„Nāciet šurp pie Manis”

Es jūtos pateicīgs, ka varu būt kopā ar jums šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas konferencē. Šī ir Viņa Baznīca. Ienākot Viņa valstībā, mēs uzņemamies Viņa Vārdu. Viņš ir Dievs, Radītājs, un Viņš ir nevainojams. Mēs savukārt esam mirstīgi, pakļauti nāvei un grēkam. Tomēr Savā mīlestībā pret mums un mūsu ģimenēm Viņš mūs aicina tuvoties Viņam. Viņš saka: „Tuvojieties Man un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani un jūs atradīsit Mani; lūdziet, un jūs saņemsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.”¹

Šajā Lieldienu laikā mums tiek atgādināts, kādēļ mēs mīlam Viņu, un par solījumu, ko Viņš devis Saviem uzticīgajiem mācekļiem, — ka mēs būsim Viņa mīļotie draugi. Glābējs ir devis šo solījumu, mācot, ka, ja mēs Viņam kalposim, Viņš tuvosies mums. Piemērs tam ir atklāsme, kas tika dota Oliveram Kauderijam, kad viņš kopā ar pravieti Džozefu Smitu kalpoja Tam Kungam, tulkojot Mormona Grāmatu: „Lūk, tu esi Olivers, un Es esmu runājis uz tevi dēļ tavām vēlmēm; tādēļ paglabā šos vārdus savā sirdī. Esi uzticīgs un uzcītīgs, turot Dieva pavēles, un Es tevi ieskaušu Savas mīlestības rokās.”²

Visbiežāk es pieredzu prieku, tuvojoties Glābējam un jūtot, ka Viņš tuvojas man, kad ievēroju baušļus, paklausot vienkāršās lietās.

Arī jums ir bijusi līdzīga pieredze. Varbūt tā ir bijis, kad jūs esat izvēlējušies apmeklēt kādu Svētā Vakarēdiena sanāksmi. Es to pieredzēju kādā Sabata dienā, kad vēl biju pavisam maziņš. Tolaik mēs pieņēmām Svēto Vakarēdienu, apmeklējot vakara sanāksmes. Atmiņas par šo dienu pirms vairāk nekā 65 gadiem, kad ievēroju bausli pulcēties kopā ar savu ģimeni un svētajiem, joprojām tuvina mani Glābējam.

Ārā bija tumšs un auksts. Atceros, ka tovakar kopā ar saviem vecākiem jutos silti un gaiši. Mēs pieņēmām Svēto Vakarēdienu, ko pasniedza Ārona priesterības nesēji, atjaunojot savas derības ar mūsu Debesu Tēvu un solot vienmēr atcerēties Viņa Dēlu un turēt Viņa baušļus.

Sanāksmes noslēgumā mēs dziedājām garīgo dziesmu „Ar mani paliec šovakar!”, kurā ir vārdi: „Ar mani paliec šovakar, ak, mīļais Pestītāj!”³

Tovakar es sajutu Glābēja mīlestību un klātbūtni. Un es sajutu mierinājumu, ko dāvā Svētais Gars.

Es vēlējos atdzīvināt tās izjūtas, ko man sniedza Glābēja mīlestība un klātbūtne, kuru izjutu, apmeklējot Vakarēdiena sanāksmi savā bērnībā. Tādēļ es sāku ievērot vēl kādu bausli — es studēju Svētos Rakstus. To darot, es zināju, ka varu atgriezties un ļaut Svētajam Garam atkal dāvāt man tās izjūtas, ko juta augšāmceltā Kunga mācekļi, kad Viņš pieņēma viņu uzaicinājumu ienākt viņu mājās un pabūt kopā ar viņiem.

Es lasīju par to, kas notika trešajā dienā pēc Viņa sišanas krustā un apbedīšanas. Ticīgās sievietes un citi cilvēki ieraudzīja, ka akmens kapa priekšā ir novelts un ka Viņa ķermeņa tur vairs nav. Sievietes bija ieradušās, jo mīlēja Viņu un vēlējās iesvaidīt Viņa miesu.

Parādījās divi eņģeļi un vaicāja, kāpēc viņas baiļojas, sakot:

„Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?

Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,

sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam, un trešā dienā augšāmcelties.”⁴

Marka evaņģēlijā minēts vēl viens no eņģeļu norādījumiem: „Bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.”⁵

Apustuļi un mācekļi bija pulcējušies Jeruzālemē. Viņi bija nobijušies, līdzīgi kā droši vien būtu mēs, un, sarunājoties savā starpā, prātoja par Viņa nāvi un par to, ko nozīmē ziņojumi par Viņa augšāmcelšanos.

Divi no mācekļiem tovakar devās no Jeruzālemes uz Emavu. Krēslas stundā uz ceļa parādījās augšāmceltais Kristus un gāja kopā ar viņiem. Pie viņiem bija atnācis Tas Kungs!

Lūkas evaņģēlijs dāvā mums iespēju pabūt kopā ar viņiem:

„Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem.

Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.

Un Viņš tiem sacīja: „Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.

Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: „Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?””⁶

Viņi pastāstīja Viņam par savām bēdām — ka Jēzus ir miris, bet viņi bija ticējuši, ka Jēzus būs Israēla Pestītājs.

Glābēja balsī noteikti jautās mīlestība, kad Viņš runāja ar šiem abiem bēdu nomāktajiem un sērojošajiem mācekļiem.

„Tad Viņš tiem sacīja: „Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!

Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?”

Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.”⁷

Un tad pienāk brīdis, kas ir sildījis manu sirdi, kopš biju mazs zēns:

„Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.

Un viņi To gauži lūdza un sacīja: „Paliec pie mums, jo vakars metas un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt.”⁸

Glābējs tovakar pieņēma aicinājumu ienākt Savu mācekļu mājās netālu no Emavas ciema.

Viņš apsēdās, lai paēstu kopā ar viņiem. Viņš ņēma maizi, pateicās, lauza to un deva to viņiem. Viņu acis tika atvērtas, un tie Viņu pazina. Tad Viņš nozuda to skatam. Lūkas pierakstīja šo svētīto mācekļu izjūtas: „Un tie sacīja savā starpā: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?””⁹

Tai pašā stundā abi mācekļi steidzās atpakaļ uz Jeruzālemi, lai pastāstītu par notikušo vienpadsmit apustuļiem. Tobrīd atkal parādījās Glābējs.

Viņš pārstāstīja pravietojumus par Savu sūtību — ka Viņam bija jāizpērk visu Sava Tēva bērnu grēki un jāsarauj nāves važas.

„Un tiem sacīja: Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā

un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes,

un jūs esat liecinieki tam visam.”¹⁰

Glābēja vārdi ir tikpat patiesi mums, kā tie bija Viņa mācekļiem toreiz. Mēs esam šī visa liecinieki. Un, kristoties Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, mēs esam uzņēmušies brīnišķīgu uzdevumu, kuru pirms daudziem gadsimtiem pie Mormonas ūdeņiem izskaidroja pravietis Alma:

„Un notika, ka viņš sacīja uz tiem: Lūk, šeit ir Mormonas ūdeņi (jo tā tie tika saukti) un tagad, tā kā jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esat gatavi nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli;

jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai jūs tādi varētu palikt līdz pat nāvei, lai jūs varētu tikt Dieva pestīti un tikt pieskaitīti tiem, kas ir no pirmās augšāmcelšanās, lai jums varētu būt mūžīgā dzīve —

tagad, es saku jums, ja tā ir jūsu sirds vēlēšanās, kas jums ir pret to, lai taptu kristīti Tā Kunga Vārdā kā liecinieki Viņa priekšā, ka jūs stājaties derībā ar Viņu, ka jūs kalposit Viņam un turēsit Viņa pavēles, lai Viņš vēl pilnīgāk varētu izliet Savu Garu pār jums?

Un tad, kad ļaudis dzirdēja šos vārdus, viņi sita plaukstas aiz prieka un izsaucās: Tā ir mūsu sirds vēlēšanās!”¹¹

Mēs esam noslēguši derību palīdzēt grūtībās nonākušajiem un visu savu dzīvi būt par Glābēja lieciniekiem.

Mēs to veiksmīgi spēsim paveikt vienīgi tad, ja sajutīsim mīlestību pret Glābēju un Viņa mīlestību pret mums. Ja būsim uzticīgi solījumiem, ko esam devuši, mēs jutīsim, ka mūsu mīlestība pret Viņu pieaug, jo, kalpojot Viņam, mēs jutīsim Viņa spēku un to, ka Viņš mums tuvojas.

Prezidents Tomass S. Monsons mums bieži atgādina kādu solījumu, ko Tas Kungs deva Saviem uzticīgajiem mācekļiem: „Un, kas pieņems jūs, tur Es būšu arī, jo Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.”¹²

Mēs visi esam izjutuši vēl vienu veidu, kā Viņš mums tuvojas. Kad mēs uzticīgi Viņam kalpojam, Viņš tuvojas arī mūsu mīļajiem. Tiekot aicināts Tā Kunga kalpošanā pārcelties uz citu dzīvesvietu vai atstāt savu ģimeni, es ikreiz esmu pieredzējis, kā Tas Kungs svēta manu sievu un manus bērnus. Viņš ir sagatavojis mīlošus kalpus un dažādas iespējas, kā tuvināt viņus Sev.

Arī jūs savā dzīvē esat izjutuši līdzīgas svētības. Daudziem no jums ir tuvinieki, kas ir noklīduši no mūžīgās dzīves ceļa. Jūs prātojat, ko vēl varētu darīt, lai atvestu viņus atpakaļ. Jūs varat paļauties, ka Tas Kungs tuvosies viņiem, ja jūs kalposit Viņam ticībā.

Es gribu jums atgādināt par Tā Kunga solījumu Džozefam Smitam un Sidnijam Rigdonam, kad viņi Tā Kunga uzdevumā bija devušies prom no savām ģimenēm: „Mani draugi, Sidnij un Džozef, jūsu ģimenēm iet labi; viņi ir Manās rokās un Es rīkošos ar tiem, kā Man šķitīs labi, jo Manī ir visa vara.”¹³

Līdzīgi kā Almam un ķēniņam Mosijam, dažiem uzticīgiem vecākiem, kas ilgi un krietni kalpojuši Tam Kungam, ir bērni, kuri, neskatoties uz vecāku ziedošanos Tā Kunga labā, ir nomaldījušies no ceļa. Vecāki ir darījuši visu, kas viņu spēkos, taču bez uzskatāma rezultāta, neskatoties uz mīlošu un uzticīgu draugu palīdzību.

Alma kopā ar citiem svētajiem aizlūdza par savu dēlu un par ķēniņa Mosijas dēliem, un ieradās eņģelis. Jūsu lūgšanas līdz ar citu cilvēku lūgšanām, kuri izrāda savu ticību Tam Kungam, ataicinās Viņa kalpus, kas palīdzēs jūsu ģimenes locekļiem. Viņi palīdzēs tiem izvēlēties ceļu mājup pie Dieva, pat ja uzbruks Sātans un viņa sekotāji, kuru mērķis ir iznīcināt ģimenes gan šajā dzīvē, gan mūžībā.

Atcerieties vārdus, ko eņģelis teica Almam, jaunākajam, un Mosijas dēliem, kad viņi sadumpojās: „Un vēl, eņģelis sacīja: Lūk, Tas Kungs ir uzklausījis Savu ļaužu lūgšanas un arī Viņa kalpa Almas lūgšanas, kas ir tavs tēvs; jo viņš ir lūdzis ar lielu ticību par tevi, lai tu varētu tikt vests pie patiesības atziņas; tādēļ šim nolūkam es esmu nācis, lai pārliecinātu tevi par Dieva spēku un varu, lai uz Viņa kalpotāju lūgšanām tiktu atbildēts atbilstoši viņu ticībai.”¹⁴

Es nevaru apsolīt visiem, kas lūdz To Kungu un kalpo Viņam, ka jūs saņemsiet visas svētības, ko vēlaties sev un savai ģimenei. Taču es varu jums apsolīt, ka Glābējs tuvosies jums un svētīs jūs un jūsu ģimeni ar pašu labāko. Jūs iegūsiet Viņa mīlošo mierinājumu un saņemsiet atbildi, kad Viņš tuvosies jums, kamēr jūs sniedzat roku, lai kalpotu citiem. Ja jūs pārsiesiet grūtībās nonākušo brūces un piedāvāsiet Viņa veiktās Izpirkšanas attīrošo spēku grēku nomāktajiem, Tā Kunga spēks jūs atbalstīs. Viņa rokas sniedzas līdz ar jūsējām, lai palīdzētu un svētītu mūsu Debesu Tēva bērnus, ieskaitot jūsu bērnus.

Mums ir sagatavota brīnišķīga sagaidīšana mājās. Tur mēs pieredzēsim mūsu mīļā Kunga solījumu piepildīšanos. Viņš aicina mūs ienākt mūžīgajā dzīvē kopā ar Viņu un mūsu Debesu Tēvu. Jēzus Kristus to apraksta šādi:

„Centies radīt un nostiprināt Manu Ciānu. Turi Manas pavēles visās lietās.

Un, ja tu turēsi Manas pavēles un pastāvēsi līdz galam, tev būs mūžīgā dzīve, šī dāvana ir lielākā no visām Dieva dāvanām.”¹⁵

„Jo tie, kas dzīvo, iemantos zemi, un tie, kas mirst, atpūtīsies no visiem saviem darbiem, un viņu darbi tiem sekos, un viņi saņems kroni Mana Tēva mājokļos, kurus Es esmu tiem sagatavojis.”¹⁶

Es liecinu, ka mēs varam ar Garu atsaukties Debesu Tēva aicinājumam: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!””¹⁷

Ar Saviem vārdiem un priekšzīmi Kristus ir parādījis mums, kā mēs varam Viņam tuvināties. Katram Debesu Tēva bērnam, kurš ir izvēlējies ienākt Viņa Baznīcā caur kristību vārtiem, šīs dzīves laikā tiks dota iespēja mācīties Viņa evaņģēliju un dzirdēt no Viņa aicinātajiem kalpiem Viņa aicinājumu: „Nāciet šurp pie Manis.”¹⁸

Visi Viņa kalpi, kuri noslēguši derību Viņa valstībā uz Zemes vai garu pasaulē, caur Svēto Garu iegūs Viņa vadību, ja svētīs citus un kalpos viņiem Kristus uzdevumā. Un viņi jutīs Viņa mīlestību un gūs prieku, tuvojoties Viņam.

Es esmu Tā Kunga Augšāmcelšanās liecinieks un varu liecināt par to tik droši, it kā tovakar būtu bijis kopā ar abiem mācekļiem viņu mājās pie ceļa uz Emavu. Es zinu, ka Viņš dzīvo, tikpat droši kā to zināja Džozefs Smits, kad viņš redzēja Tēvu un Dēlu spožas rīta gaismas pielietajā birztalā Palmīrā.

Šī ir patiesā Jēzus Kristus Baznīca. Vienīgi prezidenta Tomasa S. Monsona turētajām priesterības atslēgām ir spēks saistīt mūs visus ģimenēs, lai mēs visi varētu mūžīgi dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu un To Kungu, Jēzu Kristu. Tiesas dienā mēs stāvēsim Glābēja priekšā, redzot Viņu vaigu vaigā. Tas būs priekpilns brīdis tiem, kas tuvojušies Viņam, kalpojot Viņam šajā dzīvē. Viņi priecāsies, dzirdot vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.”¹⁹ To es liecinu, būdams augšāmceltā Glābēja un mūsu Pestītāja liecinieks, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.