Par nožēlu un apņemšanos

Prezident Monson, mēs mīlam tevi. Paldies tev par iedvesmoto un vēsturisko paziņojumu par jaunu tempļu celtniecību un misionāru kalpošanu. Esmu pārliecināts, ka, pateicoties tam, mēs un daudzas nākamās paaudzes saņems lielas svētības.

Mani dārgie brāļi un māsas, mani dārgie draugi! Mēs visi esam mirstīgi. Es ceru, ka tas nevienam nav pārsteigums.

Neviens no mums nebūs uz Zemes ļoti ilgi. Mums dzīvošanai uz Zemes ir atvēlēti vairāki dārgi gadi, kas mūžības skatījumā ir ne vairāk kā viens acumirklis.

Un tad mēs nomirstam. Mūsu gari „tiek paņemti mājās pie tā Dieva, kas devis viņiem dzīvību”.¹ Mūsu ķermenis tiek guldīts kapā, un mēs atstājam šīs pasaules lietas, dodoties uz savas esamības nākamo sfēru.

Jaunībā mums šķiet, ka mēs dzīvosim mūžīgi. Mēs domājam, ka mūs aiz horizonta gaida neskaitāmi saullēkti, un nākotne mums rādās kā nepārtraukts ceļš — bezgalīgs mūsu priekšā.

Tomēr, jo vecāki mēs kļūstam, jo biežāk mēs mēdzam atskatīties un brīnīties par to, cik īss šis ceļš patiesībā ir. Mēs brīnāmies, kā gadi ir tik ātri paskrējuši. Un mēs sākam aizdomāties par mūsu veiktajām izvēlēm un padarīto. Šajā procesā mēs atceramies daudzus jaukus brīžus, kas sasilda mūsu dvēseles un iepriecina mūsu sirdis. Taču mēs atceramies arī nožēlu par to, ko mēs vēlētos izmainīt, atgriežoties pagātnē.

Kāda māsiņa, kura aprūpē uz nāves gultas esošus cilvēkus, teica, ka viņa bieži saviem pacientiem ir uzdevusi vienkāršu jautājumu, tiem gatavojoties atstāt šo dzīvi.

„Vai jums ir kaut kas, ko jūs nožēlojat?” viņa mēdza vaicāt.²

Esot tik tuvu dzīves pēdējai dienai, domas bieži vien kļūst skaidras un tiek gūta izpratne un nākotnes redzējums. Tādēļ, kad šiem cilvēkiem tika jautāts par to, ko viņi nožēlo, viņi atvēra savas sirdis. Viņi domāja par to, ko varētu mainīt, ja vien spētu pagriezt atpakaļ laiku.

Kad es apdomāju viņu sacīto, mani pārsteidza tas, kā Jēzus Kristus evaņģēlija pamatprincipi var ietekmēt mūsu dzīvi uz labu, ja vien mēs tos pielietojam.

Evaņģēlija principos nav nekā noslēpumaina. Mēs tos esam studējuši Svētajos Rakstos, mēs tos esam pārrunājuši Svētdienas skolā, un mēs tos daudz reižu esam dzirdējuši Baznīcas sanāksmēs. Šie dievišķie principi un vērtības ir vienkārši un skaidri; tie ir skaisti, dziļi un spēcīgi; un tie noteikti var mums palīdzēt izvairīties no nožēlas nākotnē.

Iespējams, visizplatītākā nožēla, ko pacienti pauda, — ka viņi vēlējās, kaut būtu vairāk laika pavadījuši ar cilvēkiem, kurus viņi mīl.

It sevišķi vīrieši dziedāja šo universālo „raudu dziesmu” — viņi „pauda dziļu nožēlu, ka pārāk daudz no savas dzīves pavadījuši vienmuļā [ikdienas] … darbā”.³ Daudzi ir palaiduši garām īpašas atmiņas, kas gūstamas, pavadot laiku kopā ar ģimeni un draugiem. Viņi ilgojās pēc ciešām saitēm ar sev visnozīmīgākajiem cilvēkiem.

Vai tā nav patiesība, ka mēs bieži kļūstam tik ļoti aizņemti? Un par nožēlu jāsaka, ka mēs savu aizņemtību pat uzskatām par kaut ko godājamu, it kā aizņemtība pati par sevi būtu kāds sasniegums vai pārākas dzīves pazīme.

Vai tiešām?

Es domāju par mūsu Kungu un Paraugu, Jēzu Kristu, un Viņa neilgo dzīvi Galilejas un Jeruzālemes ļaužu vidū. Es esmu centies iztēloties Viņu steidzamies no sanāksmes uz sanāksmi vai veicot vairākus uzdevumus vienlaikus, lai paveiktu daudz steidzamu darbu savā sarakstā.

Man tas neizdodas.

Tā vietā es redzu līdzjūtīgu un gādīgu Dieva Dēlu, kurš mērķtiecīgi dzīvo katru dzīves dienu. Kad Viņš sarunājās ar apkārtējiem cilvēkiem, viņi sajutās nozīmīgi un mīlēti. Viņš apzinājās sastapto cilvēku bezgalīgo vērtību. Viņš svētīja tos un kalpoja tiem. Viņš tos iedvesmoja un dziedināja. Viņš tiem deva dārgu dāvanu — Savu laiku.

Mūsdienās ir viegli izlikties, ka mēs it kā pavadām laiku kopā ar citiem. Ar vienu datorpeles klikšķi mēs varam „savienoties” ar tūkstošiem „draugu”, pat nekad netiekoties ar kaut vienu no viņiem. Tehnoloģijas var būt brīnišķīgas, un tās ir ļoti noderīgas, kad mēs nevaram būt līdzās saviem tuviniekiem. Mēs ar sievu dzīvojam tālu no dārgajiem ģimenes locekļiem; mēs zinām, kā tas ir. Tomēr es uzskatu, ka mēs neejam pareizā virzienā, individuāli un kā sabiedrība, ja visbiežākais veids, kā mēs sazināmies ar ģimeni vai draugiem, ir smieklīgu attēlu un nenozīmīgu vēstuļu pārsūtīšana vai viņu savienošana ar dažādām interneta vietnēm. Es pieņemu, ka sava vieta ir arī šādām aktivitātēm, taču — cik daudz laika mēs vēlamies tam veltīt? Ja mēs pilnībā neveltām sevi un savu nedalītu uzmanību tiem, kuri mums ir patiesi nozīmīgi, kādu dienu mēs to nožēlosim.

Apņemsimies lolot tos, kurus mēs mīlam, jēgpilni pavadot ar viņiem laiku, darbojoties kopā un veidojot dārgas atmiņas.

Cita nožēla, ko cilvēki pauda, — ka viņiem nav izdevies kļūt par tādu personu, par kādu viņi domāja, ka viņi varētu kļūt vai viņiem vajadzēja kļūt. Domājot par savu dzīvi, viņi aptvēra, ka nekad nav sasnieguši savu potenciālu, ka pārāk daudz dziesmu palikušas nenodziedātas.

Es šeit nerunāju par kāpšanu pa karjeras kāpnēm vai panākumiem dažādās profesijās. Šādas kāpnes, neatkarīgi no tā, cik augstas tās šķiet uz šīs Zemes, tik tikko līdzināsies vienam pakāpienam mūžīgajā ceļojumā, kas mūs sagaida.

Tā vietā es runāju par to, ka mums ir jākļūst par tādiem cilvēkiem, par kādiem Dievs, mūsu Debesu Tēvs, ir paredzējis, lai mēs kļūtu.

Mēs ierodamies šajā pasaulē, kā dzejnieks teicis, „nākot pa godības mākoņiem”⁴ no pirmslaicīgās sfēras.

Mūsu Debesu Tēvs redz mūsu patieso potenciālu. Viņš zina par mums to, ko mēs paši nezinām. Viņš mūs skubina dzīves laikā piepildīt savas radīšanas mēru, dzīvot taisnīgi un atgriezties Viņa klātbūtnē.

Kāpēc tad mēs veltām tik daudz sava laika un enerģijas lietām, kas ir tik īslaicīgas, tik nesvarīgas un tik virspusējas? Vai mēs atsakāmies atzīt to, ka dzīšanās pēc nenozīmīgām un pārejošām lietām ir muļķīga?

Vai nebūtu gudrāk, ja mēs „[krātu] sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog”?⁵

Kā lai mēs to izdarām? Sekojot Glābēja paraugam, iekļaujot Viņa mācības savā ikdienas dzīvē un patiesi mīlot Dievu un savus līdzcilvēkus.

Mēs noteikti nevaram to paveikt, ja esam tādi mācekļi, kas velk laiku, skatās pulkstenī vai žēlojas par darāmo.

Attiecībā uz dzīvošanu pēc evaņģēlija, mums nevajadzētu būt kā zēnam, kurš iemērca savas kājas pirkstu ūdenī un pēc tam apgalvoja, ka ir nopeldējies. Būdami Debesu Tēva dēli un meitas, mēs spējam paveikt daudz vairāk. Tieši tāpēc ar labiem nodomiem vien nepietiek. Mums ir jārīkojas. Vēl svarīgāk — mums ir jākļūst tādiem, kādus Debesu Tēvs vēlas mūs redzēt.

Dalīties savā liecībā par evaņģēliju ir labi, taču priekšzīmīgi dzīvot pēc atjaunotā evaņģēlija ir labāk. Vēlēties būt uzticīgākiem savām derībām ir labi, taču patiesībā būt uzticīgiem svētajām derībām — tostarp dzīvot tikumīgi, maksāt desmito tiesu un ziedojumus, ievērot Gudrības Vārdu un kalpot grūtībās nonākušajiem — ir daudz labāk. Paziņot, ka mēs veltīsim vairāk laika ģimenes lūgšanai, Svēto Rakstu studēšanai un vērtīgiem ģimenes pasākumiem, ir labi, un, ja mēs patiesībā to visu neatlaidīgi darīsim, mūsu dzīvē ienāks debesu svētības.

Māceklība ir tiekšanās pēc svētuma un laimes. Tas ir ceļš uz vislabāko un vislaimīgāko „Es”.

Apņemsimies sekot Glābējam un uzcītīgi strādāt, lai kļūtu par tādiem cilvēkiem, par kādiem mums iecerēts kļūt. Klausīsimies Svētā Gara pamudinājumos un ievērosim tos. Tā darot, Debesu Tēvs atklās mums to, ko mēs agrāk par sevi nezinājām. Viņš apgaismos priekšā esošo ceļu un atvērs mūsu acis, lai mēs saskatītu savus neapzinātos un, iespējams, neiedomājamos talantus.

Jo vairāk mēs sevi veltām svētuma un laimes meklējumiem, jo mazāka iespējamība, ka mēs nonāksim uz nožēlas ceļa. Jo vairāk mēs paļaujamies uz Glābēja labvēlību, jo vairāk mēs sajutīsim, ka esam uz takas, ko mūsu Debesu Tēvs ir mums iecerējis.

Vēl viena nožēla, ko pauda cilvēki, kuri zināja, ka drīz mirs, bija mazliet pārsteidzoša. Viņi vēlējās — kaut būtu ļāvuši sev būt laimīgākiem.

Mūs tik bieži pārņem ilūzija, ka tas, kas mums sniegtu laimi, ir mums nesasniedzams — labāka situācija ģimenē, labāks finansiālais stāvoklis vai grūta pārbaudījuma gals.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo biežāk mēs raugāmies atpakaļ un saprotam, ka ārējie apstākļi patiesībā ir nebūtiski un tie nenosaka mūsu laimi.

Mēs esam nozīmīgi. Mēs nosakām savu laimi.

Jūs un es galu galā esam atbildīgi par savu laimi.

Manai sievai Herjetei un man patīk braukt ar divriteni. Ir tik brīnišķīgi — iziet no mājām un izbaudīt dabas skaistumu. Mums ir noteikti maršruti, pa kuriem mums patīk braukt, taču mēs nepievēršam īpaši daudz uzmanības tam, cik tālu mēs dodamies vai cik ātri mēs braucam salīdzinājumā ar citiem braucējiem.

Tomēr reizēm es iedomājos, ka mums vajadzētu izrādīt nelielu sāncensības garu. Es pat iedomājos, ka mēs varētu veikt ceļu īsākā laikā jeb braukt ātrāk, ja vien mēs nedaudz pacenstos. Un reizēm es pat pieļauju lielu kļūdu, pieminot šo ideju savai brīnišķīgajai sievai.

Viņas tipiskā reakcija uz šāda veida ieteikumiem vienmēr ir ļoti laipna, ļoti skaidra un ļoti noteikta. Viņa pasmaida un saka: „Dīter, šīs nav sacīkstes, šis ir ceļojums. Izbaudi mirkli.”

Viņai tiešām ir taisnība!

Reizēm dzīvē mēs tik ļoti koncentrējamies uz finiša līniju, ka mums neizdodas rast prieku ceļojumā. Es nedodos izbraucienā ar divriteni kopā ar sievu tādēļ, ka priecātos par brauciena beigām. Es dodos tādēļ, ka būt kopā ar viņu ir jauki un patīkami.

Vai tas nešķiet muļķīgi — sabojāt jauku un priecīgu pieredzi tādēļ, ka mēs nemitīgi gaidām brīdi, kad kaut kas beigsies?

Vai mēs klausāmies skaistu mūziku, gaidot, kad izskanēs pēdējā nots, pirms sev ļaujam to patiesi izbaudīt? Nē, mēs klausāmies un izbaudām visu skaņdarbu — melodijas, ritma un harmonijas variācijas.

Vai mēs skaitām savas lūgšanas, domājot tikai par „āmen” jeb beigām? Protams, nē. Mēs lūdzam, lai būtu tuvi mūsu Debesu Tēvam, lai saņemtu Viņa Garu un lai sajustu Viņa mīlestību.

Lai būtu laimīgi, mums nevajadzētu gaidīt, līdz mēs sasniegsim kādu brīdi nākotnē, — tikai lai atklātu, ka laime jau bija mums līdzās visu laiku! Nav paredzēts, ka dzīve būtu jāizbauda vienīgi retrospektīvi. „Šī ir tā diena, ko Tas Kungs ir devis,” psalmists rakstīja. „Priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!”⁶

Brāļi un māsas, lai kādi būtu mūsu apstākļi, lai kādi būtu mūsu izaicinājumi vai pārbaudījumi, katru dienu ir kaut kas, ko izbaudīt un mīlēt. Katru dienu ir kaut kas, kas var sniegt pateicību un prieku, ja vien mēs to saskatām un novērtējam.

Iespējams, mums mazāk vajadzētu skatīties ar acīm, bet vairāk — ar sirdi. Man patīk citāts: „Cilvēks redz skaidri tikai ar sirdi. Būtiskais acīm nav saredzams.”⁷

Mums ir pavēlēts „pateikties visās lietās”.⁸ Tādēļ — vai nebūtu labāk saskatīt ar savām acīm un sirdi pat mazas lietas, par kurām mēs varam būt pateicīgi, nevis uzsvērt negatīvo mūsu pašreizējā situācijā?

Tas Kungs ir apsolījis: „Tas, kurš pieņem visu ar pateicību, tiks darīts godības pilns; un šīs zemes lietas tiks piemestas, … pat simtkārt vairāk.”⁹

Brāļi un māsas, mēs esam tik bagātīgi mūsu Debesu Tēva svētīti — ar Viņa augstsirdīgo pestīšanas ieceri, atjaunotā evaņģēlija dievišķīgajām patiesībām un šī mirstīgā ceļojuma daudzveidīgo skaistumu — „vai mums nav iemesla priecāties”?¹⁰

Apņemsimies būt laimīgi neatkarīgi no mūsu apstākļiem.

Kādu dienu mēs spersim to neizbēgamo soli un pāriesim no šīs mirstīgās sfēras nākamajā esamībā. Kādu dienu mēs atskatīsimies uz savu dzīvi un pārdomāsim, vai varējām būt labāki, pieņemt labākus lēmumus vai gudrāk izmantot savu laiku.

Lai izvairītos no dzīves rūgtākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, būtu gudri jau šodien apņemties darīt noteiktas lietas. Tādēļ:

• apņemsimies pavadīt vairāk laika ar tiem, kurus mēs mīlam;

• apņemsimies dedzīgāk tiekties pēc tā, lai kļūtu tādi cilvēki, kādus Dievs vēlas mūs redzēt;

• apņemsimies būt laimīgi neatkarīgi no mūsu apstākļiem.

Tā ir mana liecība, ka daudzi no rītdienas rūgtākajiem sirdsapziņas pārmetumiem var tikt novērsti, sekojot Glābējam šodien. Ja mēs esam grēkojuši vai pieļāvuši kļūdas, ja mēs esam veikuši izvēles, ko mēs tagad nožēlojam, — pastāv Kristus Izpirkšanas dārgā dāvana, caur kuru mēs varam saņemt piedošanu. Mēs nevaram atgriezties pagātnē un to izmainīt, taču mēs varam nožēlot grēkus. Glābējs var nožāvēt mūsu nožēlas asaras¹¹ un noņemt mūsu grēku nastu.¹² Viņa veiktā Izpirkšana ļauj mums atstāt pagātni un doties uz priekšu ar tīrām rokām, skaidru sirdi¹³ un apņēmību rīkoties labāk un kļūt labākiem.

Jā, šī dzīve paiet ātri; šķiet, ka mūsu laiks strauji iztek; un reizēm nāve šķiet biedējoša. Tomēr mūsu gars turpinās dzīvot un kādu dienu tiks no jauna apvienots ar mūsu augšāmcelto ķermeni, lai saņemtu nemirstīgu godību. Es svinīgi sniedzu liecību, ka, pateicoties žēlsirdīgajam Kristum, mēs visi atkal dzīvosim — mūžīgi. Pateicoties mūsu Glābējam un Pestītājam, kādu dienu mēs patiesi sapratīsim un priecāsimies par šo vārdu nozīmi: „Nāves dzelonis ir aprīts Kristū.”¹⁴

Ceļš uz sava likteņa piepildīšanu — kā Dieva dēliem un meitām — ir mūžīgs. Mani dārgie brāļi un māsas, dārgie draugi, mums jāsāk iet pa šo mūžības ceļu jau šodien; mēs nevaram izniekot nevienu pašu dienu. Es lūdzu, lai mēs negaidītu līdz savai nāves stundai, lai patiesi iemācītos dzīvot. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.