Kur ir tā telts?

Pirmais padomnieks Augstākajā Prezidijā


Henrijs B. Airings
Telts, kas šķietami aiztur dievišķās palīdzības plūsmu, slēpj nevis Dievu, bet laiku pa laikam mūs pašus. Dievs nekad neslēpjas, tie esam mēs, kas dažkārt slēpjas.

Libertī cietumā pravietis Džozefs Smits ciešanu skaudrumā izsaucās: „Ak Dievs, kur Tu esi? Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu?”1 Personīgo ciešanu brīdī daudzi no mums jūtas tā, it kā Dievs būtu tālu. Telts, kas šķietami aiztur dievišķās palīdzības plūsmu, slēpj nevis Dievu, bet laiku pa laikam mūs pašus. Dievs nekad neslēpjas, tie esam mēs, kas dažkārt slēpjas un telts aizsegā seko vēlmēm, kas attālina mūs no Dieva, radot sajūtu, ka Viņš ir tāls un nepieejams. Tā vietā, lai sekotu principam „Tavs prāts lai notiek”2, mēs sekojam savām pašu vēlmēm, kas rada ilūziju par Dievu, kas slēpjas telts aizsegā. Dievs var mūs redzēt un sazināties ar mums vienmēr, taču gadās, ka tie esam mēs, kas negrib klausīties vai pakļauties Viņa gribai un Viņa noliktajam laikam.

Dieva atšķirtības izjūta mazināsies, ja Viņa priekšā kļūsim līdzīgāki bērniem. Tas nav viegli pasaulē, kur mūsu vēlmes ir tik ļoti atkarīgas no citu cilvēku viedokļa. Taču tas palīdz atskārst šo patiesību — Dievs ir mums līdzās, Viņš zina, kas ar mums notiek, un nekad neslēpjas no Saviem uzticīgajiem bērniem.

Mana trīsgadīgā mazmeitiņa parādīja, cik liels spēks ir nevainībai un pazemībai, kas vieno mūs ar Dievu. Viņa kopā ar savu ģimeni devās uz Jūtas štata Brigamsitijas Tempļa atvērto durvju dienām. Ienākusi vienā no skaistās celtnes telpām, viņa pavērās apkārt un pajautāja: „Māmiņ, kur ir Jēzus?” Māte paskaidroja, ka Jēzu viņa templī neredzēs, bet varēs just Viņa klātbūtni savā sirdī. Elīza rūpīgi apdomāja mātes atbildi un šķita apmierināta. „Jēzus ir devies kādam palīgā,” viņa secināja.

Elīzas sapratni neaizēnoja telts, tā netraucēja saskatīt īstenību. Dievs ir līdzās, un viņa jūtas Viņam tuva. Viņa zina, ka templis ir Tā Kunga nams, un saprot arī to, ka augšāmceltam un apskaidrotam Jēzum Kristum ir ķermenis un tāpēc Viņš var vienlaicīgi atrasties tikai vienuviet.3 Elīza konstatēja, ka, ja Viņš neatrodas Savā namā, Viņš atrodas kur citur. Un, balstoties uz savām zināšanām par Glābēju, viņa secināja, ka Viņš kaut kur dara labu Sava Tēva bērniem. Bija skaidrs, ka viņa cer redzēt Jēzu nevis tāpēc, lai rastu brīnumainu apstiprinājumu Viņa eksistencei, bet vienkārši tāpēc, ka mīl Viņu.

Gars varēja sniegt viņas prātam un bērna sirdij mierinājumu, kas nepieciešams mums visiem un ko vēlamies saņemt mēs visi. Jēzus Kristus dzīvo, Viņš mūs pazīst, sargā un gādā par mums. Bēdu, vientulības un apjukuma brīžos mums nevajag redzēt Jēzu, lai zinātu, ka Viņš pārzina mūsu apstākļus un ka Viņa misija ir mūs svētīt.

Pateicoties savai personīgajai pieredzei, zinu, ka varam pieredzēt to pašu, ko Elīza, vēl ilgi pēc tam, kad bērnība palikusi aiz muguras. Savas karjeras sākumposmā smagi strādāju, lai iegūtu garantētu profesora štata vietu Stenfordas Universitātē. Es uzskatīju, ka esmu nodrošinājis labu dzīvi gan sev, gan savai ģimenei. Mēs dzīvojām tuvu manas sievas vecākiem, ļoti mājīgā apkaimē. Saskaņā ar laicīgajiem standartiem, biju guvis lielus panākumus. Taču tad man Baznīca deva iespēju pamest Kaliforniju, lai dotos uz Riksa koledžu Reksburgā, Aidaho štatā. Mana mūža profesionālie mērķi varēja kļūt par telti, kas šķirtu mani no mīlošā Tēva, kurš labāk par mani zina, kas gaidāms nākotnē. Taču es biju svētīts ar apziņu, ka visi mani līdzšinējie panākumi karjerā un ģimenes dzīvē ir dāvana no Dieva. Un tā nu es kā bērns metos ceļos, lai lūgtu, ko darīt. Varēju dzirdēt, kā manā prātā ieskanas klusa balss, sakot: „Tā ir Mana skola.” Telts neaizklāja mani no Dieva. Ticot un izrādot pazemību, es pakļāvu savu gribu Viņa gribai un izjutu Viņa klātbūtni un gādību.

Darba gadi Riksa koledžā, kuru laikā centos izzināt un pildīt Dieva prātu, neļāva nonākt telts aizsegā un norobežoties no aktīvas Dieva līdzdalības manā dzīvē. Es centos darīt Viņa darbu un jutos Viņam tuvs, un biju pārliecināts, ka Viņš pārzina manu situāciju un ka Viņam ļoti rūp, lai es būtu laimīgs. Taču, tāpat kā Stenfordā, arī šeit manā dzīvē sāka ienākt pasaulīgās vēlmes. Viena no tām bija izdevīgs darba piedāvājums, kuru saņēmu, kad piecus gadus biju strādājis par Riksa koledžas prezidentu. Es apsvēru šo piedāvājumu, lūdzu par to un pat apspriedos ar Augstāko Prezidiju. Viņu atbilde bija sirsnīga, ar nelielu humora piedevu, taču konkrēti norādījumi neizskanēja. Prezidents Spensers V. Kimbals uzklausīja mani, kamēr es aprakstīju saņemto piedāvājumu no lielās korporācijas, un teica: „Nu, Henrij, izklausās, ka tā ir lieliska iespēja. Un, ja mums kādreiz tevi vajadzētu, mēs zinātu, kur tevi meklēt.” Viņi zinātu, kur mani meklēt, taču mana vēlme pēc profesionāliem panākumiem, iespējams, būtu uzslējusi ap mani telti, kas radītu grūtības uzmeklēt Dievu, kā arī ieklausīties Viņa aicinājumos un sekot tiem.

Mana sieva to juta, viņai bija spēcīga sajūta, ka mums nevajag doties prom no Riksa koledžas. Es teicu: „Man ar to pietiek!” Taču viņa gudri uzstāja, lai es censtos saņemt savu personīgo atklāsmi. Un tā nu es lūdzu atkal. Šoreiz saņēmu skaidrus norādījumus, savā prātā dzirdot balsi, kas teica: „Es ļaušu tev nedaudz ilgāk palikt Riksa koledžā.” Manas personīgās ambīcijas varēja aizēnot manu redzējumu un apgrūtināt atklāsmes saņemšanu.

Kad bija pagājušas trīsdesmit dienas, kopš tiku svētīts ar iedvesmoto lēmumu noraidīt darba piedāvājumu un palikt Riksa koledžā, sagruva tuvējais Titānu dambis. Dievs zināja, ka dambis sagrūs un ka simtiem cilvēku būs nepieciešama palīdzība. Viņš ļāva, lai es lūdzu padomu un saņemu Viņa atļauju palikt Riksa koledžā. Viņš zināja visus iemeslus, kādēļ būtu svarīgi, lai es vēl joprojām kalpotu koledžā un Reksburgā. Tolaik es bieži vērsos pie Debesu Tēva ar lūgšanām, lai uzzinātu, ko Viņš vēlas, lai es darītu to cilvēku labā, kuru mājas bija sabojātas. Es pavadīju daudz stundu, strādājot kopā ar citiem cilvēkiem, lai iztīrītu mājas no dubļiem un ūdens. Mana vēlme uzzināt un pildīt Viņa gribu sniedza man pilnveidošanās iespējas.

Šis gadījums ilustrē, ka pastāv vēl viens veids, kā varam radīt šķēršļus Dieva gribas izziņai un sajūtai, ka Viņš mūs mīl. Mēs nevaram uzstāt uz sava termiņa, jo Tam Kungam ir Savs noliktais laiks. Es domāju, ka esmu pietiekami daudz laika pavadījis savā uzdevumā Reksburgā, un tādēļ steidzos tālāk. Reizēm mūsu neatlaidība rīkoties saskaņā ar saviem termiņiem var aizēnot Viņa gribu attiecībā uz mums.

Džozefs Smits Libertī cietumā lūdza To Kungu sodīt tos, kas vajāja Baznīcas locekļus Misūri. Viņš lūdza pēc noteiktas un ātras atmaksas. Taču Tas Kungs atbildēja, ka Viņš tiks galā ar šiem Baznīcas ienaidniekiem „tikai pēc dažiem gadiem”.4 Mācības un Derību 121. nodaļas 24. un 25. pantā Viņš saka:

„Lūk, Manas acis redz un zina visus viņu darbus, un Man ir pietaupīts ātrs sods savā laikā tiem visiem;

jo tur ir laiks nolikts katram cilvēkam, atbilstoši tam, kādi būs viņa darbi.”5

Mēs nojaucam telti, pieņemot un lūdzot: „Tavs prāts lai notiek!”; „Tavā paša noliktajā laikā.” Viņa laikam vajadzētu pienākt pietiekami ātri, jo mēs zinām, ka Viņš mums vēl tikai to labāko.

Viena no manām vedeklām daudzu gadu garumā domāja, ka Dievs starp viņu un Sevi uzslējis telti. Kā gados jauna, trīs bērnu māmiņa, viņa ļoti vēlējās, kaut viņai būtu vairāk bērnu. Pēc diviem spontāniem abortiem viņas kvēlās lūgšanas izvērtās sāpju pilnās lūgsnās. Pēc vairākiem neauglības gadiem viņa sāka izjust kārdinājumu dusmoties. Kad jaunākais bērns sāka iet skolā, šķita, ka tukšā māja kļuvusi par izsmieklu viņas vēlmei būt par māti — gluži tāpat kā nevēlamas grūtniecības paziņu lokā. Viņa jutās tikpat pilna apņēmības un ziedošanās kā Marija, kura paziņoja: „Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone.”6 Taču, lai gan savā sirdī teica to pašu, viņa nevarēja sadzirdēt atbildi.

Cerot uzmundrināt, vīrs uzaicināja viņu pievienoties viņam biznesa braucienā uz Kaliforniju. Kamēr viņš piedalījās sanāksmēs, vedekla pastaigājās pa skaisto, tukšo pludmali. Viņas sirds bija gatava lūzt, un viņa lūdza skaļā balsī. Pirmo reizi viņa lūdza nevis pēc vēl viena bērna, bet pēc dievišķa uzdevuma. „Debesu Tēvs,” viņa sauca, „es Tev ziedošu visu savu laiku! Lūdzu, parādi man, kā to aizpildīt!” Viņa apliecināja gatavību doties kopā ar savu ģimeni visur, kur vien viņiem to prasīs. Šī lūgšana sniedza negaidītu miera sajūtu. Tā neapmierināja prāta alkas pēc noteiktas pārliecības, taču pirmo reizi daudzu gadu laikā nomierināja viņas sirdi.

Lūgšana nojauca telti un atvēra debesu logus. Pēc divām nedēļām viņa uzzināja, ka gaida bērniņu. Jaundzimušajam bērniņam bija tikai gadiņš, kad mans dēls un vedekla saņēma aicinājumu doties misijā. Tā kā viņa bija solījusi, ka dosies visur un darīs visu, kas viņai tiks prasīts, vedekla nepadevās bailēm un kopā ar bērniem devās pāri okeānam. Misijā, misionāru pārvietošanās dienā, viņai piedzima vēl viens bērniņš.

Pilnīgai pakļāvībai debesu gribai, kā šīs jaunās māmiņas gadījumā, ir būtiska nozīme, lai nojauktu garīgo telti, ko dažkārt ap sevi uzslejam. Taču tas negarantē tūlītējas atbildes uz mūsu lūgšanām.

Šķiet, ka Ābrahāma sirds bija taisnīga ilgi, pirms Sāra ieņēma Īzāku un pirms viņi ieguva savu apsolīto zemi. Debesīm sākumā bija citi mērķi, kas jāsasniedz. Šajos mērķos ietilpa ne vien Ābrahāma un Sāras ticības stiprināšana, bet arī tas, lai viņi apgūtu mūžīgās patiesības, ko pavēstīt citiem ilgajā, līkumotajā ceļā uz viņiem sagatavoto zemi. Tā Kunga vilcināšanās bieži šķiet ilga, dažkārt tā ilgst visa mūža garumā, taču tai vienmēr ir mērķis svētīt. Tam pavisam noteikti nevajadzētu būt vientulības vai sērošanas, vai nepacietības laikam.

Lai gan Tā Kunga noliktais laiks ne vienmēr sakrīt ar mūsu laiku, mēs varam būt droši, ka Viņš tur Savus solījumus. Es liecinu visiem, kam šobrīd šķiet, ka Viņš ir grūti sasniedzams, ka pienāks diena, kad mēs redzēsim Viņu aci pret aci. Gluži kā tagad, kad nekas neaizsedz mūs Viņa skatienam, nebūs nekā, kas aizsegtu Viņu mūsu skatienam. Mēs visi, katrs personīgi, stāsimies Viņa priekšā. Mēs gribam redzēt Jēzu Kristu jau tagad, gluži kā mana mazmeitiņa, taču mūsu nešaubīgā atkal apvienošanās ar Viņu tiesas priekšā būs daudz iepriecinošāka, ja, pirmkārt, darīsim to, kas ļaus mums Viņu iepazīt tikpat labi, kā Viņš pazīst mūs. Kalpojot Kristum, mēs kļūsim Viņam līdzīgāki un, tuvojoties dienai, kad nekas vairs netiks slēpts mūsu skatienam, jutīsimies Viņam arvien tuvāki.

Tuvošanās Dievam var noritēt nepārtraukti. „Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma,”7 Glābējs māca. Un tad Viņš pastāsta mums, kā to darīt:

„Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.

Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.

Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?

Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”8

Ja darīsim, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs darītu Viņa Tēva bērnu labā, Viņš uzskatīs to par laipnību, kas izrādīta Viņam pašam, un, jūtot Viņa mīlestību un atzinību, mēs jutīsimies Viņam tuvāki. Laika gaitā mēs kļūsim līdzīgi Viņam un ar priecīgām gaidām domāsim par tiesas dienu.

Iespējams, telts, kas šķietami apslēpj jūs no Dieva, ir bailes no cilvēkiem, nevis šī vēlme kalpot citiem. Glābēja vienīgais motīvs bija palīdzēt cilvēkiem. Daudzi no jums, līdzīgi kā es, ir izjutuši bailes tuvoties kādam, ko aizvainojuši vai kas sāpinājis mūs. Taču es laiku pa laikam esmu pieredzējis, kā Tas Kungs mīkstina sirdis, ieskaitot manējo. Tādēļ es aicinu, par spīti jūsu sajustajām bailēm, Tā Kunga labā doties pie kāda, lai dāvātu mīlestību un piedošanu. Es apsolu, ka, to darot, jūs sajutīsiet Glābēja mīlestību gan pret šo cilvēku, gan pret jums pašiem, un jums nešķitīs, ka tā nākusi tālu ceļu. Šāda veida grūtības var piemeklēt jūs gan ģimenē, gan apkārtējā sabiedrībā, gan visā valstī kopumā.

Taču, ja jūs tās pārvarēsiet Tā Kunga labā, svētot citus cilvēkus, Viņš to redzēs un jūs atalgos. Ja darīsiet to pietiekami bieži un ilgi, jūs sajutīsiet, kā caur Jēzus Kristus Izpirkšanu mainās jūsu iekšējā būtība. Jūs ne vien jutīsieties tuvāki Viņam, bet arī jūtīsiet, ka arvien vairāk un vairāk Viņam līdzināties. Un, kad jūs Viņu redzēsiet, kā mēs visi, jūs jutīsieties tāpat kā Moronijs, kurš teica: „Un tagad es saku visiem ardievu! Es drīz došos atpūsties Dieva paradīzē, līdz mans gars un ķermenis atkal savienosies un es līksmojot tikšu nests pa gaisu, lai sastaptu jūs Diženā Jehovas, gan dzīvo, gan mirušo Mūžīgā Soģa, iepriecinošās tiesas priekšā. Āmen.”9

Es liecinu, ka, ja ticīgi un pazemīgi kalposim, vēloties pildīt Dieva gribu, dižā Jehovas tiesa būs iepriecinoša. Mēs redzēsim mūsu mīlošo Tēvu un Viņa Dēlu tāpat, kā Viņi šobrīd redz mūs — pilnīgi skaidri un ar pilnīgu mīlestību. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.