Palieciet svētajās vietās un neizkustieties

Brāļi, tas ir gods būt kopā ar Dieva ķēnišķīgās priesterības nesējiem. Mēs dzīvojam pēdējās dienās „grūtos laikos”.¹ Mums, kā priesterības nesējiem, ir dota atbildība stāvēt stingri ar ticības vairogu pret visām ļaunā ugunīgajām bultām. Mēs esam piemērs pasaulei un aizsargājam Dieva dotās tiesības un brīvības, kuras nevar tikt atņemtas. Mēs esam savu māju un ģimenes aizstāvji.

Kad es mācījos devītajā klasē, es ar savas universitātes beisbola komandu atgriezos no savas pirmās spēles, kas bija citā pilsētā. Mans tēvs nojauta, ka garajā pārbraucienā ar autobusu uz mājām es biju par liecinieku valodai un rīcībai, kas nebija saskaņā ar evaņģēlija standartiem. Būdams profesionāls gleznotājs, viņš apsēdās un uzzīmēja bruņinieka attēlu — karavīru, kas spēj aizstāvēt pilis un valstības.

Viņam zīmējot un lasot no Rakstiem, es uzzināju, kā būt par uzticīgu priesterības nesēju, kā aizsargāt un aizstāvēt Dieva valstību. Apustuļa Pāvila vārdi bija mans ceļvedis:

„Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.

Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās,

kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam;

bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.

Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu.”²

Brāļi, ja mēs būsim uzticīgi priesterībā, mums šīs bruņas tiks iedotas kā dāvana no Dieva. Mums šīs bruņas ir nepieciešamas!

Jaunie vīrieši, jūsu tēvi un vectēvi nekad nesastapās ar tādiem kārdinājumiem, ar kuriem jūs regulāri sastopaties. Jūs dzīvojat pēdējās dienās. Ja jūsu tēvs vēlējās nepatikšanas, viņam vajadzēja pielikt lielas pūles, lai tādās iekļūtu. Tagad vairs ne! Šodien kārdinājumi paši mūs atrod! Lūdzu, atcerieties to! Sātans vēlas jūs iegūt, un „grēks guļ pie durvīm”.³ Kā jūs pretosities viņa agresīvajai taktikai? Uzvelciet visas Dieva bruņas.

Ļaujiet man jūs mācīt no citas savas dzīves pieredzes:

1982. gada janvārī es uzstājos ar runu svētbrīdī BJU universitātē Provo, Jūtā. Es aicināju studentus iedomāties, ka Baznīca atrodas vienā paaugstinājuma pusē un pasaule atrodas tikai pārdesmit centimetru attālumā — otrajā pusē. Tas simbolizēja „ļoti nelielo attālumu starp to, kur atradās pasaules standarti, un to, kur bija Baznīcas standarti”, kad es mācījos universitātē. Stāvot studentu priekšā 30 gadus vēlāk, es paskaidroju, ka „pasaules standarti ir stipri attālinājušies. Tos nevar vairs saskatīt, tie ir novirzījušies, daudz tālāk par šīs ēkas sienām. … Mums un mūsu bērniem un mūsu mazbērniem būtu jāatceras, ka Baznīca paliks nemainīga, taču pasaule mainīsies — atšķirībai starp Baznīcas un pasaules standartiem kļūstot arvien lielākai. … Tādēļ esiet ļoti uzmanīgi. Ja jūs par savu rīcību un Baznīcas standartiem spriedīsit pēc pasaules diktātiem un tā, kurp tā virzās, jūs atskarsit, ka neatrodaties tur, kur jums vajadzētu.”⁴

Toreiz es nebūtu varējis iedomāties, cik tālu un cik ātri pasaule novirzīsies no Dieva dotajām mācībām, principiem un baušļiem, — to nebija iespējams paredzēt. Tajā pašā laikā Kristus un Viņa Baznīcas standarti nav mainījušies. Viņš ir teicis: „Patiesība pastāv mūžīgi mūžos.”⁵ Kad mēs to saprotam un pieņemam, mēs esam gatavi stāties pretī sabiedrības spiedienam, izsmieklam un pat diskriminācijai, kas nāks no pasaules un dažiem, kuri sevi sauc par draugiem.

Lielākā daļa no mums zina kādu, kurš saka: „Ja tu vēlies būt mans draugs, tev vajadzēs pieņemt manas vērtības.” Īsts draugs neprasa mums izvēlēties starp evaņģēliju un viņa vai viņas draudzību. Runājot Pāvila vārdiem: „No tādiem izvairies.”⁶ Īsts draugs stiprinās mūs, lai mēs paliktu uz šaurās jo šaurās takas.

Palikšana uz evaņģēlija derību, baušļu un priekšrakstu takas mūs aizsargā un sagatavo darīt Dieva darbu šajā pasaulē. Kad mēs ievērojam Gudrības vārdu, mūsu rīcības brīvība ir aizsargāta no tādām atkarībām kā alkohols, narkotikas un tabaka. Maksājot desmito tiesu, studējot Rakstus, topot kristītiem un konfirmētiem, dzīvojot cienīgi, lai pastāvīgi sajustu Svētā Gara klātbūtni, cienīgi pieņemot Svēto Vakarēdienu, ievērojot Šķīstības likumu, sagatavojoties un saņemot Melhisedeka priesterību un noslēdzot svētas derības templī, mēs esam gatavi kalpošanai.

Templī mēs tiekam sagatavoti un apsolām ievērot ziedošanās likumu. Spējīgi jaunie vīrieši sāk ievērot šo likumu, tiecoties saņemt misijas aicinājumu, lai atvēlētu desmito daļu laika no savas dzīves pilnlaika kalpošanai Tam Kungam. Šī uzupurēšanās stiprina viņus tālākai attīstībai uz nozīmīgāko dzīves derību — saistīšanos templī un mūžīgās ģimenes uzsākšanu.

Virzoties uz priekšu pa šauro jo šauro taku, mēs pastāvīgi iegūstam garīgu spēku — spēku pielietot savu rīcības brīvību, lai paši varētu rīkoties. Gan jaunajiem vīriešiem, gan jaunajām sievietēm šī izaugsme tiek veicināta, kad tie apgūst mācību un dalās savā liecībā caur jauno tiešsaistes mācību programmu Come, Follow Me.

Turklāt izmantojiet savu rīcības brīvību savai personiskajai attīstībai. Atklājot savus dotumus un talantus, atcerieties, ka vecāki un mentori var jums palīdzēt, taču, jums ir jāļauj Garam jūs vadīt. Izvēlieties un rīkojaties paši. Esat iekšēji motivēti. Izveidojiet savai dzīvei plānu, ieskaitot izglītības ieguvi vai karjeras izveidi. Paplašiniet savu interešu un iemaņu loku. Strādājiet un kļūstiet pašpaļāvīgi. Izvirziet mērķus, novērsiet kļūdas, iegūstiet pieredzi un pabeidziet, ko esat iesākuši.

To visu darot, noteikti piedalieties ģimenes, kvorumu, klašu un apvienotajos jauniešu pasākumos. Kopīgi jautri pavadiet laiku. Pateicoties šīm pieredzēm, jūs iemācīsities cienīt un novērtēt cits cita gara dāvanas un Dieva dēlu un meitu mūžīgās rakstura iezīmes, kas papildina cita citu.

Vissvarīgākais — ticiet Glābējam! Nebaidieties! Ja mēs uzcītīgi dzīvojam saskaņā ar evaņģēliju, mēs kļūstam stipri Tai Kungā. Viņa spēkā mēs spējam noraidīt antikristu, kurš saka: „Ēdiet, dzeriet un līksmojieties”, jo Dievs „[jums] attaisnos nelielu grēku; … tur nav nekā slikta …, jo rīt mēs mirsim.”⁷ Tā Kunga spēkā mēs spējam stāties pretī jebkādai filozofijai vai uzskatiem, kas noliedz Glābēju un ir pretstatā dižajai, mūžīgajai laimes iecerei visiem Dieva bērniem.

Mēs neesam pilnvaroti vest sarunas par šī mūžīgā plāna nosacījumiem. Atceraties Nehemiju, kuram bija uzdevums celt mūri, lai aizsargātu Jeruzālemi. Daži gribēja, lai viņš nāktu lejā un novērstos no sava darba, taču Nehemija atteicās. Viņš nebija neiecietīgs pret citiem, viņš vienkārši paskaidroja: „Es daru lielu darbu un nevaru iet: kādēļ gan apturēt darbu?”⁸

Dažkārt mēs kļūstam par zibens novedējiem un mums ir jāiztur spiediens dēļ tā, ka esam uzticīgi Dieva standartiem un darām Viņa darbu. Es liecinu, ka, ja mēs balstām savu dzīvi uz Viņa mācībām, mums nav jābaidās. Mūs var nesaprast, kritizēt un pat nepatiesi apsūdzēt, taču mēs nekad neesam vieni. Mūsu Glābējs bija „cilvēku nicināts un atraidīts”.⁹ Tā ir mūsu svēta privilēģija būt kopā ar Viņu!

Ironiski, ka būt stipriem dažreiz nozīmē izvairīšanos un pat distancēšanos no pasaules. Glābējs teica: „Atkāpies, Sātan.”¹⁰ Jāzeps no Ēģiptes aizbēga no Potifara sievas, kas viņu kārdināja¹¹, un Lehijs atstāja Jeruzālemi un aizveda savu ģimeni tuksnesī.¹²

Nešaubieties, ka visi pravieši pirms mums bija uzticīgi savās dienās:

Nefijs veica neparastu Tā Kunga uzdevumu, neskatoties uz Sātana sitieniem un vajāšanām no saviem brāļiem — Lamana un Lemuēla.¹³

Abinadijs liecināja par Kristu, neskatoties uz to, ka citi viņu turēja aizdomās, nicināja un nonāvēja.¹⁴

2000 jauno karavīru aizstāvēja savas ģimenes no tiem, kas nicināja evaņģēlija vērtības.¹⁵

Moronijs pacēla brīvības karogu, lai aizsargātu savu tautu, ģimenes un reliģijas brīvību.¹⁶

Samuēls stāvēja uz sienas un pravietoja par Kristus atnākšanu pat tad, kad uz viņu tika raidīti akmeņi un bultas.¹⁷

Pravietis Džozefs Smits atjaunoja Glābēja evaņģēliju, aizzīmogojot savu liecību ar savām asinīm.¹⁸

Mormoņu pionieri bija uzticīgi, neskatoties uz lielo pretestību un grūtībām. Viņi sekoja pravietim savā lielajā un grūtajā ceļojumā uz apmešanos Rietumos.

Šie lieliskie kalpi un Dieva svētie varēja uzticīgi pastāvēt, jo viņi bija kopā ar Glābēju. Padomājiet par Glābēju, kurš uzticīgi pastāvēja.

Būdams jauns zēns, Jēzus uzticīgi darīja Sava Tēva darbu, sludinot evaņģēliju gudrajiem vīriem templī.¹⁹ Savas kalpošanas laikā Viņš veica priesterības darbu — mācot, dziedinot, kalpojot, svētot un iedvesmojot citus. Kad tas bija nepieciešams, Viņš drosmīgi vērsās pret ļauno, pat attīrot templi.²⁰ Turklāt Viņš iestājās ar patiesību — ar darbiem vai cieņpilnā klusumā. Kad augstie priesteri apsūdzēja viņu Kajafas priekšā, Jēzus gudri un drosmīgi atteicās atbildēt uz nepatiesību un cieta klusu.²¹

Ģetzemanes dārzā mūsu Glābējs un Izpircējs nevairījās dzert Izpirkšanas rūgto biķeri.²² Pie krusta Viņš atkal cieta, lai paveiktu Sava Tēva gribu, līdz beidzot Viņš varēja teikt: „Viss piepildīts!”²³ Viņš bija izturējis līdz galam. Runājot par Glābēja pilnīgo paklausību un nelokāmo pastāvēšanu, mūsu Debesu Tēvs teica: „Lūk, šis ir Mans mīļotais Dēls, pie kura Man labs prāts, kurā Es esmu pagodinājis Savu Vārdu.”²⁴

Mani mīļotie priesterības brāļi — jaunie un tie, kas gados, — pagodināsim Dieva Vārdu, esot uzticīgi līdzās mūsu Glābējam, Jēzum Kristum. Es sniedzu savu īpašo liecību, ka Viņš dzīvo un ka mēs „esam aicināti ar svētu aicinājumu”²⁵ piedalīties Viņa darbā. „Tādēļ, palieciet svētajās vietās un neizkustieties.”²⁶ Paklausīgi un stingri stāvot uz Dieva mācībām, mēs stāvam svētās vietās, jo Viņa mācības ir svētas un nemainīsies mūsdienu sociālo vai politisko apsvērumu dēļ. Es paziņoju, kā to darīja apustulis Pāvils: „Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!”²⁷ Šī ir mana sirsnīgā lūgšana par jums svētajā Jēzus Kristus Vārdā, āmen.