Priesterības prieks

Pirms vairākiem gadiem es kopā ar pāris pazīstamiem lidotājiem nolēmu piepildīt savu bērnības sapni — atjaunot antīku lidmašīnu. Kopā mēs nopirkām nolietotu 1938. gada „Piper Cub” un ķērāmies pie darba, lai atgrieztu lidmašīnu tās oriģinālajā stāvoklī. Šis projekts mums patika. Tas man daudz nozīmēja, jo savos jaunības gados es biju mācījies lidot ar līdzīgu lidmašīnu.

Šī lidmašīna pirmo reizi tika uzbūvēta tikai 35 gadus pēc tam, kad brāļi Raiti bija veikuši savu pirmo slaveno lidojumu. Tikai domas par to liek man justies ļoti vecam.

Dzinējam nebija elektriskā startera; kamēr jūs centāties iedarbināt dzinēju pilota kabīnē, kāds cits ārpusē saķēra propellera rokturi un grieza to ar tik lielu spēku, cik vien tam bija, līdz dzinējs pats sāka griezties. Katrs dzinēja starts bija satraukuma un drosmes brīdis.

Taču tad, kad mēs pacēlāmies gaisā, kļuva skaidrs, ka „Piper Cub” nav ātra lidmašīna. Patiesībā, kad pūta stiprs pretvējš, likās, ka mēs vispār nekustamies. Es atceros, kad lidoju kopā ar savu pusaugu dēlu Gvido virs automaģistrāles Vācijā un tik tiešām — mašīnas tur, apakšā, apdzina mūs bez piepūles!

Taču, ak vai, cik ļoti es mīlēju šo mazo lidmašīnu! Tas bija ideāls veids, kā piedzīvot lidošanas brīnumu un skaistumu. Tu varēji sadzirdēt, sajust, saost, izgaršot un saredzēt to, ko nozīmē lidot. Brāļi Raiti to izteica šādi: „Nekas nevar līdzināties tam, ko izbauda aviatori, kad tiek nesti cauri gaisam uz lieliem baltiem spārniem.”¹

Pretstatā tam, pirms kāda laika, šogad, man bija privilēģija lidot ar sarežģīto F-18 kaujas lidmašīnu kopā ar pasaules slavenajiem „Blue Angels” (Zilajiem eņģeļiem) — ASV lidojumu demonstrēšanas komandu. Tas bija tāpat, kā veikt ceļojumu cauri savām atmiņām, jo tieši pirms 50 gadiem, neskaitot dažas dienas, es pabeidzu gaisa kara flotes pilota kursus.

F18 lidojuma pieredze, protams, pilnībā atšķīrās no „Piper Cub” lidojuma pieredzes, kas man parādīja daudz dinamiskāku lidošanas skaistumu. Tas bija tāpat, kā pielietot esošos aerodinamikas likumus daudz pilnīgākā veidā. Tomēr lidojums ar Zilajiem eņģeļiem man arī ātri vien atgādināja, ka reaktīvās lidmašīnas ir piemērotākas gados jauniem pilotiem. Vēlreiz citējot brāļus Raitus: „Vairāk par visu [lidošanas] sajūta ir pilnīgs miers, kas mijas ar satraukumu, kurš sasprindzina katru nervu līdz augstākajai pakāpei.”² Turklāt lidojums ar „Zilajiem eņģeļiem” uzvedināja mani uz domām par pilnīgi cita veida eņģeļiem, kas jums ir apkārt un kas jūs atbalsta.

Ja jūs man jautātu, kuru no šīm lidojuma pieredzēm es izbaudīju vairāk, es nebūtu drošs, ko jums atbildētu. Acīmredzami tās bija pilnīgi atšķirīgas, lai neteiktu vairāk. Un tomēr citādā ziņā tās abas bija ļoti līdzīgas.

Abos gadījumos — gan ar „Piper Cub”, gan ar F-18 — es izjutu lidojuma satraukumu, skaistumu un prieku. Abos gadījumos es varēju sajust, ko bija domājis dzejnieks, kad rakstīja šos vārdus: „[Izslīdiet] no īgnajām Zemes saitēm un [dejojiet] debesīs uz smejošiem sudraba spārniem.”³

Tagad jūs varētu jautāt, kas gan šīm pilnīgi atšķirīgajām lidojumu pieredzēm ir kopīgs ar mūsu šodienas tikšanos vai ar priesterību, kuras privilēģijas mums ir piešķirtas, vai ar priesterības kalpošanu, kuru mēs visi tik ļoti mīlam?

Brāļi, vai tā nav taisnība, ka mūsu personīgā kalpošanas pieredze priesterībā varētu būt diezgan atšķirīga? Mēs varētu teikt, ka daži no jums lido ar F-18 reaktīvajām lidmašīnām, kamēr citi lido ar „Piper Cub”. Daži no jums dzīvo bīskapijās un stabos, kur katrā aicinājumā, sākot no augsto priesteru grupas vadītāja palīgu un beidzot ar diakonu kvoruma sekretāru, kalpo aktīvs priesterības nesējs. Jums ir dota privilēģija būt par labi noorganizētas bīskapijas locekļiem.

Citi no jums dzīvo pasaules apgabalos, kur Baznīcas locekļu un priesterības nesēju skaits ir neliels. Jūs varētu justies vientuļi un visu to vajadzību nastu nomākti, kas ir jāapmierina. No jums tas varētu prasīt biežu personīgu iesaistīšanos, lai iedarbinātu priesterības kalpošanas dzinēju. Dažreiz pat varētu šķist, ka jūsu draudze vai bīskapija nemaz nevirzās uz priekšu.

Tomēr neatkarīgi no tā, kādi varētu būt jūsu pienākumi vai apstākļi, jūs un es zinām, ka nodošanās priesterības kalpošanai vienmēr sniedz īpašu prieku.

Man vienmēr ir paticis lidot, neatkarīgi no tā, vai tas bija „Piper Cub”, F-18 vai kāda cita lidmašīna. Lidojot ar „Piper Cub”, es nežēlojos par ātruma trūkumu, bet, lidojot ar F-18, es nekurnēju, kad figūrlidojumu manevri bez žēlastības atklāja patiesību par manu vecumu.

Jā, jebkurā situācijā vienmēr ir kādas nepilnības. Jā, ir viegli atrast, par ko žēloties.

Taču, brāļi, mēs esam Svētās priesterības, pēc Dieva Dēla kārtas, nesēji! Katram no mums tika uzliktas rokas uz galvas, un mēs saņēmām Dieva priesterību. Mums tika dotas pilnvaras un pienākums rīkoties Viņa Vārdā kā Viņa kalpiem uz Zemes. Vai mēs atrastos lielā bīskapijā vai mazā draudzē, mēs esam aicināti kalpot, svētīt un rīkoties visās lietās visu to cilvēku labā, kuri mums ir uzticēti, lai mēs par viņiem rūpētos. Vai varētu būt vēl kaut kas uzmundrinošāks?

Sapratīsim, novērtēsim un sajutīsim kalpošanas prieku priesterībā.

Mana mīlestība pret lidošanu ietekmēja visu manu dzīvi. Taču, lai arī cik uzmundrinoša un svētlaimīga bija mana pieredze kā pilotam, mana pieredze kā Baznīcas loceklim ir bijusi daudz dziļāka, priekpilnāka un pilnīgāka. Iegremdējoties Baznīcas kalpošanā, es esmu sajutis Dieva visuvareno spēku, kā arī Viņa sirsnīgo žēlastību.

Kā pilots — es esmu pieskāries debesīm. Kā Baznīcas loceklis — es esmu sajutis debess apskāvienus.

Reizēm man pietrūkst pilota kabīnes. Taču kalpošana plecu pie pleca ar brāļiem un māsām Baznīcā to viegli atsver. Spēju sajust cēlu mieru un prieku, kas pieaug no tā, ka tu esi maza daļa no šī dižā mērķa un darba, es neparko pasaulē negribētu palaist garām.

Šodien mēs esam sapulcējušies kā milzīga priesterības nesēju grupa. Tas ir mūsu svēts prieks un privilēģija — kalpot Tam Kungam un saviem līdzcilvēkiem, sniedzot to labāko, kas ir mūsos, cēlajam mērķim, kas ietver palīdzību citiem un Dieva valstības celšanu.

Mēs zinām un saprotam, ka priesterība ir mūžīgs spēks un Dieva pilnvaras. Mēs viegli varam citēt šo definīciju no galvas. Tomēr, vai mēs tiešām saprotam to, ko mēs sakām? Ļaujiet man atkārtot: Priesterība ir mūžīgs spēks un Dieva pilnvaras.

Padomājiet par to. Caur priesterību Dievs izveidoja debesis un Zemi un valda pār tām.

Caur šo spēku Viņš pestī un paaugstina Savus bērnus, īstenojot „cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”.⁴

Priesterība, kā pravietis Džozefs Smits paskaidroja, ir „kanāls, caur kuru Visuvarenais iesāka atklāt Savu godību šīs Zemes [radīšanā] … un caur kuru Viņš ir turpinājis atklāt Sevi cilvēku bērniem līdz pat šai dienai, un caur kuru Viņš padarīs zināmus Savus nodomus līdz laiku beigām”.⁵

Mūsu visuvarenais Tēvs debesīs mums — mirstīgām būtnēm, kurām pēc definīcijas ir trūkumi un kuras ir nepilnīgas — ir uzticējis priesterību. Viņš piešķir mums pilnvaras rīkoties Viņa Vārdā, lai glābtu Savus bērnus. Ar šo vareno spēku mēs tiekam pilnvaroti sludināt evaņģēliju, izpildīt glābšanas priekšrakstus, palīdzēt celt Dieva valstību uz Zemes un svētīt, un kalpot savām ģimenēm un saviem līdzcilvēkiem.

Tā ir svēta priesterība, kura mums ir piešķirta.

Priesterību nevar nopirkt, un tai nevar pavēlēt. Priesterības spēka izmantošanu nevar ietekmēt, pārliecināt vai pakļaut ieņemamais amats, labklājība vai vara. Tas ir garīgs spēks, kas darbojas atbilstoši debesu likumiem. Tās sākums ir mūsu visu dižajā Debesu Tēvā. Tās spēki var tikt pārvaldīti un vadīti, balstoties tikai uz taisnīguma principiem,⁶ nevis ar paštaisnīgumu.

Kristus ir visu, uz Zemes esošo, patiesās priesterības pilnvaru un spēka avots.⁷ Tas ir Viņa darbs, kurā mums ir dota privilēģija piedalīties. „Un neviens nevar palīdzēt šajā darbā, izņemot tikai, ja viņš būs pazemīgs un pilns mīlestības, būdams ar ticību, cerību un žēlsirdību, būdams atturīgs visās lietās, lai arī kas tiktu uzticēts viņa gādībai.”⁸

Mēs nerīkojamies, lai gūtu personīgu labumu, bet drīzāk mēs cenšamies kalpot un iedvesmot pārējos. Mēs vadām nevis ar spēku, bet ar „pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību”.⁹

Visuvarenā Dieva priesterība ir pieejama cienīgiem vīriešiem, lai kur arī viņi atrastos — neatkarīgi no viņu izcelsmes, neatkarīgi no tā, cik pazemīgi ir viņu apstākļi, — tālos un tuvos zemes stūros. Tā ir pieejama bez maksas — par velti. Pārfrāzējot seno pravieti Jesaju, katrs, kuram slāpst, var nākt pie ūdens, un viņam nav nepieciešama nauda, lai nāktu un ēstu!¹⁰

Un mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, mūžīgās un neaptveramās Izpirkšanas dēļ Dieva priesterība var būt pieejama pat tad, ja jūs esat pieļāvuši kļūdas vai esat bijuši necienīgi pagātnē. Caur garīgi dzidrinošo un attīrošo grēku nožēlošanas procesu jūs varat „celties un mirdzēt”!¹¹ Mūsu Glābēja un Pestītāja piedodošās, neierobežotās mīlestības dēļ jūs varat pacelt savas acis, kļūt tīri un cienīgi, un tapt par taisnīgiem un cēliem Dieva dēliem — par Visuvarenā Dieva vissvētākās priesterības nesējiem.

Zināmā mērā es izjūtu skumjas par tiem, kas neaptver un nenovērtē priesterības brīnumu un privilēģijas. Viņi ir kā lidmašīnas pasažieri, kas izšķiež savu laiku, kurnot par zemesriekstu iepakojuma izmēru, kamēr lido cauri atmosfērai augstu virs debesīm — par kaut ko tādu senie ķēniņi būtu atdevuši visu, kas viņiem pieder, lai kaut reizi to izmēģinātu un pieredzētu!

Brāļi, mēs esam svētīti, būdami pazemīgi šīs dižās priesterības pilnvaru un spēka līdzdalībnieki. Pacelsim savas acis un paskatīsimies, atpazīsim un pieņemsim šo iespēju, kas patiešām ir iespēja.

Caur taisnīgu, mīlestības pilnu un uzticīgu priesterības kalpošanu mums būs iespēja piedzīvot patiesu atklāsmes nozīmi: „Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.”¹²

Ieskausim un izpratīsim priesterības brīnumu un privilēģijas. Pieņemsim un mīlēsim pienākumus, kurus mēs tiekam lūgti izpildīt gan savās mājās, gan savās Baznīcas vienībās, neatkarīgi no tā, cik tie ir lieli vai mazi. Nemitīgi augsim taisnīgumā, uzticībā un priesterības kalpošanā. Radīsim prieku, kalpojot priesterībā!

Vislabāk to mēs varam izdarīt, pielietojot zināšanu, paklausības un ticības principus.

Tas nozīmē, ka vispirms mums ir jāzina un jādzīvo atbilstoši priesterības mācībai, kas ir atrodama Dieva atklātajā vārdā. Ir svarīgi, lai mēs saprastu derības un pavēles, atbilstoši kurām darbojas priesterība.¹³

Tad būsim gudri un rīkosimies atbilstoši šīm iegūtajām zināšanām — pastāvīgi un cienīgi. Kad mēs ievērosim Dieva likumus, disciplinēsim savu prātu un ķermeni un pieskaņosim savus darbus taisnīguma modelim, ko ir mācījuši pravieši, mēs piedzīvosim priesterības kalpošanas prieku.

Un beidzot — padziļināsim savu ticību mūsu Kungam, Jēzum Kristum. Pieņemsim Viņa Vārdu un apņemsimies katru dienu no jauna iet pa māceklības taku. Ļausim darbos mūsu ticībai tapt pilnīgai.¹⁴ Būdami mācekļi, mēs varam tapt pilnveidoti soli pa solim, kalpojot savai ģimenei, saviem līdzcilvēkiem un Dievam.

Kad mēs kalpojam priesterībā ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību, mums ir apsolītas dižas zināšanas, miers un garīgas dāvanas. Kad mēs godājam svēto priesterību, Dievs godās mūs un mēs „stāvēsim nevainīgi Dieva priekšā pēdējā dienā”.¹⁵