Neizsakāmā dāvana no Dieva

Elders Kregs K. Kristensens

no Septiņdesmito prezidija


Kregs K. Kristensens
Svētais Gars darbojas pilnīgā vienotībā ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, izpildot daudzus svarīgus uzdevumus un specifiskus pienākumus.

1994. gadā prezidents Hovards V. Hanters aicināja visus Baznīcas locekļus „izvirzīt templi … par diženu mūsu piederības simbolu Baznīcai”.1 Vēlāk, tajā pašā gadā, tika pabeigta Bauntifulas Jūtas Tempļa celtniecība. Tāpat kā daudzi, mēs ļoti vēlējāmies aizvest savu jauno ģimeni uz atvērto durvju dienām templī pirms tā iesvētīšanas. Mēs cītīgi strādājām, lai sagatavotu bērnus ieiet templī, dedzīgi lūdzot par to, lai viņi varētu iegūt garīgu pieredzi un templis kļūtu par nozīmīgu viņu dzīves daļu.

Mums godbijīgi staigājot pa templi, es sāku apbrīnot lielisko arhitektūru, elegantās konstrukcijas, caur augstajiem logiem plūstošo gaismu un daudzos iedvesmojošos gleznojumus. Katra šīs ēkas daļa bija patiesi izsmalcināta.

Ieejot celestiālajā istabā, es pēkšņi pamanīju, ka mūsu jaunākais dēls, sešgadīgais Bens, turējās pie manas kājas. Viņš izskatījās satraukts — varbūt pat nedaudz nemierīgs.

„Kas noticis, dēls?” es pačukstēju.

„Tēt,” viņš atbildēja, „kas šeit notiek? Es nekad vēl neesmu šādi juties.”

Saprotot, ka šī droši vien bija pirmā reize, kad mūsu dēls tik spēcīgi sajuta Svēto Garu, es nometos uz ceļiem viņam blakus uz grīdas. Kamēr citi apmeklētāji mums gāja apkārt, Bens un es pavadījām vairākas minūtes, sānu pie sāna, kopā mācoties par Svēto Garu. Es biju pārsteigts, cik viegli mums bija runāt par viņa svētajām sajūtām. Runājot kļuva skaidrs, ka Benam visiedvesmojošākais nebija tas, ko viņš redzēja, bet tas, ko viņš sajuta — nevis fiziskais skaistums, kas bija mums apkārt, bet Dieva Gara klusā, mierīgā balss viņa sirdī. Es padalījos ar viņu, ko biju mācījies no savām pieredzēm, jo viņa bērnišķīgais brīnums atmodināja manī dziļas pateicības sajūtas par šo neizsakāmo dāvanu no Dieva — Svētā Gara dāvanu.2

Kas ir Svētais Gars?

Svētais Gars ir Dievības trešais loceklis, un, tāpat kā Dievs Tēvs un Jēzus Kristus, Viņš zina mūsu sirds domas un vēlmes.3 Svētais Gars mūs mīl un vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Tā kā Viņš zina, ar kādām grūtībām mēs saskarsimies, Viņš mūs var vadīt un rādīt visu, kas mums jādara, lai mēs atgrieztos un atkal dzīvotu ar mūsu Debesu Tēvu.4

Atšķirībā no Debesu Tēva un Jēzus Kristus, kuriem ir pilnīgi ķermeņi no miesas un kauliem, Svētais Gars ir gars, kas sazinās ar mūsu gariem caur sajūtām un iespaidiem.5 Tāpēc ka Viņš ir gars, Viņam ir unikāls pienākums, būt par starpnieku, caur kuru tiek saņemtas personīgās atklāsmes. Svētajos Rakstos Svētais Gars bieži tiek saukts par Tā Kunga Garu, Svēto apsolījuma Garu vai vienkārši — Garu.6

Kāda ir Svētā Gara misija?

Svētais Gars darbojas pilnīgā vienotībā ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, izpildot daudzus svarīgus uzdevumus un specifiskus pienākumus. Svētā Gara galvenais uzdevums ir liecināt par Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu,7 un mācīt patiesību par visu.8 Skaidra liecība no Svētā Gara sniedz daudz lielāku pārliecību, nekā liecība no jebkura cita avota. Prezidents Džozefs Fīldings Smits mācīja, ka „Dieva Garam runājot ar cilvēka garu, ir spēks paziņot patiesību daudz efektīvāk un skaidrāk, nekā, ja patiesība tiktu paziņota, pat tiekoties ar debesu būtnēm”.9

Svētais Gars ir pazīstams arī kā Mierinātājs.10 Grūtību vai izmisuma brīžos, vai kad mums vienkārši ir nepieciešams zināt, ka Dievs ir blakus, Svētais Gars var uzmundrināt mūsu garus, sniegt cerību un mācīt „valstības miermīlīgās lietas”,11 palīdzot mums sajust „Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu”.12

Pirms vairākiem gadiem, kad mūsu kuplā ģimene sanāca kopā uz svētku vakariņām, mans tēvs sāka spēlēties ar saviem daudzajiem mazbērniem. Pēkšņi un bez brīdinājuma viņš sabruka un ātri nomira. Negaidītais notikums varēja būt graujošs, it īpaši viņa mazbērniem, raisot jautājumus, uz kuriem ir grūti atbildēt. Tomēr pēc tam, kad mēs bijām sapulcējuši ap mums savus bērnus, lūdzot Dievu un lasot par to, ko Mormona Grāmatas pravieši saka par dzīves mērķi, Svētais Gars mierināja katru no mums personīgi. Mūsu meklētās atbildes tapa skaidras mūsu sirdīs veidos, ko ir grūti aprakstīt ar vārdiem. Mēs tanī dienā sajutām mieru, kas patiesi pārspēja mūsu sapratni, tomēr liecība no Svētā Gara bija skaidra, nenoliedzama un patiesa.

Svētais Gars ir mācītājs un atklājējs.13 Mācoties, pārdomājot un lūdzot par evaņģēlija patiesībām, Svētais Gars apgaismo mūsu prātus un paplašina mūsu sapratni.14 Viņš neatgriezeniski iemūžina patiesības mūsu dvēselēs un rada mūsu sirdīs varenu pārmaiņu. Kad mēs dalāmies ar šīm patiesībām savās ģimenēs, ar draugiem Baznīcā un draugiem, kaimiņiem mūsu kopienās, Svētais Gars kļūst arī par viņu mācītāju, jo Viņš nes evaņģēlija vēstījumu „cilvēku bērnu sirdīs”.15

Svētais Gars mūs iedvesmo kalpot apkārtējiem. Man spilgtākais piemērs tam, kā uzklausīt Svētā Gara pamudinājumus kalpot apkārtējiem, nāk no prezidenta Tomasa S. Monsona dzīves un kalpošanas, kurš teica: „Pildot mūsu pienākumus, esmu sapratis, ka ieklausoties klusajos pamudinājumos un nekavējoties rīkojoties, mūsu Debesu Tēvs mūs vadīs un svētīs mūs un mūsu apkārtējos cilvēkus. Es nezinu patīkamāku pieredzi un vērtīgākas sajūtas par tām, kas rodas, rīkojoties atbilstoši pamudinājumam un atklājot, ka tādējādi caur tevi Tas Kungs ir atbildējis uz kāda cilvēka lūgšanu”.16

Es dalīšos tikai vienā emocionālā pieredzē. Kad prezidents Monsons vēl kalpoja par bīskapu, viņš saņēma ziņu, ka viņa bīskapijas locekle, Marija Vatsone, bija slimnīcā. Apmeklējot viņu, viņš uzzināja, ka viņa bija lielā palātā kopā ar vairākiem citiem pacientiem. Tuvojoties māsai Vatsonei, viņš pamanīja, ka blakus gultā gulošā paciente mudīgi apsedza savu galvu.

Pēc tam, kad prezidents Monsons bija parunājis ar māsu Vatsoni un devis viņai priesterības svētību, viņš paspieda viņai roku, atvadījās un gatavojās doties prom. Tad notika kaut kas vienkāršs un vienreizējs. Tagad es citēšu no prezidenta Monsona atmiņām par šo pieredzi:

„Es nevarēju aiziet. Bija tāda sajūta, it kā man uz pleca būtu uzlikta neredzama roka, un es savā sirdī sajutu skanam šos ārdus: „Pieej pie blakus esošās gultas, kurā kundzīte ar segu apsedza savu seju, kad tu ienāci.” Es tā arī izdarīju….

Es piegāju pie otras pacientes gultas, maigi pieskāros viņas plecam un uzmanīgi pavilku nost segu, ar kuru viņa bija aizklājusi savu seju. Kāds pārsteigums! Arī viņa bija manas bīskapijas locekle. Es nezināju, ka viņa bija šīs slimnīcas paciente. Viņu sauca Ketlīna Makī. Kad mēs saskatījāmies, asarām acīs viņa izsaucās: „Ak, bīskap, kad jūs ienācāt pa tām durvīm, es nodomāju, ka esat atnācis mani apraudzīt un dot svētību par atbildi uz manām lūgšanām. Es iekšēji priecājos, domājot, ka jūs zināt, ka esmu šeit, bet, kad jūs apstājāties pie citas gultas, man kļuva skumji, un es zināju, ka neesat nācis pie manis.”

Es [māsai] Makī teicu: „Tam nav nozīmes, ka es nezināju, ka jūs šeit esat. Taču, ir svarīgi, ka to zināja mūsu Debesu Tēvs un ka jūs klusībā lūdzāt pēc priesterības svētības. Tas bija Viņš, kas mani pamudināja pie jums pieiet un patraucēt jūs.””17

Kā Svētais Gars ar mums sazinās?

Mums visiem ir bijušas pieredzes ar Svēto Garu, pat ja mēs ne vienmēr tās atpazīstam. Kad mūsu galvās ienāk iedvesmotas domas, mēs zinām, ka tās ir patiesas, pateicoties garīgām sajūtām, kas to apliecina mūsu sirdīs. Prezidents Boids K. Pekers ir mācījis: „Svētais Gars runā balsī, kuru jūs drīzāk sajūtat, nevis sadzirdat. … Runājot par „ieklausīšanos” Gara čukstos, visbiežāk cilvēki garīgus pamudinājumus apraksta, sakot, „Man bija sajūta …””18 Caur šīm svētajām sajūtām no Svētā Gara mēs varam uzzināt, ko Dievs grib, lai mēs darītu, jo šis, kā teikts Svētajos Rakstos, „ir atklāsmes gars”.19

Ko nozīmē saņemt Svētā Gara dāvanu?

Mācot mūsu sešgadīgo dēlu, Benu, man likās svarīgi paskaidrot atšķirību starp to, ko viņš sajuta, kas bija Svētā Gara ietekme, un Svētā Gara dāvanu, ko viņš saņems pēc kristībām. Pirms kristībām visi godīgie un sirsnīgie patiesības meklētāji laiku pa laikam var sajust Svētā Gara ietekmi. Taču iespēja saņemt pastāvīgu Svētā Gara klātbūtni un svētību pilnību, kas to pavada, ir tikai cienīgiem, kristītiem Baznīcas locekļiem, kuri ir saņēmuši Svētā Gara dāvanu caur roku uzlikšanu uz galvas no tiem, kam ir Dieva priesterības pilnvaras.

Caur Svētā Gara dāvanu mēs saņemam papildus spēku un garīgas dāvanas, lielākas atklāsmes un aizsardzību, stabilu vadību un virzību un apsolīto iesvētīšanu un paaugstināšanu celestiālajā valstībā. Visas šīs svētības tiek dotas, pateicoties tam, ka vēlamies tās saņemt un ka saskaņojam savu dzīvi ar Dieva prātu un meklējam Viņa pastāvīgu vadību.

Atceroties savu pieredzi ar Benu Bauntifulas Jūtas Templī, manī ir daudz patīkamu sajūtu un iespaidu. Viens skaidrs atmiņu brīdis — , kamēr es biju aizrāvies ar to, ko redzēja manas acis, mazais bērns man blakus atpazina spēcīgas sajūtas savā sirdī. Ar maigu atgādinājumu es tiku aicināts ne tikai mesties ceļos, bet arī ieklausīties Glābēja uzaicinājumā kļūt kā mazam bērnam — pazemīgam, lēnprātīgam un gatavam uzklausīt Viņa Gara lēno balsi.

Es liecinu par Svētā Gara patiesumu un viņa dievišķo misiju un par to, ka ar Svētā Gara spēku mēs varam zināt patiesību par visu. Es liecinu, ka Svētā Gara dāvana ir dārga un neizsakāma Debesu Tēva dāvana visiem, kas nāks pie Viņa Dēla, taps kristīti Viņa vārdā un saņems Svēto Garu caur konfirmāciju Viņa Baznīcā. Par šīm svētajām patiesībām es sniedzu personīgu liecību Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Rādīt atsauces

  1.  

    1. Hovards V. Hanters, skat. Džeja M. Toda runu „President Howard W. Hunter: Fourteenth President of the Church”, Ensign, 1994. gada jūl., 5; skatīt arī Hovards V. Hanters, „The Great Symbol of Our Membership”, Tambuli, 1994. gada nov., 3; Ensign, 1994. gada okt., 2.

  2.  

    2. Skat. Mācība un Derības 121:26.

  3.  

    3. Skat. Almas 12:7; 18:16–18; Mācība un Derības 6:15–16.

  4.  

    4. Skat. 2. Nefija 32:5.

  5.  

    5. Skat. Mācība un Derības 130:22.

  6.  

    6. Skat. Lūkas 41, 18; 11:13; Jāņa 1:33; Efeziešiem 1:13; Mācība un Derības 88:3.

  7.  

    7. Skat. 2. Nefija 31:18; 3. Nefijs 28:11; Mācība un Derības 20:27.

  8.  

    8. Skat. Moronija 10:5.

  9.  

    9. Džozefs Fīldings Smits, Doctrines of Salvation, , apkop. Brūss R. Makkonkijs, 3 sēj. (1954–1956), 1:47–48.

  10.  

    10. Skat. Jāņa 14:26; Mācība un Derības 35:19.

  11.  

    11.  Mācība un Derības 36:2.

  12.  

    12.  Filipiešiem 4:7.

  13.  

    13. Skat. Lūkas 12:12; 1. vēst. korintiešiem 2:13; Mācība un Derības 50:13–22; Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 132.

  14.  

    14. Skat. Mācība un Derības 11:13.

  15.  

    15.  2. Nefija 33:1.

  16.  

    16. Tomass S. Monsons, „Peace, Be Still”, Liahona un Ensign, 2002. g. nov., 55.

  17.  

    17. Skat. Tomass S. Monsons, „Christ at Bethesda’s Pool”, Ensign, 1996. g. nov., 18–19.

  18.  

    18. Boids K. Pekers, „Personal Revelation: The Gift, the Test, and the Promise”, Liahona, 1997. g. jūn., 10; Ensign, 1994. g. nov., 60.

  19.  

    19.  Mācība un Derības 8:3; skatīt arī 2. pantu.