesli, jūs esat brīnišķīgi. No dienas dienā jūs sastopaties ar dzīves grūtībām, veicot darbu, kas allaž ticis paredzēts diviem cilvēkiem, taču lielākoties jūs to veicat vieni paši. Jums jābūt tēvam, kā arī mātei. Jūs vadāt savu saimniecību, pārraugāt savu ģimeni, reizēm ar grūtībām savelkat galus kopā, un brīnumainā kārtā jūs pat atrodat iespēju nozīmīgi kalpot Baznīcā. Jūs audzināt savus bērnus. Jūs raudat un lūdzat kopā ar viņiem un par viņiem. Jūs vēlaties visu to labāko viņiem, taču katru vakaru raizējaties, ka jūsu pūles varētu nekad nebūt pietiekami labas.

Kaut arī nevēlos būt pārāk personisks, es esmu nācis no šādām mājām. Lielāko daļu manas bērnības un pusaudžu gadu mana māte mūs audzināja viena pati trūcīgos apstākļos. Nauda tika tērēta ļoti apdomīgi. Viņa izjuta iekšēju vientulību, reizēm izmisīgi vēloties saņemt atbalstu un draudzību. Tomēr, neskatoties uz to visu, mana māte saglabāja cieņu, milzīgu apņēmību un skotu rakstura stingrību.

Ar pateicību jāsaka, ka savos vēlākajos gados viņa bija vairāk svētīta nekā agrīnajos. Viņa apprecējās ar kādu jaunpievērsto, atraitni; viņi tika saistīti Londonas Anglijas Templī un vēlāk neilgu laiku tur kalpoja par priekšrakstu darbiniekiem. Viņi bija kopā gandrīz ceturtdaļgadsimtu — laimīgi, apmierināti un piepildīti — līdz pat savai nāvei.

Baznīcā visā pasaulē ir daudzas labas sievietes, kas sastopas ar līdzīgiem apstākļiem un gadu pēc gada izrāda tādu pat dzīvesprieku.

Tas nav tieši tas, ko jūs cerējāt vai plānojāt, lūdzāt vai sagaidījāt, kad pirms daudziem gadiem uzsākāt savu patstāvīgo dzīvi. Jūsu dzīves ceļojumā ir bijušas grūtības un neparedzētas pārmaiņas, lielākoties kritušās pasaules dzīves dēļ, kas ir paredzēta būt par pārbaudes un pārbaudījumu vietu.

Tikmēr jūs cenšaties audzināt savus bērnus taisnīgumā un patiesībā, zinot, ka, lai arī jūs nevarat izmainīt pagātni, jūs varat veidot nākotni. Pa ceļam jūs iegūsiet kompensējošas svētības, pat ja tās nav uzreiz saskatāmas.

Ja Dievs ir jūsu palīgs, jums nav jābaidās no nākotnes. Jūsu bērni izaugs un uzteiks jūs svētīgi, un ikkatrs no viņu daudzajiem sasniegumiem būs cieņas izrādījums jums.

Lūdzu, nekad neuzskatiet, ka jūs kaut kādā veidā būtu Baznīcas locekļu otršķirīga apakšgrupa, kurai kaut kādā veidā būtu mazāk tiesību uz Tā Kunga svētībām nekā citiem. Dieva valstībā nav otršķirīgu pilsoņu.

Mēs ceram, ka tad, kad jūs apmeklējat sanāksmes un redzat šķietami pilnīgas un laimīgas ģimenes, vai dzirdat kādu runājam par ģimenes ideāliem, jūs jutīsities priecīgas, ka esat baznīcā, kas koncentrējas uz ģimenēm un māca par to galveno lomu Debesu Tēva laimes iecerē Viņa bērniem; ka pasaules posta un tikumiskā pagrimuma vidū mums ir doktrīna, pilnvaras, priekšraksti un derības, kas pasaulei patiešām piedāvā vislabāko cerību, tostarp jūsu bērnu un ģimeņu, ko viņi veidos, laimi nākotnē.

2006. gada septembra Palīdzības biedrības vispārējā sanāksmē prezidents Gordons B. Hinklijs pastāstīja pieredzi, kurā bija dalījusies kāda šķīrusies vientuļā māte, kurai toreiz bija septiņi bērni vecumā no 7 līdz 16 gadiem. Viņa bija devusies pāri ielai, lai kaut ko aiznestu kaimiņienei. Viņa sacīja:

„Kad es pagriezos, lai dotos atpakaļ uz mājām, es varēju redzēt gaismu savas mājas logos. Es varēju sadzirdēt savu bērnu atbalsis, jo biju izgājusi pa durvīm pirms dažām minūtēm. Viņi teica: „Mammu, kas mums būs vakariņās?”; „Vai tu vari aizvest mani uz bibliotēku?”; „Man šovakar vajag dabūt zīmēšanas papīru.” Nogurusi es paraudzījos uz māju un redzēju gaismu katrā istabā. Es domāju par visiem tiem bērniem, kuri bija mājās un gaidīja mani, lai es nāktu un apmierinātu viņu vajadzības. Mana nasta šķita smagāka, nekā es spēju panest.

Es atceros, ka caur asarām raudzījos debesīs un teicu: „Dārgo Tēv, es vienkārši šovakar vairs nevaru. Es esmu pārāk nogurusi. Es nespēju tikt galā. Es nespēju doties mājās un rūpēties par visiem šiem bērniem viena pati. Vai es nevarētu nākt pie Tevis un palikt ar Tevi tikai vienu nakti?

Es tieši nedzirdēju atbildes vārdus, taču es tos dzirdēju savā prātā. Atbilde bija: „Nē, bērniņ, tu nevari nākt pie Manis tagad. … Taču Es varu nākt pie tevis.””²

Paldies, māsas, par visu, ko jūs darāt, audzinot savu ģimeni un uzturot mīlošas mājas, kur mīt labestība, miers un iespēja.

Kaut arī jūs bieži vien jūtaties vienas, patiesībā jūs nekad neesat pilnīgi vienas. Virzoties uz priekšu pacietībā un ticībā, Tas Kungs būs ar jums; debesis dāvās nepieciešamās svētības.

Jūsu perspektīva un skats uz dzīvi mainīsies, kad tā vietā, lai būtu nomāktas, jūs lūkosities augšup.

Daudzi no jums jau esat atklājuši šo lielo, pārveidojošo patiesību — tad, kad jūs dzīvojat, lai atvieglotu citu nastas, jūsu pašu nastas kļūst vieglākas. Lai arī apstākļi, iespējams, nav mainījušies, mainījusies ir jūsu attieksme. Jūs spējat pārvarēt savus pārbaudījumus ar lielāku labprātību, izprotošāku sirdi un dziļāku pateicību par to, kas jums ir, nevis ilgojaties pēc tā, kā jums vēl trūkst.

Jūs esat atklājuši, ka tad, kad mēs cenšamies mierināt citus, kuri šķiet ir izmisumā, mēs paši saņemam mierinājumu, mūsu kauss patiešām tiek „piepildīts pilns līdz malām” (Psalmi 23:5).

Pateicoties taisnīgai dzīvei, jūs un jūsu bērni kādu dienu varēs baudīt svētību — būt par pilnīgas, mūžīgas ģimenes daļu.

Baznīcas locekļi un vadītāji, vai ir vēl kas, ko jūs varētu darīt, lai atbalstītu vientuļo vecāku ģimenes, tās nenosodot un nenomelnojot? Vai jūs varētu dot padomus jaunajiem cilvēkiem šajās ģimenēs, sevišķi rādot jaunajiem vīriešiem paraugus tam, ko labi vīrieši dara un kā labi vīrieši dzīvo? Vai tiem, kuriem nav tēva, jūs sniedzat paraugus, kuriem ir vērts līdzināties?

Protams, ir dažas vientuļo vecāku ģimenes, kurās vienīgais vecāks ir tēvs. Brāļi, mēs lūdzam arī par jums un parādām jums cieņu. Šis vēstījums ir domāts arī jums.

Vientuļie vecāki, es liecinu, ka tad, kad jūs darīsit visu to labāko visgrūtākajā no cilvēku izaicinājumiem, debesis smaidīs pār jums. Jūs patiešām neesat vieni. Lai Jēzus Kristus pestīšanas un mīlestības spēks apgaismo jūsu dzīvi tagad un piepilda jūs ar mūžīgā apsolījuma cerību. Smelieties drosmi. Esiet ar ticību un cerību. Izturieties pret tagadni ar gara sīkstumu un raugieties nākotnē ar pārliecību. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.