Žēlastības pilnie saņems žēlastību

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs

Otrais padomnieks Augstākajā Prezidijā


Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
Ja mūsu sirdis ir piepildītas ar Dieva mīlestību, mēs kļūstam „cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; [piedodam] cits citam”.

Mani dārgie brāļi un māsas, pirms neilga laika es saņēmu vēstuli no kādas noraizējušās mātes, kura lūdzās, lai Vispārējā konferencē tiktu runāts par tematu, kas sevišķi dotu labumu viņas diviem bērniem. Viņu starpā bija radušās nesaskaņas, un viņi bija pārstājuši sarunāties viens ar otru. Māte bija ļoti bēdīga. Vēstulē viņa pauda pārliecību, ka Vispārējās konferences vēstījums par šo tematu varētu samierināt viņas bērnus un viss būtu labi.

Šīs labās māsas sirsnīgais un patiesais lūgums bija tikai viens no vairākiem pamudinājumiem, ko es esmu saņēmis šo pēdējo mēnešu laikā, lai runātu par šo tematu, kura svarīgums pieaug — ne tikai uztrauktajai mātei, bet arī daudziem cilvēkiem Baznīcā un pat visā pasaulē.

Mani iedvesmoja šīs mīlošās mātes ticība, ka Vispārējās konferences runa varētu palīdzēt dziedināt viņas bērnu savstarpējās attiecības. Es esmu pārliecināts, ka viņa paļāvās ne tik daudz uz runātāju prasmēm, bet uz „Dieva vārda iedarbību”, kam ir „spēcīgāka ietekme uz ļaužu prātiem nekā … kaut kam citam”.1 Dārgā māsa, es lūdzu, lai Gars aizskartu tavu bērnu sirdis.

Ja attiecības pasliktinās

Saspīlētas un izjukušas attiecības ir tikpat senas kā cilvēce. Sen atpakaļ Kains bija pirmais, kurš atļāva savā sirdī ienākt sarūgtinājuma un ļaunprātības audzējam. Viņš apstrādāja savas dvēseles augsni ar skaudību un ienaidu un ļāva šīm sajūtām nobriest, līdz viņš paveica neiedomājamo — nogalināja savu brāli un tā kļuva par Sātana melu tēvu.2

Kopš šīm senajām dienām skaudības un ienaida sajūtas ir izraisījušas vienus no traģiskākajiem notikumiem vēsturē. Tās pavērsa Saulu pret Dāvidu, Jēkaba dēlus — pret viņu brāli Jāzepu, Lamanu un Lemuēlu — pret Nefiju, un Amalikiju — pret Moroniju.

Es domāju, ka katru cilvēku uz Zemes ir kaut kādā veidā ietekmējušas sāncensības, aizvainojuma un atriebības postošās sajūtas. Iespējams, ir pat brīži, kad mēs paši sevī atpazīstam šādas sajūtas. Kad mēs jūtamies sāpināti, dusmīgi vai esam skaudīgi, ir diezgan viegli tiesāt citus cilvēkus, piedēvējot viņu rīcībai ļaunus motīvus, lai attaisnotu savu aizvainojumu.

Doktrīna

Protams, mēs zinām, ka tas ir nepareizi. Doktrīna ir skaidra. Mēs visi esam atkarīgi no Glābēja; neviens nevar tikt izglābts bez Viņa. Kristus Izpirkšana ir bezgalīga un mūžīga. Piedošana par mūsu grēkiem tiek dota ar nosacījumiem. Mums ir jānožēlo grēki, un mums ir jābūt gataviem piedot citiem. Jēzus mācīja: „Jums vajag piedot cits citam; jo tas, kas nepiedod … paliek nosodīts Tā Kunga priekšā; jo viņā paliek lielāks grēks”3, un „svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību”.4

Protams, šie vārdi šķiet pilnībā pieņemami — kad tie tiek attiecināti uz kādu citu cilvēku. Mēs varam tik skaidri un viegli saskatīt kaitīgās sekas, kas rodas, ja citi tiesā un ir skaudīgi. Un mums noteikti nepatīk, ja citi cilvēki tiesā mūs.

Taču, kad runa ir par mūsu pašu aizspriedumiem un aizvainojumiem, mēs pārāk bieži attaisnojam savas dusmas, uzskatot, ka tās ir taisnīgas un ka mūsu spriedums ir pareizs un atbilstošs. Kaut arī mēs nespējam ielūkoties cita cilvēka sirdī, mēs pieņemam, ka mēs atpazīstam sliktu motīvu vai pat sliktu cilvēku, kad mēs viņu ieraugām. Savas sarūgtinājuma sajūtas mēs uzskatām par izņēmumu, jo domājam, ka mūsu gadījumā mums ir visa nepieciešamā informācija, lai kādu nicinātu.

Apustulis Pāvils savā vēstulē romiešiem teica, ka tiem, kuri spriež tiesu par citiem, nav ar ko „aizbildināties”. Viņš paskaidroja, ka brīdī, kad mēs tiesājam kādu, mēs tiesājam paši sevi, jo neviens nav bez grēka.5 Atsacīšanās piedot ir smags grēks — par to brīdināja Glābējs. Paša Jēzus mācekļi „meklēja vainas viens pret otru un nepiedeva viens otram savās sirdīs; un dēļ šī ļaunuma viņi tika mocīti un stipri pārmācīti”.6

Mūsu Glābējs ir tik skaidri izteicies par šo tematu, ka to nav iespējams pārprast. „Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem.”7

Vai es drīkstu pievienot zemteksta piezīmi? Kad Tas Kungs prasa, lai mēs piedotu visiem cilvēkiem — tas ietver piedošanu arī sev. No visiem cilvēkiem pasaulē reizēm visgrūtāk ir piedot cilvēkam, kurš lūkojas uz mums spogulī — un, iespējams, piedošana šim cilvēkam ir nepieciešama visvairāk.

Pamatprincips

Tematu par citu cilvēku tiesāšanu patiesībā varētu mācīt ar sprediķi no diviem vārdiem. Attiecībā uz ienaidu, tenkām, ignorēšanu, izsmiešanu, apvainošanos vai vēlēšanos nodarīt ļaunu, lūdzu, izmantojiet šādus vārdus:

pārtrauciet to!

Tas ir tik vienkārši. Mums vienkārši jāpārtrauc tiesāt citus un tiesājošās domas un sajūtas jāaizstāj ar mīlestību pret Dievu un Viņa bērniem. Dievs ir mūsu Tēvs. Mēs esam Viņa bērni. Mēs visi esam brāļi un māsas. Es nezinu tieši, kā skaidri noformulēt šo domu par citu cilvēku netiesāšanu — pietiekami daiļrunīgi, ietekmīgi un pārliecinoši, lai tā vienmēr paliktu atmiņā. Es varu citēt Rakstus, es varu censties izskaidrot doktrīnu, un es pat citēšu, kas bija rakstīts uz kāda bufera uzlīmes, ko nesen redzēju. Tā bija kādas mašīnas aizmugurē, kuras vadītājs izskatījās nedaudz paskarbs, taču vārdi, kas bija rakstīti uz uzlīmes, mācīja dziļu mācību. Tur bija teikts: „Netiesā mani, jo es grēkoju citādāk nekā tu.”

Mums ir jāatzīst, ka neviens no mums nav nevainojams — mēs visi esam ubagi Dieva priekšā. Vai tad mēs visi kādreiz neesam pazemīgi tuvojušies žēlastības tronim un lūguši pēc labvēlības? Vai mēs no visas savas dvēseles spēka neesam vēlējušies žēlastību — piedošanu par pieļautajām kļūdām un izdarītajiem grēkiem?

Tā kā mēs visi esam atkarīgi no Dieva žēlastības — kā mēs varam jebkādā mērā liegt citiem labvēlību, ko mēs tik izmisīgi vēlamies paši? Mani mīļotie brāļi un māsas, vai mums nevajadzētu piedot, ja mēs paši vēlamies saņemt piedošanu?

Dieva mīlestība

Vai ir grūti piedot?

Jā, protams.

Piedot sev un citiem nav viegli. Būtībā vairumam no mums tas prasa lielas izmaiņas mūsu attieksmē un domāšanas veidā — tas prasa sirds pārmaiņu. Taču ir labas ziņas. Šī „varenā pārmaiņa”8 sirdī tieši arī ir Jēzus Kristus evaņģēlija nolūks mūsu dzīvē.

Kā tā tiek panākta? Ar Dieva mīlestību.

Kad mūsu sirdis piepilda Dieva mīlestība, ar mums notiek kaut kas labs un šķīsts. Mēs „turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti; jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli”.9

Jo vairāk mēs ļaujam Dieva mīlestībai pārvaldīt savu prātu un emocijas — jo vairāk mēs ļaujam savai mīlestībai pret mūsu Debesu Tēvu pieaugt savā sirdī — jo vieglāk kļūst mīlēt citus cilvēkus ar tīro Kristus mīlestību. Ja mēs ļaujam savām sirdīm piepildīties ar Dieva mīlestību, naida un skaudības tumsa un aukstums galu galā izzudīs.

Kā vienmēr mūsu paraugs ir Kristus. Viņš mums parādīja ceļu ar Savām mācībām un dzīvi. Viņš piedeva ļaunajiem, rupjajiem un tiem, kuri mēģināja sāpināt Viņu un nodarīt Viņam ļaunu.

Jēzus teica, ka ir viegli mīlēt tos, kuri mīl mūs, jo pat ļaunie dara. Taču Jēzus Kristus mācīja augstāku likumu. Viņa vārdi atbalsojas cauri gadsimtiem, un tie ir domāti arī mums mūsdienās. Tie ir domāti visiem, kuri vēlas būt Viņa mācekļi. Tie ir domāti jums un man: „Mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs ļaunprātīgi izmanto un kas jūs vajā.”10

Ja mūsu sirdis ir piepildītas ar Dieva mīlestību, mēs kļūstam „cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; [piedodam] cits citam, kā arī Dievs Kristū [mums] ir piedevis”.11

Tīrā Kristus mīlestība var noņemt no mūsu acīm aizvainojuma un dusmu zvīņas, ļaujot mums redzēt citus tā, kā mūsu Debesu Tēvs redz mūs — kā mirstīgos ar trūkumiem un nepilnībām, kuriem piemīt tāds potenciāls un vērtība, ko mēs nespējam iedomāties. Tāpēc, ka Dievs tik ļoti mīl mūs, arī mums ir jāmīl un jāpiedod cits citam.

Mācekļa ceļš

Mani dārgie brāļi un māsas, padomājiet par šādiem jautājumiem un pārbaudiet sevi:

Vai tev ir naids pret kādu cilvēku?

Vai tu tenko, pat ja tas, ko tu saki, iespējams, ir patiesība?

Vai tu izvairies, atgrūd vai sodi citus par to, ko viņi ir izdarījuši?

Vai tu slepus apskaud kādu cilvēku?

Vai tu vēlies nodarīt kādam ļaunu?

Ja jūs apstiprinoši atbildējāt uz kādu no šiem jautājumiem, jums vajadzētu pielietot divu vārdu sprediķi, kas tika teikts iepriekš: pārtrauciet to!

Pasaulē, kas pilna ar apvainojumiem un nelabvēlību, ir viegli salasīt un mest akmeņus. Taču, pirms to darīt, atcerēsimies Tā vārdus, kurš ir mūsu Skolotājs un paraugs: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”12

Brāļi un māsas, noliksim savus akmeņus.

Būsim laipni.

Piedosim.

Runāsim miermīlīgi cits ar citu.

Ļausim, lai mūsu sirdis piepilda Dieva mīlestība.

„Darīsim labu visiem.”13

Glābējs apsolīja: „Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; … jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.”14

Vai šis apsolījums nav pietiekams, lai mēs vienmēr censtos būt laipni, piedodoši un žēlsirdīgi, nevis uzvestos slikti un būtu negatīvi?

Kā Jēzus Kristus mācekļi atbildēsim pret ļaunu ar labu.15 Necentīsimies atriebties un neļausim dusmām pārņemt mūs.

„Jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.

Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. …

Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!”16

Atcerieties, ka galu galā tie būs žēlsirdīgie, kas dabūs žēlastību.17

Kaut mēs kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, lai kur mēs atrastos, būtu pazīstami kā ļaudis, kuriem ir „mīlestība savā starpā”.18

Mīliet cits citu

Brāļi un māsas, šajā dzīvē ir pietiekami daudz sirdssāpju un bēdu, lai mēs tai vēl pievienotu savu stūrgalvību, rūgtumu un aizvainojumu.

Mēs neesam pilnīgi.

Apkārtējie cilvēki nav pilnīgi.19 Cilvēki mēdz darīt to, kas kaitina, liek vilties un sadusmo. Šajā mirstīgajā dzīvē tā vienmēr būs.

Tomēr mēs nedrīkstam paust savu aizvainojumu. Viens no dzīves mērķiem ir iemācīties, kā no tā atbrīvoties. Tas ir Tā Kunga ceļš.

Atcerieties, ka debesīs dzīvo tie, kuriem ir kopējas šādas īpašības: viņiem ir piedots, un viņi piedod.

Nolieciet savu nastu pie Tā Kunga kājām. Atbrīvojieties no tiesāšanas. Ļaujiet, lai Kristus Izpirkšana izmaina un dziedina jūsu sirdi. Mīliet cits citu. Piedodiet cits citam.

Žēlastības pilnie saņems žēlastību.

Par šo es liecinu Tā Vārdā, kurš mūs tik ļoti un tik pilnīgi mīlēja, ka atdeva Savu dzīvību par mums, Saviem draugiem, — Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.

Quellenangaben anzeigen

  1.  

    1.  Almas 31:5.

  2.  

    2. Skat. Mozus gr. 5:24, 16–32.

  3.  

    3.  Mācība un Derības 64:9.

  4.  

    4.  Mateja 5:7.

  5.  

    5. Skat. Romiešiem 2:1.

  6.  

    6.  Mācība un Derības 64:8.

  7.  

    7.  Mācība un Derības 64:10; izcēlums pievienots.

  8.  

    8.  Mosijas 5:2.

  9.  

    9.  1. Jāņa 5:3–4.

  10.  

    10.  Mateja 5:44; skat. arī 45.-47. pantu.

  11.  

    11.  Efeziešiem 4:32.

  12.  

    12.  Jāņa 8:7.

  13.  

    13.  Galatiešiem 6:10.

  14.  

    14.  Lūkas 6:38.

  15.  

    15. Skat. Mateja 5:39–41.

  16.  

    16.  Romiešiem 12:19–21.

  17.  

    17. Skat. Mateja 5:7.

  18.  

    18.  Jāņa 13:35.

  19.  

    19. Skat. Romiešiem 3:23.