Vai jūs varat to izjust tagad?

Elders Kventins L. Kuks

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Kventins L. Kuks
Daži Baznīcā uzskata, ka viņi nevar atbildēt uz Almas jautājumu ar pārliecinošu „jā”. Šobrīd viņi tā nejūtas.

Prezident Monson, mēs tevi mīlam, cienām un atbalstām! Šis vēsturiskais un ievērojamais paziņojums par misionāru kalpošanu ir iedvesmojošs. Es varu atcerēties patīkamo satraukumu 1960. gadā, kad jauno vīriešu kalpošanas vecums tika no 20 gadiem samazināts uz 19. Es ierados Britu misijā, kā tikko aicināts divdesmitgadnieks. Pirmais 19-gadnieks mūsu misijā bija elders Džefrijs R. Holands, neiedomājams papildinājums. Viņam līdz 20 gadiem pietrūka daži mēneši. Tad gada laikā ieradās daudz vairāk 19-gadnieku. Viņi bija paklausīgi un uzticami misionāri, un darbs progresēja. Esmu pārliecināts, ka tagad tiks ievākta vēl lielāka „raža”, kad taisnīgi, apņēmīgi misionāri pildīs Glābēja pavēli — sludināt Viņa evaņģēliju.

Manuprāt, jaunieši jaunajā paaudzē ir labāk sagatavojušies, nekā jebkurā iepriekšējā paaudzē. Jūsu Svēto Rakstu zināšanas ir it sevišķi iespaidīgas. Tomēr, izaicinājumi, ar ko saskaras jūsu paaudze, gatavojoties kalpošanai, ir līdzīgi izaicinājumiem, ar kuriem saskaras visi Baznīcas locekļi. Mēs visi apzināmies, ka lielākās pasaules daļas kultūra neveicina taisnīgumu vai garīgu apņemšanos. Baznīcas vadītāji visos laikos cilvēkus ir brīdinājuši un mācījuši nožēlot grēkus. Mormona Grāmatā Alma jaunākais bija tik ļoti norūpējies par netaisnību un apņēmības trūkumu, ka viņš, būdams nefijiešu ļaužu vadītājs, atkāpās no augstākā soģa amata un veltīja visus savus pūliņus savam pravietiskajam aicinājumam.1

Vienā no zīmīgākajiem Svēto Rakstu pantiem Alma vaicā: „Ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?”2

Vietējie vadītāji visā pasaulē apgalvo, ka, visumā ņemot, Baznīcas locekļi, īpaši mūsu jaunieši, nekad nav bijuši stiprāki. Taču gandrīz vienmēr viņus uztrauc divas lietas: pirmā — izaicinājums, ko rada netaisnības pieaugšana pasaulē, un otrā — dažu Baznīcas locekļu apātija un apņēmības trūkums. Vadītāji vēlas saņemt padomu par to, kā palīdzēt Baznīcas locekļiem sekot Pestītājam un panākt dziļu un ilgstošu pievēršanos.

Šis jautājums — „Vai jūs varat to izjust tagad?” — izskan cauri gadsimtiem. Domājot par visu, ko esam saņēmuši šajā laika posmā, ieskaitot Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības atjaunošanu, daudzo gara dāvanu plūdumu un neapstrīdamās debesu svētības, Almas izaicinājums nekad nav bijis svarīgāks.

Drīz pēc tam, kad Ezra Tafts Bensons tika aicināts būt par apustuli 1943. gadā, prezidents Džordžs Alberts Smits3 deva padomu: „Tava misija [ir] … brīdināt cilvēkus … tik laipni, cik vien iespējams, ka grēku nožēlošana būs vienīgais universāllīdzeklis pret šīs pasaules nedienām”.4 Kad tas tika paziņots, mēs bijām Otrā pasaules kara konflikta vidū.

Morāles normas mūsdienās ir krasi pasliktinājušās. Kāds ievērojams rakstnieks nesen teica: „Visi zina, ka kultūra ir kaitīga, un neviens nedomā, ka tas varētu mainīties”.5 Nepārtrauktais vardarbības un netikumības attēlojums mūzikā, izklaides jomā, mākslā un citos medijos mūsu ikdienas kultūrā ir kas nepieredzēts. Šo parādību spilgti aprakstīja kāds ļoti cienījams baptistu teologs, sakot: „Visas cilvēces garīgā imūnsistēma ir ievainota.”6

Nav nekāds brīnums, ka daži Baznīcā uzskata, ka viņi nevar atbildēt uz Almas jautājumu ar pārliecinošu „jā”. Šobrīd viņi tā nejūtas. Viņi sajūt garīgu izsalkumu. Citi ir dusmīgi, ievainoti vai vīlušies. Ja šie apraksti raksturo jūs,7 tad ir svarīgi izvērtēt, kāpēc jūs nevarat to sajust tagad.

Daudzi no tiem, kuri izjūt garīgu tukšumu un kam pietrūkst apņēmības, ne vienmēr ir tie, kas ir vainīgi lielos grēkos, tomēr viņi ir izdarījuši nepareizas izvēles. Daži pavirši izturas pret noslēgtajām svētajām derībām. Citi lielāko sava laika daļu velta mazsvarīgām aktivitātēm. Daži atļauj spraigai kultūras vai politiskai ideoloģijai vājināt viņu lojalitāti Jēzus Kristus evaņģēlijam. Citi ir pārlieku aizrāvušies ar tādu interneta materiālu pētīšanu, kas vairo, pārspīlē un dažkārt izgudro agrīno Baznīcas vadītāju nepilnības. Tad viņi izdara nepareizus secinājumus, kas var ietekmēt viņu liecību. Katrs, kurš ir izdarījis šādas izvēles, var nožēlot grēkus un garīgi atjaunoties.

Svēto Rakstu studēšana ir būtiska, lai spētu garīgi bagātināties.8 Dieva vārds iedvesmo apņēmībai un ir kā dziedinošs balzams ievainotām jūtām, dusmām vai sarūgtinājumam.9 Kad mūsu apņēmība kāda iemesla dēļ ir mazinājusies, grēku nožēlošana ir daļa no risinājuma.10 Apņēmība un grēku nožēlošana ir cieši saistītas.

K. S. Lūiss, centīgais un pragmatiskais kristiešu rakstnieks, trāpīgi iezīmēja lietas būtību. Viņš apgalvoja, ka kristietība mudina cilvēkus nožēlot grēkus un apsola tiem piedošanu, bet, kamēr cilvēki paši nesajūt un nezina, ka tiem piedošana ir nepieciešama, kristietība tos neuzrunā. Viņš teica: „Kad jūs zināt, ka esat slims, jūs klausīsiet ārstu.”11

Pravietis Džozefs Smits norādīja uz to, ka pirms kristībām jūs varat ieņemt neitrālu pozīciju starp labo un ļauno. Bet, „kad jūs pievienojāties šai Baznīcai, jūs apņēmāties kalpot Dievam. Tā darot, jūs pametāt neitrālo pozīciju, un jūs vairs nevarat tajā atgriezties”. Viņš mums deva padomu nekad neatstāt Meistaru.12

Alma uzsver, ka caur Jēzus Kristus Izpirkšanu „žēlastības rokas ir izstieptas pretim” visiem tiem, kuri nožēlo grēkus.13 Tad Alma uzdod tiešus un svarīgus jautājums: „Vai mēs esam gatavi satikt Dievu? Vai mēs turam sevi nevainojamus?” Mums visiem vajadzētu apdomāt šos jautājumus. Paša Almas pieredze, nespējot sekot savam uzticīgajam tēvam un tad nonākot pie skaidras atziņas par to, cik ļoti viņam ir nepieciešama piedošana un ko tas nozīmē — dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, — ir spēcīga un brīnišķa.

Lai arī viss, kas mazina apņemšanos, ir uzmanības vērts, divi būtiski izaicinājumi ir gan plaši izplatīti, gan arī nozīmīgi. Pirmais ir nelaipnība, vardarbība un mājinieku ļaunprātīga izmantošana. Otrs — seksuālā netikumība un nešķīstas domas. Šie abi izaicinājumi bieži ir iemesls apņemšanās trūkumam.

Tas, kā mēs izturamies pret saviem tuvākajiem, ir ļoti svarīgi. Vardarbība, ļaunprātīga izmantošana, pieklājības trūkums un necieņa mājās nav pieļaujama — nav pieļaujama pieaugušajiem un nav pieļaujama jaunajai paaudzei. Mans tēvs nebija aktīvs Baznīcā, taču bija brīnišķīgs piemērs, it īpaši attiecībā uz to, kā viņš izturējās pret manu māti. Viņš mēdza teikt: „Vīriem būs jāatskaitās Dieva priekšā par katru asaru, ko viņu sievas izlej viņu dēļ.” Šis koncepts ir uzsvērts ”Ģimene — Vēstījums pasaulei”. Tajā ir teikts: „[Tie, kas] slikti izturas pret dzīvesbiedru vai bērnu, … kādu dienu būs atbildīgi Dieva priekšā”.14 Vienalga, kādā kultūrā mēs esam uzauguši, un vienalga, vai vecāki nodarīja mums pāri vai nē, mēs nedrīkstam fiziski, emocionāli vai verbāli nodarīt pāri nevienam citam.15

Nepieciešamība pēc pieklājības sabiedrībā nekad nav bijusi vēl svarīgāka. Pieklājības un laipnības pamats tiek ielikts mājās. Nav pārsteigums, ka cilvēku attieksme ir pasliktinājusies proporcionāli izjukušo ģimeņu skaitam. Ģimene ir pamats mīlestībai un garīguma uzturēšanai. Ģimene veicina vides veidošanos, kurā var zelt reliģisko mācību ievērošana. Patiešām var teikt, ka „tur, kur skaistums visapkārt, mīla iemājo”.16

Seksuālā netikumība un nešķīstas domas pārkāpj standartu, ko iedibināja Glābējs.17 Šīs atklāšanas sākumā mūs brīdināja, ka seksuālā netikumība, iespējams, būs vislielākais izaicinājums.18 Šāda rīcība, ja tā netiks nožēlota, būs par iemeslu garīgam izsīkumam un apņēmības zaudēšanai. Filmas, televīzija un internets bieži pārraida degradējošus vēstījumus un attēlus. Prezidents Dīters F. Uhtdorfs un es nesen bijām kādā Amazones džungļu ciematā un redzējām satelīta šķīvjus pat uz dažām mazām, pieticīgām būdiņām. Mēs priecājāmies par brīnišķīgo informāciju, kas ir pieejama šajā attālajā vietā. Tanī pašā laikā mēs apzinājāmies, ka praktiski nav tādas vietas uz pasaules, kura nevarētu tikt ietekmēta ar piedauzīgiem, netikumīgiem un iekāri rosinošiem attēliem. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc pornogrāfija mūsdienās ir kļuvusi par tik nopietnu problēmu.

Nesen man bija pamācoša saruna ar 15 gadus vecu Ārona priesterības nesēju. Viņš palīdzēja man saprast, cik vienkārši jauniem cilvēkiem ir mūsdienu interneta laikmetā gandrīz netīši saskarties ar nešķīstiem un pat pornogrāfiskiem attēliem. Viņš norādīja uz to, ka sabiedrībā kopumā kaut kādā mērā tiek atzīts, ka lielāko daļu principu, kas tiek mācīti Baznīcā, pārkāpšana var izraisīt postošas sekas cilvēka veselībai un labklājībai. Viņš minēja to, ka jauni cilvēki smēķē cigaretes, lieto narkotikas un alkoholu. Taču viņš atzīmēja, ka no sabiedrības kopumā nav nekādu skaļu iebildumu vai pat nozīmīga brīdinājuma par pornogrāfiju vai netikumību.

Mani dārgie brāļi un māsas, šī jaunā cilvēka spriedumi ir pareizi. Kāda ir atbilde? Pravieši un apustuļi gadiem ir mācījuši, cik svarīga ir reliģijas ievērošana mājās.19

Vecāki, mēs vairs nedzīvojam laikā, kad regulāra, aktīva līdzdalība Baznīcas sanāksmēs un programmās, lai arī tas ir svarīgi, var aizstāt jūsu svēto atbildību mācīt saviem bērniem dzīvot morāli tīru, taisnīgu dzīvi un staigāt cienīgi Tā Kunga priekšā. Ņemot vērā Prezidenta Monsona šī rīta paziņojumu, ir būtiski, lai tas tiktu uzticīgi paveikts mājās, kas kalpo par patvērumu, kur valda laipnība, piedošana, patiesība un taisnība. Vecākiem ir jābūt drosmei un ir jāspēj pārraudzīt vai izvērtēt pieejas lietderīgumu internetam, televīzijai un mūzikai. Vecākiem ir jābūt drosmei, lai pateiktu „nē”, aizstāvētu patiesību un sniegtu spēcīgu liecību. Jūsu bērniem ir jāzina, ka jūs ticat Jēzum, mīlat savu Debesu Tēvu un atbalstāt Baznīcas vadītājus. Garīgam briedumam ir jātiek veicinātam mājās. Es ceru, ka neviens neatstās šo konferenci bez sapratnes par to, ka jautājumi, kas saistīti ar morāles normām, ir jāpārrunā mājās. Bīskapiem un priesterības un biedrību vadītājiem ir jāatbalsta ģimenes un jāpārliecinās, ka garīgie principi tiek mācīti. Mājskolotājiem un apmeklējošām māsām vajadzētu palīdzēt, īpaši bērniem, kuriem ir tikai viens vecāks.

Manis minētais jaunais cilvēks sirsnīgi vaicāja, vai apustuļi zina, cik agri cilvēka dzīvē vajadzētu sākt mācīt un aizsargāt pret pornogrāfiju un nešķīstām domām. Viņš stingri uzsvēra, ka dažviet nav par agru mācīt pat šo jauniešus, kuri vēl nav pabeiguši Sākumskolu.

Jaunieši, kuri agrā vecumā ir saskārušies ar netikumīgiem attēliem, baidās, ka tas viņiem jau ir liedzis iespēju kalpot misijā un slēgt svētas derības. Tādēļ viņu ticība sāk ievērojami svārstīties. Jaunieši, es vēlos jums apliecināt, kā Alma mācīja, ka caur nožēlošanu jūs varat būt cienīgi saņemt visas debesu svētības.20 Tieši tāds ir Glābēja Izpirkšanas nolūks. Lūdzu, runājiet ar saviem vecākiem vai uzticības personu un apspriedieties ar savu bīskapu.

Runājot par tikumisku uzvedību, daži pieaugušie domā, ka, iespējams, kāda svarīga humānās palīdzības projekta vai principa veikšana vai ievērošana atbrīvo no nepieciešamības sekot Glābēja mācībām. Viņi sev iegalvo, ka seksuāls pārkāpums „nav nekas liels …, [ja esmu] … laipns un žēlsirdīgs cilvēks”.21 Šādas iedomas ir visklajākie meli. Daži jaunieši man stāsta, ka mūsdienu sabiedrībā liela centība daudzās jomās netiek uzskatīta par atzīstamu, ieskaitot dzīvi, kas vadīta saskaņā ar taisnīguma principiem.22 Lūdzu, neiekrītiet šādu maldīgu uzskatu lamatās.

Kristoties mēs apsolām uzņemties „[Jēzus] Kristus Vārdu, būdami ar apņēmību kalpot Viņam līdz galam”.23 Šāda derība pieprasa drosmīgu rīcību, apņēmību un godīgumu, ja mēs vēlamies turpināt dziedāt dziesmu par pestīšanas mīlestību un palikt patiesi pievērsti.

Britu olimpietis, kurš sacentās Olimpiskajās spēlēs 1924. gadā Parīzē, Francijā, parādīja izcilu apņēmības piemēru, būdams stiprs un nelokāms.

Ēriks Lidels bija Skotijā dzimuša un Ķīnā kalpojoša misionāra, izteikti reliģioza cilvēka, dēls. Viņš saniknoja Britu Olimpiskās komitejas vadību, atsakoties, pat milzīga emocionālā spiediena apstākļos, skriet 100 metru priekšskrējienā, kurš notika svētdienā. Galu galā viņš guva uzvaru 400 metru skrējienā. Lidela piemērs, atsakoties skriet svētdienā, bija īpaši iedvesmojošs.

Viņam par godu veiktie apraksti un atmiņas saistās ar Jesajas iedvesmojošajiem vārdiem: „Bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst”.24

Lidela apbrīnojamā rīcība ļoti palīdzēja mūsu jaunākajam dēlam pieņemt lēmumu svētdienās nesportot un, kas ir daudz svarīgāk, nošķirt sevi no netaisnīgas un pasaulīgas rīcības. Viņš izmantoja šo Jesajas citātu skolas gadagrāmatas ierakstam. Ēriks Lidels nodemonstrēja lielisku piemēru tam, kā ievērot principu ar noteiktību un apņēmību.

Mūsu jauniešiem sekojot prezidenta Monsona padomam un sagatavojoties kalpot misijā un mums visiem dzīvojot pēc Glābēja mācītajiem principiem un sagatavojoties satikt Dievu,25 mēs uzvaram daudz svarīgākās sacīkstēs.26 Svētais Gars būs kopā ar mums, lai sniegtu garīgu vadību. Katrs, kura dzīve nav sakārtota, atcerieties, ka nekad nav par vēlu padarīt Glābēja veikto Izpirkšanu par savas ticības un dzīves pamatu.27

Runājot Jesajas vārdiem: „Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna”.28

Es sirsnīgi lūdzu par to, lai katrs no mums darītu visu nepieciešamo, lai sajustu Garu tagad, lai mēs varētu dziedāt dziesmu par pestīšanas mīlestību ar visu savu sirdi. Es liecinu par Glābēja veiktās Izpirkšanas spēku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Rādīt atsauces

  1.  

    1. Skat. Almas 4:15–19.

  2.  

    2.  Almas 5:26.

  3.  

    3. Džordžs Alberts Smits bija Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents. 1945. gada 21. maijā viņš kļuva par Baznīcas prezidentu. (Skat. Deseret News 2012 Church Almanac [2012], 98.)

  4.  

    4. Džordžs Alberts Smits, Šerija L. Djū, Ezra Taft Benson: A Biography (1987), 184.

  5.  

    5. Pegija Nūnana, „The Dark Night Rises”, Wall Street Journal, 2012. gada 28.–29. jūlijs, A17.

  6.  

    6. Dr. R. Alberts Molers, juniors, prezidents, Dienvidu štatu baptistu teoloģijas seminārs, prezentācija reliģiju vadītājiem, Ņujorka, 2012.g. 5. sept.

  7.  

    7. Skat. 2. Nefija 2:27.

  8.  

    8. Skat. Jāņa 5:39; Amosa 8:11; skat. arī Džeimss E. Fausts, „A Personal Relationship with the Savior”, Ensign, 1976. g. nov., 58–59.

  9.  

    9. Skat. Almas 31:5.

  10.  

    10. Skat. Almas 36:23–26.

  11.  

    11. K. S. Lūiss, Mere Christianity (1952), 1. grāmata, 5. nodaļa, 31–32. Lūiss bija Oksforda Universitātes Angļu literatūras zinātniskās biedrības loceklis, un vēlāk viņš bija viduslaiku un renesanses angļu valodas profesors Kembridžas Universitātē.

  12.  

    12. Skat. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 322; skat. arī Jāņa atkl. 3:15–16.

  13.  

    13.  Almas 5:33.

  14.  

    14. Skat. „The Family: A Proclamation to the World”, Liahona un Ensign, 2010. g. nov., 129.

  15.  

    15. Skat. Ričards G. Skots, „Removing Barriers to Happiness”, Ensign, 1998. g. maijs, 85–87. Dažu kultūru standarti ir pretrunā ar Pestītāja mācībām un var mūs novest no ceļa. Kad es biju Klusā okeāna dienvidos, es satiku kādu vīrieti, kurš jau gadiem bija pētījis Baznīcu. Viņš stāstīja, ka bija dziļi aizkustināts, kad kāds Baznīcas vadītājs mācīja priesterības sanāksmē, sakot: „Rokas, kuras jūs agrāk izmantojāt, lai sistu savus bērnus, ir jāizmanto, lai svētītu savus bērnus.” Viņš izgāja misionāru apmācību, tika kristīts, un ir bijis lielisks vadītājs.

  16.  

    16. „Mīla iemājo”, Baznīcas dziesmas pieaugušiem un bērniem, 44. lpp.

  17.  

    17. Skat. Almas 39. nodaļa.

  18.  

    18. Skat. Ezra Tafts Bensons, „Cleansing the Inner Vessel”, Ensign, 1986. g. maijs, 4.

  19.  

    19. Prezidents Gordons B. Hinklijs iepazīstināja ar „Ģimene — Vēstījums pasaulei” vispārējā Palīdzības biedrības sanāksmē 1995. gada septembrī. Prezidents Tomass S. Monsons prezidēja, kad tika mainīta pirmā nodaļa Handbook 2: Administering the Church (2010), „Ģimenes Baznīcā un Dieva iecerē”.

  20.  

    20. Skat. Almas 13:27–30; 41:11–15.

  21.  

    21. Ross Doutats, Bad Religion: How We Became a Nation of Heretics (2012), 238; skat. arī Almas 39:5.

  22.  

    22. Neļaujiet kultūrai, kas ir pilna ar vardarbību un netikumību un kritizē tos, kuri dzīvo saskaņā ar Glābēja mācītajiem principiem, graut jūsu ticību. Dzejnieka Vordsvorta vārdiem: „Piepildiet [savu prātu] ar iedvesmojošām domām, kuras nedz ļaunas mēles, nedz pārsteidzīgi spriedumi, nedz savtīgu cilvēku vīpsnāšana … nespēs jelkad uzveikt … vai traucēt [jūsu] iepriecinošai ticībai” („Lines Composed a Few Miles above Tintern Abbey”, The Oxford Book of English Verse, red. Christopher Ricks [1999], 346).

  23.  

    23.  Moronija 6:3; slīpraksts pievienots; skat. arī Mosijas 18:13.

  24.  

    24.  Jesajas 40:31; skat. Robert L. Backman, „Day of Delight”, New Era, 1993. g. jūn., 48–49.

  25.  

    25. Skat. Almas 34:32.

  26.  

    26. Skat. 1. korintiešiem 9:24–27.

  27.  

    27. Skat. Helamana 5:12. Olivers Vendels Homss deva padomu: „Manuprāt, nozīmīgi šajā pasaulē ir nevis tas, kur mēs šobrīd atrodamies, bet gan tas, kādā virzienā mēs dodamies. Lai sasniegtu debesu ostu, reizēm mums ir jākuģo pa vējam un reizēm — pret vēju, taču mums ir jākuģo, nevis jādreifē vai jānotauvojas ar enkuru” (The Autocrat of the Breakfast-Table [1858], 105).

  28.  

    28.  Jesajas 1:18.