Kļūt par krietniem vecākiem

Elders L. Toms Perijs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


L. Toms Perijs
Ir daudz veidu, kā krietni vecāki var saņemt palīdzību un atbalstu, kas tiem ir nepieciešams, lai mācītu saviem bērniem Jēzus Kristus evaņģēliju.

Šajā vasarā manā dzīvē bija nozīmīgs notikums — es atzīmēju savu 90. dzimšanas dienu. Sasniedzot kādu nozīmīgu notikumu savā dzīvē, ir noderīgi un pamācoši pārdomāt pagātnes notikumus un pieredzes. Jūs, jaunie cilvēki, kas klausāties vai lasāt šo runu, iespējams, nedomājat, ka 90 gadu vecums ir kas ievērojams, bet tajā laikā, kad dzimu es, tik gara dzīve tika uzskatīta par lielu sasniegumu. Katru dienu es esmu pateicīgs Debesu Tēvam par to, ka Viņš mani ir svētījis ar ilgu laicīgo dzīvi.

Manas dzīves laikā tik daudz kas ir mainījies. Es esmu redzējis rūpniecības attīstību un informācijas laikmeta attīstību. Manas jaunības dienās automobiļu, lidmašīnu un telefonu masu ražošana bija lielas inovācijas. Šodien veids, kādā mēs atrodam, dalāmies un izmantojam informāciju, mainās gandrīz katru dienu. Savā vecumā es brīnos par strauji mainīgo pasauli, kurā mēs visi dzīvojam. Tik daudzi mūsdienu izgudrojumi modina iztēli, kā ar to potenciālu uzlabot mūsu dzīves.

Visās šajās straujajās pārmaiņās, kas notiek mums apkārt, mēs dedzīgi lūdzam un strādājam, lai būtu droši, ka Jēzus Kristus evaņģēlija vērtības ir nemainīgas. Jau tagad dažas no tām ir pakļautas riskam — izzust. Pašā šo vērtību augšgalā — un tādējādi tiešais pretinieka mērķis — ir laulības svētums un ģimeņu centrālā nozīme. Tās nodrošina mājas kā enkuru un drošu ostu, kur ikviens mīlošā Debesu Tēva bērns var gūt pozitīvu ietekmi un apgūt mūžīgās vērtības.

Mana ģimene, nepacietībā gaidot manas dzīves 90. gadadienu, sāka man palīdzēt atcerēties un novērtēt manas garās dzīves pieredzes. Piemēram, mana māsasmeita apkopoja un dalījās ar vairākām vēstulēm, kuras es biju rakstījis saviem vecākiem gandrīz pirms 70 gadiem no Jūras flotes bāzes Saipenas salā, Klusajā okeānā, Otrā pasaules kara laikā.

Viena no šīm vēstulēm īpaši piesaistīja manu uzmanību. Tā bija vēstule, kuru es sūtīju savai mammai, lai viņa to atvērtu un izlasītu 1945. gada Mātes dienā. Es vēlos dalīties dažos fragmentos no šīs vēstules cerībā, ka jūs redzēsiet, kāpēc es mūžīgi būšu pateicīgs savam mīlošajam tēvam un mātei par tām mācībām, kuras es apguvu no viņu mācītā mūsu mājās. Mani vecāki man ir labākie krietnu vecāku paraugi, kuri savu laulību un atbilstošu bērnu audzināšanu noteica par savu galveno prioritāti.

Mana 1945. gada Mātes dienas vēstule sākās šādi:

„Dārgā mamma!

Pēdējos četrus gadus man ir ļoti nepaveicies, jo Mātes diena jāpavada prom no Tevis. Katru gadu es esmu vēlējies būt kopā ar Tevi un pateikt, cik ļoti es Tevi mīlu un cik daudz domāju par Tevi, bet, tā kā tas atkal nav iespējams, man būs jādara nākamā labākā lieta un jānosūta Tev savas domas šajā vēstulē.

Šajā gadā vairāk nekā citos gados es varu saprast, kā mani ir svētījis tas, ka man ir brīnišķīga māte. Pirmkārt, man pietrūkst to mazo darbiņu, ko Tu darīji manā labā. Kad es cēlos no rīta, man nekad nebija jāuztraucas, vai es atradīšu tīru kreklu un tīras zeķes. Viss, kas man bija jāizdara, bija jāatver atvilktne, un es tās tur atrastu. Maltīšu laikā es vienmēr zināju, ka es atradīšu kaut ko, kas man garšo un kas būtu pagatavots vislabākajā veidā. Vakaros es vienmēr zināju, ka uz manas gultas būs uzklāti tīri palagi un tieši tik daudz segu, lai man būtu ļoti ērti. Dzīvot mājās tik tiešām bija liels prieks.”

Izlasot šīs vēstules pirmās divas rindkopas, es biju pārsteigts par to, cik emocionāli tās skanēja. Iespējams, dzīvošana teltī un gulēšana zem moskītu tīkla uz saliekamas gultas manas domas pievērsa manām ļoti īpašajām mājām.

Vēstule manai mammai turpinājās:

„Taču vēl dziļākas jūtas pret Tevi ir tās priekšzīmes dēļ, kuru Tu man parādīji. Dzīve mums kā ģimenei tika padarīta tik patīkama, ka mēs vēlējāmies sekot Tavai priekšzīmei, lai turpinātu piedzīvot to pašu prieku, kas mums bija jaunības dienās. Tu vienmēr atradi laiku, lai aizvestu ģimeni uz kanjonu, un mēs paļāvāmies, ka Tu darīsi visu — no kāpšanas kalnos līdz bumbas spēlēšanai kopā ar mums. Tu un tētis nekad atvaļinājumos nedevāties vieni paši. Ģimene vienmēr bija kopā ar jums. Tagad, kad esmu prom no mājām, man vienmēr patīk runāt par dzīvi savās mājās, jo tā bija tik patīkama. Es nevarētu noraidīt Tavas mācības, jo manas rīcības citiem liktu domāt par Tevi. Dzīve ir ļoti izaicinoša, lai es varētu cienīgi tikt saukts par Noras Sonnes Perijas dēlu. Es esmu ļoti lepns par šo titulu, un es ceru, ka vienmēr būšu tā cienīgs.

Es ceru, ka nākamajā gadā es varēšu būt kopā ar Tevi, lai parādītu Tev visu to labo, ko gribēju parādīt Mātes dienā pēdējos četrus gadus.

Lai Tas Kungs svēta Tevi par visu to labo, ko Tu esi darījusi šajā nemiera pilnajā pasaulē.

Ar visu savu mīlestību, Toms.”1

Pārlasot šo vēstuli, es arī domāju par tās ģimenes, bīskapijas, staba un sabiedrības, kurā es uzaugu, kultūru.

Kultūra tiek definēta kā cilvēku dzīvesveids. Visiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristu Baznīcas locekļiem ir kopīga unikāla evaņģēlija kultūra, vērtību, gaidu un ieradumu kopums. Šī evaņģēlija kultūra jeb dzīvesveids izriet no Pestīšanas ieceres, Dieva baušļiem un dzīvo praviešu mācībām. Tā tiek atklāta veidā, kādā mēs audzinām savas ģimenes un dzīvojam katrs savu dzīvi.

Pirmais norādījums Ādamam par viņa laicīgo pienākumu ir atrodams 1. Mozus 2:24: „Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.”

Vīrieša un sievietes apvienošanās likumīgā un pilntiesīgā laulībā ir ne tikai sagatavošanās nākamajām paaudzēm iemantot šo zemi, bet tā sniedz arī lielāko prieku un gandarījumu, kāds var tikt gūts šajā laicīgajā pieredzē. It īpaši tas attiecināms, kad priesterības spēki pasludina laulību uz laiku un visu mūžību. Bērniem, kuri dzimuši šādās laulībās, ir tāda drošība, kāda nav atrodama nekur citur.

Mācības, kuras mājās māca krietni vecāki, kļūst arvien nozīmīgākas mūsdienu pasaulē, kur tik plaši izplatīta ir pretinieka ietekme. Kā mēs zinām, viņš cenšas izskalot un iznīcināt mūsu sabiedrības pašus pamatus — ģimeni. Gudros un rūpīgi nomaskētos veidos viņš uzbrūk ģimenes dzīves saistībām visā pasaulē un grauj uzticīgo Pēdējo dienu svēto kultūru un derības. Vecākiem ir jānolemj, ka mācīšana mājās ir vissvētākais un svarīgākais pienākums. Lai gan citas organizācijas, piemēram, baznīca un skola, var palīdzēt vecākiem „mācīt … bērnam viņa [vai viņas] ceļu” (Salamana pamācības 22:6), šis pienākums galu galā gulstas uz vecākiem. Atbilstoši lielajai laimes iecerei krietniem vecākiem ir uzticētas rūpes par Debesu Tēva bērniem un viņu attīstību.

Pildot mūsu nozīmīgo vecāku pienākumu, ir daudz veidu, kā krietni vecāki var saņemt palīdzību un atbalstu, kas tiem ir nepieciešams, lai mācītu saviem bērniem Jēzus Kristus evaņģēliju. Ļaujiet man jums ieteikt piecas lietas, ko vecāki var darīt, lai radītu spēcīgāku ģimenes kultūru:

Pirmkārt, vecāki var dedzīgi lūgt mūsu Mūžīgā Tēva palīdzību mīlēt, saprast un vadīt tos bērnus, kurus Viņš tiem ir sūtījis.

Otrkārt, viņi var noturēt ģimenes lūgšanas, Svēto Rakstu studēšanu un ģimenes mājvakarus, kā arī ēst kopā tik bieži, cik tas ir iespējams, padarot maltīti par laiku sarunām un vērtību mācīšanai.

Treškārt, vecāki var pilnībā gūt labumu no Baznīcas atbalsta tīkla, runājot ar viņu bērnu Sākumskolas skolotājiem, jaunatnes vadītājiem un kvorumu prezidijiem. Runājot ar tiem, kas ir aicināti un sūtīti, lai strādātu ar viņu bērniem, vecāki var gūt būtisku izpratni par bērna īpašajām un specifiskajām vajadzībām.

Ceturtkārt, vecāki bieži var dalīties savās liecībās ar saviem bērniem, aicināt viņus ievērot Dieva baušļus un apsolīt svētības, kuras mūsu Debesu Tēvs ir apsolījis Saviem uzticīgajiem bērniem.

Piektkārt, mēs varam dibināt savas ģimenes uz skaidriem, vienkāršiem ģimenes likumiem un pienākumiem, vērtīgām ģimenes tradīcijām un rituāliem un „ģimenes tautsaimniecību”, kur bērniem ir pienākumi mājas darbos un viņi var nopelnīt kabatas naudu, lai varētu mācīties veidot budžetu, taupīt un maksāt desmito tiesu no naudas, kuru paši ir nopelnījuši.

Šie ieteikumi, kā veidot spēcīgāku ģimenes kultūru, iet roku rokā ar Baznīcas kultūru. Mūsu stiprinātā ģimenes kultūra būs aizsardzība mūsu bērniem no „pretinieka ugunīgajām bultām” (1. Nefija 15:24), kas nostiprinātas viņu vienaudžu kultūrā, izklaides un slavenību kultūrā, kredītu un tiesību kultūrā un interneta un mediju kultūrā, kam viņi tiek nemitīgi pakļauti. Spēcīga ģimenes kultūra palīdzēs mūsu bērniem dzīvot „pasaulē” un nebūt „no pasaules” (skat. Jāņa 15:19).

Prezidents Džozefs Fildings Smits mācīja: „Vecāku pienākums ir mācīt saviem bērniem šos Jēzus Kristus evaņģēlija glābjošos principus, tā, lai viņi zinātu, kāpēc viņiem vajag kristīties, un lai viņus sirdīs būtu liela vēlme turpināt ievērot Dieva baušļus pēc kristībām, lai viņi varētu atgriezties Viņa klātbūtnē. Vai jūs, mani labie brāļi un māsas, vēlaties savas ģimenes, savus bērnus; vai jūs vēlaties tikt saistīti ar saviem tēviem un savām mātēm pirms jūs …? Ja jā, tad jums jāsāk ar mācīšanu jau šūpulī. Jums ir jāmāca ar priekšzīmi, kā arī ar priekšrakstu.”2

Vēstījums par ģimeni pauž:

„Vīram un sievai ir svēts pienākums mīlēt vienam otru, savus bērnus un rūpēties par viņiem. „Bērni ir Tā Kunga dāvana” (Psalmi 127:3). Vecāku svēts pienākums ir audzināt savus bērnus mīlestībā un taisnīgumā, rūpēties par viņu materiālajām un garīgajām vajadzībām, mācīt bērniem citam citu mīlēt un kalpot, pildīt Dieva baušļus un būt labiem pilsoņiem, kas ievēro savas valsts likumus, lai kur viņi dzīvotu. …

… Saskaņā ar Dieva ieceri tēviem ir jāvada ģimene ar mīlestību un taisnīgumu, un viņu pienākums ir rūpēties par dzīves vajadzību apmierināšanu un savas ģimenes aizsardzību. Mātes galvenokārt ir atbildīgas par savu bērnu audzināšanu. Pildot šos svētos pienākumus, tēviem un mātēm ir pienākums, lai viņi kā līdzvērtīgi partneri palīdzētu viens otram.”3

Es ticu, ka tā ir Dieva iecere, ka mātes loma galvenokārt ir audzināt un mācīt nākamo paaudzi. Taču ir brīnišķīgi redzēt vīrus un sievas, kuriem ir izveidojusies patiesa partnerība, kurā viņi sapludina kopā savu ietekmi un abi efektīvi runā gan par saviem bērniem, gan ar saviem bērniem.

Morālā pagrimuma straujais uzbrukums mūsu bērniem ir izsmalcinātāks un nekaunīgāks kā jebkad agrāk. Spēcīgas ģimenes kultūras veidošana pievieno vēl vienu aizsardzības slāni mūsu bērniem, pasargājot tos no pasaulīgās ietekmes.

Lai Dievs svēta jūs, krietnās mātes un tēvi Ciānā. Viņš ir jums uzticējis rūpes par Viņa mūžīgajiem bērniem. Kā vecāki — mēs esam partneri, pat pievienojamies Dievam, lai īstenotu Viņa darbu un godību Viņa bērniem. Mūsu svēts pienākums ir darīt visu labāko, ko spējam. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. L. Toma Perija vēstule viņa mātei Mātes dienā, sūtīta no Saipenas, 1945. g. 3. maijs.

  2.  

    2. Džozefs Fildings Smits, Conference Report, 1948. g. okt., 153.

  3.  

    3. Skat. „The Family: A Proclamation to the World”, Liahona un Ensign, 2010. g. nov., 129.