Jūsu ticības pārbaudījums

Elders Nīls L. Andersens

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Nīls L. Andersens
Līdzīgi kā spēcīga uguns pārvērš dzelzi tēraudā, tāpat arī mēs, ja paliekam uzticīgi mūsu ticības ugunīgajā pārbaudījumā, tiekam garīgi attīrīti un stiprināti.

Pirms desmit gadiem, kad mēs ar sievu Keitiju dzīvojām Sanpaulu, Brazīlijā, prezidents Deivids Meriots prezidēja Brazīlijas Sanpaulu Interlagosas misijā. Viņš ar savu sievu Neilu un saviem dēliem Vilu, Vesliju un Treisu dzīvoja netālu no mums. Viņi bija atstājuši savas mājas, savu uzņēmējdarbību un daudzus ģimenes locekļus, lai atsauktos pravieša aicinājumam kalpot misijā.

Prezidents Meriots man piezvanīja kādā pēcpusdienā. Viņu dārgo un taisnīgo 21 gadu veco meitu Džordžiju, kura Indiānas Universitātē mācījās vijoļspēli pēdējā kursā, bija notriekusi smagā automašīna, kad viņa brauca ar velosipēdu mājup no Baznīcas sanāksmes. Pirmās ziņas bija tādas, ka Džordžijai klājas labi. Pēc dažām stundām viņas stāvoklis dramatiski pasliktinājās.

Ģimene un draugi sāka gavēt un lūgt, lai ar Džordžiju notiktu brīnums. Viņas māte visu nakti lidoja lidmašīnā no Brazīlijas. Kad viņa nākamajā dienā ieradās Indiānā, viņu sagaidīja viņas vecākie bērni, kuri ar asarām acīs paskaidroja, ka viņi bija līdzās Džordžijai, kad viņa nomira.

Es vēroju Meriotu ģimeni šīs pieredzes laikā un turpmākajos mēnešos un gados. Viņi raudāja, viņi lūdza, viņi runāja par Džordžiju, viņi izjuta milzīgas sāpes un skumjas, taču viņu ticība nevājinājās. Šī rīta sesijā mēs dzirdējām par līdzīgu ticību Bovenu un Vilbergeru ģimeņu dzīvē.1

Ticības dāvana ir nenovērtējams garīgais dāvinājums. ”Šī ir mūžīgā dzīvība,” Jēzus lūdza, „ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”2

Mūsu ticība ir centrēta uz Dievu, mūsu Tēvu, un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, mūsu Glābēju un Pestītāju. To atbalsta mūsu zināšanas, ka evaņģēlijs savā pilnībā ir atjaunots uz Zemes, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds un ka praviešiem un apustuļiem mūsdienās ir priesterības atslēgas. Mēs augstu vērtējam savu ticību, cenšamies stiprināt savu ticību, lūdzam pēc spēcīgākas ticības un darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai aizsargātu un aizstāvētu savu ticību.

Apustulis Pēteris uzsvēra ko tādu, ko viņš nosauca: „Jūsu pārbaudītā ticība.”3 Viņš to bija pieredzējis. Atcerieties Jēzus vārdus:

„Sīmani, … sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.

Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos”.4

Pēteris vēlāk iedrošināja citus: „Nebrīnaities,” viņš teica, „par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.”5

Šie ugunīgie pārbaudījumi ir paredzēti, lai padarītu jūs stiprākus, taču tie spēj samazināt vai pat sagraut jūsu paļāvību Dieva Dēlam un vājināt jūsu apņēmību turēt savus solījumus Viņam. Šie pārbaudījumi bieži ir nomaskēti, tā ka tos ir grūti noteikt. Tie dzen saknes mūsu vājībās, mūsu ievainojamībā, mūsu jūtīgumā vai tajā, kas mums ir visnozīmīgākais. Tas, kas vienam cilvēkam ir reāls, taču pārvarams pārbaudījums, otram var būt ugunīgs pārbaudījums.

Kā palikt „[nelokāmiem un nesatricināmiem]”6 ticības pārbaudījuma laikā? Gremdējieties tajā, kas palīdzēja izveidot jūsu ticības kodolu, — izrādiet ticību Kristum, lūdziet, apdomājiet Rakstus, nožēlojiet grēkus, turiet baušļus un kalpojiet citiem.

Sastopoties ar ticības pārbaudījumu — lai ko jūs darītu, neatkāpieties no Baznīcas! Sevis attālināšana no Dieva valstības ir līdzīga pazemes patvertnes pamešanai, kad jūs redzat tuvojamies viesuļvētru.

Apustulis Pāvils teica: „Jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.”7 Baznīcas patvērumā mēs aizsargājam savu ticību. Tiekoties ar citiem ticīgajiem, mēs lūdzam Dievu un rodam atbildes uz savām lūgšanām; mēs pielūdzam Viņu dziesmās, dalāmies liecībās par Glābēju, kalpojam cits citam un sajūtam Tā Kunga Garu. Mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, saņemam priesterības svētības un apmeklējam templi. Tas Kungs paziņoja: „Priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks.”8 Kad saskaraties ar ticības pārbaudījumu, palieciet Dieva saimes drošībā. Jums vienmēr šeit būs vieta. Neviens pārbaudījums nav tik liels, ka mēs to kopā nevarētu pārvarēt.9

Prezidents Tomass S. Monsons teica: „Sabiedrības morāles standarti mainās straujā tempā. Uzvedība, ko kādreiz uzskatīja par nepiedienīgu un netikumīgu, tagad tiek … [uzskatīta] par pieņemamu.”10

Baznīcā ir daudz neprecēto pieaugušo, kuri jau krietni ir pārsnieguši savu pilngadības vecumu. Kaut arī viņu pašreizējā dzīve nav tāda, kādu viņi to sagaidīja, viņi ievēro šķīstības likumu.11 Tas var būt viņu ticības pārbaudījums. Es izsaku dziļu cieņu un apbrīnu šiem Kristus mācekļiem.

„Dievs ir pavēlējis, lai svētais radīšanas spēks tiktu izmantots vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri ir likumīgi salaulāti kā vīrs un sieva.”12 Jaunajā Derībā Glābējs paaugstināja tikumisko standartu Saviem sekotājiem, kad paziņoja: „Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.”13 Viņš mūs mācīja nenosodīt citus, un Viņš nebaidījās runāt tieši. „Ej,” Viņš teica, „un negrēko vairs!”14

Mūsu ģimenei ir kāda draudzene. Jūs, iespējams, pazīstat kādu sievieti līdzīgu viņai vai arī esat līdzīga viņai. Vienmēr uzticīga, cildeni kalpo Baznīcā, tiek apbrīnota profesionālajā sfērā, tiek ģimenes apjūsmota, un, lai arī viņa sagaidīja laulību un bērnus, viņa ir neprecējusies. „Es pieņēmu lēmumu,” viņa teica, „paļauties uz Jēzu Kristu. Bieža tempļa apmeklēšana man palīdz vairāk koncentrēties uz mūžību. Tas man atgādina, ka es nekad neesmu viena. Man ir ticība, ka neviena svētība netiks atturēta, ja es saglabāšu uzticību savām derībām, tostarp šķīstības likumam.”15

Kāds cits draugs izcili kalpoja misijā, ieguva pamatīgu akadēmisko apmācību. Viņš cerēja izveidot ģimeni. Viņa ticības pārbaudījums ir homoseksuālas tieksmes. Viņš man nesen atrakstīja: „Manā patriarhālajā svētībā ir solījums, ka man reiz būs pašam sava ģimene. Vai tas notiks … šajā dzīvē vai nākamajā, es nezinu. … Taču es zinu, ka es nevēlos darīt neko, kas pakļautu briesmām Dieva apsolītās svētības man un maniem nākamajiem pēctečiem. … Dzīvošana pēc šķīstības likuma ir izaicinājums, bet vai tad mēs neieradāmies uz Zemes, lai stātos pretī izaicinājumiem un lai parādītu Dievam savu mīlestību un cieņu …, turot Viņa baušļus? Es esmu svētīts ar labu veselību, evaņģēliju, mīlošu ģimeni un uzticamiem draugiem. Es esmu pateicīgs par daudzajām svētībām.”16

Pasaule protestē — kā jūs varat prasīt tik daudz? Tas Kungs atbild:

„Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi. …

Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.”17

Šie divi Kristus sekotāji un desmitiem tūkstošu viņiem līdzīgu ir izjutuši Glābēja solījumu: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”18

Lūk, vēl viens pārbaudījums. Vienmēr ir daži, kuri vēlas celt neslavu Baznīcai un iznīcināt ticību. Mūsdienās viņi izmanto internetu.

Daļa no informācijas par Baznīcu neatkarīgi no tā, cik tā ir pārliecinoša, nav patiesa. Es atceros, kad 1985. gadā kāds kolēģis ienāca mana uzņēmuma birojā Floridā. Viņam bija žurnāla Time raksts ar nosaukumu „Challenging Mormonism’s Roots” (Mormonisma pamatu apšaubīšana). Tajā bija stāstīts par kādu nesen atrastu vēstuli, ko, domājams, rakstījis Martins Heriss, kas bija pretrunā ar Džozefa Smita pierakstu par Mormona Grāmatas plākšņu atrašanu.19

Mans kolēģis vaicāja, vai šī jaunā informācija iznīcinās Mormoņu Baznīcu. Rakstā bija citēts cilvēks, kurš teica, ka pēc iepazīšanās ar šo dokumentu pameta Baznīcu. Vēlāk, kā stāsta, citi pameta Baznīcu.20 Esmu pārliecināts, ka tas bija viņu ticības pārbaudījums.

Pēc dažiem mēnešiem eksperti atklāja (un viltotājs atzinās), ka vēstule bija viltojums. Es atceros, ka patiešām cerēju, ka tie, kuri pameta Baznīcu šīs maldināšanas dēļ, tajā atgriezīsies.

Daži apšauba savu ticību, kad atrod kādu izteikumu, ko, iespējams, kāds Baznīcas vadītājs ir teicis pirms vairākiem desmitiem gadu, kas šķietami nesaskan ar mūsu doktrīnu. Baznīcas doktrīnu pārvalda kāds svarīgs princips. Doktrīnu māca visi 15 Augstākā Prezidija un Divpadsmito kvoruma locekļi. Tā netiek apslēpta kādas vienas runas neskaidrā rindkopā. Patiesi principi tiek mācīti bieži, un tos māca daudzi. Mūsu doktrīna nav grūti atrodama.

Baznīcas vadītāji ir godīgi, tomēr nepilnīgi cilvēki. Atcerieties Moronija vārdus: „Nenosodiet mani dēļ manas nepilnības, nedz manu tēvu …; bet drīzāk pateicieties Dievam, ka Viņš ir izpaudis jums mūsu nepilnības, lai jūs varētu mācīties kļūt gudrāki, nekā mēs esam bijuši.”21

Džozefs Smits teica: „Es nekad neesmu teicis, ka esmu pilnīgs; taču atklāsmēs … kļūdu nav.”22 Dieva brīnumainos darbus Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vēsturē un liktenī var izprast vienīgi garīgo meklējumu gaismā. Prezidents Ezra Tafts Bensons teica: „Katram [cilvēkam] galu galā ir jāpaļaujas uz savu ticību un jāpieņem sava nostāja.”23 Neesiet pārsteigti, kad tas notiks ar jums!

Kā zināms, pārbaudījumi ir grūti. Var būt ciešanas, apjukums, bezmiega naktis un asarās samirkuši spilveni. Taču mūsu pārbaudījumiem nav jābūt garīgi nāvējošiem. Tiem nav mūs jāatrauj no mūsu derībām un no Dieva saimes.

„Atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvējā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”24

Līdzīgi kā spēcīga uguns pārvērš dzelzi tēraudā, tāpat arī mēs, ja paliekam uzticīgi mūsu ticības ugunīgajā pārbaudījumā, tiekam garīgi attīrīti un stiprināti.

Elders D. Tods Kristofersons paskaidroja, ko viņš mācījās no personīga pārbaudījuma: „Kaut arī es toreiz cietu, — atskatoties atpakaļ, es esmu pateicīgs, ka manai problēmai nebija ātra atrisinājuma. Fakts, ka es biju spiests vērsties pie Dieva pēc palīdzības gandrīz ik dienu vairāku gadu periodā, man patiešām iemācīja, kā lūgt un kā saņemt atbildes uz lūgšanu, un pavisam praktiskā veidā man iemācīja ticēt Dievam. Es iepazinu savu Glābēju un savu Debesu Tēvu tādā veidā un pakāpē, kas citādi nevarētu notikt vai kas prasītu daudz vairāk laika. … Es iemācījos paļauties uz To Kungu no visas sirds. Es iemācījos staigāt kopā ar Viņu katru dienu.”25

Pēteris aprakstīja šādu pieredzi, ka tā „ir daudz vērtīgāka nekā … zelts”.26 Pravietis Moronijs papildināja, ka liecība netiks saņemta, „līdz jūsu ticība nebūs pārbaudīta”.27

Es sāku savu runu ar stāstu par Meriotu ģimeni. Pagājušajā nedēļā mēs ar Keitiju bijām kopā ar viņiem pie Džordžijas kapa. Ir pagājuši desmit gadi. Ģimenes locekļi un draugi stāstīja par mīlestību un atmiņām par Džordžiju. Tur bija balti hēlija baloni, lai svinētu viņas dzīvi. Džordžijas māte caur asarām runāja par stiprāku ticību un dziļāku izpratni, ko ir guvusi, un Džordžijas tēvs man klusi pastāstīja par apsolīto liecību, ko ir saņēmis.

Ticībā tiek doti ticības pārbaudījumi, sniedzot stiprāku ticību. Tā Kunga mierinājums un iedrošinājums pravietim Džozefam Smitam ir tas pats solījums, ko Viņš dod jums jūsu ticības pārbaudījumā: „Turies …, nebīsties …, jo Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos.”28 Par šo es sniedzu svētu liecību Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Skat. Šeins M. Bovens, „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot”; un Anna M. Diba, „Es to zinu. Es tā dzīvoju. Man tas ļoti patīk”, 2012. g. oktobra Vispārējās konferences sestdienas rīta sesija.

  2.  

    2.  Jāņa 17:3.

  3.  

    3.  1. Pētera 1:7.

  4.  

    4.  Lūkas 22:31–32.

  5.  

    5.  1. Pētera 4:12; izcēlums pievienots.

  6.  

    6.  Almas 1:25.

  7.  

    7.  Efeziešiem 2:19.

  8.  

    8.  Mācība un Derības 84:20.

  9.  

    9. Skat. Mosijas 18:8.

  10.  

    9. Tomass S. Monsons, „Stand in Holy Places”, Liahonaun Ensign, 2011. g. nov., 82.

  11.  

    11. Skat. Ezra Tafts Bensons, „The Law of Chastity”, New Era, 1988. g. janv., 4–7; „The Law of Chastity”, Brigham Young University 1987–1988 Speeches (1988), 1–5, speeches.byu.edu; skat. arī Evaņģēlija principi (2009), 223–230.

  12.  

    12. Skat. „The Family: A Proclamation to the World”, Liahonaun Ensign, 2010. g. nov., 129.

  13.  

    13.  Mateja 5:28.

  14.  

    14.  Jāņa 8:11.

  15.  

    15. Personīga sarakste, 2012.

  16.  

    16. Personīga sarakste, 2012.

  17.  

    17.  Jesajas 55:8–9.

  18.  

    18.  Jāņa 14:27.

  19.  

    19. Skat. Richard N. Ostling, „Challenging Mormonism’s Roots”, Time, 1985. g. 20. maijs, 44.

  20.  

    20. Skat. Gordon B. Hinckley, „Lord, Increase Our Faith”, Ensign, 1987. g. nov., 52.

  21.  

    21.  Mormona 9:31.

  22.  

    22.  Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 518.

  23.  

    23. Ezra Taft Benson, „The Book of Mormon Is the Word of God”, Tambuli, 1988. g. maijs, 6; Ensign, 1975. g. maijs, 65.

  24.  

    24.  Helamana 5:12.

  25.  

    25. D. Todd Christofferson, „Give Us This Day Our Daily Bread”, (Baznīcas izglītības sistēmas svētbrīdis, 2011. g. 9. janv.), lds.org/broadcasts.

  26.  

    26.  1. Pētera 1:7; skat. arī 1. Pētera 4:13.

  27.  

    27.  Etera 12:6.

  28.  

    28.  Mācība un Derības 122:9; prezidents Džordžs K. Kenons teica: „Neatkarīgi no tā, cik grūts ir pārbaudījums, cik dziļas ir bēdas, cik lielas ir ciešanas, [Dievs] mūs nekad nepametīs. Viņš nekad nav pametis un nekad nepametīs. Viņš to nevar darīt. Tāda nav Viņa būtība. Viņš ir nemainīga būtne; tāds pats vakar, tāds pats šodien, un Viņš būs tāds pats cauri visiem mūžības laikmetiem nākamībā. Mēs esam atraduši šādu Dievu. Mēs esam kļuvuši par Viņa draugu, paklausot Viņa evaņģēlijam; un Viņš paliks ar mums. Mēs varam tikt iemesti degošā ceplī, mēs varam iziet cauri dziļiem ūdeņiem, taču mēs netiksim iznīcināti vai satriekti. Mēs izkļūsim no visiem šiem pārbaudījumiem un grūtībām kā labāki un šķīstāki cilvēki, ja vien mēs paļausimies uz mūsu Dievu un turēsim Viņa baušļus” („Freedom of the Saints”, Brian H. Stuy, apkop., Collected Discourses Delivered by President Wilford Woodruff, His Two Counselors, the Twelve Apostles, and Others, 5 sēj. [1987–1992], 2:185); skat. arī Džefrijs R. Holands, „Come unto Me”, Ensign, 1998. g. apr., 16–23.