Priesterības kalpošanas nolūki

Nesen es domāju par diviem nozīmīgiem aicinājumiem, kurus es saņēmu kā priesterības nesējs Baznīcā.

Pirmais aicinājums man tika dots, kad es biju diakons. Es kopā ar savu ģimeni apmeklēju kādu Baznīcas draudzi Frankfurtē, Vācijā. Mēs tikām svētīti ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem mūsu mazajā draudzē. Viens no viņiem bija mūsu draudzes prezidents, brālis Landšulcs. Es viņu ļoti apbrīnoju, lai arī viņš vienmēr izskatījās nopietns, ļoti oficiāls un lielākoties bija ģērbies tumšā uzvalkā. Es atceros, kā, būdams jauneklis, jokoju ar saviem draugiem par to, cik vecmodīgs izskatījās mūsu draudzes prezidents.

Kas es par to domāju, man nāk smiekli, jo visdrīzāk šodienas Baznīcas jaunieši uztver mani ļoti līdzīgā veidā.

Kādu svētdienu prezidents Landšulcs man jautāja, vai viņš varētu ar mani parunāt.

Prezidents Landšulcs ieaicināja mani mazā klasē — mūsu lūgšanu namā nebija draudzes prezidenta kabineta —, un tur viņš aicināja mani kalpot par diakonu kvoruma prezidentu.

„Šis ir svarīgs aicinājums,” viņš teica, un tad viņš veltīja laiku, lai pastāstītu par iemesliem, kāpēc tas ir svarīgi. Viņš paskaidroja, ko viņš un Tas Kungs sagaida no manis un kā viņi var man palīdzēt.

Es neatceros visu, ko viņš teica, bet es labi atceros, kā es jutos. Svēts, dievišķs Gars piepildīja manu sirdi, kad viņš runāja. Es varēju just, ka tā ir Glābēja Baznīca. Un es jutu, ka aicinājums, ko viņš man deva, ir Svētā Gara iedvesmots. Es atceros, kā, izejot no tās mazās klases, jutos nedaudz lielāks nekā pirms tam.

Ir pagājis gandrīz 60 gadu kopš tās dienas, un es vēl joprojām atceros tās uzticēšanās un mīlestības sajūtas.

Kad es domāju par šo pieredzi, es centos atcerēties, cik daudz diakonu bija mūsu draudzē tajā laikā. Ja pareizi atceros, tad mūsu draudzē bija divi diakoni. Taču, iespējams, es krietni pārspīlēju.

Taču tas patiešām nebija svarīgi, vai draudzē bija viens diakons vai ducis. Es jutos pagodināts, un es gribēju kalpot no visa sava spēka un negribēju pievilt ne savu draudzes prezidentu, ne To Kungu.

Tagad es saprotu, ka draudzes prezidentam varēja nebūt nekādu īpašu apsvērumu, kad viņš lūdza mani kalpot šajā aicinājumā. Viņš varēja man to vienkārši pateikt gaitenī vai mūsu priesterības stundas laikā paziņot, ka es esmu jaunais diakonu kvoruma prezidents.

Tā vietā viņš pavadīja laiku kopā ar mani un palīdzēja man saprast ne tikai to, kas ir mans aicinājums un jaunais pienākums, bet daudz svarīgāk — kāds ir mana aicinājuma nolūks.

Tas bija kaut kas, ko es nekad neaizmirsīšu.

Šī stāsta mācība nav tikai par to, kā aicināt cilvēkus Baznīcā (lai arī tas bija brīnišķīgs piemērs man, kā to darīt pareizi). Šī ir mācība par priesterības vadības motivēšanas spēku, kas pamodina garu un iedvesmo uz darbiem.

Mums pastāvīgi ir jāatgādina par mūžīgajiem iemesliem, kas stāv aiz tām lietām, kuras mums ir pavēlēts ievērot. Evaņģēlija pamatprincipiem jābūt daļai no mūsu dzīves, pat ja tas nozīmē, ka šie pamatprincipi ir jāapgūst atkal un atkal. Tas nenozīmē, ka šim procesam ir jābūt vienmuļam vai garlaicīgam. Drīzāk gan tad, kad mēs mācām šos pamatprincipus savās mājās vai baznīcā, ļaujiet entuziasma liesmai un liecības ugunij ienest gaismu, siltumu un prieku to cilvēku sirdīs, kurus mēs mācām.

No jaunākā ordinētā diakona līdz visvecākajam augstajam priesterim, mums visiem ir saraksti ar darbiem, kurus mēs varētu veikt un kurus mums vajadzētu paveikt savos priesterības pienākumos. Tas, kas mums ir jāpaveic, ir svarīgi un mums tam ir jāpievērš uzmanība, taču izpratne par priesterības kalpošanas nolūkiem atklāj mums priesterības entuziasmu, aizrautību un spēku.

Saraksts ar priesterības kalpošanas pienākumiem māca, ko darīt. Izpratne par nolūku iedvesmo dvēseli.

Ko informē, savukārt kāpēc pārveido.

Vēl viens aicinājums, par kuru es domāju, man tika dots vairākus gadus vēlāk, kad man jau bija sava ģimene. Mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Frankfurti, Vācijā, un es tikko biju saņēmis paaugstinājumu darbā, kas prasīja daudz mana laika un uzmanības. Šajā aizņemtajā dzīves laikā elders Džozefs B. Virtlins aicināja mani kalpot par staba prezidentu.

Sarunas laikā man prātā šaudījās daudzas domas, un viena, kas man nelika mieru, bija tā, ka man varētu nepietikt laika, ko šis aicinājums prasīs. Lai arī es jutos pazemīgs un pagodināts par aicinājumu, uz kādu brīdi es šaubījos, vai es to varu pieņemt. Bet tā bija tikai mirkļa iedoma, jo es zināju, ka Elders Virtlins bija Dieva aicināts un ka viņš veica Dieva darbu. Ko gan es varēju darīt, kā vien pieņemt šo aicinājumu?

Ir reizes, kad mums ir jāsper solis tumsā ar ticību, esot pārliecinātiem, ka tad, kad spersim soli, Dievs zem mūsu kājām noliks stingru pamata. Un tā es pieņēmu šo aicinājumu ar prieku, zinot, ka Dievs gādās.

Sākot pildīt šo aicinājumu, mums kā stabam tika izrādīta privilēģija — mūs apmācīja daži no dižākajiem Baznīcas skolotājiem un vadītājiem, tādi vīri kā elders Rasels M. Nelsons un prezidents Tomass S. Monsons, kad viņi ieradās mūsu reģionā. Viņu sniegtā apmācība bija kā rasa no debesīm un kā iedvesma mums. Man vēl joprojām ir saglabājušies pieraksti, kurus es veicu šo apmācību laikā. Šie brāļi deva mums vīziju par to, ko nozīmē celt Dieva valstību, veidojot personīgās liecības un stiprinot ģimenes. Viņi palīdzēja mums saskatīt to, kā pielietot evaņģēlija patiesības un principus mūsu konkrētajos apstākļos un konkrētajā laikā. Citiem vārdiem sakot, iedvesmoti vadītāji palīdzēja mums saskatīt evaņģēlija nolūkus, un tad mums bija jāatrotī savas piedurknes un jāķeras pie darba.

Nepagāja ilgs laiks, kad mēs aptvērām, ka bija daudz lietu, ko staba prezidijs varētu darīt — tik daudz, ka faktiski, ja mēs nenoteiktu iedvesmotas prioritātes, mēs varētu nepaveikt svarīgākās lietas. Parādījās līdzvērtīgas prioritātes, kas novirzīja mūsu uzmanību no vīzijas, ko mums parādīja Brāļi. Bija daudz „labu” lietu, kuras darīt, bet ne visām bija vienāda nozīme.

Mēs apguvām svarīgu mācību — tas, ka kaut kas ir labs, ne vienmēr ir pietiekams iemesls, lai tam veltītu savu laiku un resursus. Mūsu darbībām, iniciatīvām un plāniem vajadzētu tikt iedvesmotiem un balstītiem mūsu priesterības kalpošanas nolūkos, nevis kādā acumirklīgā tendencē vai šā brīža interesēs. Pretējā gadījumā tie var novērst mūsu pūles, mazināt mūsu enerģiju un novirzīt mūsu uzmanību uz mūsu pašu hobijiem, garīgajiem vai laicīgajiem, taču kuri nav māceklības būtība.

Brāļi, mēs visi zinām, ka ir nepieciešama pašdisciplīna, lai pastāvīgi koncentrētos uz tām lietām, kurām piemīt dižākais spēks, lai palielinātu mūsu mīlestību pret Dievu un līdzcilvēkiem, stiprinātu laulības un ģimenes un celtu Dieva valstību uz Zemes. Tāpat kā augļu kokam ar daudzajiem zariem un lapām laiku pa laikam ir nepieciešams apgriezt zarus, tāpat arī mums regulāri ir jāatbrīvojas no traucēkļiem savā dzīvē, lai nodrošinātu, ka mēs izmantojam savu enerģiju un laiku, lai sasniegtu mūsu patieso mērķi — „nest labus augļus”!¹

Kā lai mēs zinām, ko izvēlēties? Mums katram ir pienākums pašiem to noteikt. Mums ir pavēlēts uzcītīgi studēt Rakstus, paklausīt praviešu teiktajam un nopietni, uzticīgi lūgt Dievu ticībā.

Brāļi, Dievs ir uzticīgs. Caur Svēto Garu Viņš uzrunās mūsu prātus un mūsu sirdis attiecībā uz ceļu, kas mums ir jāizvēlas katrā mūsu dzīves jomā.

Ja mūsu sirdis ir šķīstas — ja mēs nemeklējam slavu sev, bet Visuvarenajam Dievam, ja mēs cenšamies pildīt Viņa gribu, ja mēs vēlamies svētīt mūsu ģimenes locekļu un līdzcilvēku dzīvi — mēs nebūsim atstāti vieni. Kā Prezidents Monsons mums bieži ir atgādinājis: „Kad mēs darbojamies Tā Kunga uzdevumā, mums ir tiesības uz Tā Kunga palīdzību”.²

Jūsu Debesu Tēvs ies „jūsu vaiga priekšā. [Viņš] būs pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un [Viņa] Gars būs jūsu sirdīs, un [Viņa] eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu”.³

Mani dārgie brāļi, dievišķās svētības par priesterības kalpošanu aktivizē mūsu čaklās pūles, mūsu gatavība ziedot un mūsu vēlēšanās darīt to, kas ir pareizi. Būsim tie, kas rīkojas paši un nevis, ar kuriem rīkojas. Sludināšana ir laba, bet sprediķi, kas neved pie rīcības, ir kā uguns, kas nedod siltumu, vai ūdens, kas neremdina slāpes.

Evaņģēlija pielietošana dzīvē ir tas, kas liek pieaugt evaņģēlija šķīstošajai ugunij un iededz priesterības spēku mūsu dvēselēs.

Tomass Edisons, cilvēks, kas izgudroja elektrisko kvēlspuldzi, teica, ka „idejas vērtība slēpjas tās izmantošanā”.⁴ Līdzīgā veidā evaņģēlija mācības kļūst vērtīgākas, kad tās tiek liktas lietā.

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka priesterības mācības paliek mūsu sirdī — snaudošas un nepielietotas. Ja ir nepieciešams glābt kādu laulību vai ģimeni — iespējams, ka mūsu pašu — nesēdēsim un negaidīsim. Tā vietā pateiksimies Dievam par pestīšanas ieceri, kas sevī ietver ticību, grēku nožēlošanu, piedošanu un jaunas iespējas. Priesterības mācības pielietošana sagatavos mūs kā vīrus, tēvus un dēlus, kuri izprot priesterības nolūkus un tās spēku atjaunot un pasargāt mūžīgo ģimeņu skaistumu un svētumu.

Vispārējā konference vienmēr ir labs laiks, lai gan klausītos, gan rīkotos. Tādēļ būsim „vārda darītāji un ne tikai klausītāji”.⁵ Brāļi, es aicinu jūs apdomāt vārdus, kurus teikuši Dieva kalpi šajā nedēļas nogalē. Pēc tam metieties ceļos un lūdziet Dievu, mūsu Debesu Tēvu, lai Viņš apgaismotu jūsu prātu un aizskartu jūsu sirdi. Lūdziet Dievam vadību savā ikdienas dzīvē, savos Baznīcas pienākumos un savos pašreizējos personīgajos izaicinājumos. Rīkojieties pēc Gara pamudinājumiem — nevilcinieties. Ja jūs to visu darīsiet, es apsolu, ka Tas Kungs neatstās jūs vienus.

Mēs zinām, ka, neskatoties uz mūsu labākajiem nodomiem, lietas ne vienmēr notiek atbilstoši mūsu plānam. Mēs pieļaujam kļūdas dzīvē un savā priesterības kalpošanā. Laiku pa laikam mēs paklūpam un ciešam neveiksmi.

Kad Tas Kungs dod mums padomu „turpināt pacietībā, līdz [mēs] tapsim pilnīgi”⁶, Viņš atzīst, ka tas prasa laiku un neatlaidību. Ja mēs sapratīsim evaņģēlija un priesterības nolūkus, tas mums palīdzēs izprast it visa dievišķo mērķi. Mēs gūsim motivāciju un spēku rīkoties pareizi pat tad, kad tas būtu grūti. Koncentrēšanās uz dzīvi pēc evaņģēlija pamatprincipiem svētīs mūs ar skaidrību, gudrību un vadību.

„Vai mēs neturpināsim šo diženo lietu?”⁷ Jā, brāļi, mēs to turpināsim!

Svētā Gara vadīti, mēs mācīsimies no savām kļūdām. Ja mēs paklupsim, mēs piecelsimies. Ja mēs jutīsimies nedroši, mēs turpināsim iet. Mēs nekad nesvārstīsimies, mēs nekad nepadosimies.

Kā mūžīgās Dieva priesterības varena brālība, mēs stāvēsim kopā plecu pie pleca, koncentrējušies uz atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija principiem un pateicīgi kalpodami mūsu Dievam un līdzcilvēkiem ar aizrautību un mīlestību.

Mani dārgie brāļi, es liecinu jums šajā dienā, ka Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, dzīvo. Viņi ir īsti! Viņi pastāv!

Jūs neesat vieni. Jūsu Debesu Tēvs rūpējas par jums un vēlas svētīt un atbalstīt jūs taisnīgumā.

Esiet droši, ka Dievs runā ar cilvēci mūsdienās. Viņš runās ar jums!

Pravietis Džozefs Smits redzēja to, ko viņš teica, ka ir redzējis. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir atjaunota uz zemes ar Visuvarenā Dieva spēku un pilnvarām.

Mana lūgšana ir, lai mēs kā Viņa priesterības nesēji vienmēr darbotos saskaņā ar priesterības kalpošanas nolūkiem un pielietotu atjaunotā evaņģēlija principus, lai pārveidotu savu dzīvi un to cilvēku dzīvi, kuriem mēs kalpojam.

Ja mēs tā darīsim, Izpirkšanas bezgalīgais spēks šķīstīs, attīrīs un padarīs bagātāku mūsu garu un raksturu, līdz mēs kļūsim par vīriem, par kādiem mums ir paredzēts kļūt. Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.