Paklausot likumam, iegūstam brīvību

Elders L. Toms Perijs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


L. Toms Perijs
Vīrieši un sievietes saņem rīcības brīvību kā dāvanu no Dieva, taču viņu brīvība un tā rezultātā viņu mūžīgā laime izriet no paklausības Viņa likumiem.

Pēdējos Ziemassvētkos es saņēmu īpašu dāvanu, kas manī uzjundīja daudz atmiņu. Šo dāvanu man pasniedza mana māsasmeita. Tā bija viena no lietām, kuru es biju atstājis savās vecajās ģimenes mājās, no kurām es aizgāju uzreiz pēc laulībām. Dāvana bija šī mazā brūnā grāmatiņa, ko es turu savās rokās. Tā tika dota Pēdējo dienu svēto militārpersonām, kas pievienojās bruņotajiem spēkiem Otrā pasaules kara laikā. Es personīgi šo grāmatu uzskatīju par dāvanu no prezidenta Hibera Dž. Granta un viņa padomniekiem — Dž. Rūbena Klarka, jaunākā, un Deivida O. Makeija.

Grāmatas sākumā šie trīs Dieva pravieši vēstīja: „Kara notikumi mums liedz uzturēt pastāvīgu saziņu ar jums — ne personīgi, ne caur kādu citu cilvēku. Nākamā labākā lieta, ko varam izdarīt, ir dāvāt jums daļu no mūsdienu atklāsmēm un evaņģēlija skaidrojumiem, kas jums nodrošinās, lai arī kur jūs būtu, atjaunotu cerību un ticību, kā arī atbalstu, mierinājumu un sirdsmieru.”1

Šodien mēs atrodamies cita kara ielenkumā. Tajā netiek izmantoti kara ieroči, bet gan domas, vārdi un darbi. Tas ir karš ar grēku un vairāk nekā jebkad agrāk mums ir nepieciešami atgādinājumi par baušļiem. Sekulārisms kļūst arvien plašāk izplatīts un daudzi tā uzskati un rīcības ir pretrunā ar Tā Kunga iedibināto kārtību Viņa bērnu labumam.

Mazajā brūnajā grāmatiņā uzreiz pēc vēstījuma no Augstākā prezidija visiem armijā iesauktajiem ir iekļauts īss vēstījums ar nosaukumu: Paklausot likumam, iegūstam brīvību.” Šajā vēstījumā armijas likumi, kuri „ir domāti to cilvēku labumam, kas atrodas dienestā”, tiek salīdzināti ar dievišķiem likumiem.

Tajā ir teikts: „Arī Visumā, kur visu nosaka Dievs, ir neapšaubāmi, mūžīgi likumi, ar noteiktām svētībām un nemainīgu sodu.”

Vēstījuma izskaņā bija ieteikts būt paklausīgiem Dieva likumiem: „Ja jūs vēlaties atgriezties mājās pie saviem mīļajiem ar tīru sirdsapziņu … ja jūs vēlaties dzīvot laimīgi, tad dzīvojiet saskaņā ar Dieva likumiem. Tā rīkojoties, jūs veicināsit tās brīvības iegūšanu, kuras jūs cenšaties aizsargāt, tai skaitā brīvību no grēka, kas arīdzan ietekmē citas brīvības; jo, patiesi, „paklausot likumam, iegūstam brīvību”.2

Kāpēc šī frāze — „paklausot likumam, iegūstam brīvību” man toreiz bija tik labi saprotama? Kāpēc mēs šobrīd to atpazīstam kā patiesību?

Iespējams, tas ir tāpēc, ka mums ir atklātas zināšanas par mūsu pirmsmirstīgo esamību. Mēs zinām — kad laika sākumā Dievs, Mūžīgais Tēvs, piedāvāja Savu plānu, Sātans vēlējās to sagrozīt. Viņš teica, ka izglābšot visu cilvēci. Netiktu zaudēta neviena dvēsele, un Sātans bija pārliecināts par sava piedāvājuma īstenošanu. Taču tam bija nepieņemami nosacījumi — cilvēkiem tiktu atņemta rīcības brīvība, kas bija un ir Dieva dota dāvana (skat. Mozus 4:1–3). Prezidents Harolds B. Lī ir teicis, ka „līdzās pašai dzīvībai, izvēles brīvība ir Dieva lielākā dāvana cilvēcei”.3 Tādēļ Sātans nedrīkstēja neņemt vērā cilvēku izvēles brīvību. Patiesībā, tieši šis bija galvenais iemesls, kādēļ Debesīs izcēlās karš. Uzvara Debesīs notikušajā karā nozīmēja rīcības brīvības pastāvēšanu.

Tomēr Sātans pie tā neapstājās. Viņa rezerves plāns, kuru viņš ir pildījis no Ādama un Ievas laikiem, bija kārdināt vīriešus un sievietes, lai pierādītu, ka mēs neesam cienīgi saņemt Dieva doto rīcības brīvības dāvanu. Sātanam ir daudz iemeslu, lai darītu savu darbu. Iespējams, viens no lielākajiem viņa mērķiem ir atriebības alkas, taču viņš arī vēlas padarīt ļaudis nelaimīgus, līdzīgus viņam pašam. Ikvienam no mums vienmēr vajadzētu ieraudzīt un saprast to, cik ļoti Sātans vēlas gūt panākumus. Viņa loma Dieva mūžīgajā iecerē rada „pretstatu visās lietās” (2. Nefija 2:11) un pārbauda mūsu rīcības brīvību. Katra izvēle, ko jūs un es izdarām, pārbauda mūsu rīcības brīvību — tas, vai mēs izvēlamies paklausīt vai nepaklausīt Dieva baušļiem, patiesībā ir izvēle starp „brīvību un mūžīgo dzīvi” un „gūstu un nāvi”.

Šī pamatdoktrīna tiek skaidri mācīta 2. Nefija otrajā nodaļā: „Tāpēc cilvēki ir brīvi miesā, un visas lietas ir dotas tiem, kuras ir noderīgas cilvēkam. Un viņi var brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi caur lielo visu cilvēku Starpnieku, vai izvēlēties gūstu un nāvi, saskaņā ar velna gūstu un varu; jo viņš tiecas, lai visi cilvēki varētu būt nelaimīgi līdzīgi viņam pašam” (2. Nefija 2:27).

Daudzējādā ziņā šī pasaule vienmēr ir bijusi kara jūgā. Es esmu pārliecināts, ka tad, kad Augstākais prezidijs man atsūtīja mazo brūno grāmatiņu, viņi bija vairāk norūpējušies par citu karu, kurš ir lielāks par Otro pasaules karu. Es arī esmu pārliecināts, ka viņi cerēja, ka šī grāmata kalpos par ticības vairogu pret Sātanu un viņa pulkiem šajā lielākajā karā — karā pret grēku — un kalpos man par atgādinājumu dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem.

Viens veids, kā mēs varam sevi izvērtēt un salīdzināt ar iepriekšējām paaudzēm, ir dzīvot pēc viena no vecākajiem cilvēkam zināmajiem standartiem — Desmit baušļiem. Lielākajai civilizācijas daļai, it īpaši jūdaisma un kristīgajai pasaulei, Desmit baušļi ir bijuši vispieņemtākā un visilgāk pastāvošā labā un ļaunā mēraukla.

Pēc manām domām, četri no Desmit baušļiem šodien ir tikpat ļoti turēti cieņā kā agrāk. Mēs kā kultūras kopums nicinām un nosodām slepkavošanu, zagšanu un melošanu un joprojām esam pārliecināti, ka bērniem ir pienākumi pret saviem vecākiem.

Taču plašākā sabiedrībā mēs parasti neievērojam pārējos sešus baušļus:

  1. Pasaulīgas prioritātes pierāda, ka mums bieži ir „citi dievi”, kurus mēs liekam augstāk par patieso Dievu.
  2. Mēs padarām par elkiem slavenības, dzīvesveidu, bagātību un jā, dažreiz kādu atveidu vai priekšmetu.
  3. Mēs lietojam Tā Kunga vārdu daudz zaimojošos veidos, arī tad, kad paužam emocijas un lādējamies.
  4. Mēs izmantojam Sabata dienu vislielākajām sporta spēlēm, vislielākajām izpriecām, visaktīvāk iepērkamies un praktiski darām visu citu, izņemot pielūgšanu.
  5. Pret seksuālām attiecībām ārpus laulības mēs attiecamies kā pret izpriecu un izklaidi.
  6. Turklāt iekārošana ir kļuvusi par ļoti daudzu cilvēku dzīvesveidu. (Skat. 2. Mozus 20:3–17.)

Pravieši visos laikmetos ir neatlaidīgi brīdinājuši par diviem ļoti nopietniem baušļiem — tiem, kas saistīti ar slepkavošanu un laulības pārkāpšanu. Manuprāt, šiem diviem svarīgajiem baušļiem ir kopējs pamats — uzskats, ka dzīvība ir Dieva dota privilēģija un mūsu fiziskajam ķermenim — laicīgās dzīves templim — vajadzētu tikt radītam tajās robežās, ko ir noteicis Dievs. Ja cilvēki Dieva likumus aizvieto ar saviem noteikumiem attiecībā uz dzīvības sākšanu vai beigšanu, tas ir iedomības kalngals un tajā pašā laikā grēka dziļumi.

Smagākās sekas lielajai nevērībai pret svēto laulību izjūt tieši ģimenes — satraucošā tempā to spēks pavājinās. Ģimenes vājināšanās izraisa plaši izplatītu postu sabiedrībā. Es tam redzu skaidru cēloni un sekas. Kad mēs pārstājam būt uzticīgi savam laulību partnerim, mēs atlīmējam līmi, kas satur kopā mūsu sabiedrību.

Lielisks veids, kā uztvert baušļus, ir tos uzlūkot kā mīlošu padomu no gudra, viszinoša Debesu Tēva. Viņa mērķis ir mūsu mūžīgā laime, un Viņa dotie baušļi sniedz norādes, lai mēs atgrieztos pie Viņa, kas ir vienīgais veids, kā mēs varam būt mūžīgi laimīgi. Cik nozīmīgas ir mājas un ģimene mūsu mūžīgajai laimei? Manā mazajā brūnajā grāmatiņā 141. lappusē ir teikts: „Patiešām, mūsu debesis ir daudz vairāk kā atspulgs mūsu mājām mūžībā.”4

Doktrīna par ģimeni un mājām nesen ar lielu skaidrību un spēku tika vairākkārtēji atkārtota izdevumā „Ģimene — Vēstījums pasaulei”. Tajā ir atklāta ģimenes daba mūžībā un paskaidrota saistība ar pielūgšanu templī. Šajā vēstījumā ir arī atklāts likums, ar kuru ir noteikta ģimenes mūžīgā laime, proti, „svētais radīšanas spēks [var] [tikt] izmantots vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri ir likumīgi salaulāti kā vīrs un sieva”.5

Dievs Saviem praviešiem atklāj patiesos tikumības principus. Grēks vienmēr būs grēks. Nepaklausība Tā Kunga baušļiem vienmēr liegs mums Viņa svētības. Pasaule nemitīgi un krasi mainās, taču Dievs, Viņa baušļi un apsolītās svētības nemainās. Tās ir noteiktas un nemainīgas. Vīrieši un sievietes saņem rīcības brīvību kā dāvanu no Dieva, taču viņu brīvība un tā rezultātā viņu mūžīgā laime izriet no paklausības Viņa likumiem. Alma deva padomu savam noklīdušajam dēlam Koriantonam: „Bezdievība nekad nav bijusi laime” (Almas 41:10).

Šajā evaņģēlija pilnības atjaunošanas laikā Tas Kungs no jauna mums ir atklājis mums apsolītās svētības, ja būsim paklausīgi Viņa baušļiem:

Mācības un Derību 130. nodaļā mēs lasām:

„Ir likums, neatsaucami izdots debesīs, pirms šīs pasaules radīšanas, ar ko ir noteiktas visas svētības —

un kad mēs iegūstam jebkuru svētību no Dieva, tas ir caur paklausību tam likumam, ar ko tā ir noteikta” (M&D 130:20–21).

Noteikti neviena mācība nav vēl spēcīgāk Rakstos izteikta, kā Tā Kunga nemainīgie baušļi un to saistība ar mūsu laimi un labklājību — gan personīgi, gan ģimenēs, gan sabiedrībā. Ētiskumu nosaka skaidri principi. Nepaklausība Tā Kunga baušļiem mums vienmēr liegs Viņa svētības. Šīs mācības ir nemainīgas.

Pasaulē, kur valda neviennozīmīga tikumu izpratne, atjaunotais Jēzus Kristus evaņģēlijs nekad nesvārstās, nedz arī tā stabi un bīskapijas, ne ģimenes, nedz baznīcas locekļi. Mums nevajadzētu izvēlēties, kurus baušļus pēc mūsu domām ir svarīgi ievērot, bet gan mums jāatzīst visi Dieva baušļi. Mums ir jābūt stingriem un nelokāmiem — ar pilnīgu paļāvību Tā Kunga nemainīgumam un pilnīgu uzticību Viņa apsolījumiem.

Kaut mēs vienmēr būtu pasaules gaišums — piemērs baušļu turēšanā, kuri nekad nav mainījušies un nekad nemainīsies. Gluži kā šī mazā grāmatiņa iedrošināja Pēdējo dienu svēto militārpersonas būt morāli stiprām kara laikā, kaut mēs šajā Pēdējo dienu karā būtu par iedvesmas avotu visai pasaulei un it īpaši Dieva bērniem, kuri meklē Tā Kunga svētības. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Skat. Augstākais prezidijs, Principles of the Gospel (1943), i.

  2.  

    2. Principles of the Gospel, v, vii, viii.

  3.  

    3. Teachings of Presidents of the Church: Harold B. Lee (2000), 4.

  4.  

    4. Stephen L Richards, Principles of the Gospel, 141.

  5.  

    5. „Ģimene — Vēstījums pasaulei,” Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129.