Paklausība nes svētības

Prezidents Tomass S. Monsons


Tomass S. Monsons
Mēs saņemam zināšanas par patiesību un atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem, paklausot Dieva pavēlēm.

Mani mīļie brāļi un māsas, es esmu ļoti pateicīgs par to, ka šajā rītā varu būt kopā ar jums! Es izmantoju šo iespēju jūs uzrunāt kā atbildi uz ikviena ticību un lūgšanām.

Gadsimtiem ilgi vīrieši un sievietes ir tiekušies pēc zināšanām un izpratnes par šo laicīgo esamību un savu lomu un mērķi tajā, kā arī ceļu uz mieru un laimi šajā dzīvē. Šādus meklējumus turpina katrs no mums.

Šīs zināšanas un izpratne ir pieejama visai cilvēcei. Tā ir daļa no patiesībām, kas ir mūžīgas. Mācības un Derību 1. nodaļas 39. pantā mēs lasām: „Jo skaties un raugi, Tas Kungs ir Dievs, un Gars dod liecību un tās pieraksts ir patiess, un patiesība pastāv mūžīgi mūžos.”

Dzejnieks raksta:

„Pat, ja jūra var izsīkt un debesis gaist,
Nespēs iedragāt taisnību liktenis baigs,
Mūžīga, nemainīga — mūžīgi.1

Daži varētu vaicāt: „Kur gan šādu patiesību var atrast un kā mēs to varam atpazīt?” 1833. gada maijā Kērtlandē, Ohaio štatā, pravietim Džozefam Smitam tika dota atklāsme, ar kuru Tas Kungs paziņoja:

„Patiesība ir zināšanas par to, kas ir un kas bija, un kas nāks. …

Patiesības Gars ir no Dieva. …

Un neviens cilvēks nesaņem pilnību, ja viņš netur Viņa pavēles.

„Tas, kas tur [Dieva] pavēles, saņem patiesību un gaismu, līdz viņš ir godināts patiesībā un zina visas lietas.”2

Cik brīnišķīgs solījums! „Tas, kas tur [Dieva] pavēles, saņem patiesību un gaismu, līdz viņš ir godināts patiesībā un zina visas lietas.”

Šajā apgaismības laikmetā, kad evaņģēlija pilnība ir atjaunota, mums vairs nav nepieciešams kuģot pa neizzinātām jūrām un klejot pa neizpētītām takām patiesības meklējumos. Mīlošais Debesu Tēvs ir nospraudis mūsu kursu, dodot mums uzticamu ceļvedi — paklausību. Mēs saņemam zināšanas par patiesību un atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem, paklausot Dieva pavēlēm.

Mēs mācāmies klausīt visu savu dzīvi. Jau bērnības dienās vecāki par mums rūpējas, nosakot vadlīnijas un noteikumus mūsu drošībai. Ja mēs visi nešaubīgi paklausītu šiem noteikumiem, mūsu dzīve būtu daudz vienkāršāka. Taču daudzi no mums nereti mācās tikai no savām kļūdām.

Kad es biju jauns zēns, mūsu ģimene vasaras laikā, no jūlija sākuma līdz septembra sākumam, dzīvoja Vivianas parkā Jūtas štata Provo kanjonā.

Šo bezrūpīgo, kanjonā pavadīto dienu laikā viens no maniem labākajiem draugiem bija Denijs Larsens, kura ģimenei arī piederēja vasaras namiņš Vivianas parkā. Mēs divatā katru dienu klaiņojām pa šo puiku paradīzi, zvejojot strautos un upēs, vācot oļus un līdzīgus dārgumus, dodoties pārgājienos, rāpjoties kalnos vai vienkārši priecājoties par katru minūti, stundu un dienu.

Kādu rītu mēs ar Deniju nolēmām, ka vakarā kopā ar pārējiem kanjona draugiem varētu pasēdēt apkārt ugunskuram. Tikai mums bija jāattīra pietiekami liela platība līdzās esošajā laukā, lai būtu vieta, kur sapulcēties. Jūnijā šo lauku klāja sausa un durstīga zāle, liedzot to izmantot mūsu iecerētajam mērķim. Vēloties attīrīt lielu, apļveida platību, mēs sākām plūkt garo zāli. Mēs rāvām to no visa spēka, taču varējām saplūkt tikai nelielas spītīgo nezāļu saujas. Saprotot, ka šis darbiņš mums aizņemtu visu dienu, mūsu enerģija un sajūsma lēnām izplēnēja.

Un tad manā astoņgadīgajā prātā ienāca toreiz nevainojams risinājums. Es teicu Denijam: „Mums šo zāli vajag nodedzināt. Vienkārši izdedzināsim zālē apli!” Mans draugs uzreiz piekrita, un tāpēc es jau skriešus biju ceļā uz mūsu vasarnīcu pēc sērkociņiem.

Ja nu kāds domā, ka agrīnajā astoņu gadu vecumā mums bija ļauts izmantot sērkociņus, es vēlos paskaidrot, ka gan man, gan Denijam bija stingri aizliegts bez vecāku uzraudzības tos izmantot. Mēs abi bijām vairākkārt brīdināti par uguns bīstamību. Taču, neskatoties uz to, es zināju, kur sērkociņi tiek glabāti, un mums bija jāattīra sauso zāļu lauks. Es bez jebkādām pārdomām skrēju uz mūsu mājiņu un, pārliecinājies, ka neviens mani neredz, paķēru pāris sērkociņus. Aši es paslēpu tos savā kabatā.

Es skrēju atpakaļ pie Denija, priecādamies par mūsu problēmas risinājumu savā kabatā. Atceros, ka toreiz domāju, ka uguns degs tikai tik tālu, cik mēs to gribēsim, un tad kādā brīnumainā veidā tā izdzisīs.

Es uzrāvu sērkociņu pret klintsakmeni un izkaltušajai jūnija zālei pielaidu uguni. Tā uzliesmoja, it kā būtu aplieta ar benzīnu. Sākumā mēs ar Deniju priecīgi vērojām, kā zāle pazūd liesmās, taču drīz mums kļuva saprotams, ka degšana pati neapstāsies. Mēs bijām ļoti apjukuši, atskāršot, ka nekādi nespēsim to apstādināt. Draudīgās liesmas aprija savvaļas zāli, lienot augšup pa kalna nogāzi un apdraudot priedes un pārējo, kas bija to ceļā.

Galu galā skriet pēc palīdzības bija mūsu vienīgā izvēle. Drīz vien visi Vivianas parka apkaimes ļaudis skraidīja turpu šurpu un dauzīja liesmas ar mitriem audekla maisiem, cenšoties uguni apslāpēt. Pēc vairāku stundu pūliņiem pēdējās gailošās ogles tika apdzēstas. Mūžvecās priedes bija glābtas, tāpat arī mājas, ko visticamāk pēc kāda laika liesmas būtu sasniegušas.

Todien mēs ar Deniju apguvām vairākas skaudras, bet tai pat laikā svarīgas mācībstundas, un svarīgākā no tām bija paklausība.

Pastāv noteikumi un likumi, kas pasargā mūs no fiziskiem draudiem. Tāpat Tas Kungs ir devis pamatnostādnes un baušļus, kas pasargā mūs garīgi, lai mēs veiksmīgi atrastu ceļu šajā nereti bīstamajā, laicīgajā esamībā un beigās atgrieztos pie mūsu Debesu Tēva.

Pirms vairākiem gadu simteņiem Samuēls drosmīgi paziņoja paaudzei, kurā valdīja spēcīgas dzīvnieku upurēšanas tradīcijas: „Paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.”3

Šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Tas Kungs atklāja pravietim Džozefam Smitam, ka pieprasa no mums „sirdi un labu gribu; un labprātīgie un paklausīgie ēdīs Ciānas zemes labumus šajās pēdējās dienās.”4

Visi pravieši — gan senie, gan mūsdienu — ir zinājuši, ka paklausībai ir izšķiroša loma mūsu glābšanā. Nefijs paziņoja: „Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis.”5 Neskatoties uz to, ka citi šaubījās savā ticībā un paklausībā, Nefijs vienmēr darīja to, ko Tas Kungs prasīja. Tieši tāpēc neskaitāmas paaudzes tikušas svētītas.

Viens no saviļņojošākajiem stāstiem par paklausību ir stāsts par Ābrahāmu un Īzāku. Cik gan sāpīgi un grūti bija Ābrahāmam, paklausot Dieva pavēlei, ņemt savu mīļo dēlu Īzāku uz Morija zemi, lai pienestu viņu kā upuri. Vai mēs varam aptvert, cik smagi Ābrahāmam bija ap sirdi, kad viņš ceļoja uz nozīmēto vietu? Nav šaubu, ka Ābrahāmu plosīja gan fiziskas, gan garīgas ciešanas, kad viņš sasēja Īzāku, noguldīja viņu uz altāra un paņēma nazi, lai viņu nogalētu. Taču viņš atsaucās Tā Kunga pavēlei ar nelokāmu ticību un pilnīgu paļāvību uz To Kungu. Cik brīnišķi skanēja vēsts: „Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it ne kā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.”6

Ābrahāms tika pārbaudīts un, pateicoties savai uzticībai un paklausībai, saņēma no Tā Kunga brīnišķīgu apsolījumu: „Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.”7

Kaut arī no mums netiek lūgts pierādīt savu paklausību tik dramatiskā un sirdi plosošā veidā, arī no mums tiek prasīta paklausība.

1873. gada oktobrī prezidents Džozefs F. Smits paziņoja: „Paklausība ir pirmais debesu likums.”8

Prezidents Gordons B. Hinklijs teica: „Pēdējo dienu svēto laime, Pēdējo dienu svēto miers, Pēdējo dienu svēto pilnveidošanās, Pēdējo dienu svēto labklājība un šo ļaužu mūžīgā glābšana un paaugstināšana ir atkarīga no paklausības … Dieva pavēlēm.”9

Paklausība ir praviešu pazīšanās zīme; tā devusi viņiem spēku un zināšanas caur laiku laikiem. Ir būtiski, lai mēs apzinātos, ka arī mums, tāpat kā viņiem, ir tiesības uz šo spēka un zināšanu avotu. Tas ir brīvi pieejams mums visiem, ja vien mēs paklausām Dieva pavēlēm.

Gadu gaitā esmu iepazinis daudzus cilvēkus, kas izrādījuši īpaši lielu uzticību un paklausību. Viņu piemērs ir svētījis un iedvesmojis arī mani. Es gribētu pastāstīt jums par diviem šādiem cilvēkiem.

Valters Krauze bija uzticīgs Baznīcas loceklis, kurš ar savu ģimeni dzīvoja vietā, kas pēc Otrā pasaules kara tika dēvēta par Austrumvāciju. Par spīti grūtībām, kas viņu piemeklēja tolaik tajā pasaules daļā valdošo brīvības ierobežojumu dēļ, brālis Krauze mīlēja To Kungu un kalpoja Viņam. Viņš uzticīgi un apzinīgi izpildīja katru viņam uzticēto uzdevumu.

Otrs cilvēks Johans Dendorfers, dzimis Ungārijā, pievērsās Baznīcai Vācijā un tika kristīts 1911. gadā 17 gadu vecumā. Drīz pēc tam viņš atgriezās Ungārijā. Pēc Otrā pasaules kara viņš atskārta, ka kļuvis par gūstekni savā dzimtajā zemē, Debrecenes pilsētā. Arī Ungārijas tautai bija laupīta brīvība.

Brālis Valters Krauze, kurš nepazina brāli Dendorferu, saņēma norīkojumu būt par viņa mājskolotāju un regulāri viņu apmeklēt. Brālis Krauze piezvanīja savam mājskološanas pāriniekam un teica: „Mums ir dots uzdevums apmeklēt brāli Johanu Dendorferu. Vai mēs varam šonedēļ viņu apmeklēt, lai dalītos evaņģēlija vēstījumā?” Un pēc tam viņš piebilda: „Brālis Dendorfers dzīvo Ungārijā.”

Viņa pārinieks jautāja: „Kad jādodas ceļā?”

„Rīt,” atbildēja brālis Krauze.

„Kad mēs atgriezīsimies?” jautāja pārinieks.

Brālis Krauze atbildēja: „Ak, pēc kādas nedēļas — ja vispār atgriezīsimies.”

Tā nu abi mājskološanas pārinieki devās apmeklēt brāli Dendorferu, ceļojot ar vilcienu un autobusu no Vācijas ziemeļaustrumu rajona uz Debreceni Ungārijā — tas bija ievērojams ceļa gabals. Kopš kara sākuma, neviens mājskolotājs nebija apmeklējis brāli Dendorferu. Tāpēc tagad, ieraugot Tā Kunga kalpus, viņu pārņēma liela pateicība. Sākumā gan viņš atteicās spiest mājskolotājiem roku. Tā vietā, viņš nekavējoties devās uz savu istabu, lai no neliela skapīša paņemtu kastīti, kurā glabājās ilgus gadus krātā desmitā tiesa. Viņš atdeva desmito tiesu saviem mājskolotājiem, sakot: „Tagad es esmu norēķinājies ar To Kungu. Tagad es jūtos cienīgs paspiest roku Tā Kunga kalpiem!” Vēlāk brālis Krauze man stāstīja, ka viņš juties neizsakāmi aizkustināts, redzot, ka šis uzticīgais brālis, kuram daudzus gadus nebija saziņas ar Baznīcu, paklausīgi un pastāvīgi atlicis desmit procentus no saviem niecīgajiem ienākumiem, lai samaksātu desmito tiesu. Viņš bija glabājis šo naudu, nezinot, kad un vai viņam būs iespēja to nomaksāt.

Brālis Valters Krauze nomira pirms deviņiem gadiem 94 gadu vecumā. Visu savu dzīvi, uzticīgi un paklausīgi kalpojot, viņš iedvesmoja gan mani, gan visus, kas viņu pazina. Kad viņam lūdza veikt kādu uzdevumu, viņš nekad to neapšaubīja, nekad nekurnēja un nekad neaizbildinājās.

Mani brāļi un māsas, paklausība ir šīs dzīves lielākais pārbaudījums. „Mēs ar to viņus pārbaudīsim,” teica Tas Kungs, „lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs.”10

Glābējs ir pasludinājis: „Jo visiem tiem, kuriem ir svētība no Manām rokām, ir jāpakļaujas tam likumam, kurš ir noteikts šai svētībai, un tās nosacījumiem, kā tika nodibināts pirms pasaules radīšanas.”11

Nav dižāka paklausības piemēra par mūsu Glābēja piemēru. Pāvils saka par Viņu:

„[Viņš], Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.

Un, pilnību sasniedzis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku.”12

Glābējs izrādīja patiesu mīlestību pret Dievu, dzīvojot nevainojami un godājot Viņam uzticēto svēto sūtību. Viņš nekad neizrādīja augstprātību. Viņš nekad nebija uzpūties lepnībā. Viņš vienmēr bija uzticams. Viņš vienmēr bija pazemīgs. Viņš vienmēr bija patiess. Viņš vienmēr bija paklausīgs.

Lai arī Viņu kārdināja viltību meistars, pats velns, lai arī Viņš bija fiziski novājināts pēc 40 dienu un 40 nakšu gavēšanas un Viņam gribējās ēst, tomēr, kad ļaunais piedāvāja Jēzum visvaldzinošākos un kārdinošākos piedāvājumus, Jēzus sniedza mums dievišķu paklausības paraugu, atsakoties novirzīties no tā, ko Viņš zināja par pareizu.13

Kad Viņš Ģetzemanes dārzā cieta mokas un Viņa sviedri, kas aprakstīti kā lielas asins lāses, krita zemē,”14 Viņš ar piemēru parādīja, kāds ir paklausīgs Dēls, sakot: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek”15

Dodot norādījumus Saviem pirmajiem apustuļiem, Glābējs deva norādījumus arī visiem mums: „Seko Man!”16 Vai mēs vēlamies būt paklausīgi?

Mēs varam iegūt zināšanas, pēc kurām tiecamies, atbildes, kuras ilgojamies saņemt, un spēku, kuru vēlamies iegūt, lai spētu tikt galā ar pašreizējām grūtībām šajā sarežģītajā un mainīgajā pasaulē, ja vien labprātīgi paklausām Tā Kunga pavēlēm. Es no jauna atsaukšos uz Tā Kunga vārdiem: „Tas, kas tur [Dieva] pavēles, saņem patiesību un gaismu, līdz viņš ir godināts patiesībā un zina visas lietas.”17

Es lūdzu, lai mēs tiktu svētīti ar bagātīgajām balvām, kas apsolītas paklausīgajiem. Jēzus Kristus, mūsu Kunga un Glābēja, Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. „Vai zini — ir taisnība dārgakmens skaists?” Hymns, Nr. 272.

  2.  

    2. Mācība un Derības 93:24, 26–28.

  3.  

    3. 1. Samuēla 15:22.

  4.  

    4. Mācība un Derības 64:34.

  5.  

    5. 1. Nefija 3:7.

  6.  

    6. 1. Mozus 22:12.

  7.  

    7. 1. Mozus 22:18.

  8.  

    8. Joseph F. Smith, „Discourse,” Deseret News, 1873. g. 12. nov., 644.

  9.  

    9. Gordon B. Hinckley, „If Ye Be Willing and Obedient,” Ensign, 1971. g. dec., 125.

  10.  

    10. Ābrahāma 3:25.

  11.  

    11. Mācība un Derības 132:5.

  12.  

    12. Ebrejiem 5:8–9.

  13.  

    13. Skat. Mateja 4:1–11.

  14.  

    14. Lūkas 22:44.

  15.  

    15. Lūkas 22:42.

  16.  

    16. Jāņa 21:22.

  17.  

    17. Mācība un Derības 93:28.