Noskaņoti ticības skaņās

Baznīcas Augstākajiem pilnvarotajiem tiekoties ar Baznīcas locekļiem visā pasaulē, viņi no pašu pieredzes var redzēt, kā Pēdējo dienu svētie ir labā spēks. Mēs jūs uzslavējam par visu, ko jūs darāt, lai svētītu visu cilvēku dzīves.

Tie no mums, kas pilda sabiedrisko attiecību uzdevumus, labi zina, ka daudzi vadītāji, kas nozīmīgi ietekmē sabiedrisko domu, un žurnālisti ASV un visā pasaulē ir palielinājuši publiskās diskusijas par Baznīcu un tās locekļiem. Unikālu faktoru saplūšana vienkopus ir manāmi palielinājusi Baznīcas atpazīstamību.¹

Daudzi no tiem, kas raksta par Baznīcu, ir no sirds pūlējušies, lai saprastu mūsu cilvēkus un mācību. Viņi ir izrādījuši cieņu un centušies palikt objektīvi, par ko mēs esam ļoti pateicīgi.

Mēs arī apzināmies, ka daudzi cilvēki nav noskaņoti uz svētām lietām. Anglijas virsrabīns, Lords Sakss, pagājušā gada decembrī uzrunājot Romas katoļu baznīcas vadītājus Gregoriāņu Pontifikālajā universitātē, atzīmēja, ka dažas pasaules daļas ir kļuvušas ļoti pasaulīgas. Viņš teica, ka vainojams ir „agresīvs zinātniski ateistiskais tonis, kas ir pilnīgi kurls pret ticības mūzikas skaņām”.²

Mormona Grāmatas lieliskā ievada vīzija ir Lehija pravietiskais sapnis par dzīvības koku.³ Šī vīzija spilgti raksturo ticības pārbaudījumus, kādi ir sastopami mūsdienās, un lielo atšķirību starp tiem, kas mīl, kalpo un jūtas atbildīgi Dieva priekšā, un tiem, kas to nedara. Lehijs paskaidro dažus iemeslus, kas iznīcina ticību. Tie ir lepnība, iedomība un muļķība. Tādus cilvēkus interesē tikai, tā sauktā, pasaules gudrība.⁴ Citiem ir kāda interese par Dievu, bet viņi ir apmaldījušies pasaulīgās tumsības un grēka miglā.⁵ Daži ir nobaudījuši Dieva mīlestību un Viņa vārdu, bet jūtas nokaunējušies apkārtējo ņirgāšanās dēļ un ir atkrituši uz „aizliegtajām takām”.⁶

Un, visbeidzot, ir tie, kuri ir noskaņoti ticības skaņās. Jūs zināt, kas jūs esat. Jūs mīlat To Kungu un Viņa evaņģēliju un nepārtraukti cenšaties dzīvot pēc Viņa vēstījuma un dalīties ar to, sevišķi ar savām ģimenēm.⁷ Jūs dzīvojat saskaņā ar Svētā Gara pamudinājumiem, apzināties Dieva vārda spēku, godbijīgi dzīvojat savās mājās un uzcītīgi cenšaties dzīvot Kristum līdzīgu dzīvi kā Viņa mācekļi.

Mēs saprotam, cik aizņemti jūs esat. Tādēļ, ka mums nav apmaksātas garīdzniecības, Baznīcas vadīšana gulstas uz jums, uzticīgiem Baznīcas locekļiem. Mēs zinām, ka tā ir ierasta lieta, ka bīskapības locekļi, staba prezidiji un daudzi citi pavada garas stundas uzticīgā kalpošanā. Palīgorganizāciju un kvorumu prezidiji ir paraugi — pašaizliedzīgi ziedojoties. Šī kalpošana un ziedošanās gulstas uz visiem Baznīcas locekļiem — tiem, kas ved pierakstus, uzticīgiem mājskolotājiem un apmeklējošām māsām, un tiem, kas vada nodarbības. Mēs esam pateicīgi tiem, kas drosmīgi kalpo par skautu vadītājiem, kā arī par Šūpulīša klases vadītājām. Jums visiem mēs paužam savu mīlestību un atzinību par to, ko jūs darāt un kas jūs esat!

Mēs apzināmies, ka ir Baznīcas locekļi, kuri nav tik ieinteresēti un kuriem ir mazāka ticība Glābēja mācībām. Mūsu vēlēšanās — lai šie Baznīcas locekļi pilnībā atvērtu sirdis ticībai un paaugstinātu savu aktivitāti un ziedošanos. Dievs mīl visus Savus bērnus. Viņš vēlas, lai viņi visi atgrieztos pie Viņa. Viņš vēlas, lai katrs būtu noskaņots svētajās ticības skaņās. Glābēja veiktā Izpirkšana ir dāvana visiem.

Ir jāmāca un jāsaprot, ka mēs mīlam un cienām visus cilvēkus, par kuriem runāja Lehijs.⁸ Atcerieties — ne mums būs tiesāt. Tiesa ir Tā Kunga ziņā.⁹ Prezidents Tomass S. Monsons mūs īpaši lūdza, lai mums būtu „drosme atturēties no citu tiesāšanas”.¹⁰ Viņš arī lūdza, lai katrs uzticīgs Baznīcas loceklis glābtu tos, kuri ir nobaudījuši evaņģēlija augli, bet tad atkrituši, kā arī tos, kuri vēl nav atraduši šauro un taisno taku. Mēs lūdzam par to, lai viņi turētos pie margas un nobaudītu Dieva mīlestību, kas piepildīs viņu „dvēseles ar ļoti lielu prieku”.¹¹

Lai arī Lehija vīzijā tiek runāts par visiem cilvēkiem, galvenā mācība ir par ģimenes mūžīgo nozīmi. „Ģimene ir Dieva noteikta. Tā ir vissvarīgākā savienība uz zemes un mūžībā”.¹² Kad Lehijs nobaudīja dzīvības koka augli (Dieva mīlestību), viņš sāka vēlēties, lai viņa „ģimene arī nobaudītu no tā”.¹³

Mūsu lielākā vēlēšanās ir audzināt bērnus patiesībā un taisnīgumā. Viens princips, kas mums palīdzēs to izdarīt, ir izvairīties būt pārāk nosodošiem pret uzvedību, kas ir muļķīga vai aplama, bet ne grēcīga. Pirms daudziem gadiem, kad manai sievai un man mājās bija bērni, elders Dalins H. Oukss mācīja, ka ir svarīgi atšķirt jaunības kļūdas, kas ir jāizlabo, no grēkiem, kam ir nepieciešama pārmācīšana un grēku nožēlošana.¹⁴ Kur trūkst gudrības, mūsu bērniem ir nepieciešama pamācīšana. Kur ir grēks, tur ir nepieciešama grēku nožēlošana.¹⁵ Mūsu ģimenē tas ļoti palīdzēja.

Reliģisku principu ievērošana mājās svētī mūsu ģimenes. Piemērs ir īpaši svarīgs. Tas, kas mēs esam, runā tik skaļi, ka mūsu bērni var nedzirdēt to, ko sakām. Kad man bija gandrīz pieci gadi, mana māte, neilgi pirms Otrā pasaules kara beigām, saņēma ziņu, ka viņas jaunākais brālis ir gājis bojā, kad karakuģis, uz kura viņš dienēja, tika saspridzināts pie Japānas krastiem.¹⁶ Šīs ziņa viņu satrieca. Viņa bija ļoti satraukta un iegāja guļamistabā. Pēc kāda laika es slepus palūkojos istabā, lai pārliecinātos, vai ar viņu viss ir kārtībā. Viņa bija nometusies ceļos pie gultas lūgšanā. Pār mani nāca liels miers, jo viņa bija mācījusi mani lūgt un mīlēt Glābēju. Tas bija viens no tipiskajiem piemēriem, kurus viņa man rādīja. Mātes un tēvi, kuri lūdz ar bērniem, var būt pats nozīmīgākais piemērs.

Jēzus Kristus, mūsu Glābēja, vēsts, kalpošana un Izpirkšana ir mūsu ģimeņu galvenā rokasgrāmata. Nav panta, kas aprakstītu mūsu ticību labāk kā 2. Nefija 25:26: „Un mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu.”

Viena no Lehija vīzijas svarīgākajām daļām ir tā, ka uzticīgiem Baznīcas locekļiem ir cieši jāturas pie dzelzs margas, lai tie paliktu uz taisnās un šaurās takas, kas ved uz dzīvības koku. Ir nepieciešams, lai Baznīcas locekļi lasītu, apdomātu un studētu Svētos Rakstus.¹⁷

Mormona Grāmatai ir visaugstākā nozīme.¹⁸ Protams, vienmēr būs tie, kas nenovērtēs tās nozīmīgumu vai pat noniecinās šo svēto grāmatu. Daži ir jokojuši par to. Pirms manas misijas kāds universitātes profesors citēja Marka Tvena paziņojumu, ka, ja no Mormona Grāmatas izņemtu „un notika”, tā „būtu tikai buklets”.¹⁹

Pēc dažiem mēnešiem, kad es kalpoju Londonas, Anglijas misijā, ievērojams, Oksfordā skolojies, Londonas Universitātes pasniedzējs, ēģiptiešu eksperts semītu valodās, izlasīja Mormona Grāmatu, sarakstījās ar prezidentu Deividu O. Makeiju un tikās ar misionāriem. Viņš darīja viņiem zināmu, ka viņš bija pārliecināts, ka Mormona Grāmata patiešām bija jūdu zinību un ēģiptiešu valodas tulkojums laika posmam, kas ir aprakstīts Mormona Grāmatā.²⁰ Viens no daudzajiem piemēriem, kurus viņš minēja, bija vienojošā frāze — „un notika”, par kuru viņš teica, ka tulkotu šādu senu semītu rakstu frazeoloģiju²¹ tādā pašā veidā. Profesoram tika pateikts, ka, lai arī intelektuāla izziņas metode, kas bija cieši saistīta ar viņa profesiju, bija viņam palīdzējusi, bija nepieciešama arī garīga liecība. Studējot un lūdzot, viņš ieguva garīgu liecību un tika kristīts. Ko ievērojams humorists saskatīja par izsmiekla objektu, to zinātnieks atzina par spēcīgu liecību par Mormona Grāmatas patiesumu, ko Gars viņam apstiprināja.

Izvēles brīvības būtiskā mācība pieprasa, ka liecībai par atjaunoto evaņģēliju jābūt balstītai uz ticību, nevis tikai uz ārējiem vai zinātniskiem pierādījumiem. Pārlieku koncentrēšanās uz lietām, kuras mums vēl nav atklātas, piemēram, kā varēja notikt bezvainīgā ieņemšana vai Glābēja augšāmcelšanās, vai kā tieši Džozefs Smits pārtulkoja mūsu Svētos Rakstus, nenesīs augļus vai neveicinsās mūsu garīgo izaugsmi. Šie ir ticības jautājumi. Galu galā, Moronija ierosinājums lasīt un apdomāt, un tad vaicāt Dievam sirsnīgi un ar patiesu nolūku, lai saņemtu apstiprinājumu par Rakstu patiesumu ar Svētā Gara liecību, ir īstā atbilde.²² Piedevām, kad mēs savā dzīvē ieviešam Svēto Rakstu pavēles un dzīvojam pēc evaņģēlija principiem, mēs tiekam Gara svētīti un baudām Viņa labestību, sajūtot prieku, laimi un, it īpaši, mieru.²³

Nepārprotami, robežlīnija starp tiem, kuri dzird ticības mūzikas skaņas, un tiem, kuri tās nesadzird, ir aktīva Svēto Rakstu studēšana. Mani dziļi aizskāra tas, kā pirms vairākiem gadiem mīļotais pravietis Spensers V. Kimbals uzsvēra nepieciešamību pastāvīgi lasīt un studēt Svētos Rakstus. Viņš teica: „Esmu sapratis, ka tad, kad manas attiecības ar dievišķo ir kļuvušas paviršas, kad šķiet, ka neviena dievišķa auss neklausās un neviena dievišķa balss nerunā, kad es esmu tālu, tālu prom, — ja es iegremdējos Svētajos Rakstos, atstatums samazinās un garīgums atgriežas”.²⁴

Es ceru, ka jūs ar bērniem regulāri lasāt Mormona Grāmatu. Es par to esmu runājis ar saviem bērniem. Viņi ir padalījušies ar mani divos novērojumos. Pirmais — neatlaidīgi katru dienu lasīt Svētos Rakstus kopā ar ģimeni ir izaicinājums. Mana meita bezrūpīgi apraksta viņu centienus ar galvenokārt pusaudžu vecuma bērniem regulāri lasīt Svētos Rakstus agri no rīta. Viņa kopā ar vīru agri cēlās, kā caur miglu gāja un pieķērās dzelzs margai, kas savienoja viņu trepes un vietu, kur viņi pulcējas, lai lasītu Dieva vārdu. Neatlaidība ir ļoti svarīga, un humora izjūta palīdz. Tas prasa daudz pūļu no katra ģimenes locekļa, katru dienu, bet tas ir to pūļu vērts. Īslaicīgas neveiksmes var pārvarēt ar neatlaidību.

Otrais piemērs ir par to, kā mūsu jaunākais dēls un viņa sieva lasa Svētos Rakstus ar savu jauno ģimeni. Divi no viņu četriem bērniem ir par jaunu, lai lasītu. Piecgadniekam ir pieci pirkstu signāli, uz kuriem viņš atsaucas, lai iesaistītos Svēto Rakstu lasīšanā ar ģimeni. Signāls ar pirmo pirkstu nozīmē, ka viņam ir jāatkārto — „un notika”, kad vien tas parādās Mormona Grāmatā. Jāatzīst, ka man patīk, ka šī frāze atkārtojas tik bieži. Zināšanai jaunajām ģimenēm, signāls ar otro pirkstu — „un tā mēs redzam”; 3., 4. un 5. pirksta signālus vecāki izvēlas atbilstoši vārdiem, kas sastopami viņu lasītajās nodaļās.

Mēs zinām, ka Svēto Rakstu studēšana ar ģimeni un ģimenes mājvakari ne vienmēr labi izdodas. Neskatoties uz grūtībām, ar kurām jūs saskaraties, nezaudējiet drosmi.

Lūdzu, saprotiet, ka ticība Jēzum Kristum un Viņa baušļu turēšana vienmēr būs galvenā laicīgās dzīves pārbaude. Turklāt mums ir arī jāsaprot, ka, ja kāds nav saskaņā ar ticības skaņām, viņš vai viņa nav saskaņā arī ar Svēto Garu. Kā mācīja pravietis Nefijs: „Jūs esat dzirdējuši viņa balsi … un viņš ir runājis uz jums klusā, mierīgā balsī, bet jūs bijāt nejūtīgi, tā ka jūs nevarējāt sajust viņa vārdus”.²⁵

Mūsu mācība ir skaidra; mums ir jābūt pozitīviem un priecīgiem. Mēs uzsveram savu ticību, nevis bailes. Mēs priecājamies par Tā Kunga iedrošinājumu, ka Viņš stāvēs mums blakus un sniegs mums vadību un norādījumus.²⁶ Svētais Gars liecina mūsu sirdīs, ka mums Debesīs ir mīlošs Tēvs, kura žēlsirdīgais plāns tiks piepildīts visā pilnībā, pateicoties Jēzus Kristus Izpirkšanas upurim.

Kā rakstīja dziesmas „Es esmu Dieva bērns” autore Naomi V. Rendala: „Viņa Gars vada; Viņa mīlestība pārliecina, ka bailes atkāpjas, kad ticība iztur”.²⁷

Tādēļ, lai kur mēs būtu uz māceklības takas, ko vīzijā redzēja Lehijs, mums ir jāvēlas atmodināt sevī un savās ģimenēs lielāku vēlēšanos saņemt Glābēja mūžīgās dzīves neizmērojamo dāvanu. Es lūdzu, lai mēs paliktu noskaņoti ticības skaņās. Es liecinu par Jēzus Kristus dievišķīgumu un par viņa veiktās Izpirkšanas realitāti. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.