Lai pazudušie tiktu atrasti

Brāļi un māsas, Rakstos ir teikts, ka Liahona bija „ļoti smalka darba” apaļa lode, kuras iekšpusē bija divas šautras, un viena no tām norādīja virzienu, kur tēva Lehija ģimenei vajadzēja doties tuksnesī (skat. 1. Nefija 16:10).

Es domāju, ka zinu, kāpēc Lehijs bija ļoti pārsteigts, kad viņš pirmoreiz to ieraudzīja, jo es atceros savu reakciju, kad pirmo reizi ieraudzīju, kā darbojas GPS navigācijas ierīce. Man tā šķita „ļoti smalka darba” mūsdienīga ierīce. Kaut kādā veidā, ko es nespēju pat iztēloties, šī nelielā ierīce, kas atrodas manā tālrunī, ļoti precīzi spēj norādīt, kur es atrodos, un pavēstīt, kā man nokļūt tur, kur vēlos.

GPS ir svētība gan manai sievai Barbarai, gan man. Barbarai — tāpēc, ka viņai nav jālūdz, lai es apstātos un prasītu ceļu citiem; un man — tāpēc, ka man var būt taisnība, kad saku: „Man nevienam nav jāprasa. Es droši zinu, kurp dodos.”

Brāļi un māsas, mums ir pieejama ierīce, kas ir vēl ievērojamāka par vislabāko GPS. Katrs kādā brīdī var nedaudz nomaldīties. Pateicoties Svētā Gara pamudinājumiem, mēs varam tikt atvesti drošībā atpakaļ uz pareizā ceļa, un, pateicoties Glābēja Izpirkšanas upurim, mēs varam atgriezties mājās.

Nomaldīties var sabiedrība kopumā, kā arī atsevišķi cilvēki. Mūsdienās mēs dzīvojam laikā, kad šīs pasaules lielākā daļa ir nomaldījusies, sevišķi attiecībā uz vērtībām un prioritātēm savās mājās.

Pirms simts gadiem prezidents Džozefs F. Smits laimi saistīja tieši ar ģimeni un brīdināja, lai mēs ieguldītu savus pūliņus ģimenē. Viņš teica: „Nav iespējama patiesa laime atsevišķi un savrup no mājas dzīves. … Nevar būt laime bez kalpošanas, un nav lielākas kalpošanas par to, kas pārvērš mājas par dievišķu organizāciju un kas sekmē un pasargā ģimenes dzīvi. … Tā ir mājas dzīve, ko nepieciešams uzlabot.” (Teachings of Presidents of the Church: Joseph F. Smith [1998], 382, 384).

Tās ir mūsu mājas un ģimenes, ko nepieciešams uzlabot šajā aizvien pieaugošā materiālisma un pasaulīguma laikmetā. Satriecošs piemērs ir aizvien lielākā nevērība pret laulību šeit, ASV. Šogad laikrakstā New York Times tika ziņots, ka „bērnu īpatsvars, kas dzimst neprecētām sievietēm, ir sasniedzis jaunu slieksni — vairāk nekā pusei no Amerikas sievietēm, kas jaunākas par 30 gadiem, bērni dzimst ārpus laulības” (Jason DeParle un Sabrina Tavernise, „Unwed Mothers Now a Majority Before Age of 30”, New York Times, 2012. g. 18. febr., A1).

Mēs zinām arī to, ka gandrīz puse no laulātajiem pāriem ASV izšķiras. Pat tie, kuri paliek laulībā, bieži aizmirst to stiprināt, ļaujot citām lietām iejaukties savas ģimenes attiecībās.

Tāpat satraucoša ir arvien pieaugošā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, un starp tiem, kuri cenšas saglabāt ģimenes vērtības un saistības, un tiem, kuri ir pārstājuši to darīt. Statistika rāda, ka tiem, kuriem ir zemāks izglītības līmenis un līdz ar to — zemāki ienākumi, ir mazāka iespēja apprecēties un apmeklēt baznīcu un daudz lielāka iespēja iesaistīties noziegumos un radīt bērnus ārpus laulības. Un šīs tendences ir satraucošas arī pārējās pasaules daļās. (Skat. W. Bradford Wilcox and others, „No Money, No Honey, No Church: The Deinstitutionalization of Religious Life among the White Working Class”, pieejams www.virginia.edu/marriageproject/pdfs/Religion_WorkingPaper.pdf.)

Pretēji tam, kā daudzi varētu domāt, šķiet, ka labklājības un izglītības līmenis ir saistīts ar augstāku varbūtību veidot tradicionālas ģimenes un vērtības.

Protams, patiesais jautājums ir par cēloni un sekām. Vai kādai sabiedrības daļai ir augstāka vērtību sistēma un ģimenes, pateicoties tam, ka tā ir izglītotāka un turīgāka, jeb arī tā ir izglītotāka un turīgāka, pateicoties savai vērtību sistēmai un stiprajām ģimenēm? Šajā pasaules mēroga Baznīcā mēs zinām, ka pareizā atbilde ir jautājuma otrajā daļā. Kad cilvēki veido ģimenes un uzņemas saistības pret evaņģēlija principiem, viņiem sāk labāk klāties garīgā ziņā un bieži vien — arī laicīgā.

Un, protams, ģimenēm kļūstot stiprākām, sabiedrība kļūst stiprāka kopumā. Saistības pret ģimeni un vērtības ir pamata cēlonis. Gandrīz viss pārējais ir sekas. Kad pāri precas un uzņemas saistības viens pret otru, tie ievērojami palielina savas ekonomiskās labklājības izredzes. Kad bērni dzimst laulībā un tiem ir gan mamma, gan tētis, ievērojami pieaug viņu iespējas un varbūtība gūt profesionālus panākumus. Un, kad ģimenes kopā strādā un spēlējas, labāka kļūst apkārtne un apdzīvotās vietas, uzlabojas ekonomika un valdības palīdzības programmas, un dārgi drošības pasākumi ir mazāk nepieciešami.

Tātad sliktās ziņas ir tādas, ka ģimenes sairums izraisa milzum daudz sociālo un ekonomisko nedienu. Tomēr labās ziņas ir tādas, ka, līdzīgi kā ar jebkuru cēloni un sekām, šīs nedienas var novērst, ja novērš to cēloni. Netaisnība tiek novērsta, dzīvojot pēc pareiziem principiem un vērtībām. Brāļi un māsas, pats svarīgākais mūsu dzīves cēlonis ir mūsu ģimenes. Ja mēs veltīsim savas pūles šim cēlonim, mēs uzlabosim gandrīz katru savas dzīves aspektu, un mēs kā ļaudis un kā baznīca kļūsim par paraugu un par bākuguni visas pasaules iedzīvotājiem.

Taču tas nav viegli pasaulē, kur cilvēku sirdis pievēršas daudzām lietām, kur visa planēta, šķiet, nepārtraukti pārvietojas un mainās iepriekš nepieredzētā ātrumā. Nekas nepaliek tāds vairs uz ilgu laiku. Stili, tendences, idejas, politiskais korektums un pat izpratne par labu un ļaunu svārstās un mainās. Kā pareģoja pravietis Jesaja, ļaunais tiek dēvēts par labu un labais — par ļaunu (skat. Jesajas 5:20).

Ļaunumam kļūstot arvien maldinošākam un viltīgākam, tas pievelk cilvēkus kā melns magnēts, un garīgā robežšķirtne kļūst arvien platāka — tāpat kā patiesības un gaismas evaņģēlijs piesaista sirdī godīgos un godājamus zemes cilvēkus, kuri meklē to, kas ir tikumīgs un labs.

Kaut arī mūsu skaits ir salīdzinoši neliels, taču mēs kā Baznīcas locekļi varam sniegties pāri šīm pieaugošajām plaisām. Mēs zinām, ka kristīgas kalpošanas spēks apvieno Dieva bērnus neatkarīgi no viņu garīgā vai ekonomiskā statusa. Pirms gada Augstākais Prezidijs aicināja mūs piedalīties kalpošanas dienā, atzīmējot labklājības programmas 75. gadadienu. Šī programma palīdz cilvēkiem kļūt pašpaļāvīgiem. Mūsu Baznīcas locekļi visā pasaulē ziedoja miljoniem stundu.

Baznīca ir kā pietauvošanās vieta šajā vētrainajā jūrā, kā enkurs pārmaiņu un šķelšanās putojošajos ūdeņos un kā bākuguns tiem, kuri augsti vērtē un meklē taisnīgumu. Tas Kungs izmanto šo Baznīcu kā līdzekli, lai piesaistītu Savus bērnus no visas pasaules Sava evaņģēlija patvērumā.

Arī Elijas gars, kam nav robežu, ir liels spēks, lai īstenotu Tā Kunga mērķus attiecībā uz Viņa bērnu mūžīgo likteni. Atbilstoši Maleahija vārdiem, Svētā Gara spēks „[piegriež] tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem” (Maleahija 3:24).

Baznīca ir kā siržu pievēršanas piemērs un kā visa labā sekmētājs pasaulē. To Baznīcas locekļu starpā, kuri ir laulāti templī un kuri regulāri apmeklē svētdienas sanāksmes, šķiršanās īpatsvars ir ievērojami mazāks nekā pārējā pasaulē, un viņu ģimenes attiecības ir tuvākas, un viņi biežāk sazinās savā starpā. Mūsu ģimenēm ir labāka veselība, un mēs dzīvojam vairākus gadus ilgāk nekā caurmērā citi cilvēki. Mēs ziedojam vairāk finanšu līdzekļu un veicam vairāk kalpošanas, rēķinot uz vienu cilvēku, tiem, kas ir trūkumā, un mēs caurmērā biežāk cenšamies iegūt augstāko izglītību. Es uz šo norādu nevis tāpēc, lai lielītos, bet lai liecinātu, ka dzīve kļūst labāka (un laimīgāka), kad cilvēku sirdis pievēršas ģimenei un kad ģimenes dzīvo Kristus evaņģēlija gaismā.

Ko mēs varam darīt, lai izvairītos no pazušanas? Pirmkārt, ļaujiet man ieteikt — mums ir jānosaka prioritātes. Visu, ko jūs darāt ārpus mājas, pakārtojiet un padariet par atbalstu tam, kas notiek jūsu mājās. Atcerieties prezidenta Harolds B. Lī padomu: „Vissvarīgākais … darbs, ko jūs jebkad paveiksit, ir tas, ko jūs veicat savās mājās” (Teachings of Presidents of the Church: Harold B. Lee [2000], 134) un prezidenta Deivida O. Makeija mūžam patieso teicienu: „Neviens panākums nespēj kompensēt neveiksmi mājas dzīvē.” (Citēts no J. E. McCulloch, Home: The Savior of Civilization [1924], 42; skat. Conference Report, 1935. g. apr., 116).

Organizējiet savu personīgo dzīvi tā, lai atvēlētu laiku lūgšanai un Rakstiem, un ģimenes aktivitātēm. Uzticiet saviem bērniem pienākumus mājās, kas viņiem mācīs darba tikumu. Māciet viņiem, ka dzīvošana pēc evaņģēlija aizsargās viņus no interneta, mēdiju un videospēļu nešķīstības, jucekļa un nežēlības. Viņi nenomaldīsies un būs sagatavoti uzņemties atbildību, kad tā viņiem tiks uzticēta.

Otrkārt — nepieciešams, lai mēs rīkotos pareizā secībā! Pirmkārt, laulība un pēc tam ģimene. Pārāk daudzi cilvēki pasaulē ir aizmirsuši šo pareizo secību un domā, ka viņi to var izmainīt vai pat apgriezt otrādi. Ar ticību atbrīvojieties no jebkādām bailēm. Ļaujieties, lai jūs vada Dieva spēks.

Tiem no jums, kas vēl neesat precējušies, pievērsiet rūpīgu vērību sava mūžīgā dzīvesbiedra atrašanai. Jaunie vīrieši, atcerieties vēl kaut ko, ko teica prezidents Džozefs F. Smits: „Vecpuiša dzīve … paviršam prātam sniedz domu, ka tā ir vēlama, jo tajā ir pavisam maz atbildības. … Patiesā vaina rodama jaunajos vīriešos. Savaldīšanās trūkums jaunības gados vada viņus prom no pienākuma un atbildības. … Viņu māsas ir upuri … [un] apprecētos, ja vien varētu, un ar prieku uzņemtos ģimenes dzīves pienākumus.” (Skat. Gospel Doctrine, 5. izd. [1939], 281.)

Un jums, jaunās sievietes, es vēlos piebilst, ka arī jūs nedrīkstat aizmirst par šo atbildību. Nekāda karjera nevar jums sniegt tādu piepildījumu kā ģimenes audzināšana. Un, kad jūs būsiet manā vecumā, jūs to sapratīsiet vēl labāk.

Treškārt — vīri un sievas, jums savā laulībā ir jābūt kā līdzvērtīgiem partneriem. Bieži pārlasiet un izprotiet vēstījumu par ģimeni, un dzīvojiet pēc tā. Izvairieties no jebkāda veida netaisnīgas valdīšanas. Neviens nav sava dzīvesbiedra vai bērnu īpašnieks; Dievs ir mūsu visu Tēvs un ir devis mums privilēģiju veidot savu ģimeni, kas iepriekš bija tikai Viņa, — lai palīdzētu mums kļūt līdzīgākiem Viņam. Mums kā Viņa bērniem ir mājās jāmācās mīlēt Dievu un zināt, ka mēs varam lūgt Viņam nepieciešamo palīdzību. Ikviens — precēts vai neprecēts — var būt laimīgs un sniegt atbalstu, lai kādā ģimenē jūs būtu.

Un visbeidzot — izmantojiet Baznīcas sniegtos ģimenes resursus. Audzinot bērnus, ģimenes var lūgt bīskapijas palīdzību. Palīdziet un strādājiet kopā ar priesterības un palīgorganizāciju vadītājiem, un pilnā mērā iesaistieties Baznīcas jauniešu un ģimenes programmās. Atcerieties vēl kādu Prezidenta Lī dziļdomīgo teicienu — Baznīca ir kā sastatnes, ar kurām mēs varam celt mūžīgās ģimenes. (Skat. Teachings of Presidents of the Church: Harold B. Lee [2000], 148.)

Ja kaut kāda iemesla dēļ jūs kā indivīds vai kā ģimene esat nomaldījušies, jums ir nepieciešams tikai pielietot Glābēja mācības, kas atrodamas Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā, lai mainītu savu kursu. Šeit Glābējs stāsta par kāda gana pūliņiem, kad viņš meklē pazudušu avi, par kādu sievieti, kura meklē pazaudētu grasi, un par pazudušā dēla sagaidīšanu, viņam atgriežoties mājās. Kādēļ Jēzus mācīja šīs līdzības? Viņš vēlējās, lai mēs zinātu, ka neviens no mums nekad nevar būt tik pazudis, lai nespētu atrast atpakaļceļu caur Viņa veikto Izpirkšanu un Viņa mācībām.

Cenšoties dzīvot pēc evaņģēlija un pēc Kristus doktrīnas, Svētais Gars vadīs jūs un jūsu ģimeni. Jums būs garīgais GPS, kas jums vienmēr pavēstīs, kur jūs esat un kurp jūs dodaties. Es liecinu, ka augšāmceltais cilvēces Pestītājs mīl mūs visus, un Viņš ir apsolījis, ka, ja mēs Viņam sekosim, Viņš mūs drošībā aizvedīs atpakaļ mūsu Debesu Tēva klātbūtnē, un to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.