Dievs lai ir ar jums, līdz mēs atkal tiksimies

Mani dārgie brāļi un māsas, mēs tuvojamies vēl vienas iedvesmojošas Vispārējās konferences noslēgumam. Es personīgi jūtos garīgi stiprināts un pacilāts, un zinu, ka arī jūs esat sajutuši šīs konferences īpašo garu.

Mēs izsakām sirsnīgu pateicību visiem, kas jebkādā veidā piedalījās. Evaņģēlija patiesības tika skaisti mācītas un no jauna uzsvērtas. Pieņemot pēdējo divu dienu vēstījumus savās sirdīs un savā dzīvē, mēs tiksim svētīti.

Šīs konferences raksti kā vienmēr būs pieejami žurnālu Ensign un Liahona nākamajos izdevumos. Es jūs mudinu vēlreiz pārlasīt konferences runas un apdomāt tajās ietvertos vēstījumus. Es esmu atklājis, ka gūstu daudz vairāk no šiem iedvesmotiem sprediķiem, kad tos studēju padziļināti.

Mums bija nepieredzēta mēroga konference, kas tika pārraidīta cilvēkiem it visur — pāri kontinentiem un okeāniem. Kaut arī mēs atrodamies tālu no daudziem no jums, mēs sajūtam jūsu garu un sūtām jums savu mīlestību un atzinību.

Mūsu Brāļiem, kuri tika atbrīvoti šajā konferencē, ļaujiet man visu vārdā izteikt sirsnīgu pateicību par viņu uzticīgo kalpošanu daudzu gadu laikā. Pateicoties jūsu ieguldījumam Tā Kunga darbā, ir tikuši svētīti neskaitāmi cilvēki.

Brāļi un māsas, es nesen kā nosvinēju savu 85. dzimšanas dienu un esmu pateicīgs par katru gadu, ko Tas Kungs man dāvā. Pārdomājot savas dzīves pieredzes, es pateicos Viņam par Viņa daudzajām svētībām. Kā es minēju savā šī rīta vēstījumā, es esmu sajutis Viņa roku vadām manus pūliņus, kad esmu centies no sirds kalpot Viņam un jums visiem.

Baznīcas prezidenta amats prasa daudz pūliņu. Cik gan pateicīgs es esmu par saviem abiem uzticīgajiem padomniekiem, kuri kalpo man līdzās un kuri vienmēr ir gatavi un ārkārtīgi spējīgi palīdzēt darbā, kas uzdots Augstākajam Prezidijam. Es paužu savu pateicību arī cildenajiem vīriem, kuri veido Divpadsmit apustuļu kvorumu. Viņi nenogurstoši strādā Meistara darbā kopā ar Septiņdesmito kvorumu locekļiem, kuri viņiem sniedz iedvesmas pilnu atbalstu.

Es vēlos arī uzslavēt jūs, mani brāļi un māsas, lai kur jūs atrastos visā pasaulē, par visu, ko jūs darāt savās bīskapijās un draudzēs, savos stabos un apgabalos. Kad jūs labprātīgi pildāt savus aicinājumus, jūs palīdzat celt Dieva valstību uz Zemes.

Kaut mēs vienmēr rūpētos cits par citu, palīdzot vajadzību brīžos. Nebūsim kritiski vai tiesājoši, bet būsim iecietīgi, allaž līdzinoties Glābēja laipnības un mīlestības piemēram. Kaut mēs tādā pat garā labprātīgi kalpotu cits citam. Kaut mēs lūgtu pēc iedvesmas, lai zinātu apkārtējo cilvēku vajadzības, un tad — kaut mēs dotos un sniegtu palīdzību.

Turēsim drošu prātu, dzīvojot savu dzīvi. Kaut arī mēs dzīvojam aizvien bīstamākos laikos, Tas Kungs mūs mīl un rūpējas par mums. Viņš vienmēr ir mūsu pusē, kad mēs darām to, kas ir pareizi. Viņš mums palīdzēs grūtā brīdī. Mūsu dzīvē rodas grūtības, problēmas, kuras mēs negaidām un kuras mēs nekad nebūtu izvēlējušies. Neviens no mums nav no tā pasargāts. Mirstības mērķis ir mācīties un augt, lai kļūtu līdzīgāki mūsu Tēvam, un bieži vien grūtajos laikos mēs mācāmies visvairāk, lai cik sāpīgas mācībstundas arī būtu. Mūsu dzīves var tikt piepildītas ar prieku, kad mēs dzīvojam pēc Jēzus Kristus evaņģēlija mācībām.

Tas Kungs pamācīja: „Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”¹ Cik gan lielu laimi šīm zināšanām būtu mums jāsniedz! Viņš dzīvoja mūsu dēļ, un Viņš nomira mūsu dēļ. Viņš samaksāja mūsu grēku cenu. Kaut mēs līdzinātos Viņa piemēram. Kaut mēs Viņam izrādītu lielu pateicību, pieņemot Viņa upuri un dzīvojot tā, lai sagatavotos atgriezties un kādu dienu dzīvot kopā ar Viņu.

Kā esmu minējis iepriekšējās konferencēs, es jums pateicos par jūsu lūgšanām manā labā. Man tās ir nepieciešamas; es tās sajūtu. Arī mēs kā Augstākie pilnvarotie atceramies jūs visus un lūdzam, lai mūsu Debesu Tēva vislabākās svētības būtu ar jums.

Tagad, mani mīļotie brāļi un māsas, mēs šķiramies uz sešiem mēnešiem. Lai Dievs ir ar jums, līdz mēs atkal tiksimies. Mūsu Glābēja un Pestītāja, patiesi Jēzus Kristus, Tā Kunga, Vārdā, āmen.