Kristus sekotāji

Elders Dalins H. Oukss

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Dalins H. Oukss
Sekošana Kristum nav kāda pavirša gadījuma rakstura nodarbe, bet gan pastāvīga apņemšanās un dzīvesveids, kas tiek piemērots visos laikos un visās vietās.

Viena no mūsu iemīļotākajām garīgajām dziesmām, ko šorīt dziedāja Mormoņu Tabernakla koris, sākas ar šādiem vārdiem:

„Sekojiet Man!” tā teic Tas Kungs.
Glābēja pēdās jāiet mums,
Vienīgi tā mēs būsim viens
Ar Dēlu, kuru sūta Dievs.1

Šos vārdus, kurus iedvesmojis Glābēja senais aicinājums Saviem mācekļiem (skat. Mateja 4:19), uzrakstījis Džons Nikolsons — jaunpievērstais no Skotijas. Lai gan viņam, tāpat kā daudziem citiem Baznīcas agrīnajiem vadītājiem, bija tikai dažu klašu izglītība, viņš juta dziļu un patiesu mīlestību pret mūsu Glābēju un pestīšanas ieceri.2

Visi šīs konferences vēstījumi palīdz mums sekot mūsu Glābējam, kura piemērs un mācības nosaka katra Jēzus Kristus sekotāja ceļu.

Tāpat kā pārējie kristieši, arī Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi studē par mūsu Glābēja dzīvi, kas aprakstīta Jaunajā Derībā — Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijos. Es veikšu apskatu par piemēriem un mācībām, kas iekļautas šajās četrās Bībeles grāmatās, aicinot katru no mums un visus citus kristiešus padomāt, cik lielā mērā šī atjaunotā Baznīca un katrs no mums atbilst Kristus sekotāja lomai.

Jēzus mācīja, ka, lai ieietu Dieva valstībā, nepieciešama kristīšanās (skat. Jāņa 3:5). Viņš uzsāka Savu kalpošanu, topot kristīts (skat. Marka 1:9), un pēc tam Viņš un Viņa sekotāji kristīja citus (skat. Jāņa 3:22–26). Arī mēs to darām.

Jēzus iesāka sludināt, aicinot tos, kas Viņā klausās, nožēlot grēkus (skat. Mateja 4:17). Tas vēl joprojām ir Viņa kalpu vēstījums šai pasaulei.

Savas laicīgās kalpošanas ietvaros Jēzus deva mums baušļus. Un Viņš mācīja: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles” (Jāņa 14:15; skat. arī 21., 23. pantu). Viņš apliecināja, ka Viņa baušļu ievērošana prasīs, lai Viņa sekotāji atteiktos no, Jēzus vārdiem runājot, visa, „kas pie cilvēkiem ir [augstā vērtē]” (Lūkas 16:15) un no „cilvēku [tradīcijām]” (Marka 7:8; skat. arī 13. pantu). Viņš brīdināja: „Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst” (Jāņa 15:19). Apustulis Pēteris vēlāk paziņoja, ka Jēzus sekotājiem jābūt īpašiem ļaudīm (skat. 1. Pētera 2:9).

Pēdējo dienu svētie saprot, ka mums nevajadzētu būt „no pasaules” vai pieķerties „cilvēku tradīcijām”, taču dažkārt mums, tāpat kā citiem Kristus sekotājiem, ir pārāk grūti nošķirties no pasaules un tās tradīcijām. Daži no mums piemēro savu dzīvi pasaulīgajiem ceļiem, jo, kā Jēzus teica par dažiem, kurus mācīja: „Viņi cilvēku atzinību [mīl] vairāk nekā godu Dieva priekšā” (Jāņa 12:43). Sekojot Kristum, tiek ciests tik daudz neveiksmju un tām ir tik personīgs raksturs, ka es neuzskaitīšu to veidus. Tās sastopamas plašā spektrā, sākot no tādiem pasaulīgajiem paradumiem kā, piemēram, politkorektuma un galējībām apģērbā un ārējā izskatā, līdz novirzei no tādām pamatvērtībām kā cilvēka mūžīgā daba un ģimenes funkcijas.

Jēzus mācības netika iecerētas kā kaut kas teorētisks. Tās bija paredzētas, lai sekotu tām darbībā. Jēzus mācīja: „Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram” (Mateja 7:24; skat. arī Lūkas 11:28) un „Svētīts šis kalps, kad viņa kungs pārnākdams atradīs to tā darām” (Mateja 24:46). Mums ir vēl kāda iemīļota garīgā dziesma, kas skan:

Glābēj, māci mīlēt Tevi,
Tavus ceļus staigājot. …
Glābēj, māci mīlēt Tevi!
Kungs, Tev es sekošu!3

No Jēzus mācītā izriet, ka tie, kas Viņu mīl, ievēro Viņa baušļus. Viņi ir paklausīgi, kā šorīt mācīja prezidents Tomass S. Monsons. Sekošana Kristum nav kāda pavirša gadījuma rakstura nodarbe, bet gan pastāvīga apņemšanās un dzīvesveids, kas tiek piemērots visos laikos un visās vietās. Glābējs mācīja šo principu un to, ka mums vajadzēs saņemt atgādinājumu un spēku, lai sekotu tam, iedibinot Svētā Vakarēdiena priekšrakstu (dievgaldu vai komūniju, kā citi to dēvē). Pateicoties mūsdienu atklāsmēm, mēs zinām, ka Viņš pavēlēja Saviem sekotājiem pieņemt šos simbolus, atceroties Viņu (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, Džozefa Smita Bībeles tulkojums, Mateja 26:22, 24 un Marka 14:21–24). Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi seko šim bauslim, ik nedēļu apmeklējot dievkalpojumu, kura laikā mēs pieņemam maizi un ūdeni, solot, ka vienmēr atcerēsimies Viņu un pildīsim Viņa baušļus.

Jēzus mācīja, ka cilvēkiem „aizvien būs lūgt Dievu” (Lūkas 18:1). Viņš arī rādīja mums piemēru, pirms divpadsmit apustuļu aicināšanas „[pavadot] visu nakti Dieva lūgšanā” (Lūkas 6:12). Mēs, tāpat kā citi kristieši, lūdzam visos mūsu dievkalpojumos un sanāksmēs. Mēs lūdzam pēc vadības un mēs mācām, ka mums bieži vajadzētu vērsties pie Dieva personīgā lūgšanā un katru dienu mesties ceļos, lai lūgtu kopā ar savu ģimeni. Mēs, tāpat kā Jēzus, lūdzam mūsu Tēvu Debesīs, un mēs darām to Jēzus Kristus svētajā Vārdā.

Glābējs aicināja divpadsmit apustuļus, lai tie palīdzētu vadīt Viņa Baznīcu, un deva viņiem atslēgas un pilnvaras, lai viņi turpinātu šo darbu arī pēc Viņa nāves (skat. Mateja 16:18–19; Marka 3:14–15, 6:7; Lūkas 6:13). Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca kā Jēzus Kristus atjaunotā Baznīca rīkojas pēc šī parauga gan savā organizācijā, gan atslēgu un pilnvaru piešķiršanā apustuļiem.

Daži no tiem, kurus Jēzus aicināja sekot, neatsaucās uzreiz, bet centās aizbildināties, lai pienācīgi parūpētos par ģimenes pienākumiem. Jēzus atbildēja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai” (Lūkas 9:62). Daudzi pēdējo dienu svētie dzīvo saskaņā ar Jēzus mācītājām prioritātēm, tostarp tūkstošiem senioru misionāru un citi misionāri rāda brīnišķīgu priekšzīmi, uz laiku atstājot bērnus un mazbērnus, lai atsauktos aicinājumam veikt misionāru pienākumus.

Jēzus mācīja, ka Dievs ir radījis vīrieti un sievieti, un ka vīrietim ir jāatstāj savu tēvu un māti un jāpieķeras savai sievai (skat. Marka 10:6–8). Mūsu apņemšanās dzīvot saskaņā ar šo mācību ir vispārzināma.

Labi zināmajā līdzībā par zudušajām avīm Jēzus mācīja, ka mums jādara viss, ko vien varam, lai atrastu katru no avju bara noklīdušo (Mateja 18:11–14; Lūkas 15:3–7). Kā zināms, prezidents Tomass S. Monsons ir licis lielu uzsvaru uz šo norādījumu, parādot neaizmirstamu priekšzīmi un mācot par mūsu līdzcilvēku glābšanu.4

Cenšoties glābt noklīdušos un kalpot, mēs sekojam mūsu Glābēja unikālajai priekšzīmei un jaukajām mācībām par mīlestību. „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mateja 22:39). Viņš pat pavēlēja mums mīlēt savus ienaidniekus (skat. Lūkas 6:27–28). Un, mācot Savas dižās mācības Savas laicīgās kalpošanas beigās, Viņš teica:

„Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.

No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņa 13:34–35).

Jēzus mācīja, ka savstarpēja mīlestība paredz, lai mēs piedotu tiem, kas nodarījuši mums pāri (skat. Mateja 18:21–35; Marka 11:25–26; Lūkas 6:37). Lai gan daudziem ir grūtības ar šī baušļa ievērošanu, taču mēs visi zinām par pēdējo dienu svētajiem, kas rādījuši iedvesmojošu priekšzīmi, mīloši piedodot pat ārkārtīgi smagus nodarījumus. Kā piemēru var minēt Krisu Viljamsu, kurš paļāvās uz savu ticību Jēzum Kristum, piedodot dzērušam šoferim, kas izraisīja viņa sievas un divu viņu bērnu nāvi. Tikai divas dienas pēc šīs traģēdijas bēdu sagrautais, piedodošais vīrs, kurš tolaik kalpoja par vienu no mūsu bīskapiem, teica: „Kā Kristus māceklim man nemaz nebija citas izvēles.”5

Vairums kristiešu ziedo nabagajiem un trūkumcietējiem, kā to mācīja Jēzus (skat. Mateja 25:31–46; Marka 14:7). Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca un Baznīcas locekļi ievēro šo mūsu Glābēja mācību, izceļoties uz apkārtējo fona. Mūsu Baznīcas locekļi dāsni ziedo labdarībai, kā arī kalpo un pienes citas veltes nabagajiem un trūkumcietējiem. Papildus iepriekšminētajam, mūsu Baznīcas locekļi gavē, izlaižot divas ēdienreizes, un ziedo ietaupīto naudu, kas ir vismaz šo ēdienreižu vērtībā, veicot gavēņa ziedojumus, kurus mūsu bīskapi un draudzes prezidenti izmanto, lai palīdzētu trūcīgajiem Baznīcas locekļiem. Gavēšana, lai palīdzētu izsalkušajiem, ir žēlsirdības darbs, kas, veicot to ar patiesu nolūku, izvēršas garīgā mielastā.

Mazāk zināms ir mūsu Baznīcas globālais humānais darbs. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca liek lietā savu dāsno Baznīcas locekļu ziedojumus, sūtot pārtiku, apģērbu un citas pirmās nepieciešamības preces, lai atvieglotu pieaugušo un bērnu ciešanas visā pasaulē. Šie humānie ziedojumi, kas pēdējās desmitgades laikā sasnieguši simtiem miljonu dolāru, tiek sniegti, neatkarīgi no cilvēka reliģiskās piederības, rases vai nacionalitātes.

Sniedzot apjomīgu palīdzību 2011. gada Japānas zemestrīces un cunami upuriem, mūsu Baznīca ziedoja 13 miljonus dolāru skaidrā naudā un veica pirmās nepieciešamības preču sūtījumus. Papildus tam, Baznīca nodrošināja vairāk nekā 31 000 brīvprātīgo, kas veltīja šim darbam 600 000 kalpošanas stundu. Sniedzot humāno palīdzību viesuļvētras Sendija upuriem ASV austrumos, tika veikti prāvi dažādu resursu ziedojumi un 28 000 Baznīcas locekļu veltīja 300 000 kalpošanas stundu tīrīšanas darbiem. Visa cita starpā jāmin arī tas, ka pagājušajā gadā mēs nosūtījām 300 000 mārciņu (136 000 kg) apģērba un apavu bēgļiem no Čada tautas Āfrikā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā mēs esam palīdzējuši teju 30 miljoniem cilvēku 179 valstīs.6 Patiesi, cilvēki, kas tiek dēvēti par „mormoņiem”, zina, kā palīdzēt nabagajiem un trūkumcietējiem.

Ar Savu pēdējo Bībelē minēto mācību Glābējs pavēlēja Saviem sekotājiem sludināt Viņa mācības katrai tautai un katrai radībai. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir centusies sekot šai mācībai jau kopš paša Atjaunošanas sākuma. Pat laikā, kad vēl bijām nabadzīga, grūtībās nonākusi baznīca ar dažiem tūkstošiem Baznīcas locekļu, mūsu agrīnie vadītāji sūtīja misionārus pāri jūrām — gan uz austrumiem, gan rietumiem. Kā Dieva ļaudis mēs esam turpinājuši sludināt kristīgo vēsti līdz pat šim brīdim, kad mūsu unikālās misionāru programmas ietvaros kalpo jau vairāk nekā 60 000 pilnlaika misionāru un vēl tūkstošiem misionāru, kas kalpo uz pusslodzi. Mūsu misionāri kalpo 150 valstīs un apgabalos visā pasaulē.

Sava dižā Kalna sprediķa noslēgumā Jēzus mācīja: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mateja 5:48). Mēs sekojam šai mācībai un mūsu Glābējam ar mērķi nākt pie Tēva, par kuru mūsu Glābējs runāja, sakot: „Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” (Jāņa 20:17).

Pateicoties mūsdienu atklāsmēm, kas dotas atjaunotā evaņģēlija ietvaros, mēs zinām, ka bauslis teikties pēc pilnības ir daļa no Dieva Tēva ieceres Viņa bērniem. Saskaņā ar šo ieceri, mēs visi esam Debesu vecāku mantinieki. „[Mēs] esam Dieva bērni,” mācīja apustulis Pāvils, „Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki” (Romiešiem 8:16–17). Tas nozīmē, kā rakstīts Jaunajā Derībā, ka mēs esam „mūžīgās dzīvības mantinieki” (Titam 3:7) un, ja mēs nāksim pie Tēva, mēs iemantosim visas lietas (skat. Jāņa atkl. 21:7) — visu, kas pieder Viņam. Tas ir laicīgajam prātam grūti aptverams jēdziens. Taču mēs varam saprast vismaz to, ka šī mūsu augstākās sūtības piepildīšana mūžībā iespējama vienīgi, sekojot mūsu Glābējam, Jēzum Kristum, kurš mācīja, ka „neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jāņa 14:6). Mēs cenšamies sekot Viņam un kļūt līdzīgāki Viņam gan tagad, gan mūžībā. Un par to mēs dziedam garīgās dziesmas „Sekojiet Man!” pēdējos pantos:

Vai Glābējam lai sekojam
Vienīgi kamēr dzīvojam?
Beigsies kad zemes dienas šīs,
Sekosim Viņam debesīs. …
Mūžīgi ja mēs paklausām
Glābēja vārdiem „Sekojiet Man!”,
Godībā laimi iegūstam,
Valstības, troņus mantojam.7

Es liecinu par mūsu Glābēju Jēzus Kristu, kura mācībām un priekšzīmei mēs pūlamies sekot. Viņš aicina mūs visus, kam uzkrautas smagas nastas, nākt pie Viņa, mācīties no Viņa, sekot Viņam un tādējādi rast atvieglojumu savām dvēselēm (skat. Mateja 4:19; 11:28–29). Es liecinu par Viņa vēstījuma patiesumu un par Viņa atjaunotās Baznīcas dievišķo misiju un pilnvarām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. „Sekojiet Man!”, Hymns, Nr. 116.

  2.  

    2. Skat. Karen Lynn Davidson, Our Latter-day Hymns: The Stories and the Messages (1988. g.), 142.–143., 419. lpp.

  3.  

    3. „Kungs, Tev es sekošu!”, Hymns, Nr. 220.

  4.  

    4. Skat., piemēram, Heidi S. Swinton, To the Rescue: The Biography of Thomas S. Monson (2010), 149.–161. lpp.; Thomas S. Monson, „To the Rescue,” Ensign, 2001. g. maijs., 48.–50. lpp.; Liahona, 2001. g. jūl, 57.–60. lpp.

  5.  

    5. Chris Williams, Jessica Henrie rakstā „Father Relies on Faith to Forgive Intoxicated Teen Driver”, Deseret News, 2012. g. 1. aug., deseretnews.com/article/865559847/Let-It-Go-Chris-Williams-shares-his-story-of-tragedy-and-forgiveness.html; skat. arī Chris Williams, Let It Go: A True Story of Tragedy and Forgiveness (2012).

  6.  

    6. Skat. „Emergency Response: Church Assists Worldwide”, Church News, 2013. g. 9. marts, 9. lpp.; Welfare Services Emergency Response, „2012 Year in Review”, 8. lpp.

  7.  

    7. Hymns, Nr. 116.