Evaņģēlijs visai pasaulei

Elders Džons B. Diksons

no Septiņdesmitajiem


Džons B. Diksons
Baznīca ir nepārtraukti augusi, izplatoties pa visu pasauli — no tautas uz tautu, no kultūras uz kultūru, no cilvēka uz cilvēku — atbilstoši Tā Kunga noteiktam laikam.

Glābēja laicīgā kalpošana bija pabeigta. Viņa ciešanas Ģetzemanē un pie krusta bija beigušās. No Apustuļu darbu pirmās nodaļas mēs uzzinām, ka pēc Savas Augšāmcelšanās Viņš bija kalpojis 40 dienas, „parādījies” apustuļiem un „runājis par Dieva valstību” (Apustuļu darbi 1:3).

Viņš tiem teica: „Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” (Apustuļu darbi 1:8).

Neilgi pēc tam Viņš „tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.

Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs.

Tie sacīja: Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam” (Apustuļu darbi 1:9–11).

Patiesi, Glābējs nāks vēlreiz, kad notiks Otrā Atnākšana, taču līdz tam brīdim Jēzus Kristus evaņģēlijam jāizplatās „līdz pašam pasaules galam”.

No Mateja evaņģēlija mēs uzzinām par īpašu pavēli apustuļiem — nest evaņģēliju visām tautām:

„Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mateja 28:18–19).

Baznīcas agrīnajās dienās, laika zenītā, evaņģēlijs tiks sludināts vienīgi Israēla namam; tad Pēteris, vecākais apustulis, saņēma atklāsmi, ka ir pienācis laiks sludināt evaņģēliju ārpus Israēla nama — citticībniekiem. Apustuļu darbu 10. un 11. nodaļa palīdz mums saprast, kādā veidā un kārtībā Baznīcas vadošajām amatpersonām un pārējiem Baznīcas locekļiem tika darīts zināms par šo Baznīcas paplašināšanos, kas bija nepieciešama, lai aptvertu arvien vairāk Dieva bērnu.

Ar Kornēlija palīdzību, kurš bija citticībnieks, virsnieks un labs cilvēks, Tas Kungs iedvesmoja Pēteri, atklājot viņam, ka evaņģēliju jāsludina arī citticībniekiem — tas bija kaut kas jauns un svešāds tā laika svētajiem. Atklāsmi par šīm izmaiņām Baznīcas lietās saņēma Pēteris, vecākais apustulis. Mēs zinām, ka pēc tam evaņģēlijs strauji izplatījās citticībnieku tautās.

Par piemēru tā laika Baznīcas izaugsmei kalpo Pāvila pievēršanās ticībai, jo viņš kļuva par diženu apustuli starp citticībniekiem. Ceļā uz Damasku viņam parādījās vīzija, kurā viņš redzēja gaismu un izdzirdēja balsi, nožēloja savus grēkus un tika Dieva aicināts (skat. Apustuļu darbi 22:6–18), kļūstot par ārkārtīgi ietekmīgu spēku Jēzus Kristus evaņģēlija izplatīšanā.

Tagad pārcelsimies 1800 gadus uz priekšu — uz evaņģēlija Atjaunošanas jeb visu lietu atjaunošanas laiku pirms Otrās Atnākšanas. Es liecinu, ka caur pravieti Džozefu Smitu Baznīca tika atjaunota un turpina attīstīties Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma vadībā. Viņiem ir uzticēts tāds pats uzdevums sludināt evaņģēliju visai pasaulei kā apustuļiem sendienās.

Kopš Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas izveidošanas 1830. gadā, Baznīca ir nepārtraukti augusi, izplatoties pa visu pasauli — no tautas uz tautu, no kultūras uz kultūru, no cilvēka uz cilvēku — atbilstoši Tā Kunga noteiktam laikam.

1978. gadā, saskaņā ar iedibināto kārtību, kad atklāsmes saņem vecākais apustulis, prezidents Spensers V. Kimbals saņēma atklāsmi par to, ka visi cienīgie vīrieši visā pasaulē var saņemt priesterību. Tas nozīmē, ka mūsdienās visi Debesu Tēva bērni visā pasaulē var baudīt atjaunotā evaņģēlija svētības. Tas ir tik atbilstoši Dieva valstībai uz Zemes laikā, kad tuvojas Kristus Otrā Atnākšana.

Es personīgi biju tikko kā aicināts par misijas prezidentu un mēs ar māsu Diksoni gatavojāmies kopā ar ģimeni pārcelties uz Meksiku, kad elders Ričards G. Skots, kurš tolaik bija viens no Septiņdesmitajiem, pastāstīja man par šo īpašo atklāsmi. Es atceros, ka man acīs sariesās asaras, kad viņš man stāstīja par notikušo. Es biju neizsakāmi gandarīts, jo es zināju, ka tas ir pareizi un ka ir pienācis laiks, lai visai cilvēcei būtu iespēja saņemt visus evaņģēlija priekšrakstus, derības un svētības.

Tas bija gandrīz pirms 35 gadiem, un tolaik es vēl nezināju, ka, kalpojot kā Septiņdesmitais, vairākus gadus pavadīšu Baznīcas Āfrikas rietumu reģionā ticīgu un uzticīgu cilvēku vidū, kuru dzīvi tik ļoti ietekmēs 1978. gada atklāsme par priesterību. Mēs ar māsu Diksoni nodzīvojām tur četrus gadus, un tā bija brīnišķīga pieredze, kas mainīja mūsu dzīvi.

Rietumāfrikāņi ir ļoti dievticīgi, viņi it nemaz nekaunas sludināt un dalīties savā pārliecībā ar apkārtējiem un viņiem ir apbrīnojamas vadības spējas. Viņi pievienojas Baznīcai simtos, un teju vai katru nedēļu kaut kur Āfrikas rietumos tiek izveidotas vairākas bīskapijas vai draudzes, kur gandrīz vienmēr visi priesterības un palīgorganizāciju vadītāji ir afrikāņu izcelsmes.

Kā es vēlētos, kaut jūs varētu pievienoties svētajiem templī Abā, Nigērijā, vai Akrā, Ganā, kur jūs sajustu šo svēto apņēmību un iepazītu afrikāņu izcelsmes tempļa prezidiju locekļus! Kā es vēlētos, kaut es varētu iepazīstināt jūs ar Āfrikas reģiona Septiņdesmitajiem, kuri šodien ir pulcējušies kopā ar mums šeit, Konferenču centrā, un kuru vidū ir advokāti, profesori un uzņēmēji! Kaut jūs varētu iepazīties ar Āfrikas stabu un bīskapiju vadītājiem un viņu ģimenēm!

Āfrikā piedalīšanās Svētdienas skolas, palīgorganizāciju vai priesterības stundā ir svēta pieredze, jo tur viss notiek saskaņā ar Baznīcas mācību plānu un cilvēki gūst pamatīgu izpratni par evaņģēliju, mācot un mācoties ar Garu.

Evaņģēliju Āfrikā pieņem laimīgi cilvēki, kuri nav notverti pasaulīgajos slazdos, kas iespaido daudzu rietumnieku dzīvi. Viņiem nerūp nebeidzamu materiālo īpašumu ieguve.

Par afrikāņiem saka, ka viņiem trūkst ļoti daudz mazsvarīgu lietu, toties ir ļoti daudz patiesi nozīmīgu lietu. Viņiem nav īpašas tieksmes pēc milzīgām mājām un jaunākajām mašīnām, taču viņiem ir liela vēlme iepazīt savu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, kā arī veidot mūžīgās ģimenes. Pateicoties viņu ticībai, Tas Kungs sniedz viņiem būtisku palīdzību.

Pazīstot viņus tik labi kā mēs, nav jābrīnās, ka viņi ir kļuvuši par tik svarīgu daļu no Jēzus Kristus Baznīcas izaugsmes pēdējās dienās. Ņemot vērā Vecās Derības pravieša Daniēla vīziju par to, ka Dieva valstība pēdējās dienās „aizvelsies līdz zemes galiem kā akmens, kas, atraisījies no kalna, bez kādas cilvēku roku palīdzības velsies, līdz tas būs piepildījis visu zemi” (M&D 65:2), šķiet pilnīgi saprotami, ka mūsu brīnišķīgie afrikāņu brāļi un māsas kļūs par būtisku šī pravietojuma piepildīšanās daļu un ka atklāsmes, kas to palīdzēs īstenot, tiks dotas Tā Kunga noteiktajā kārtībā.

Es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs mīl visus Savus bērnus, ka Jēzus ir Kristus un ka evaņģēlijs ir pieejams visiem — gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.