Būt Kristum līdzīgākam kristietim

Ko nozīmē būt kristietim?

Kristietim ir ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, — tam, ka Viņš burtiski ir Dieva Dēls, kuru Viņa Tēvs ir sūtījis izciest mūsu grēkus augstākās mīlestības rīcībā, ko mēs pazīstam kā Izpirkšanu.

Kristietis tic, ka caur Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, žēlastību mēs varam nožēlot grēkus, piedot citiem, ievērot baušļus un iemantot mūžīgo dzīvi.

Vārds kristietis norāda uz Kristus Vārda uzņemšanos. Mēs to darām, tiekot kristīti un saņemot Svētā Gara dāvanu ar roku uzlikšanu, ko dara tie, kam ir Viņa priesterības pilnvaras.

Kristietis zina, ka visos vēstures posmos Dieva pravieši vienmēr ir liecinājuši par Jēzu Kristu. Tas pats Jēzus kopā ar Debesu Tēvu 1820. gadā parādījās pravietim Džozefam Smitam un atjaunoja evaņģēliju un Viņa sākotnējās Baznīcas organizāciju.

No Svētajiem Rakstiem un Džozefa Smita liecības mēs zinām, ka Dievam, mūsu Debesu Tēvam, ir slavas pilns un nevainojams ķermenis no miesas un kauliem. Jēzus Kristus ir Viņa Vienpiedzimušais Dēls miesā. Svētais Gars ir garīga būtne, kuras darbs ir liecināt par Tēvu un Dēlu. Dievība (Trīsvienība) ir trīs atsevišķas un atšķirīgas būtnes, kuras ir vienotas mērķī.

Pamatojoties uz šīm mācībām, kas ir mūsu ticības pamats, vai var būt kādas šaubas vai strīdi par to, ka mēs kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi esam kristieši? Tomēr katram kristietim paliek vienkāršs jautājums — kādi kristieši mēs esam? Citiem vārdiem, kā mums sokas mūsu centienos sekot Kristum?

Pārskatiet kopā ar mani divu kristiešu mācekļu pieredzi:

„Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki.

Un Viņš uz tiem saka: „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”

Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam”.¹

Mums kā kristiešiem mūsdienās ir iespēja rīkoties nevilcinoties, nekavējoties un apņēmīgi, tā, kā to darīja Pēteris un Andrejs: „Viņi, savus tīklus atstājuši, sekoja Viņam”.² Arī mēs esam aicināti atstāt savus tīklus, atteikties no pasaulīgiem ieradumiem, paražām un tradīcijām. Mēs esam arī aicināti atteikties no saviem grēkiem. „Kad [Jēzus] bija pieaicinājis ļaudis … Viņš uz tiem sacīja: „Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.”³ Paši sev aizliedzot bezdievīgu uzvedību, mēs sākam grēku nožēlošanu, kas sniedz varenu sirds pārmaiņu, līdz „mūsos vairs nav tieksmes darīt ļaunu”.⁴

Šī pārmaiņa, kas tiek saukta par pievēršanu, ir iespējama tikai caur Glābēju. Jēzus apsolīja: „Ja cilvēki nāks pie Manis, Es parādīšu tiem viņu vājības …; un Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā; jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku.”⁵ Kad mēs kļūstam labāki Kristū, mainās mūsu būtība, un mēs vairāk nevēlamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem.

Tomēr ticīgi kristieši vienmēr tiks svētīti piedzīvot grūtības un vilšanos. Kad nāk šādi bagātinoši izaicinājumi, mēs varam tikt kārdināti atgriezties savos vecajos ceļos. Pēc Glābēja sišanas krustā Viņš parādījās sievietēm un teica viņām, ka brāļi Viņu atradīs Galilejā. Kad Pēteris, vecākais apustulis, atgriezās Galilejā, viņš arī atgriezās pie tā, ko viņš prata, — ko darot, jutās ērti. „Es iešu zvejot,”⁶ viņš paskaidroja, un ņēma sev līdzi vairākus mācekļus.

Patiesi Pēteris un pārējie zvejoja visu nakti, nenoķerot nevienu zivi. Nākamajā rītā Jēzus parādījās krastā un uzsauca tiem, kas atradās ūdenī: „Izmetiet tīklus labajā pusē.” Mācekļi, kas bija laivā, sekoja Viņa norādījumiem un drīz vien atklāja, ka brīnumainā veidā viņu tīkli bija pārpārēm piepildīti. Jānis atpazina Glābēja balsi, un Pēteris tajā pašā mirklī ielēca ūdenī un peldēja uz krastu.⁷

Kristieši, kas esat atgriezušies pie saviem vecajiem, mazāk uzticīgajiem ceļiem, pārdomājiet Pētera uzticīgo piemēru. Nevilcinieties. Uzklausiet un atpazīstiet Skolotāja balss aicinājumu. Tad tūlīt atgriezieties pie Viņa un no jauna saņemiet Viņa bagātīgās svētības.

Kad brāļi atgriezās krastā, viņa atrada maltīti no zivs un maizes. „Nāciet un turiet azaidu,”⁸ Glābējs aicināja. Viņus ēdinādams, Viņš Pēterim jautāja trīs reizes: „Sīmani, Jāņa dēls, vai Tu mani mīli?” Kad Pēteris bija apliecinājis savu mīlestību, Glābējs viņam lūdza: „Gani Manus jērus. … Gani Manas avis.”⁹

Tas ir Kristus aicinājums ikvienam kristietim šodien: „Gani Manus jērus. … Gani Manas avis” — dalieties Manā evaņģēlijā gan ar veciem, gan ar jauniem, iedvesmojot, svētot, mierinot, iedrošinot un stiprinot tos, it īpaši tos cilvēkus, kuri domā un tic citādi, nekā mēs to darām. Mēs ganām Viņa jērus savās mājās, dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju — ievērojam baušļus, lūdzam, studējam Svētos Rakstus un izrādām Viņa mīlestību. Mēs ganām Viņa avis Baznīcā, kad mēs kalpojam priesterības kvorumos un palīgorganizācijās. Un mēs ganām Viņa avis visā pasaulē, būdami labi līdzcilvēki — kristieši, kuri veic tīru un neapgānītu kalpošanu, apmeklējot un kalpojot atraitnēm, bez tēva augošajiem, nabadzīgajiem un trūkumā nonākušajiem.

Daudziem aicinājums būt kristietim var šķist prasīgs, pat nomācošs. Taču mums nav jābaidās vai jājūtas nepiemērotiem. Glābējs ir apsolījis, ka Viņš mūs sagatavos Viņa darbam. „Nāciet Man līdzi,” Viņš teica, „un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”¹⁰ Kad mēs Viņam sekojam, Viņš mūs svēta ar dāvanām, talantiem un spēku darīt Viņa gribu, ļaujot mums darīt ko vairāk ārpus mūsu komforta zonas, un darīt to, ko mēs agrāk uzskatījām par neiespējamu. Tas var nozīmēt dalīšanos evaņģēlijā ar saviem tuvākajiem, to cilvēku glābšanu, kuri ir garīgi pazuduši, kalpošanu pilnlaika misijā, strādāšanu templī, bērnu ar īpašām vajadzībām audzināšanu, pazudušā dēla mīlēšanu, kalpošanu par slima cilvēka pavadoni, pārpratumu izturēšanu vai sāpju izciešanu. Tas nozīmē sevis sagatavošanu atbildēt uz Viņa aicinājumu, sakot: „Es iešu, kur vēlies Tu; Es teikšu, ko vēlēsies; Es darīšu visu, ko vēlies Tu; Tāds būšu, kā vēlies Tu!”¹¹

Lai būtu tādi, kādus mūs vēlas redzēt Debesu Tēvs, mēs sekojam Jēzum Kristum. Es liecinu, ka Viņš nemitīgi aicina mūs sekot Viņam. Ja jūs tikai mācāties, ka Pēdējo dienu svētie ir uzticīgi kristieši, vai ja jūs pilnībā nepiedalāties Baznīcas aktivitātēs un vēlaties atkal Viņam sekot — nebaidieties! Visi Glābēja pirmie mācekļi bija jauni Baznīcas locekļi, jaunpievērstie Viņa evaņģēlijam. Jēzus pacietīgi katru mācīja. Viņš palīdzēja viņiem izpildīt viņu pienākumus. Viņš sauca tos par Saviem draugiem un atdeva Savu dzīvību par tiem. Un Viņš jau to ir izdarījis jūsu un manis dēļ.

Es liecinu, ka caur Viņa bezgalīgo mīlestību un labvēlību mēs varam kļūt Kristum līdzīgāki kristieši. Pārdomājiet šādas Kristum līdzīgās īpašības. Kā mums sokas, stiprinot tās mūsos?

Kristieša mīlestība. Glābējs augstu vērtēja ikvienu. Laipnībā un līdzjūtībā pret visiem Viņš atstāja deviņdesmit un deviņus, lai atrastu vienu,¹² jo Viņam pat „visi [mūsu] galvas mati ir skaitīti”.¹³

Kristieša ticība. Par spīti kārdinājumiem, grūtībām un vajāšanām, Glābējs uzticējās mūsu Debesu Tēvam un izvēlējās būt uzticīgs un paklausīgs Viņa baušļiem.

Kristieša upuris. Savas dzīves laikā Glābējs atdeva Savu laiku, Savu enerģiju un galu galā caur Izpirkšanu atdeva Pats Sevi, lai visi Dieva bērni varētu tikt augšāmcelti un viņiem būtu iespēja iemantot mūžīgo dzīvi.

Kristieša rūpes. Tāpat kā žēlsirdīgais samarietis, Glābējs pastāvīgi tiecās glābt, mīlēt un rūpēties par cilvēkiem, kas atradās Viņam apkārt, neatkarīgi no viņu kultūras, ticības vai apstākļiem.

Kristieša kalpošana. Vai tā būtu ūdens smelšana no akas, zivs ēdiena gatavošana vai putekļainu kāju mazgāšana, Glābējs pavadīja Savas dienas, kalpojot citiem — palīdzot nogurušajam un stiprinot vājo.

Kristieša pacietība. Pats Savās ciešanās un bēdās, Glābējs gaidīja Savu Tēvu. Pacietībā pret mums Viņš gaida, lai mēs saprastu, kas ir pareizi, un atgrieztos mājās.

Kristieša miers. Savas kalpošanas laikā Viņš mudināja uz izpratni un veicināja mieru. It īpaši starp Saviem mācekļiem Viņš mācīja, ka kristieši nevar strīdēties ar citiem kristiešiem, neskatoties uz viņu atšķirībām.

Kristieša piedošana. Viņš mācīja mūs svētīt tos, kas mūs nolād, un parādīja mums piemēru, lūdzot, lai tiem, kas Viņu sita krustā, tiktu piedots.

Kristieša pievēršana. Līdzīgi kā Pēteris un Andrejs, daudzi atpazīst evaņģēlija patiesumu, tiklīdz viņi dzird par to. Viņi tiek pievērsti acumirklī. Citiem ir nepieciešams ilgāks laiks. Atklāsmē, kas dota caur Džozefu Smitu, Pestītājs mācīja: „Tas, kas ir no Dieva, ir gaisma; un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas; un šī gaisma kļūs spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena”,¹⁴ pilnīga mūsu pievēršanās diena. Jēzus Kristus ir „gaisma un pasaules Pestītājs; patiesības Gars”.¹⁵

Kristieša izturība līdz galam. Visas Savas dzīves laikā Glābējs nekad nepadevās pildīt Sava Tēva gribu, bet turpināja taisnīgumā, labestībā, žēlsirdībā un patiesībā līdz Savas mirstīgās dzīves beigām.

Šīs ir dažas no to cilvēku īpašībām, kuri dzird un uzklausa Glābēja balsi. Būdams viens no Viņa īpašajiem lieciniekiem šeit, uz Zemes, es sniedzu savu kristieša liecību, ka Viņš aicina jūs šodien: „Nāc Man līdzi!”¹⁶ Nāciet, lai ietu pa ceļu, kas ved uz nebeidzamu laimi, prieku un mūžīgu dzīvi mūsu Debesu Tēva valstībā. Jēzus Kristus, mūsu Glābēja un Pestītāja, Vārdā āmen.