Pa solim tuvāk Glābējam

Pagājušajā vasarā žurnālos Liahona un Ensign bija publicēts īss manis veidots rakstiņš. Mans dēls man atrakstīja e-pastu, sakot: „Tēti, varbūt Tu varēji mums pateikt, kad Tavs raksts tiks publicēts.” Es atbildēju: „Es tikai vēlos būt drošs, ka Tu lasi Baznīcas žurnālus.” Viņš man atbildēja, paskaidrodams, ka viņa 10 gadus vecā meita ir „izturējusi pārbaudi”. Viņa izņēma žurnālu Ensign no pastkastītes, ienāca mājā un izlasīja to. Tad viņa ienāca mūsu istabā un parādīja Tavu rakstu.”

Mana mazmeita izlasīja žurnālu Ensign, jo viņa gribēja mācīties. Viņa rīkojās pati, pielietojot savu izvēles brīvību. Augstākais Prezidijs nesen apstiprināja jaunu mācību līdzekli jauniešiem, kas atbalstīs jauno cilvēku dabisko vēlmi mācīties, dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un dalīties tajā. Šie jaunie mācību līdzekļi tagad ir pieejami pārskatīšanai tiešsaistē. Janvārī mēs tos sāksim izmantot nodarbībās. (Vairāk par jaunajiem mācību līdzekļiem jauniešiem uzziniet: lds.org/youth/learn.)

Kad Glābējs mācīja, ļoti svarīga bija mācekļu izvēles brīvība. Viņš mums parādīja ne tikai to, ko mācīt, bet arī — kā mācīt. Viņš koncentrējās uz mācekļu vajadzībām. Viņš palīdzēja katram cilvēkam pašam sev atklāt patiesību.¹ Viņš vienmēr uzklausīja viņu jautājumus.²

Šie jauni mācību materiāli palīdzēs mums mācīties un mācīt mūsu mājās un mūsu nodarbībās tā, kā to darīja Glābējs.³ To darot, mēs atbildēsim uz Viņa aicinājumu: „Nāc, seko Man”⁴, kā mūs tik brīnišķīgi mācīja elders Roberts D. Heilzs. Kamēr šie jaunie mācību materiāli tika izstrādāti, es redzēju, kā vadītāji un skolotāji palīgorganizācijās un seminārā apspriedās ar vecākiem, lai viņi varētu apmierināt savu skolēnu vajadzības. Es esmu redzējis, kā jaunas sievietes savās stundās, jauni vīrieši Ārona priesterības kvorumos un jaunieši Svētdienās skolā mācās pielietot savu izvēles brīvību un rīkoties paši.

Kāda jauniešu Svētdienas skolas skolotāja domāja, kā palīdzēt diviem autiskiem jauniešiem rīkoties pašiem. Kad viņa aicināja stundas dalībniekus dalīties, ko viņi ir iemācījušies, viņa uztraucās, ka šie divi jaunieši varētu noraidīt viņas aicinājumu. Taču viņi to nedarīja. Viens no tiem piecēlās, lai mācītu to, ko viņš ir iemācījies, un tad aicināja savu autisko klasesbiedru palīdzēt viņam. Kad pirmajam palika grūti, viņa klasesbiedrs stāvēja tam blakus un čukstēja viņam ausī, lai viņš sajustos atbalstīts. Tajā dienā mācīja viņi abi. Viņi mācīja to, ko Glābējs mācīja, bet viņi arī mācīja to, kā Glābējs mācīja. Kad Glābējs mācīja, Viņš rīkojās, Savas mīlestības vadīts, pret to cilvēku, kuru Viņš mācīja, tieši tāpat kā šis klasesbiedrs darīja attiecībā pret savu draugu.⁵

Kad mēs mācāmies un mācām Viņa vārdus tā, kā to darīja Viņš, mēs pieņemam Viņa aicinājumu — „nāc, seko Man”. Mēs sekojam Viņam, sperot soli pa solim. Ar katru soli mēs tuvojamies Glābējam. Mēs maināmies. Tas Kungs zina, ka garīgā izaugsme nenotiek vienā mirklī. Tā notiek pakāpeniski. Katru reizi, kad mēs pieņemam Viņa uzaicinājumu un izvēlamies sekot Viņam, mēs virzāmies tālāk pa ceļu līdz pilnīgai pievēršanai.

Pievēršana ir visas evaņģēlija mācīšanās un mācīšanas mērķis. Pievēršana nav vienreizējs notikums. Tas ir meklējums dzīves garumā, lai kļūtu līdzīgāki Glābējam. Elders Dalins H. Oukss ir mums atgādinājis, ka zināt nav pietiekami. „Tikt „pievērstam” … no mums prasa darīt un kļūt.”⁶ Tādējādi mācīšanās, lai taptu pievērsts, ir nemitīgs zināšanu, darīšanas un kļūšanas process. Līdzīgi — mācīšanai, lai taptu pievērsts, nepieciešama galvenā doktrīna, aicinājums rīkoties un apsolītās svētības.⁷ Kad mēs mācām patiesu doktrīnu, mēs palīdzam audzēknim zināt. Kad mēs aicinām citus rīkoties, mēs palīdzam viņiem rīkoties vai dzīvot saskaņā ar doktrīnu. Un, kad nāk tās svētības, kuras Tas Kungs ir apsolījis, mēs sajūtam pārmaiņas. Tāpat kā Alma, mēs kļūstam par jaunām radībām.⁸

Jaunajiem mācīšanās materiāliem jauniešiem ir viens galvenais mērķis — palīdzēt jauniešiem kļūt pievērstiem Jēzus Kristus evaņģēlijam. Nesen es redzēju, kā jauns vīrietis jauniešu Svētdienas skolā atklāja patiesību. Kad es pamanīju, ka viņam ir grūtības saistīt Izpirkšanu ar savu dzīvi, es viņam pajautāju, vai viņš kādreiz ir sajutis piedošanu. Viņš atbildēja: „Jā, piemēram, tajā reizē, kad es salauzu degunu vienam puisim, ar kuru mēs spēlējām futbolu. Es jutos slikti. Es domāju, kas man ir jādara, lai justos labāk. Tad es devos uz viņa mājām un lūdzu piedošanu, taču es zināju, ka man jādara kas vairāk, tādēļ es lūdzu, un tad es sajutu, ka Debesu Tēvs arī man ir piedevis. To man nozīmē Izpirkšana.”

Kad viņš tās dienas stundā dalījās ar šo pieredzi, viņš nolasīja Jāņa 3:16: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” — un tad liecināja par Izpirkšanas spēku. Šim jaunajam cilvēkam šī mācība vairāk nebija tikai abstrakts jēdziens. Tā kļuva par daļu no viņa dzīves, jo viņš uzdeva pats savu jautājumu un tad pielietoja savu izvēles brīvību, lai rīkotos.⁹

Šis jaunais cilvēks tapa pilnīgāk pievērsts, un tas pats notika ar viņa klasesbiedriem. Viņi koncentrējās uz galveno mācību, studējot Svētos Rakstus. Viņi attiecināja šos svētos vārdus uz savu pašu dzīvi un tad liecināja par svētībām, kas nāca pār viņiem, dzīvojot saskaņā ar šo doktrīnu. Kad mēs mācām Jēzus Kristus evaņģēliju, mēs koncentrējamies uz Svētajiem Rakstiem un mūsdienu praviešu vārdiem. Mēs paļaujamies uz svēto tekstu, lai palīdzētu stiprināt ticību, veidot liecības un palīdzētu ikvienam kļūt pilnībā pievērstam. Jaunie mācību materiāli jaunatnei palīdzēs visiem, kas tos lietos, saprast Dieva vārdu un dzīvot saskaņā ar to.

Mācot svētos Kostarikā, es pacēlu grāmatas Mācīšana, nav cēlāka aicinājuma (Teaching, No Greater Call) eksemplāru un pajautāju: „Cik daudziem no jums ir šīs rokasgrāmatas eksemplārs?” Gandrīz ikviens pacēla roku. Ar smaidu sejā es teicu: „Un es pieņemu, ka jūs to lasāt katru dienu.” Man par pārsteigumu kāda māsa priekšējā rindā pacēla savu roku, norādot, ka viņa lasa to katru dienu. Es lūdzu viņu iznākt uz paaugstinājuma un paskaidrot. Viņa atbildēja: „Es lasu Mormona Grāmatu katru rītu. Tad es lasu kaut ko no Mācīšana, nav cēlāka aicinājuma, lai es vislabākajā veidā varētu mācīt saviem bērniem to, ko es pati tikko esmu iemācījusies.”

Viņa vēlējās mācīties un mācīt Viņa vārdus tā, kā Viņš to darīja, tādēļ viņa studēja Viņa vārdus Svētajos Rakstos un tad studēja, kā mācīt Viņa vārdus tā, lai viņas bērni varētu tikt pievērsti. Sistēma, kādā viņa studēja un mācīja evaņģēliju, manuprāt, neradās vienā mirklī. Viņa pieņēma lēmumu kaut ko darīt. Un, jo vairāk viņa darīja to, kas, viņasprāt, bija jādara, jo vairāk Tas Kungs stiprināja viņu iet Viņa ceļu.

Dažreiz pievēršanas ceļš var būt garš un grūts. Manas sievas brālis bija mazaktīvs Baznīcā vairāk nekā 50 gadus. Tikai sasniedzot 60 gadu vecumu, viņš sāka pieņemt Glābēja aicinājumu atgriezties. Daudzi palīdzēja viņam šajā ceļā. Kāds mājskolotājs viņam sūtīja pastkarti katru mēnesi 22 gadu garumā. Taču viņam vajadzēja nolemt, ka viņš vēlas atgriezties. Viņam vajadzēja pielietot savu izvēles brīvību. Viņam vajadzēja spert pirmo soli un pēc tam vēl vienu, un pēc tam vēl vienu. Tagad viņš un viņa sieva ir saistīti kopā, un viņš kalpo bīskapijā.

Nesen mēs viņam parādījām video, kas tikuši izveidoti, lai palīdzētu vadītājiem un skolotājiem ieviest jaunos mācību materiālus. Pēc šo video noskatīšanās mans sievas brālis atslīga krēslā un emocionāli noteica: „Varbūt, ja man tas būtu bijis tad, kad es biju jauns, es nebūtu kļuvis neaktīvs.”

Pirms vairākām nedēļām es satiku kādu jaunu vīrieti, kuram bija grūtības. Es pajautāju, vai viņš ir Baznīcas loceklis. Viņš man pateica, ka viņš netic Dieva esamībai, bet agrāk viņš ir zinājis par Baznīcu. Kad es viņam pastāstīju par savu aicinājumu Svētdienas skolā un ka es uzstāšos Vispārējā konferencē, viņš teica: „Hei, ja jūs runāsiet, es skatīšos to sesiju.” Es ceru, ka viņš šodien skatās. Es zinu, ka, ja viņš skatās, viņš ir kaut ko iemācījies. Šis Konferenču centrs ir unikāla vieta, lai mācītos un mācītu par pievēršanos.

Kad mēs dzīvojam saskaņā ar principiem, kurus māca tie, kas ir atbalstīti kā pravieši, gaišreģi un atklājēji, mēs mācāmies tā, kā to dara Glābējs.¹⁰ Mēs speram soli tuvāk Viņam. Šai konferencei tuvojoties noslēgumam, es aicinu ikvienu, kas mani dzird, spert šo soli. Kā nefijieši senatnē, mēs varam atgriezties savās „mājās, un apdomāt to, [kas ir ticis teikts] un vaicāt Tēvam [Kristus] Vārdā, lai [mēs] varētu saprast”.¹¹

Mēs vēlamies, lai ikviens jaunais cilvēks saprot. Mēs vēlamies, lai viņi mācās, māca un dzīvo saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju katru dienu. To Tas Kungs vēlas visiem Saviem bērniem. Vienalga, vai jūs esat bērns, jaunietis vai pieaugušais, es aicinu jūs nākt un sekot Viņa pēdās. Es liecinu, ka Tas Kungs mūs stiprinās ar katru soli, kuru mēs speram. Viņš palīdzēs mums noiet atlikušo ceļu. Tad, kad radīsies šķēršļi, mēs turpināsim iet. Kad radīsies šaubas, mēs turpināsim iet. Mēs nekad negriezīsimies atpakaļ. Mēs nekad nenoklīdīsim.

Es liecinu, ka Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, dzīvo. Es liecinu, ka Glābējs turpina aicināt mūs gluži tāpat kā agrākajos laikos: „Nāc, seko Man.” Mēs visi varam pieņemt Viņa aicinājumu. Mēs visi varam mācīties, mācīt un dzīvot saskaņā ar Viņa Vārdu pēc Viņa parauga, sperot ik soli tuvāk Glābējam. To darot, mēs kļūsim patiesi pievērsti. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.