Vai tas bija tā vērts?

no Septiņdesmitajiem


Elders Deivids F. Evanss
Brīva un dabiska dalīšanās evaņģēlijā ar tiem, kuri mums rūp un kurus mīlam, būs mūsu dzīves darbs un prieks.

Šajā konferencē un citās nesenās sanāksmēs1 daudzi no mums ir sev vaicājuši: „Ko es varu darīt, lai palīdzētu nostiprināt Tā Kunga Baznīcu un redzētu patiesu tās izaugsmi savā dzīvesvietā?”

Šajos un visos pārējos nozīmīgos centienos mūsu vissvarīgākais darbs vienmēr būs tas, ko mēs veicam savās mājās un ģimenē.2 Tieši ģimenēs tiek stiprināta Baznīca un notiek patiesa izaugsme.3 Mums ir jāmāca saviem bērniem evaņģēlija principi un doktrīnas. Mums ir jāpalīdz viņiem iegūt ticību Jēzum Kristum un jāsagatavo viņi kristībām, kad viņi ir astoņus gadus veci.4 Mums pašiem ir jābūt uzticīgiem, lai viņi varētu redzēt mūsu mīlestību pret To Kungu un Viņa Baznīcu. Mūsu priekšzīme palīdz mūsu bērniem sajust prieku baušļu turēšanā, pateicību kalpošanā citiem un būt laimīgiem ģimenē. Savās mājās mums vajadzētu rīkoties pēc Nefija dotā parauga, kad viņš teica:

„Mēs esam cītīgi … lai pārliecinātu savus bērnus … noticēt Kristum un tapt samierinātiem ar Dievu.

… Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu.”5

Mēs cītīgi darbojamies, lai sniegtu šīs svētības saviem bērniem, apmeklējot baznīcu kopā ar viņiem, noturot ģimenes mājvakaru un kopā lasot Svētos Rakstus. Mēs ik dienu lūdzam kopā ar savu ģimeni, pildām aicinājumus, apmeklējam slimos un vientuļos un darām citas lietas, kas mūsu bērniem dara zināmu, ka mēs mīlam viņus un ka mēs mīlam mūsu Debesu Tēvu, Viņa Dēlu un Viņu Baznīcu.

Mēs runājam un pravietojam par Kristu, kad mācām ģimenes mājvakara stundu vai kad sēžam ar bērnu un paužam savu mīlestību pret viņu un savu liecību par atjaunoto evaņģēliju.

Mēs varam rakstīt par Kristu vēstulēs tiem, kas devušies prom. Misionāri, kuri kalpo, dēli vai meitas — militārajā dienestā, un tie, kurus mēs mīlam, — visi tiek svētīti ar mūsu rakstītajām vēstulēm. Vēstules no mājām nav tikai īsi e-pasti. Īstas vēstules ir kaut kas taustāms, ko var turēt rokās, par ko var domāt un ko var glabāt.

Mēs palīdzam saviem bērniem paļauties uz Glābēja veikto Izpirkšanu un iepazīt mīloša Debesu Tēva piedošanu, kad paši kā vecāki izrādām mīlestību un sniedzam piedošanu. Mūsu mīlestība un piedošana ne tikai tuvina mūsu bērnus mums, bet arī stiprina viņu ticību, pateicoties zināšanām, ka viņu Debesu Tēvs mīl viņus un ka Viņš piedos viņiem, ja viņi tieksies nožēlot grēkus un rīkoties labāk, un būt labāki. Viņi paļaujas uz šo patiesību, jo viņi to ir pieredzējuši savu zemes vecāku dzīvē.

Papildus darbam, ko veicam savā ģimenē, Nefijs mācīja, ka „mēs esam cītīgi … lai pārliecinātu … savus brāļus noticēt Kristum un tapt samierinātiem ar Dievu”.6 Katram no mums kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklim ir dota svētība un atbildība dalīties evaņģēlijā. Daži no tiem, kam dzīvē ir nepieciešams evaņģēlijs, vēl nav Baznīcas locekļi. Daži reiz bija mūsu vidū, taču viņiem ir nepieciešams atkal izjust to prieku, ko viņi izjuta, kad pieņēma evaņģēliju kādā agrākā savas dzīves posmā. Tas Kungs mīl gan to cilvēku, kuram nekad nav bijis evaņģēlija, gan to, kurš atgriežas pie Viņa.7 Viņam un mums tas nav svarīgi. Tas viss ir viens darbs. Tā ir dvēseļu vērtība, lai kādā stāvoklī tās būtu, kas ir liela un nozīmīga mūsu Debesu Tēvam, Viņa Dēlam un mums.8 Mūsu Debesu Tēva un Viņa Dēla darbs ir „īstenot … nemirstību un mūžīgo dzīvi”9 visiem Viņa bērniem neatkarīgi no viņu pašreizējiem apstākļiem. Mums ir dota svētība — palīdzēt šajā diženajā darbā.

Prezidents Tomass S. Monsons paskaidroja, kā mēs varam palīdzēt. Viņš teica: „Mūsu misionāru pieredzēm ir jābūt pašreizējām. Nepietiek tikai atzvelties krēslā un domāt par bijušajām pieredzēm. Lai sajustu piepildījumu, jums ir jāturpina brīvi un dabiski dalīties evaņģēlijā.”10

Brīva un dabiska dalīšanās evaņģēlijā ar tiem, kuri mums rūp un kurus mīlam, būs mūsu dzīves darbs un prieks. Ļaujiet man dalīties divās šādās pieredzēs.

Deivs Orčards uzauga Soltleiksitijā, kur vairums viņa draugu bija Baznīcas locekļi. Viņi atstāja lielu ietekmi uz viņu. Turklāt Baznīcas vadītāji viņa apkaimē regulāri aicināja viņu uz pasākumiem. Tāpat rīkojās viņa draugi. Kaut arī tajā laikā viņš nepievienojās Baznīcai, jaunības gados viņš tika svētīts ar labu PDS draugu ietekmi un Baznīcas rīkotiem pasākumiem. Kad viņš iestājās koledžā, viņš mainīja dzīvesvietu, un vairums viņa draugu bija devušies misijās. Viņa dzīvē pietrūka viņu ietekmes.

Viens no Deiva skolas draugiem vēl bija mājās. Šis draugs katru nedēļu satikās ar savu bīskapu, pūloties sakārtot savu dzīvi, lai varētu kalpot kā misionārs. Viņš un Deivs kļuva par istabas biedriem, un tas bija gluži dabiski un normāli, ka viņi runāja par to, kāpēc viņš nekalpoja par misionāru un kāpēc viņš tik bieži tikās ar bīskapu. Draugs pauda pateicību un cieņu pret bīskapu un par iespēju nožēlot grēkus un kalpot. Pēc tam viņš pavaicāja Deivam, vai viņš vēlētos atnākt uz nākamo interviju. Kas par uzaicinājumu! Taču, ņemot vērā viņu draudzību un apstākļus, tas bija gan dabiski, gan normāli.

Deivs piekrita un drīz pats tikās ar bīskapu. Tas pamudināja Deivu pieņemt lēmumu tikties ar misionāriem. Viņš saņēma liecību, ka evaņģēlijs ir patiess, un tika noteikts kristību datums. Deivu kristīja viņa bīskaps, un gadu vēlāk Deivs Orčards un Ketrīna Evansa tika salaulāti templī. Viņiem ir pieci brīnišķīgi bērni. Katrīna ir mana jaunākā māsa. Es mūžam būšu pateicīgs šim labajam draugam, kurš kopā ar savu labo bīskapu ieveda Deivu Baznīcā.

Kad Deivs stāstīja savu pievēršanās stāstu un sniedza savu liecību par šiem notikumiem, viņš uzdeva jautājumu: „Vai tas bija tā vērts? Vai visi draugu un jauniešu vadītāju, un mana bīskapa pūliņi gadu gaitā bija tā vērti, lai tiktu nokristīts tikai viens zēns?” Norādot uz Ketrīnu un saviem pieciem bērniem, viņš teica: „Nu, vismaz attiecībā uz manu sievu un mūsu pieciem bērniem atbilde ir apstiprinoša.”

Kad vien notiek dalīšanās evaņģēlijā, tas nekad nav „tikai viens zēns”. Kad vien kāds pievēršas ticībai vai atgriežas pie Tā Kunga, izglābta tiek ģimene. Kad Deiva un Ketrīnas bērni pieauga, viņi visi pieņēma evaņģēliju. Viena meita un divi dēli ir kalpojuši par misionāriem, un viens nesen kā saņēma savu aicinājumu kalpot vācu valodā Alpu kalnu misijā. Divi vecākie bērni ir apprecējušies templī, un jaunākais pašlaik mācās vidusskolā, būdams visādā ziņā uzticīgs. Vai tas bija tā vērts? Jā, tas bija tā vērts.

Māsa Ailīna Vaita apmeklēja to pašu staba konferenci, kurā Deivs Orčards stāstīja par savu pievēršanās pieredzi. Visu konferenci viņa nemitīgi domāja par savu pašas ģimeni un sevišķi par savu māsu Mišelu, kura jau ilgu laiku neapmeklēja Baznīcu. Mišela bija šķīrusies un centās audzināt četrus bērnus. Ailīna sajuta iedvesmu aizsūtīt viņai eldera M. Rasela Balarda grāmatu Our Search for Happiness (Mūsu laimes meklējumi) kopā ar savu liecību, un to viņa arī izdarīja. Nākamajā nedēļā kāda draudzene pateica Ailīnai, ka arī viņa bija sajutusi, ka viņai vajadzētu sazināties ar Mišelu. Arī šī draudzene uzrakstīja Mišelai zīmīti, daloties savā liecībā un paužot savu mīlestību. Vai tas nav interesanti, ka Gars bieži vien darbojas ar vairākiem cilvēkiem, lai palīdzētu kādam, kurš nonācis grūtībās?

Pagāja kāds laiks. Mišela piezvanīja Ailīnai un pateicās par grāmatu. Viņa teica, ka bija sākusi sajust garīgu tukšumu savā dzīvē. Ailīna pateica viņai, ka zināja, ka viņas meklētais miers ir rodams evaņģēlijā. Viņa pateica, ka mīl viņu un vēlas, lai viņa būtu laimīga. Mišela sāka veikt izmaiņas savā dzīvē. Drīz vien viņa satika brīnišķīgu vīrieti, kurš bija aktīvs Baznīcā. Viņi apprecējās un gadu vēlāk tika saistīti Ogdenas Templī. Nesen tika nokristīts viņas 24 gadus vecais dēls.

Citus Mišelas ģimenes locekļus un visus citus, kuri vēl nezina, ka šī Baznīca ir patiesa, es aicinu lūgt Dievu, lai to noskaidrotu. Ļaujiet, lai jums palīdz jūsu ģimenes locekļi, draugi un misionāri. Kad uzzināsiet, ka tā ir patiesa, jo tā ir patiesa, pievienojieties mums, pieņemot tādu pat lēmumu savā dzīvē.

Šī stāsta beigas vēl nav sarakstītas, taču šī brīnišķīgā sieviete un viņas ģimene ir saņēmusi svētības, pateicoties cilvēkiem, kuri mīlēja viņu un rīkojās pēc Gara pamudinājuma, un dabiskā un normālā veidā dalījās savā liecībā, un aicināja viņu atgriezties.

Es esmu daudz domājis par šīm divām pieredzēm. Viens jauns vīrietis, kurš centās savest kārtībā pats savu dzīvi, palīdzēja kādam citam jaunam vīrietim, kurš meklēja patiesību. Viena sieviete dalījās savā liecībā un savā ticībā ar savu māsu, kura nebija apmeklējusi Baznīcu 20 gadus. Ja mēs lūgsim Debesu Tēvu un vaicāsim, kam mēs varam palīdzēt, un apsolīsim rīkoties pēc Viņa dotajiem pamudinājumiem, kas mums atklāj, kā varam palīdzēt, Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām, un mēs kļūsim par darbarīkiem Viņa rokās, lai paveiktu Viņa darbu. Rīcība mīlestībā pēc Gara dotiem pamudinājumiem kļūst par katalizatoru.11

Kad jūs klausījāties šīs pieredzes par dabisku un normālu dalīšanos evaņģēlijā ar tiem, kuri jums rūp, daudziem no jums ir bijusi tāda pat pieredze, kāda bija Ailīnai Vaitai. Jūs esat domājuši par kādu cilvēku, kuram jums būtu jāpasniedz roka un vai nu jāaicina atgriezties atpakaļ, vai jādalās ar viņu savās sajūtās par Jēzus Kristus evaņģēliju. Pēc šāda pamudinājuma saņemšanas, es aicinu rīkoties bez kavēšanās. Parunājiet ar savu draugu vai ģimenes locekli. Dariet to nepiespiesti un normāli. Dariet viņiem zināmu, ka jūs mīlat viņus un To Kungu. Misionāri var palīdzēt. Mans padoms ir tāds pats, ko Prezidents Monsons ir tik daudzas reizes sniedzis no šīs kanceles: „Nekad neatlieciet pamudinājumu.”12 Rīkojoties pēc pamudinājuma saņemšanas un, darot to ar mīlestību, vērojiet, kā mūsu Debesu Tēvs izmanto jūsu labprātību rīkoties, lai īstenotu brīnumu jūsu dzīvē un tā cilvēka dzīvē, kas jums rūp.”13

Mani dārgie brāļi un māsas, mēs varam uzcelt Viņa Baznīcu un pieredzēt patiesu izaugsmi, ja darbojamies, lai sniegtu evaņģēlija svētības savai ģimenei un tiem, kurus mīlam. Šis ir mūsu Debesu Tēva un Viņa Dēla darbs. Es zinu, ka Viņi dzīvo un atbild uz lūgšanām. Kad mēs rīkosimies pēc saņemtajiem pamudinājumiem, ticot, ka Viņi spēj veikt brīnumus, brīnumi notiks, un cilvēku dzīves mainīsies. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Skat. Vispasaules vadītāju apmācības sanāksme, 2012. g. 11. febr., LDS.org.

  2.  

    2. Skat. The Teachings of Presidents of The Church: Harold B. Lee (2000), 134. lpp.

  3.  

    3. Skat. Boids K. Pekers, „Priesterības spēks mājās”, Vispasaules vadītāju apmācības sanāksme, 2012. g. 11. febr., LDS.org.

  4.  

    4. Skat. Mācība un Derības 68:25–28.

  5.  

    5.  2. Nefija 25:23, 26.

  6.  

    6.  2. Nefija 25:23.

  7.  

    7. Skat. Lūkas 15:4–7.

  8.  

    8. Skat. Mācība un Derības 18:10.

  9.  

    9.  Mozus 1:39.

  10.  

    10. „Status Report on Missionary Work: A Conversation with Elder Thomas S. Monson, Chairman of the Missionary Committee of the Council of the Twelve”, Ensign, 1977. g. okt., 14. lpp.

  11.  

    11. Skat. Tomass S. Monsons, „Anxiously Engaged”, Liahona un Ensign, 2004. g. nov., 56.–59. lpp.; „To the Rescue”, Liahona, 2001. g. jūl., 57.–60. lpp.; Ensign, 2001. g. maijs, 48.–50. lpp.; „The Doorway of Love”, Liahona un Ensign, 1996. g. okt., 2.–7. lpp.

  12.  

    12. Skat. Anna M. Diba, „My Father Is a Prophet” (Brigama Janga universitātes Aidaho štatā garīgais vakars, 2008. g. 19. febr.), byui.edu/devotionalsandspeeches; „Stand in Your Appointed Place”, Liahona un Ensign, 2003. g. maijs, 54.–57. lpp.; „Peace, Be Still”, Liahona un Ensign, 2002. g. nov., 53.–56. lpp.; „Priesthood Power”, Liahona, 2000. g. janv., 58.–61. lpp., Ensign, 1999. g. nov., 49.–51. lpp.; „The Spirit Giveth Life”, Ensign, 1985. g. maijs, 68.–70. lpp.

  13.  

    13. Papildus prezidentam Tomasam S. Monsonam, arī citi pravieši ir mācījuši šo pašu principu. Piemēram, prezidents Spensers V. Kimbals mācīja par to, cik nozīmīgi ir rīkoties pēc Gara dotajiem pamudinājumiem, kad teica: „Dievs patiešām ievēro mūs, un Viņš ir nomodā par mums. Taču mūsu vajadzības Viņš parasti apmierina ar kāda cita cilvēka palīdzību. Tādēļ ir tik ļoti svarīgi, lai mēs kalpotu cits citam Valstībā.” (Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball [2006], 82).