Palīdziet viņiem izvirzīt augstus mērķus

Prezidents Henrijs B. Airings

Pirmais padomnieks Augstākajā Prezidijā


Henrijs B. Airings
Ar jūsu vadību tie, kurus jūs vadāt, spēs saskatīt, vēlēties un ticēt, ka viņi var pilnībā piepildīt savu potenciālu kalpošanā Dieva valstībā.

Es esmu ļoti pateicīgs par šo iespēju būt šajā lielajā priesterības sanāksmē, dzirdēt tik brīnišķīgas mācības un liecības. Tas man liek domāt par savu pieredzi. Gandrīz viss, ko esmu spējis sasniegt kā priesterības nesējs, ir pateicoties cilvēkiem, kuri mani pazina, kuri manī saskatīja to, ko es nevarēju saskatīt sevī.

Kad es biju jauns tēvs, es lūdzu, lai uzzinātu, kādu ieguldījumu mani bērni varētu sniegt Tā Kunga valstībā. Attiecībā uz zēniem es zināju, ka viņiem būs priesterības iespējas. Attiecībā uz meitenēm es zināju, ka viņas varētu kalpot, pārstāvot To Kungu. Viņi visi varētu veikt Viņa darbu. Es zināju, ka katrs no viņiem ir personība, un tādēļ Tas Kungs būtu katram no viņiem devis noteiktas dāvanas, ko izmantot Viņa kalpošanā.

Es nevaru katram tēvam un katram jauniešu vadītājam sniegt sīku izklāstu par to, kas būtu vislabākais, ko jums darīt. Taču es varu apsolīt, ka jūs svētīsiet viņus, ja palīdzēsiet viņiem atpazīt garīgās dāvanas, ar kurām viņi ir piedzimuši. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, un katrs var sniegt atšķirīgu ieguldījumu. Neviens nav nolemts neveiksmei. Kad jūs tieksities pēc atklāsmes, lai saskatītu dāvanas, ko Dievs saskata tajos, kurus jūs vadāt priesterībā, — sevišķi jauniešos, jūs tiksiet svētīti ar to, ka spēsiet vadīt viņus kalpošanā, ko viņi var veikt. Ar jūsu vadību tie, kurus jūs vadāt, spēs saskatīt, vēlēties un ticēt, ka viņi var pilnībā piepildīt savu potenciālu kalpošanā Dieva valstībā.

Runājot par maniem bērniem, es lūdzu pēc atklāsmes, lai zinātu, kā es varētu katram no viņiem individuāli palīdzēt sagatavoties noteiktām iespējām, lai kalpotu Dievam. Un tad es centos palīdzēt viņiem iztēloties šo nākotni, cerēt un darboties tās virzienā. Es izgrebu katram dēlam koka dēlīti ar Rakstu pantu, kas raksturoja viņa īpašās dāvanas, un attēlu, kas ilustrē šo dāvanu. Zem attēla un uzraksta es izgrebu katra zēna kristību un priesterības ordinēšanas amatu datumus, pie katra notikuma atzīmējot zēnu auguma garumu.

Es raksturošu dēlīšus, kurus es izgrebu katram dēlam, lai palīdzētu viņiem saskatīt savas garīgās dāvanas un kādu ieguldījumu viņi var sniegt Tā Kunga darbā. Jūs, tāpat kā es varat tikt iedvesmoti, lai spētu atpazīt īpašās dāvanas un unikālās iespējas katram jaunietim, kuru jūs mīlat un vadāt.

Kad mans vecākais dēls kļuva par diakonu un ērgļa skautu, domājot par viņu un viņa nākotni, man prātā nāca ērgļa attēls. Mēs dzīvojām Aidaho štatā, netālu no Dienvidtetona kalna pakājes, kur mēs kopā devāmies pārgājienos un vērojām planējošus ērgļus. Šis attēls, kas bija manā prātā, sniedza Jesajas vārdu izjūtu:

„Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem.

Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk,

bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst”.1

Patiesībā ar šo vecāko dēlu mēs bijām apstājušies pārgājiena laikā netālu no Dienvidtetona virsotnes, jo mans dēls bija noguris. Viņš vēlējās atpūsties. Viņš teica: „Vai man vienmēr būs žēl, ka mēs neuzkāpām virsotnē? Tēti, tu turpini kāpt — es negribu likt tev vilties.”

Es atbildēju: „Es nekad nebūšu vīlies, un tev nekad nebūs žēl. Mēs vienmēr atcerēsimies, ka mēs šeit uzkāpām kopā.” Uz viņa dēlīša virs auguma atzīmes es izgrebu ērgli ar uzrakstu: „Uz ērgļa spārniem.”

Gadu gaitā mans dēls kā misionārs pacēlās augstāk, nekā es biju iztēlojies savos kvēlākajos sapņos. Daži izaicinājumi, ar kuriem viņš saskārās misijā, šķita augstāki par viņa spējām. Ar zēniem, kuriem jūs palīdzat, var būt līdzīgi kā ar manu dēlu, ka Tas Kungs pacēla viņu augstāk evaņģēlija sludināšanā sarežģītā valodā, nekā, manuprāt, tas bija iespējams. Ja jūs centīsities ar katru jauno vīrieti sajust viņa priesterības iespējas, es jums apsolu, ka Tas Kungs jums pateiks tik daudz, cik jums nepieciešams. Tam zēnam, iespējams, ir pat lielāks potenciāls, nekā Tas Kungs jums atklās. Palīdziet viņam izvirzīt augstus mērķus.

Zēns, kuru jūs iedrošināt, varētu šķist pārāk bikls, lai būtu spēcīgs priesterības kalpotājs. Viens no maniem dēliem bērnībā bija tik kautrīgs, ka viņš nespēja ieiet veikalā un sarunāties ar pārdevējiem. Viņš bija pārāk bikls. Es raizējos, kad lūdzu par viņa priesterības nākotni. Es domāju par viņu misijas „laukā” — tas nešķita sevišķi daudzsološi. Es tiku vadīts pie rakstvietas Salamana pamācībās: „Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas, bet taisnie ir pašapzinīgi droši kā jauns lauva.”2

Es iegrebu „Drošs kā lauva” uz viņa dēlīša zem lielas rēcošas lauvas galvas attēla. Savā misijā un turpmākajos gados viņš piepildīja manā kokgriezumā pausto cerību. Mans iepriekš kautrīgais dēls sludināja evaņģēliju ar lielu pārliecību un varonīgi saskārās ar briesmām. Viņš tika stiprināts savos pienākumos pārstāvēt To Kungu.

Tas var notikt ar jauno vīrieti, ko jūs vadāt. Jums nepieciešams stiprināt viņa ticību tā, lai Tas Kungs var pārveidot viņu par kalpotāju, kas ir drosmīgāks par biklo zēnu, ko jūs pašlaik redzat.

Mēs zinām, ka Tas Kungs padara Savus kalpus drošsirdīgus. Jaunais zēns Džozefs, kurš birzī redzēja Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, tika pārveidots par „garīgo milzi”. Pārlijs P. Prets redzēja to, kā pravietis Džozefs Smits norāja zemiskos sargus, kuri turēja viņus ieslodzījumā. Elders Prets rakstīja:

„Pēkšņi viņš pielēca kājās un pērkona balsī vai kā rēcošs lauva sacīja, cik atceros, šādus vārdus:

KLUSU, jūs pekles nezvēri! Jēzus Kristus Vārdā es jūs norāju un pavēlu jums apklust; es nedzīvošu ne mirkli ilgāk, klausoties šādas runas. Tūlīt pat apklustiet, citādi vai nu jūs, vai es ŠAI PAŠĀ ACUMIRKLĪ mirsim!””

Par šo pieredzi Elders Prets rakstīja: „Tādu cieņu un majestātiskumu esmu redzējis tikai vienu reizi, kad viņš stāvēja saslēgts ķēdēs mazpazīstama Misūri štata ciemata cietumā.”3

Tas Kungs dos Saviem taisnīgajiem kalpiem iespējas būt drošsirdīgiem kā lauvām, runājot Viņa Vārdā un esot Viņa priesterības lieciniekiem.

Vēl vienam dēlam jau zēna gados bija plašs draugu loks, kuri bieži vēlējās ar viņu draudzēties. Viņš viegli izveidoja draudzības saites. Kad es lūdzu un centos paredzēt viņa ieguldījumu Dieva valstībā, es sajutu, ka viņam būs spēks apvienot cilvēkus mīlestībā un vienotībā.

Tas mani vadīja pie stāsta Mācībā un Derībās, kur aprakstīti priesterības elderu centieni celt Ciānu Misūri štatā, saņemot uzslavu no eņģeļiem, kuri redzēja viņu centienus un viņu ieguldījumu. Tas prasīja lielu uzupurēšanos. Atklāsme Mācībā un Derībās vēsta: „Tomēr jūs esat svētīti, jo liecība, ko jūs esat snieguši, ir ierakstīta debesīs eņģeļiem ko raudzīties, un tie priecājas par jums, un jūsu grēki ir jums piedoti”.4

Uz sava dēla dēlīša es izgrebu: „Eņģeļi priecājas par tevi.”

Šī dēla izcilās spējas pulcināt un ietekmēt cilvēkus izpaudās arī pēc skolas gadiem. Ar citiem priesterības nesējiem viņš organizēja staba pasākumus, kas viņa apgabala jauniešiem sniedza ticību pastāvēt grūtās situācijās un pat gūt tajās uzvaru. Stiprinot šo jauno vīriešu un sieviešu ticību, viņš palīdzēja veidot Ciānas kopienas Amerikas lielpilsētās. Kokgriezumā es attēloju eņģeļus, kuri pūš taures, kas, iespējams, nav tieši tas, ko viņi darīja, taču bija vieglāk izgrebt tauri nekā saucienu.

Eņģeļi priecājas, kad priesterības vadītāji visā pasaulē ceļ Ciānu savās bīskapijās, stabos un misijās. Un viņi priecāsies par jaunajiem vīriešiem un sievietēm, kuriem jūs palīdzat celt Ciānu, lai kur viņi atrastos un lai kādos apstākļos dzīvotu. Ciāna ir derībā un mīlestībā vienotu cilvēku centieni. Es jūs aicinu palīdzēt saviem jauniešiem pievienoties.

Vienam no saviem dēliem es sajutu pamudinājumu izgrebt sauli — proti, sauli debesīs — un vārdus no Glābēja starpnieciskās lūgšanas: ”Šī ir mūžīgā dzīvība.” Savas laicīgās kalpošanas noslēgumā Glābējs lūdza Savu Tēvu:

„Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.

Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.”5

Mans dēls ir sniedzis priesterības kalpošanu trīs kontinentos, taču pats svarīgākais — savās mājās un savā ģimenē. Viņš ir izveidojis savu dzīvi ap ģimeni. Viņš strādā netālu no mājām, un viņš bieži pārrodas mājās, lai pievienotos savai sievai un jaunākajiem bērniem pusdienās. Viņa ģimene dzīvo pavisam netālu no Māsas Airingas un manis. Viņi rūpējas par mūsu pagalmu, it kā tas būtu viņu pašu. Šis dēls dzīvo ne tikai, lai sagatavotos mūžīgajai dzīvei, bet arī lai mūžīgi dzīvotu pateicīgu ģimenes locekļu ielokā.

Mūžīgā dzīve ir dzīve vienotībā, ģimenēs, kopā ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Mūžīgā dzīve ir iespējama, vienīgi pateicoties Dieva priesterības atslēgām, kuras tika atjaunotas caur pravieti Džozefu Smitu. Šāda mūžīga mērķa uzstādīšana jauniešiem, kurus jūs vadāt, ir kā liela dāvana, ko jūs tiem varat dot. Galvenokārt jūs to darīsiet ar priekšzīmi savā ģimenē. Tiem, kurus jūs vadāt, iespējams, nav ģimenes Baznīcā, taču es jūs izaicinu palīdzēt viņiem sajust un vēlēties ģimenes mīlestību abās priekškara pusēs.

Auguma atzīmēšanas dēlīši, kurus es raksturoju, ir tikai viens no veidiem, kā palīdzēt jauniem cilvēkiem gūt atskārtu par izcilību, ko Dievs saskata viņos, un par viņu nākotni un unikālo kalpošanu, ko Viņš tiem ir sagatavojis. Viņš jums palīdzēs saprast, kā to izdarīt jūsu bērniem vai citiem jauniešiem. Taču, kad jūs paši ar lūgšanu tieksities gūt atskārtu par šo nākotni un darīsiet to zināmu katram jaunajam cilvēkam, jūs sapratīsiet, ka Dievs mīl ikvienu Savu bērnu atsevišķi un katrā no tiem saskata lielas un unikālas dāvanas.

Kā tēvs — es tiku svētīts ar to, ka varēju saskatīt lielisku nākotni Dieva valstībā savām meitām, tāpat kā saviem dēliem. Kad es ar lūgšanu tiecos pēc vadības, man tika parādīts veids, kā palīdzēt savām meitām atpazīt uzticību, ko Dievs viņām ir devis kā kalpotājām, kuras var celt Viņa valstību.

Kad manas meitas bija mazas, es sapratu, ka mēs varētu cauri paaudzēm palīdzēt citiem sajust aiz priekškara esošo cilvēku mīlestību. Es zināju, ka mīlestība gūstama kalpošanā, un tā iedveš cerību uz mūžīgo dzīvi.

Tādēļ mēs izgrebām maizes dēlīšus, uz kuriem mēs uzlikām mājās ceptas maizes klaipus un kopā devāmies pasniegt mūsu dāvanu atraitnēm, atraitņiem un ģimenēm. Uzraksts, ko es izgrebu uz katra maizes dēlīša, bija: „J’aime et J’espere.” Tulkojumā no franču valodas: „Es mīlu, un es ceru.” Liecība par viņu unikālajām garīgajām dāvanām parādījās ne tikai uz dēlīšiem, ko es izgrebu, bet vēl skaidrāk, kad mēs tos pasniedzām tiem, kuriem sāpju un zaudējumu brīžos bija nepieciešams sajust pārliecību, ka Glābēja mīlestība un Viņa Izpirkšana var radīt pilnīgu cerības spožumu. Šī ir mūžīgā dzīve — manām meitām un ikvienam no mums.

Iespējams, jūs pašlaik domājat: „Brāli Airing, vai jūs sakāt, ka man jāiemācās grebt?” Atbilde ir — nē. Es iemācījos griezt kokā vienīgi ar laipna un apdāvināta skolotāja — tolaik eldera Boida K. Pekera — palīdzību. Tās nelielās iemaņas, ko es apguvu, var izskaidrot ar viņa kā kokgriezēja izcilo talantu un ar viņa kā skolotāja pacietību. Vienīgi debesis var dot tādu skolotāju kā Prezidents Pekers. Taču ir daudz veidu, kā jūs varat ietekmēt bērnu sirdis, neizgrebjot viņiem koka dēlīšus.

Piemēram, jaunās sakaru tehnoloģijas ļauj dalīties ticības un cerības vēstījumos lielos attālumos, kas mūs šķir, acumirklīgi un ar mazām izmaksām vai par velti. Mana sieva man palīdz to darīt katru vakaru. Mēs sākam, runājot pa tālruni ar mazbērniem vai bērniem, kurus mēs varam sazvanīt. Mēs lūdzam viņus dalīties stāstos par viņu personīgajiem panākumiem un veikto kalpošanu. Mēs arī aicinām viņus atsūtīt fotogrāfijas ar šīm aktivitātēm. Mēs izmantojam šīs fotogrāfijas, lai ilustrētu dažas teksta rindkopas. Mēs pievienojam vienu vai divus Mormona Grāmatas pantus. Iespējams, Nefijs vai Mormons nebūtu sevišķi iespaidots ar satura garīgo kvalitāti vai mazajām pūlēm, kas vajadzīgas, lai izveidotu to, ko mēs saucam ”Ģimenes dienasgrāmata: mazās plāksnes”. Taču mēs ar Māsu Airingu tiekam svētīti, pateicoties šiem centieniem. Mēs sajūtam iedvesmu, izvēloties Rakstu pantus un nelielos liecības vēstījumus, ko mēs pierakstām. Un mēs redzam pierādījumus viņu dzīvē, ka viņu sirdis tiek pievērstas mums un Glābējam, un debesīm.

Ir vēl citi veidi, kā palīdzēt citiem; jūs jau esat nodevušies daudziem no tiem. Jūsu paradums noturēt ģimenes lūgšanu un Rakstu studēšanu radīs paliekošākas atmiņas un lielākas sirds pārmaiņas, nekā jūs pašlaik apzināties. Pat tādas acīmredzami laicīgas aktivitātes kā sporta pasākuma apmeklēšana vai filmas skatīšanās var ietekmēt bērna sirdi. Svarīga ir nevis pati aktivitāte, bet jūsu sajūtas, tajā piedaloties. Es esmu atklājis labu pārbaudi, kā noteikt aktivitātes, kurām piemīt potenciāls radīt lielas pārmaiņas jauna cilvēka dzīvē. Tās aktivitātes viņi iesaka savas intereses dēļ, jo uzskata, ka viņiem tās dotas kā dāvana no Dieva. No savas pieredzes es zinu, ka tas ir iespējams.

Kad es 12 gadu vecumā kļuvu par diakonu, es dzīvoju Ņūdžersijā, 50 jūdzes (80 km) no Ņujorkas pilsētas. Es sapņoju kļūt par izcilu beisbola spēlētāju. Mans tēvs piekrita paņemt mani līdzi noskatīties spēli vecajā un vēsturiskajā Jenkiju stadionā Bronksā. Es joprojām atceros to nūjas vēzienu, kad Džo Dimadžio atsita „mājupskrējienu” („Home Run”) centrālā laukuma tribīnēs, un mans tēvs sēdēja man blakus, — tā bija vienīgā reize, kad mēs kopā devāmies uz galvenās līgas beisbola spēli.

Taču kāda cita diena kopā ar manu tēvu izmainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Viņš aizveda mani no Ņūdžersijas uz ordinēta patriarha mājām Soltleiksitijā. Es nekad iepriekš nebiju šo cilvēku redzējis. Mans tēvs atstāja mani pie durvju sliekšņa. Patriarhs ieaicināja mani iekšā un palūdza apsēsties uz krēsla, uzlika savas rokas man uz galvas un kā Dieva dāvanu deva svētību, kurā tika izteikta arī manas sirds lielā vēlme.

Viņš teica, ka es esmu viens no tiem, par kuriem ir teikts: „Svētīgi ir miera nesēji”.6 Es biju tik pārsteigts, ka pilnīgi svešs cilvēks varētu zināt manas sirds domas, ka atvēru savas acis, lai apskatītu telpu, kur šāds brīnums notika. Šī iespēju svētība ir veidojusi manu dzīvi, manu laulību un manu priesterības kalpošanu.

No tās pieredzes un tā, kas notika turpmāk, es varu liecināt: „Jo visiem nav katra dāvana dota, jo ir daudz dāvanu, un katram cilvēkam tiek dota dāvana ar Dieva Garu”.7

Kad Tas Kungs man ir atklājis kādu dāvanu, es esmu spējis atpazīt iespējas un sagatavoties tām, pielietojot šo dāvanu, lai svētītu cilvēkus, kurus es mīlu un kuriem kalpoju.

Dievs zina mūsu dāvanas. Mans izaicinājums jums un man ir lūgt, lai zinātu, kādas dāvanas mums ir dotas, lai zinātu, kā tās pilnveidot, un lai atpazītu iespējas kalpot citiem, ko Dievs liek mūsu ceļā. Taču vairāk par visu es lūdzu, lai jūs tiktu iedvesmoti palīdzēt citiem atklāt viņu īpašās kalpošanas dāvanas, kuras devis Dievs.

Es apsolu jums — ja jūs lūgsiet, jūs tiksit svētīti ar to, lai spētu palīdzēt un pacelt citus cilvēkus līdz viņu pilnīgam potenciālam kalpošanā tiem, kurus viņi vada un mīl. Es jums liecinu, ka Dievs dzīvo, Jēzus ir Kristus, mums ir dota Dieva priesterība un Dievs mums ir sagatavojis īpašas dāvanas, lai kalpotu Viņam, pārsniedzot mūsu lielākās cerības. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Rādīt atsauces

  1.  

    1.  Jesajas 40:29–31.

  2.  

    2.  Sal. pam. 28:1.

  3.  

    3.  Autobiography of Parley P. Pratt, red. Pārlijs P. Prets, jaun. (1938), 211.

  4.  

    4.  Mācība un Derības 62:3.

  5.  

    5.  Jāņa 17:3–4.

  6.  

    6.  Mateja 5:9.

  7.  

    7.  Mācība un Derības 46:11.