Sargājiet bērnus

Elders Dalins H. Oukss

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Dalins H. Oukss
Nevienam nevajadzētu palikt vienaldzīgam pret aicinājumu apvienot mūsu pastiprinātos centienus aizsargāt mūsu bērnu — augošās paaudzes — labklājību un nākotni.

Katrs no mums var atcerēties sajūtas brīžos, kad kāds mazs bērns raudāja un lūdza mūsu palīdzību. Mīlošs Debesu Tēvs ir devis mums šīs sajūtas, lai mudinātu mūs palīdzēt Viņa bērniem. Lūdzu, atsauciet savā atmiņā tās sajūtas, kad es runāšu par mūsu pienākumu aizsargāt bērnus un rūpēties par viņu labklājību.

Es runāju par perspektīvu, ko mums sniedz Jēzus Kristus evaņģēlijs un Viņa pestīšanas iecere. Vietējiem Baznīcas vadītājiem ir atbildība par attiecīgo savas draudzes vai apgabala rajonu, taču apustulis nes atbildību sniegt liecību visai pasaulei. Katrā nācijā neatkarīgi no tās pārstāvju rases vai pārliecības, katrs bērns ir Dieva bērns.

Kaut arī es nerunāju par šo tēmu politikas vai likumā noteiktās kārtības dēļ, līdzīgi citiem Baznīcas vadītājiem, es nevaru runāt par bērnu labklājību, nerunājot par izvēlēm, ko izdara atsevišķi indivīdi, amatpersonas un privātu organizāciju darbinieki. Uz katru no mums attiecas Glābēja pavēle mīlēt un rūpēties citam par citu un it īpaši var vājajiem, un tiem, kas nespēj sevi aizstāvēt.

Bērni ir ārkārtīgi ievainojami. Viņiem nepiemīt vai ļoti mazā mērā piemīt spējas aizstāvēt sevi vai nodrošināt sevi, un viņiem ir pavisam neliela ietekme uz to, no kā atkarīga viņu labklājība. Bērniem ir nepieciešams, lai kāds runātu viņu vietā, un viņiem ir nepieciešami tie, kas pieņem lēmumus un kas bērnu labklājību izvirza augstāk nekā pašu pieaugušo intereses.

I.

Mēs esam šokēti par to, ka miljoniem bērnu visā pasaulē ir kļuvuši par pieaugušo egoisma un noziegumu upuriem.

Dažās kara novārdzinātās valstīs bērnus padara par karojošu armiju karavīriem.

Apvienoto Nāciju ziņojumā aplēsts, ka vairāk nekā divi miljoni bērnu katru gadu kļūst par prostitūcijas un pornogrāfijas upuriem.1

Skatoties no pestīšanas ieceres perspektīvas, viens no vissmagākajiem pāri nodarījumiem bērniem ir liegšana viņiem piedzimt. Tā ir vispasaules tendence. Nacionālais dzimstības koeficents Amerikas Savienotajās Valstīs ir zemākais pēdējo 25 gadu laikā,2 un dzimstības rādītāji vairumā Eiropas un Āzijas valstu jau daudzus gadus ir zem dabiskās atražošanās līmeņa. Tas nav tikai reliģisks jautājums. Jaunajām paaudzēm skaitliski samazinoties, vājinās un galu galā izzūd ne tikai kultūras, bet pat veselas nācijas.

Viens no dzimstības koeficenta samazināšanās iemesliem ir abortu veikšana. Tiek lēsts, ka pasaulē ik gadu tiek veikti vairāk nekā 40 miljoni abortu.3 Daudzu valstu likumi atļauj vai pat veicina abortu veikšanu, taču mēs zinām, ka tas ir liels ļaunums. Cits pāridarījums vēl nedzimušam bērnam tiek īstenots, mātei grūtniecības laikā lietojot nepiemērotu uzturu vai narkotikas.

Tas ir tik traģiski, ka tik daudz bērnu tiek iznīcināti vai sakropļoti, vēl pirms viņi ir piedzimuši, neskatoties uz to, ka tik daudzi neauglīgi pāri ļoti vēlas un cenšas adoptēt bērniņus.

Nevērība pret bērnu, kas tiek īstenota pēc viņa piedzimšanas, un vardarbība pret bērniem ir sabiedrībā daudz uzskatāmākas izpausmes. Visā pasaulē vairāk nekā astoņi miljoni bērnu nomirst, pirms sasniedz piecu gadu vecumu, galvenokārt no slimībām, kuras var izārstēt un novērst.4 Pasaules Veselības organizācija ziņo, ka katram ceturtajam bērnam ir fiziski vai garīgi attīstības traucējumi nepietiekama uztura dēļ.5 Mēs kā Baznīcas vadītāji, dzīvojot un ceļojot daudzās valstīs, to redzam daudzviet. Sākumskolas vispārējais prezidijs ziņo, ka daudz bērnu dzīvo apstākļos, kādus mēs pat nespējam iedomāties. Kāda māte no Filipīnām teica: „Dažkārt mums nav pietiekami naudas ēdienam, taču tas nekas, jo tas sniedz man iespēju mācīt bērnus par ticību. Mēs sapulcējamies kopā un lūdzam pēc palīdzības, un bērni redz, kā Tas Kungs mūs svētī.”6 Dienvidāfrikā kāda Sākumskolas skolotāja satika mazu, vientuļu un bēdīgu meitenīti. Atbildot uz jautājumiem, kas tika izteikti ar mīlestību, meitenīte bikli atbildēja, ka viņai nav ne mammas, ne tēva, ne vecmammas, un tikai vectēvs par viņu rūpējas.7 Tās ir bieži sastopamas traģēdijas kontinentā, kurā tik daudz bērnu aprūpētāju ir miruši no AIDS.

Pat bagātās nācijās mazi bērni un jaunieši cieš nevērības dēļ. Bērniem, kas dzīvo nabadzīgi, ir sliktāka veselības aprūpe un neatbilstošas izglītības iespējas. Viņi ir pakļauti briesmām gan fiziski, gan apkārtējās kultūras dēļ, kā arī dažkārt savu vecāku nevērības dēļ. Elders Džefrijs Holands nesen dalījās ar mums kāda Pēdējo dienu svēto policista pieredzē. Izmeklējot kādu lietu, viņš atrada piecus mazus bērnus, kuri uz netīras grīdas bija saspiedušies kopā un mēģināja gulēt bez gultasveļas miteklī, kurā viņu māte un citi dzēra un izklaidējās. Dzīvoklī nebija ēdiena, kas varētu remdēt viņu izsalkumu. Noliekot viņus gulēt saliekamajās gultās, policists nometās uz ceļiem un lūdza par viņiem. Kad viņš devās uz durvīm, viens no bērniem, apmēram sešus gadus vecs, piesteidzās, paņēma viņu pie rokas un pajautāja: „Vai tu, lūdzu, varētu adoptēt mani?”8

Mēs atceramies mūsu Glābēja mācības, kad Viņš nostādīja mazu bērnu Savu sekotāju priekšā un paziņoja:

„Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani.

Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā” (Mateja 18:5–6).

Domājot par visām tām briesmām, no kurām mums ir jāsargā bērni, mums vajadzētu apsvērt arī psiholoģisko vardarbību. Vecāki, citi aprūpētāji, skolotāji vai vienaudži, kas pazemo, iebiedē vai nonievā bērnus vai jauniešus, var radīt traumu, kas ir daudz paliekošāka nekā fizisks ievainojums. Attieksme, kas liek bērnam vai jaunietim justies nevērtīgam, nemīlētam vai negribētam, var radīt nopietnu un ilglaicīgu traumu, kas ietekmē viņa emocionālo labklājību un attīstību.9 Jaunieši, kas cīnās ar šādām īpašām problēmām, kā arī ar homoseksuālām tieksmēm, parasti ir viegli ievainojami, un tiem ir nepieciešama mīlestības pilna sapratne, nevis iebiedēšana vai atgrūšana.10

Ar Tā Kunga palīdzību, mēs varam nožēlot grēkus, izmainīties, būt mīlošāki un izpalīdzīgāki gan attiecībā pret mūsu pašu bērniem, gan arī pret citiem.

II.

Ir vairāki citi reāli pastāvoši fiziski un emocionāli draudi bērniem, kas ir tikpat nopietni kā tie, kas saistīti ar bērnu attiecībām ar viņu vecākiem vai aizbildņiem. Prezidents Tomass S. Monsons ir stāstījis par to, ko viņš nodevēja par vardarbības „zemisko rīcību” pret bērniem, kad vecāks fiziski vai emocionāli traumē vai sakropļo bērnu.11 Es biju tik apbēdināts, kad man nācās iepazīties ar tādu lietu šokējošiem pierādījumiem laikā, kamēr es strādāju Jūtas Augstākajā tiesā.

Bērnu labklājība vislielākā mērā ir atkarīga no tā, vai viņu vecāki ir precējušies, kāda pēc būtības un cik ilgstoša ir vecāku laulība, un skatoties plašāk — arī no tā reģiona, kurā bērns aug, kultūras un attieksmes pret laulībām un bērniem. Divi ģimenes jautājumu pētnieki ir devuši šādu skaidrojumu: „Viscaur pasaules vēsturē laulības, pirmkārt un galvenokārt, bija bērnu radīšanas un audzināšanas institūcija. Laulības ir nodrošinājušas tādu kultūras piesaisti, caur kuru tēvs ir saistīts ar saviem bērniem, sasaistot viņu ar bērnu māti. Tomēr pēdējā laikā, bērni tiek izstumti no centrālās vietas šajā modelī.”12

Tiesību profesors no Hārvardas šādi aprakstīja šī brīža likumus un attieksmi pret laulībām un šķiršanos: „Amerikāņu [šī brīža] stāsts par laulībām saskaņā ar to, kas rakstīts likumos un populārajā literatūrā, ir šāds: laulības ir attiecības, kas eksistē, lai pirmkārt piepildītu laulātos individuāli. Ja tās pārstāj pildīt šo funkciju, neviens nav vainojams, un jebkurš no laulātajiem var pārtraukt tās pēc savas patikas. … Bērni šajā stāstā praktiski netiek pieminēti, un labākajā gadījumā tie parādās kā nenozīmīgi otrā plāna tēli.”13

Mūsu Baznīcas vadītāji ir mācījuši, ka raudzīšanās uz laulībām kā uz „vienkāršu līgumu, kuru var noslēgt pēc patikas … un lauzt, sastopoties ar pirmajām grūtībām … ir ļaunums, kas ir pelnījis bargu nosodījumu”, it īpaši tad, ja tā rezultātā cieš bērni.14 Un šķiršanās atstāj ietekmi uz bērniem. Vairāk kā puse šķiršanos pēdējā gada laikā notikušas starp pāriem ar maziem bērniem.15

Daudziem bērniem būtu bijusi svētība tikt abu savu vecāku izaudzinātiem, ja vien viņu vecāki būtu dzīvojuši atbilstoši šai iedvesmotajai mācībai vēstījumā ģimenei: „Vīram un sievai ir svēts pienākums mīlēt vienam otru, savus bērnus un rūpēties par viņiem. … Vecāku svēts pienākums ir audzināt savus bērnus mīlestībā un taisnīgumā, rūpēties par viņu materiālajām un garīgajām vajadzībām, mācīt bērniem citam citu mīlēt un kalpot”.16 Vecāku piemērs ir visefektīvākais bērnu mācīšanas veids. Vecāki, kas izšķiras, ar to nenovēršami sniedz bērniem negatīvu mācībstundu.

Pavisam noteikti ir tādi gadījumi, kad šķiršanās ir nepieciešama un atbilstoša bērnu interesēm, taču šie ir izņēmuma gadījumi.17 Ģimenes konfliktos iesaistītajiem vecākiem daudz lielākā mērā vajadzētu ņemt vērā bērnu intereses. Viņi to spēj izdarīt ar Tā Kunga palīdzību. Bērniem ir nepieciešams emocionālais un iekšējais spēks, kas tiek iegūts, kad bērnus audzina divi vecāki, kas ir vienoti savā laulībā un savos mērķos. Kā cilvēks, kuru ir audzinājusi atraitne-māte, es no paša pieredzes zinu, ka vienmēr to nav iespējams sasniegt, taču tas ir ideāls, uz kuru visiem vajadzētu tiekties.

Mūsdienu likumu, kas atļauj, tā saucamo ”šķiršanos bez vainīgā”, pirmie upuri ir bērni. No bērnu interešu viedokļa šķiršanās ir padarīta pārāk vienkārša. Apkopojot vairāku dekāžu sociālo zinātņu pētījumus, kāds uzcītīgs pētnieks secināja, ka ”ģimenes struktūra, kas vislabāk palīdz bērnam, vairumā gadījumu ir divi bioloģiskie vecāki, kas paliek laulībā”.18 Laikraksta New York Times rakstu autors atzīmēja, ka „pārsteidzošs ir fakts, ka, neskatoties uz tradicionālo ģimeņu skaita samazināšanos ASV, … strauji pieaug pierādījumi par to, ka šāds ģimenes modelis ir vislabvēlīgākais bērna labklājībai”.19 Šiem faktiem vajadzētu sniegt nozīmīgu vadību vecākiem un tiem, kas vēl tikai kļūs par vecākiem, attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par laulībām vai šķiršanos. Mums ir vajadzīgi politiķi, politikas veidotāji un amatpersonas, kas veltī vairāk uzmanības tam, kas ir labākais bērniem — pretstatā egoistiskajām vēlētāju interesēm un tiem, kas plaši atbalsta pieaugušo intereses.

Bērni kļūst par upuriem arī laulību dēļ, kuras netiek noslēgtas. Ir tikai daži fakti attiecībā uz augošo paaudzi, kas ir vēl satraucošāki, kā nesenais ziņojums par to, ka 41 procents no visiem jaundzimušajiem ASV dzimst sievietēm, kuras nedzīvo laulībā.20 Mātēm, kas nav precējušās, jāsaskaras ar daudziem izaicinājumiem, un pierādījumi viennozīmīgi apliecina, ka viņu bērniem nav to priekšrocību, kas ir bērniem, kurus audzina vecāki, kas ir noslēguši laulību.21

Vairums no bērniem, kas dzimst sievietēm, kas nav laulībā, jeb 58 procenti, ir dzimuši pāriem, kas dzīvo kopā bez reģistrētas laulības.22 Lai arī kas netiktu teikts par šādiem pāriem, kas nav precējušies, salīdzinošie pētījumi apliecina, ka viņu bērniem tiek liegtas zināmas priekšrocības.23 Bērniem zināma stabilitāte laulībā nozīmē ļoti daudz.

To pašu priekšrocību zaudēšanu mēs varam pieņemt attiecībā uz bērniem, kurus audzina viena dzimuma pāris. Sociālo zinātņu literatūra ir pretrunīga, un tai ir politiska pieskaņa attiecībā uz ilgtermiņa ietekmi uz šādiem bērniem, jo, kā to ir novērojis New York Times rakstu autors, „viendzimuma laulības ir sociālais eksperiments, un vairumā gadījumu šādu eksperimentu sekas varēs saprast tikai pēc daudziem gadiem”.24

III.

Es esmu runājis, aizstāvot bērnus — bērnus visa pasaulē. Kāds var nepiekrist manis minētajiem piemēriem, taču nevienam nevajadzētu palikt vienaldzīgam pret aicinājumu apvienot mūsu pastiprinātos centienus aizsargāt mūsu bērnu — augošās paaudzes — labklājību un nākotni.

Mēs runājam par Dieva bērniem, un ar Viņa vareno palīdzību mēs varam paveikt daudz vairāk, lai viņiem palīdzētu. Ar šo aicinājumu es vēršos ne tikai pie Pēdējo dienu svētajiem, bet arī pie visu reliģisko konfesiju pārstāvjiem un citiem, kuriem ir tāda vērtību sistēma, kas liek viņiem pakārtot savas vajadzības citu vajadzībām, it īpaši saistībā ar bērnu labklājību.25

Reliģiskiem cilvēkiem ir pazīstama Glābēja mācība, kas atrodama Jaunajā Derībā, saskaņā ar kuru mazi bērni mums ir pazemības un apmācāmības paraugi:

„Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā mazi bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.

Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā” (Mateja 18:3–4).

Mormona Grāmatā mēs varam lasīt, ko, būdams augšāmcēlies, Tas Kungs mācīja nefijiešiem: viņiem ir jānožēlo grēki un jātop kristītiem un jātop kā maziem bērniem, vai arī viņi nekādi nevarēs iemantot Dieva valstību (3. Nefijs 11:38; skat. arī Moronija 8:10).

Es lūdzu, lai mēs spētu pazemoties kā mazi bērni un rīkotos, lai pasargātu mūsu mazos bērnus, jo viņi ir mūsu nākotne gan mums pašiem, gan Baznīcai, gan mūsu nācijām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Skat. UNICEF, The State of the World’s Children 2005: Childhood under Threat (2004), 26. lpp.

  2.  

    2. Skat. Haya El Nasser, „National Birthrate Lowest in 25 Years”, USA Today, 2012. g. 26. jūl., A1.

  3.  

    3. Skat. Gild Sedgh, et. al., „Induced Abortion: Incidence and Trends Worldwide from 1995 to 2008”, The Lancet 379:9816 (2012. g. 18. febr.): 625.–632. lpp.

  4.  

    4. Skat. UNICEF, „Young Child Survival and Development”, http://www.unicef.org/childsurvival/index.html.

  5.  

    5. Skat. Pasaules Veselības organizācija, World Health Statistics 2012 (2012), 109., 118. lpp.

  6.  

    6. Sākumskolas Vispārējā prezidija ziņojums, 2012. gada 13. septembris.

  7.  

    7. Sākumskolas Vispārējā prezidija ziņojums.

  8.  

    8. Skat. Džefrijs R. Holands, „Dzirdat, Israēla ļaudis!” (BIS garīgais vakars jaunajiem pieaugušajiem, 2012. g. 9. sept.), lds.org/broadcasts; skat. arī R. Scott Lloyd, „Zion Not Only Where, but How We Live, Says Elder Holland”, Deseret News, 2012. g. 10. sept., B2.

  9.  

    9. Skat. Kim Painter, „Parents Can Inflict Deep Emotional Harm”, USA Today, 2012. g. 30. jūl., B8; Rachel Lowry, „Mental Abuse as Injurious as Other Forms of Child Abuse, Study Shows”, Deseret News, 2012. g. 5. aug., A3.

  10.  

    10. Skat. „End the Abuses”, Deseret News, 2012. g. 12. jūn., A10.

  11.  

    11. Thomas S. Monson, „A Little Child Shall Lead Them”, Liahona, 2002. g. jūn., 2; Ensign, 1990. g. maijs, 53.

  12.  

    12. Bradford Wilcox un Elizabeth Marquardt, red., The State of Our Unions: Marriage in America 2011 (2010), 82.lpp.

  13.  

    13. Mary Ann Glendon, Abortion and Divorce in Western Law: American Failures, European Challenges (1987), 108. lpp.

  14.  

    14. David O. McKay, „Structure of the Home Threatened by Irresponsibility and Divorce”, Improvement Era, 1969. g. jūn., 5. lpp.

  15.  

    15. Skat. Diana B. Elliott un Tavia Simmons, „Marital Events of Americans: 2009”, American Community Survey Reports, 2011. g. aug.

  16.  

    16. Skat. „The Family: A Proclamation to the World”, Liahona un Ensign, 2010. g. nov., 129.

  17.  

    17. Skat. Dallin H. Oaks, „Divorce”, Liahona un Ensign, 2007. g. maijs, 71.

  18.  

    18. Charles Murray, Coming Apart: The State of White America, 1960–2010 (2012), 158.

  19.  

    19. Ross Douthat, „Gay Parents and the Marriage Debate”, New York Times, 2012. g. 11. jūn., http://douthat.blogs.nytimes.com/2012/06/11/gay-parents-and-the-marriage-debate.

  20.  

    20. Skat. Joyce A. Martin and others, „Births: Final Data for 2010”, National Vital Statistics Reports, 61. sēj. Nr. 1 (2012. g. aug.), 10.

  21.  

    21. Skat. William J. Doherty and others, Why Marriage Matters: Twenty-One Conclusions from the Social Sciences (2002); W. Bradford Wilcox and others, Why Marriage Matters: Thirty Conclusions from the Social Sciences, 3. izd. (2011).

  22.  

    22. Skat. Martin, et. al., „Births: Final Data for 2009”.

  23.  

    23. Skat. Wilcox, et al., Why Marriage Matters.

  24.  

    24. Ross Douthat, „Gay Parents and the Marriage Debate”. Jaunākajos un pamatīgākajos pētījumos ir atklāts, ka jaunie pieaugušie ziņo par vērā ņemamu priekšrocību zaudēšanu, ja viņa vecākam bija viena dzimuma attiecības, pirms viņa bērns sasniedza 18 gadu vecumu. (Skat. Mark Regnerus, „How Different Are the Adult Children of Parents Who Have Same-Sex Relationships? Findings from the New Family Structures Study”, Social Science Research, 41. sēj. [2012]: 752.–770. lpp.).

  25.  

    25. Pēdējo dienu svētie ir uzņēmušies īpašas saistības — būt par vecākiem ir viens no svarīgākajiem dzīves mērķiem (skat. Pew Research Center’s Forum on Religious and Public Life, Mormons in America: Certain in Their Beliefs, Uncertain of Their Place in Society, 2012. g. 12. janv., 10., 16., 51. lpp.).