Iekšējais miers — taisnīguma balva

Nesenā pieredze likusi man aizdomāties par mācībām, kas saistās ar mieru, un it īpaši par Jēzus Kristus lomu tajā, lai palīdzētu katram no mums rast ilgstošu iekšējo mieru.

Dažu pēdējo mēnešu laikā mani dziļi skāruši divi notikumi. Pirmais no tiem ir mana uzstāšanās dārgās sešgadīgās Emīlijas Pārkeras bērēs, kura reizē ar vēl 25 cilvēkiem, tostarp 19 maziem bērniņiem, zaudēja dzīvību traģiskajā apšaudē Ņūtaunā, Konektikutā. Es sēroju kopā ar viņas ģimeni, apzinoties, ka daudzi tā rezultātā zaudējuši mieru. Taču es redzēju, kāds spēks piemīt viņas vecāku, Roberta un Alises Pārkeru, ticībai.

Otrs notikums ir mana tikšanās ar tūkstošiem uzticīgu Baznīcas locekļu Kotdivuāras pilsētā Abidžanā.¹ Šī Rietumāfrikas valsts, kuras iedzīvotāji runā franču valodā, ir pieredzējusi ekonomiskas grūtības, militāru apvērsumu un divus nesenus pilsoņu karus, kas beidzās 2011. gadā. Taču, esot kopā ar viņiem, es izjutu īpašu mieru.

Bieži vien mūsu dzīvē gadās notikumi, kas laupa mums mieru un liek justies arvien neaizsargātākiem.

Kurš gan var aizmirst briesmīgos uzbrukumus vairākām ASV vietām, kas notika 2011. gada 11. septembrī? Šie atgadījumi atgādina mums, cik ātri var tikt sagrauts mūsu miers un drošības izjūta.

Mūsu vecākais dēls ar sievu, kas bija sava pirmā bērna gaidībās, dzīvoja trīs kvartālu attālumā no Pasaules tirdzniecības centra Ņujorkā, kad pirmā lidmašīna ietriecās ziemeļpuses tornī. Viņi izgāja uz savas daudzdzīvokļu mājas jumta un ar šausmām vēroja šo, kā viņi domāja, briesmīgo negadījumu. Tad viņi kļuva par lieciniekiem tam, kā otra lidmašīna ietriecas dienvidpuses tornī. Viņi tūliņ atskārta, ka tas nav negadījums, un domāja, ka notiek uzbrukums Manhetenas dienviddaļai. Sabrūkot dienvidpuses tornim, viņu daudzdzīvokļu māju ieskāva putekļu mākonis, kas pārklāja Manhetenas dienvidus.

Apmulsumā par notikušo un raizējoties par turpmākiem uzbrukumiem, viņi devās uz kādu drošāku rajonu un pēc tam uz Manhetenas staba sanāksmju namu Linkolna centrā. Ierodoties tur, viņi atklāja, ka arī daudzi citi Manhetenas dienviddaļas Baznīcas locekļi bija pieņēmuši lēmumu sapulcēties staba centrā. Viņi piezvanīja, lai darītu mums zināmu savu atrašanās vietu. Es sajutu atvieglojumu par to, ka viņi ir drošībā, bet nebiju pārsteigts par viņu atrašanās vietu. Mūsdienu atklāsmes māca, ka Ciānas stabi kļūs „par glābiņu un patvērumu no vētras un no niknuma, kad tas tiks izliets bez mēra pār visu zemi”.²

Viņi nevarēja atgriezties savā dzīvoklī vairāk nekā nedēļu un ļoti pārdzīvoja par to, ka zaudēts tik daudz nevainīgu dzīvību, tomēr paši nepiedzīvoja nekādus paliekošus zaudējumus.

Gremdējoties pārdomās par šiem notikumiem, uz mani dziļu iespaidu atstāj doktrinārā atšķirība starp vispārējo jeb pasaules mieru un mūsu personīgo mieru.³

Piedzimstot Glābējam, debespulku draudze slavēja Dievu, paziņojot: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”⁴

Taču par nožēlu, pat šajā mūžīgas nozīmes laika periodā pēc Dieva Dēla dzimšanas, ķēniņš Hērods lika nogalināt visus nevainīgos zīdaiņus, kas atradās Bētlemē.⁵

Rīcības brīvībai ir būtiska loma laimes ieceres īstenošanā. Tā ļauj piedzīvot mīlestību, uzupurēšanos, personīgo izaugsmi un gūt pieredzi, kas nepieciešama mūsu mūžīgajai izaugsmei. Šī rīcības brīvība ļauj mums pieredzēt arī visas laicīgās dzīves sāpes un ciešanas, pat, ja tās izraisa mums neizprotami cēloņi un citu cilvēku postošās un ļaunās izvēles. Debesu karš izcēlās tieši mūsu rīcības brīvības dēļ, un zināšanas par to ir būtiskas, lai izprastu Glābēja kalpošanu uz Zemes.

Kā izklāstīts Mateja evaņģēlija 10. nodaļā, Glābējs deva norādījumus divpadsmit apustuļiem, atzīstot, ka Viņa misija nenodrošinās vispārēju mieru šajā laicīgajā dzīvē. Apustuļiem tika teikts, lai viņi svēta ar mieru cienīgu ļaužu mājas, kuras apmeklējuši, tajā pašā laikā brīdinot, ka viņi būs „vilku starpā … [un tiks] visu ienīsti [Kristus] Vārda dēļ. Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.”⁶ 34. pantā tiek pausts būtisks paziņojums: „Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes.”⁷ Ir skaidrs, ka Kristus laicīgās kalpošanas laikā virs zemes nevaldīja miers, un tā nav arī šobrīd.

Tā Kunga ievadā Mācībai un Derībām tiek mācīti vairāki ļoti svarīgi principi. Attiecībā uz tiem, kuri nenožēlo grēkus, tiek teikts, ka Viņa Gars (Kristus Gars), kas ir dots katram cilvēkam, kas nāk pasaulē⁸, „ne vienmēr pūlēsies ar cilvēku”.⁹ Kā arī: „Miers tiks paņemts prom no zemes.”¹⁰ Pravieši ir sludinājuši, ka miers tik tiešām ir paņemts prom no zemes.¹¹ Lucifers vēl nav sasaistīts un īsteno savu spēku šajā pasaulē.¹²

Labi cilvēki visā pasaulē no sirds vēlas un vienmēr ir vēlējušies, lai pasaulē būtu miers. Mums nevajadzētu atmest ar roku centieniem sasniegt šo mērķi. Taču prezidents Džozefs F. Smits mācīja: „Šajā pasaulē nekad nevaldīs miera un mīlestības gars …, kamēr cilvēki nepieņems Dieva patiesību un Dieva vēsti … un neatzīs Viņa dievišķo spēku un pilnvaras.”¹³

Mēs no sirds ceram un lūdzam, lai visā pasaulē valdītu miers, taču tikmēr kā indivīdi un ģimenes saņemam mieru, kas ir solītā balva par mūsu taisnīgumu. Šis miers ir mums apsolīta dāvana, kas izriet no Glābēja misijas un Viņa veiktās Izpirkšanas upura.

Šis princips ir kodolīgi aprakstīts Mācībā un Derībās: „Bet mācieties, ka tas, kas dara taisnības darbus, saņems savu algu, patiesi mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē.”¹⁴

Prezidents Džons Teilors mācīja, ka miers ir ne vien kaut kas, ko vajadzētu vēlēties, bet ka „tā ir Dieva dāvana”.¹⁵

Es runāju par mieru, kas nav tikai īslaicīgs miers. Tā ir pastāvīga, dziļa laimes izjūta un garīgs piepildījums.¹⁶

Prezidents Hibers Dž. Grants raksturoja Glābēja mieru šādi: „Viņa miers atvieglos mūsu ciešanas, dziedēs mūsu salauztās sirdis, izkliedēs mūsu ienaidu, iedēstīs mūsu sirdīs mīlestību pret līdzcilvēkiem, kas pārpludinās mūsu sirdis ar rimtu laimes izjūtu.”¹⁷ Tiekoties ar Emīlijas Pārkeres vecākiem, es redzēju, ka Glābēja miers ir atvieglojis viņu ciešanas un palīdz sadziedēt viņu salauztās sirdis. Jāpiebilst, ka nekavējoties pēc apšaudes brālis Pārkers paziņoja, ka piedod noziedzniekam. Kā teicis prezidents Grants — Glābēja miers var „[izkliedēt] mūsu ienaidu”. Tiesa ir Tā Kunga ziņā.

Kotdivuāras svētie savas valsts pilsoņkara laikā rada mieru, tiecoties dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju un īpašu uzmanību pievēršot ģimenes vēsturei un tempļa darba veikšanai savu priekšteču labā.¹⁸

Mēs visi ilgojamies pēc miera. Miers nav tikai drošība vai kara, vardarbības, konfliktu un strīdu neesamība. Mēs jūtam mieru, apzinoties, ka Glābējs zina, kas mēs esam, zina, ka mēs Viņam ticam, mīlam Viņu un ievērojam Viņa baušļus pat tad un jo īpaši tad, kad mūs piemeklē graujoši pārbaudījumi un traģēdijas. Tā Kunga atbilde uz pravieša Džozefa Smita lūgšanu Libertī cietumā sniedz mierinājumu arī mūsu sirdīm:

„Mans dēls, miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu;

un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos.”¹⁹

Atcerieties, ka Dievs ir nevis nekārtību, bet miera Dievs.²⁰ Tie, kas noraida Dievu, nerod mieru. Mēs visi piedalījāmies debesu apspriedēs, kur tika atbalstīta rīcības brīvības piešķiršana, zinot, ka ļaunprātīgas rīcības brīvības izmantošanas rezultātā mūs gaida laicīgas ciešanas un neaptveramas traģēdijas. Mēs zinājām, ka tas var darīt mūs dusmīgus, apjukušus, ka mēs varam justies neaizsargāti un ievainojami. Taču mēs zinājām arī to, ka Glābēja veiktā Izpirkšana pārvarēs un atlīdzinās par visām laicīgās dzīves netaisnībām un sniegs mums mieru. Elders Marions D. Henks bija ierāmējis un pielicis pie sienas Ugo Betī citātu: „Ticēt Dievam nozīmē zināt, ka visi viņa likumi ir taisnīgi un ka mūs gaida brīnišķīgi pārsteigumi.”²¹

Kur mēs varam rast mieru? Daudzi cenšas iegūt mieru pasaulīgos ceļos, kas nekad nav vainagojies un nevainagosies panākumiem. Mieru nevar iegūt, iegūstot lielu bagātību, varu vai slavu.²² Mieru nevar iegūt, tiecoties pēc baudas, izklaides vai atpūtas. Nekas no tā, pat iegūts pārpilnībā, nedod ilgstošu laimi un mieru.

Emmas Lū Teinas sarakstītā, iemīļotā garīgā dziesma uzdot saistošu jautājumu: „Kur varu mieru rast un patvērumu, kad velti meklēju, kas palīdzēs?”²³ Atbilde ir Glābējs, kurš ir visa miera avots. Viņš ir „Miera valdnieks”.²⁴

Kas mums jādara, lai mēs būtu tuvi Glābējam? Mums jābūt pazemīgiem Dieva priekšā, nerimstoši jālūdz, jānožēlo savi grēki, jāieiet kristīšanās ūdeņos ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu un jākļūst par patiesiem Jēzus Kristus mācekļiem. Tas ir ļoti labs piemērs taisnīgumam, kas tiek atlīdzināts ar pastāvīgu mieru.²⁵ Kad ķēniņš Benjamīns pabeidza savu iespaidīgo uzrunu par Kristus veikto Izpirkšanu, cilvēki saļima zemē. „Tā Kunga Gars nāca pār viņiem un viņi tika piepildīti ar prieku, saņēmuši savu grēku piedošanu un esot ar mierīgu sirdsapziņu ārkārtīgi lielās ticības dēļ, kas viņiem bija uz Jēzu Kristu.”²⁶ Grēku nožēlošana un taisnīga dzīve ļauj dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, kas ir būtiski, lai mēs justu piepildījumu.²⁷ Smagu pārkāpumu gadījumā, lai saņemtu mieru, nepieciešams izsūdzēt savus grēkus.²⁸ Laikam jau neko nevar salīdzināt ar to mieru, ko iegūst grēku nospiesta dvēsele, kas atvieglo savu nastu, atdodot to Tam Kungam un pieprasot Grēku Izpirkšanas svētības. Kā dziedam vēl kādā labi zināmā Baznīcas garīgajā dziesmā: „Tam rūpju nastu atdošu un līksmi dziedāšu.”²⁹

Mana sirds gavilē, apzinoties, ka mūsdienās desmitiem tūkstošu jauno vīriešu, jauno sieviešu un misionāru pāru ir pieņēmuši aicinājumu kļūt par mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus pārstāvjiem. Viņi nes atjaunoto miera evaņģēliju pasaulei — vienam cilvēkam pēc otra un vienai ģimenei pēc otras —, veicot taisnīguma darbu un dāvājot šo mieru citiem Debesu Tēva bērniem.

Baznīca ir patvērums, kur Kristus sekotāji rod mieru. Daži šīs pasaules jaunieši apgalvo, ka esot garīgi, bet ne reliģiski. Justies garīgam ir labs pirmais solis. Taču tieši Baznīcā notiek sadraudzība, mēs mācāmies un tiekam baroti ar labo Dieva vārdu. Vēl būtiskāk ir tas, ka Baznīcā rodamās priesterības pilnvaras nodrošina svēto priekšrakstu un derību izpildi, kas savieno ģimenes un sagatavo mūs visus atgriezties pie Dieva Tēva un Jēzus Kristus celestiālajā valstībā. Šie priekšraksti sniedz mieru, jo tās ir derības, kas noslēgtas ar To Kungu.

Arī tempļi, kur tiek veikti daudzi no šiem svētajiem priekšrakstiem, sniedz mieru un patvērumu no šīs pasaules. Un arī tie, kas apmeklē tempļu laukumus vai piedalās tempļu atvērto durvju dienu pasākumos, izjūt šo mieru. Viena no pieredzēm, kas īpaši spilgti iespiedusies atmiņā, ir Suva, Fidži, tempļa atvērto durvju dienas un iesvētīšana. Bija noticis politisks apvērsums, kura rezultātā apvērsuma dalībnieki dedzināja un izlaupīja Suvas centru, ieņemot parlamenta ēku un saņemot gūstā valdības pārstāvjus. Valstī bija izsludināts kara stāvoklis. Fidži militārpersonas deva Baznīcai ierobežotu atļauju pulcināt cilvēkus uz atvērto durvju dienām, un tikai pavisam neliela grupiņa varēja piedalīties tempļa iesvētīšanā. Baznīcas locekļus visus kolektīvi uz pasākumiem neaicināja, uztraucoties par viņu drošību. Tās bija pirmās tempļa iesvētības kopš oriģinālā Navū tempļa iesvētībām, kuras tika noturētas tik grūtos apstākļos.

Uz atvērto durvju dienām bija uzaicināta kāda brīnišķīga indiāņu izcelsmes hindu sieviete, kura bija parlamenta locekle, kas sākotnēji tika saņemta gūstā, taču vēlāk, būdama sieviete, atbrīvota.

Celestiālajā telpā, tikusi projām no pasaules kņadas, viņa izplūda asarās, raksturojot visaptverošo miera sajūtu. Viņa sajuta, ka Svētais Gars viņu mierina un sniedz apliecinājumu tempļa svētajai būtībai.

Glābējs ir patiesa miera avots. Pat dzīves pārbaudījumos, pateicoties Glābēja veiktajai Izpirkšanai un Viņa žēlastībai, taisnīgie tiks atalgoti ar iekšēju mieru. Savstarpējās sarunās Pashā svinību telpā Glābējs apsolīja Saviem mācekļiem, ka viņi tiks svētīti ar „Aizstāvi, Svēto Garu”, un tad pateica šos svarīgos vārdus: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”³⁰ Un tad, neilgi pirms Savas starpnieka lūgšanas par mums, Viņš teica: „To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”³¹

Elīza R. Snova skaisti apraksta šo jēdzienu ar vārdiem:

Par to es liecinu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.