Patiesas izaugsmes sasniegšana caur glābšanas darbu

Pēdējos mēnešos palielināts uzsvars tiek likts uz patiesas izaugsmes sasniegšanu Baznīcā, lai visi, kas vēlas, saņemtu un turētu glābšanas priekšrakstus un derības un piedzīvotu vareno sirds pārmaiņu, ko aprakstīja Alma (skat. Almas 5:14). Viens no jēgpilnākajiem un nozīmīgākajiem veidiem, kā panākt patiesu izaugsmi Baznīcā, ir sniegties pretī un vest atpakaļ tos, kuri ir tikuši kristīti, taču kļuvuši mazāk aktīvi, paliekot bez svētībām un glābšanas priekšrakstiem. Neatkarīgi no mūsu aicinājuma — vai tas būtu mājskolotājs vai apmeklējošā māsa, Svētdienas skolas skolotājs, bīskaps, tēvs, māte vai Augstākais pilnvarotais — visi var nozīmīgā veidā iesaistīties šajos glābšanas centienos. Galu galā visu cilvēku, tostarp mūsu ģimenes, Baznīcai nepiederošu cilvēku, mazāk aktīvo un grēcinieku vešana pie Kristus, lai saņemtu glābšanas priekšrakstus, ir mūsu visu dievišķais aicinājums.

Kādā svētdienas rītā pirms aptuveni 30 gadiem, kad es kalpoju staba prezidijā, mēs saņēmām tālruņa zvanu no viena uzticīga bīskapa. Viņš paskaidroja, ka viņa bīskapija ir tik strauji izaugusi, ka viņš vairs nespēj sniegt nozīmīgu aicinājumu visiem cienīgiem Baznīcas locekļiem. Viņš mūs lūdza, lai mēs sadalām šo bīskapiju. Gaidot apstiprinājumu, mēs kā staba prezidijs nolēmām, ka mēs apmeklēsim šo bīskapiju un aicināsim šos brīnišķīgos, cienīgos brāļus un māsas kalpot par staba misionāriem.

Trešais cilvēks, ar kuru es runāju, bija jauna studente, kura mācījās vietējā universitātē. Pēc neilgas sarunas es piedāvāju aicinājumu kalpot kā misionārei. Kādu brīdi bija klusums. Tad viņa teica: „Prezident, vai jūs nezināt, ka es neesmu aktīva Baznīcā?”

Pēc neliela klusuma brīža no savas puses es teicu: „Nē, es nezināju, ka tu neesi aktīva.”

Viņa atbildēja: „Es neesmu aktīva Baznīcā jau gadiem ilgi.” Pēc tam viņa teica: „Vai tad jūs nezināt, ka tad, kad cilvēks ir bijis neaktīvs, nav tik viegli atgriezties atpakaļ?”

Es atbildēju: „Nē. Dievkalpojums tavā bīskapijā sākas plkst. 9.00. Tiklīdz tu ienāksi lūgšanu namā, tā būsi kopā ar mums.”

Viņa atbildēja: „Nē, tas nav tik vienkārši. Cilvēks par daudz ko raizējas. Cilvēks raizējas, vai kāds viņu sveicinās, vai arī viņš sēdēs viens un neievērots sanāksmju laikā. Un cilvēks raizējas, vai viņš tiks pieņemts un kas būs viņa jaunie draugi.”

Asarām plūstot pa viņas vaigiem, viņa turpināja: „Es zinu, ka mana māte un tēvs gadiem ilgi lūdz par mani, lai es atgrieztos Baznīcā.” Tad pēc kāda klusuma brīža viņa teica: „Pēdējos trīs mēnešus es esmu lūgusi Dievu, lai rastu drosmi, spēku un veidu, lai atkal kļūtu aktīva.” Tad viņa jautāja: „Prezident, vai, jūsuprāt, šis aicinājums varētu būt atbilde uz šīm lūgšanām?”

Manās acīs sāka riesties asaras, kad atbildēju: „Es domāju, ka Tas Kungs ir atbildējis uz tavām lūgšanām.”

Viņa ne tikai pieņēma aicinājumu — viņa kļuva par lielisku misionāri. Un es esmu pārliecināts, ka viņa ļoti iepriecināja ne tikai sevi, bet arī savus vecākus un, iespējams, citus ģimenes locekļus.

No šīs un citām līdzīgām intervijām es esmu mācījies vai arī man tika atgādinātas vairākas lietas.

• Es mācījos, ka daudziem mazaktīvajiem Baznīcas locekļiem ir tuvinieki, kas ik dienu lūdz To Kungu pēc palīdzības, lai Viņš palīdzētu izglābt viņu mīļoto cilvēku.

• Es mācījos, ka mazāk aktīvam Baznīcas loceklim atgriezties nav tik viegli vai ērti, kā tikai ienākt Baznīcā. Viņiem nepieciešama palīdzība. Viņiem nepieciešams atbalsts. Viņiem nepieciešama draudzība.

• Es mācījos, ka mums ir tādi mazāk aktīvi Baznīcas locekļi, kuri cenšas un vēlas atkal kļūt aktīvi.

• Es mācījos, ka mazāk aktīvie Baznīcas locekļi pieņems aicinājumus, ja viņus palūgs.

• Es mācījos, ka mazāk aktīvais Baznīcas loceklis ir pelnījis, ka pret viņu izturas kā pret vienlīdzīgu un kā pret mīloša Dieva dēlu vai meitu.

Gadu gaitā es esmu prātojis, kā šī intervija būtu noritējusi, ja es būtu uzsācis sarunu ar viņu kā ar mazāk aktīvu Baznīcas locekli. Jūs paši par to varat spriest.

Aktivizēšana allaž ir bijusi Tā Kunga darba nozīmīga sastāvdaļa. Kaut arī aktivizēšana ir katra Baznīcas locekļa atbildība, Ārona un Melhisedeka priesterības nesējiem ir pienākums vadīt šo darbu. Galu galā tas ir priesterības kalpošanas mērķis — vest visus cilvēkus pie paaugstināšanas derībām, sniegt mieru, laimi un pašvērtību.

No Mormona Grāmatas jūs atminēsities — kad Alma, jaunākais, uzzināja, ka zoramieši bija atkrituši no Baznīcas, viņš organizēja aktivizēšanas komandu, lai izglābtu šos ļaudis. Sākot pildīt savu uzdevumu, Alma lūdzās To Kungu šādiem vārdiem:

„Ak Kungs, dāvā mums, lai mēs gūtu panākumus, vedot viņus atkal atpakaļ pie Tevis Kristū.

Lūk, ak Kungs, viņu dvēseles ir ļoti dārgas, un daudzi no tiem ir mūsu brāļi; tādēļ dod mums, ak Kungs, spēku un gudrību, lai mēs varētu vest šos mūsu brāļus atkal pie Tevis!” (Almas 31:34–35; izcēlums pievienots).

Pirms dažiem mēnešiem pēc sanāksmes ar jaunpievērstajiem un mazaktīviem Baznīcas locekļiem pie manis pienāca kāds no jauna aktivēts kungs aptuveni manā vecumā un teica: „Es esmu bijis mazāk aktīvs lielāko savas dzīves daļu. Es atkritu no Baznīcas jau agri savā dzīvē. Taču tagad es esmu atpakaļ un kopā ar savu sievu strādāju templī.”

Lai darītu viņam zināmu, ka viss ir kārtībā, mana atbilde bija aptuveni šāda: „Viss ir labs, kas labi beidzas.”

Viņš atbildēja: „Nē, viss nav labi. Es esmu atgriezies Baznīcā, taču esmu zaudējis visus savus bērnus un mazbērnus. Un tagad es esmu liecinieks savu mazmazbērnu zaudēšanai — viņi visi ir ārpus Baznīcas. Viss nav labi.”

Mūsu ģimenē ir kāds priekštecis, kurš pievienojās Baznīcai Eiropā Baznīcas agrīnajās dienās. Viens dēls kļuva neaktīvs. Māsa Edžlija un es esam centušies noskaidrot šī priekšteča neaktīvos pēcnācējus.

Mums ar sievu bija viegli secināt, ka šo sešu paaudžu laikā, atbilstoši saprātīgiem pieņēmumiem, varētu būt zaudēti līdz pat 3000 ģimenes locekļu. Tagad pievienojamas vēl divas paaudzes. Zaudējums teorētiski varētu sasniegt 20 000 līdz 30 000 mūsu Debesu Tēva bērnu.

Aktivizēšanas uzdevums balstās uz vienu no Baznīcas pamata doktrīnām.

„Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs;

jo lūk, Tas Kungs jūsu Pestītājs izcieta nāvi miesā; tādēļ Viņš izcieta visu cilvēku sāpes, lai visi cilvēki varētu nožēlot grēkus un nākt pie Viņa. …

Un, ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis, un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!” (M&D 18:10–11, 15; izcēlums pievienots).

Man ir bijusi iespēja savas dzīves laikā aktivizēt dažus mazāk aktīvus Baznīcas locekļus. Kad es palīdzu aktivizēt kādu Baznīcas locekli, es neiztēlojos vienu cilvēku — es redzu sešas, septiņas vai vairāk paaudzes — tūkstošiem cilvēku. Un tad es domāju par Rakstu pantu: „[Atvediet] kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks” (M&D 18:15).

Tas Kungs teica Saviem apustuļiem: „Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz” (Mateja 9:37). Pļāvējiem nav jābūt maz. Mums ir tūkstošiem spējīgu, cienīgu priesterības nesēju un miljoniem uzticamu Baznīcas locekļu visās pasaules daļās. Mums ir funkcionējošas bīskapiju padomes, priesterības kvorumi, Palīdzības biedrības un citas organizācijas, kurām visām ir uzdevums glābt. Dvēseļu glābšana ir darbs, ko Glābējs ir aicinājis veikt mūs visus.

Iepriekš savā runā es minēju lūgšanu, ko teica Alma, kad viņš un viņa biedri uzsāka zoramiešu glābšanu. Otrā pasaules kara laikā aptuveni 500 ASV karavīru un vietējo pilsoņu tika turēti ieslodzījumā karagūstekņu nometnē. Ciešanu un raižu dēļ par viņu drošību tika izraudzīts brīvprātīgo karaspēks no aptuveni 100 ASV karavīriem ar mērķi izglābt šos cietumniekus. Pēc tam, kad brīvprātīgie tika sapulcināti, komandējošais virsnieks viņiem deva aptuveni šādu norādījumu: „Šovakar, jūs vīri, tiecieties ar saviem reliģiskajiem vadītājiem, nometieties ceļos un zvēriet Dievam, ka tik ilgi, kamēr vien jūs dzīvojat, jūs nepieļausiet, lai kāds no šiem cilvēkiem vēl ilgāk ciestu.” (Skat. Hampton Sides, Ghost Soldiers: The Forgotten Epic Story of World War II’s Most Dramatic Mission [2001], 28–29.) Šī sekmīgā glābšana bija atbrīvošana no fiziskām un laicīgām ciešanām. Vai mums būtu jābūt mazāk drosmīgiem savos centienos glābt cilvēkus, kuri varētu ciest no garīgām un mūžīgām sekām? Vai mums būtu mazākā mērā jāapņemas pret To Kungu?

Tātad, kā Kristus patiesās Baznīcas locekļiem, mūsu apņemšanās izriet no fakta, ka Tas Kungs izcieta par katru no mums — par Baznīcai nepiederošu cilvēku, mazāk aktīvu Baznīcas locekli, pat par grēcinieku un par visiem mūsu pašu ģimenes locekļiem. Es ticu, ka mēs varam nest evaņģēlija prieku, mieru un laimi simtiem tūkstošiem, pat miljoniem cilvēku un viņu pēcnācējiem. Es ticu, ka mēs varam gūt sekmes, jo šī ir Tā Kunga Baznīca, un ar mūsu Baznīcas priesterības un piederības spēku mēs esam aicināti gūt panākumus. Es sniedzu jums šo liecību Jēzus Kristus Vārdā, āmen.