Pievērsti Tam Kungam

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Deivids A. Bednārs
Liecības būtība ir zināšanas par to, ka evaņģēlijs ir patiess. Pievēršanās būtība ir pastāvīga uzticība evaņģēlijam.

Mans vēstījums koncentrējas uz saistību starp liecības saņemšanu, ka Jēzus ir Kristus, un pievēršanos Viņam un Viņa evaņģēlijam. Parasti mēs liecības un pievēršanās tēmas aplūkojam atsevišķi un neatkarīgi vienu no otras. Tomēr mēs varam gūt vērtīgu redzējumu un lielāku garīgo pārliecību, ja aplūkojam šīs abas svarīgās tēmas kopā.

Es lūdzu, lai Svētais Gars apmācītu un iedvesmotu ikvienu no mums.

Ko jūs sakāt Mani esam?

Daudz par liecību un pievēršanos mēs varam mācīties no apustuļa Pētera kalpošanas.

Kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš uzdeva Saviem mācekļiem šādu dziļu jautājumu: „Ko jūs sakāt Mani esam?”

Pēteris atbildēja tieši:

„Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs” (Mateja 16:15–17).

Kā apliecina Pētera atbilde un Glābēja teiktais, liecība ir personīgas zināšanas par garīgu patiesību, kas iegūtas caur atklāsmi. Liecība ir Dieva dāvana, un to var iegūt visi Viņa bērni. Ikviens godīgs patiesības meklētājs var saņemt liecību, izmantojot nepieciešamo „kripatiņu ticības” Jēzum Kristum, lai pārbaudītu (skat. Almas 32:27) un „izmēģinātu … vārda iedarbību” (Almas 31:5), lai ļautos „Svētā Gara mudinājumam” (Mosijas 3:19) un pamostos Dievam (skat. Almas 5:7). Liecība palielina personīgo atbildību un ir mērķa, pārliecības un prieka avots.

Lai atrastu un iegūtu liecību par garīgu patiesību, ir vajadzīgs lūgt, meklēt un klauvēt (skat. Mateja 7:7; 3. Nefijs 14:7) — sirsnīgi, ar patiesu nolūku un ticību Glābējam (skat. Moronija 10:4). Liecības pamata sastāvdaļas ir zināšanas par to, ka Debesu Tēvs dzīvo un mīl mūs, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un ka evaņģēlija pilnība ir tikusi atjaunota uz Zemes šajās pēdējās dienās.

Kad tu atgriezīsies (pievērsīsies)

Kad Glābējs mācīja Savus mācekļus Pēdējo vakariņu laikā, Viņš teica Pēterim:

„Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.

Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūkas 22:31–32)

Interesanti — šis varenais apustulis bija runājis un staigājis ar Mācītāju, pieredzējis daudz brīnumu, un viņam bija stipra liecība par Glābēja dievišķumu. Tomēr pat Pēterim bija vajadzīga papildus pamācība no Jēzus par Svētā Gara spēku atjaunot ticību un iesvētīt viņa pienākumus uzticīgai kalpošanai.

Jēzus Kristus evaņģēlija būtība ir saistīta ar nozīmīgu un paliekošu pārmaiņu mūsu pašu raksturā, kas iespējama, pateicoties Glābēja Izpirkšanai. Patiesa pievēršanās rada pārmaiņu cilvēka uzskatos, sirdī un dzīvē ar nolūku pieņemt Dieva gribu un pakļauties tai (skat. Ap. d. 3:19; 3. Nefijs 9:20) un ietver apzinātu apņemšanos kļūt par Kristus mācekli.

Pievēršanās ir liecības ielikto pamatu palielināšana, padziļināšana un paplašināšana. To rada Dieva atklāsme apvienojumā ar cilvēka personīgo grēku nožēlošanu, paklausību un uzcītību. Ikviens godīgs patiesības meklētājs var tapt pievērsts ticībai, pieredzot varenu sirds pārmaiņu un garīgi atdzimstot no Dieva (skat. Almas 5:12–14). Kad mēs godājam glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus un derības (skat. M&D 20:25), „[virzāmies] uz priekšu ar nelokāmību Kristū” (2. Nefija 31:20) un pastāvam ticībā līdz galam (skat. M&D 14:7), mēs kļūstam par jauniem radījumiem Kristū (skat. 2. kor. 5:17). Pievēršanās ir sevis, savas mīlestības un uzticības veltīšana Dievam — pateicībā par iegūto liecības dāvanu.

Pievēršanās piemēri Mormona Grāmatā

Mormona Grāmata ir pilna ar iedvesmojošiem pievēršanās stāstiem. Amalekijs, viens no Jēkaba pēcnācējiem, paziņoja: „Es gribētu, lai jūs nāktu pie Kristus, kas ir Israēla Svētais, un saņemtu no Viņa glābšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jā, nāciet pie Viņa un upurējiet visu savu dvēseli kā upuri Viņam” (Omnija 1:26).

Ar Svētā Gara spēku zināt, ka Jēzus ir Kristus, ir svarīgi un nepieciešami. Taču patiesa nākšana pie Viņa un savas dvēseles upurēšana Viņam prasa daudz vairāk par zināšanām. Pievēršanās prasa visu mūsu sirdi, visu mūsu spēku un visu mūsu prātu un izturību (skat. M&D 4:2).

Ķēniņa Benjamīna ļaudis atsaucās uz viņa mācību, saucot: „Jā, mēs ticam visiem vārdiem, kurus tu runāji uz mums; un mēs arī zinām, ka tie ir īsteni un patiesi, pateicoties Tā Visvarenā Kunga Garam, kas radījis mūsos jeb mūsu sirdīs varenu pārmaiņu, ka mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu” (Mosijas 5:2). Mācīto vārdu pieņemšana, liecības saņemšana par to patiesumu un ticības izrādīšana Kristum radīja varenu sirds pārmaiņu un stingru apņēmību laboties un kļūt labākiem.

Pievērstie lamanieši Helamana grāmatā ir raksturoti kā tādi, kas atrodas „uz savu pienākumu takas un viņi piesardzīgi staigā Dieva priekšā, un viņi cenšas turēt Viņa pavēles un Viņa likumus, un Viņa spriedumus.…

Un tie pūlas ar nenogurstošu centību, lai viņi varētu atvest atlikušos savus brāļus pie patiesības atziņas” (Helamana 15:5–6).

Kā redzams šajos piemēros, pamata iezīmes, kas saistītas ar pievēršanos, ir varenas pārmaiņas pieredzēšana savā sirdī, vēlēšanās nepārtraukti darīt labu, savu pienākumu veikšana, piesardzīga staigāšana Dieva priekšā, baušļu turēšana un kalpošana ar nenogurstošu centību. Ir skaidrs, ka šīs uzticīgās dvēseles no sirds veltīja sevi Tam Kungam un Viņa mācībām.

Kļūt pievērstam

Daudziem no mums pievēršanās ir pastāvīgi notiekošs process, nevis vienreizējs notikums, ko izraisa kāda spēcīga vai dramatiska pieredze. Rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta — pakāpeniski un gandrīz nemanāmi — mūsu nolūki, mūsu domas, mūsu vārdi un mūsu rīcība pieskaņojas Dieva gribai. Pievēršanās Tam Kungam prasa gan neatlaidību, gan pacietību.

Samuēls-lamanietis uzsvēra piecus pamata elementus, kas nepieciešami, lai cilvēks kļūtu pievērsts Tam Kungam: 1) ticība svēto praviešu mācībām un pravietojumiem, kā tie ir rakstīti Svētajos Rakstos; 2) ticības izrādīšana Tam Kungam, Jēzum Kristum; 3) grēku nožēlošana; 4) varenu pārmaiņu pieredzēšana sirdī; un 5) kļūšana stingram un nelokāmam ticībā (skat. Helamana 15:7–8). Pēc šāda parauga notiek pievēršanās.

Liecība un pievēršanās

Liecība ir pastāvīgas pievēršanās sākums un priekšnoteikums. Liecība ir izejas punkts, nevis galamērķis. Stipra liecība ir pievēršanās pamats.

Ar liecību vien nepietiek un nepietiks, lai mēs būtu aizsargāti no tumsības vētras un ļaunuma, kas plosās pēdējās dienās, kurās mēs dzīvojam. Liecība ir svarīga un nepieciešama, taču ar to nepietiek, lai mēs gūtu mums nepieciešamo garīgo spēku un aizsardzību. Daži Baznīcas locekļi, kuriem ir liecības, ir šaubījušies un atkrituši. Viņu garīgās zināšanas un apņēmība nebija pietiekama, lai pārvarētu sastaptos izaicinājumus.

Svarīga mācība par saistību starp liecību un pievēršanos ir redzama Mosijas dēlu misionāru darbā.

„Cik daudzi noticēja jeb cik daudzi tika vesti pie patiesības atziņas caur Amona un viņa brāļu sludināšanu saskaņā ar atklāsmes un pravietojuma garu, un Dieva spēkam darot brīnumus viņos — jā, … kā Tas Kungs dzīvo, visi tie lamanieši, kas noticēja viņu sludināšanai, tika pievērsti Tam Kungam un nekad neatkrita.

Jo viņi kļuva par taisnīgiem ļaudīm; viņi nolika savus nemiera ieročus, ka viņi vairs necīnījās pret Dievu, nedz arī pret kādu no saviem brāļiem. …

Tad nu šie ir tie, kas tika pievērsti Tam Kungam” (Almas 23:6–8).

Šajos pantos ir aprakstīti divi galvenie elementi: 1)  patiesības atziņa, ko var tulkot kā liecību, un 2) pievērsti Tam Kungam, ko es izprotu kā pievēršanos Glābējam un Viņa evaņģēlijam. Tādējādi šis spēcīgais apvienojums — liecības iegūšana un pievēršanās Tam Kungam — radīja stingrību un nelokāmību un sniedza garīgu aizsardzību.

Viņi nekad neatkrita un nolika savus nemiera ieročus, un vairs necīnījās pret Dievu. Lai noliktu tādus lolotus „nemiera ieročus” kā savtīgums, lepnība un nepaklausība, ir vajadzīgs kas vairāk par ticību un zināšanām. Pirms mēs varam atmest savus nemiera ieročus, ir nepieciešama pārliecība, pazemība, grēku nožēlošana un pakļāvība. Vai jums un man aizvien ir „nemiera ieroči”, kas mūs attur no pievēršanās Tam Kungam? Ja tā ir, tad mums nekavējoties ir jānožēlo grēki.

Ievērojiet, ka lamanieši netika pievērsti misionāriem, kuri viņus mācīja, vai Baznīcas lieliskajām programmām. Viņi netika pievērsti savu vadītāju personībai vai kultūras mantojuma saglabāšanai, vai savu tēvu paražām. Viņi tika pievērsti Tam Kungam — kā viņu Glābējam un Viņa dievišķumam un doktrīnai — un viņi nekad neatkrita.

Liecība ir garīgas zināšanas par patiesību, ko sniedz Svētā Gara spēks. Pastāvīga pievēršanās ir uzticīga veltīšanās patiesībai, kas mums ir atklāta, — ar labprātīgu sirdi un taisnīgiem nolūkiem. Liecības būtība ir zināšanas par to, ka evaņģēlijs ir patiess. Pievēršanās būtība ir pastāvīga uzticība evaņģēlijam. Mums ir jāzina, ka evaņģēlijs ir patiess, un jābūt uzticīgiem evaņģēlijam.

Liecība, pievēršanās un līdzība par desmit jaunavām

Tagad es vēlos izmantot vienu no līdzības par desmit jaunavām daudzajiem, iespējamiem skaidrojumiem, lai izceltu saistību starp liecību un pievēršanos. Desmit jaunavas, no kurām piecas bija gudras un piecas — ģeķīgas, paņēma savus lukturus un devās satikt līgavaini. Lūdzu, domājiet par lukturiem, kurus nesa jaunavas, kā par liecības lukturiem. Ģeķīgās jaunavas paņēma savus liecības lukturus, taču nepaņēma līdzi eļļu. Iedomājieties, ka šī eļļa ir pievēršanās eļļa.

„Bet gudrās paņēma sev līdz ar [liecības] lukturiem arī [pievēršanās] eļļu savos traukos.

Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja.

Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim.

Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus [liecības] lukturus.

Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas [tas ir, pievēršanās eļļu], jo mūsu [liecības] lukturi izdziest.

Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev” (Mateja 25:4–9).

Vai piecas gudrās jaunavas bija savtīgas un nevēlējās dalīties, vai arī viņas pareizi norādīja, ka pievēršanās eļļu nav iespējams aizņemties? Vai garīgo spēku, ko sniedz pastāvīga paklausība baušļiem, var iedot kādam citam cilvēkam? Vai zināšanas, kas iegūtas, cītīgi studējot un apdomājot Rakstus, var nodot kādam, kuram tās nepieciešamas? Vai mieru, ko evaņģēlijs sniedz Pēdējo dienu svētajam, var iedot cilvēkam, kurš saskaras ar likstām vai lielām grūtībām? Skaidra atbilde uz katru no šiem jautājumiem — nē.

Kā gudrās jaunavas pareizi uzsvēra, katram no mums ir jāpērk pašam. Šīs iedvesmotās sievietes nerunāja par kādu komercdarījumu — viņas uzsvēra mūsu personīgo atbildību turēt savu liecības lukturi degošu un iegūt pievēršanās eļļas pietiekamu krājumu. Šī dārgā eļļa tiek iegūta pilīti pa pilītei — „rindiņu pēc rindiņas [un] priekšrakstu pēc priekšraksta” (2. Nefija 28:30), pacietīgi un neatlaidīgi. Nepastāv nekāds īsāks ceļš vai iespēja sagatavoties pēdējā brīdī.

„Tādēļ esiet uzticīgi, vienmēr lūdzot Dievu, lai jūsu lukturi būtu kārtībā un degtu, un jums būtu eļļa, lai jūs varētu būt gatavi līgavaiņa atnākšanai” (M&D 33:17).

Liecība

Es apsolu, ka, nākot pie patiesības atziņas un kļūstot pievērstiem Tam Kungam, mēs paliksim stingri un nelokāmi un nekad neatkritīsim. Mēs labprātīgi noliksim malā savus nemiera ieročus. Mēs tiksim svētīti ar spožu gaismu, ko sniegs mūsu liecības lukturi, un pietiekamiem pievēršanās eļļas krājumiem. Un, katram no mums kļūstot pilnīgāk pievērstam, mēs stiprināsim savas ģimenes, savus draugus un savus līdzcilvēkus. Par šīm patiesībām es liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.