Mājas — dzīves skola

Kad es atgriezos no savas misijas, es satiku daiļu, jaunu sievieti ar gariem, melniem matiem līdz pat viņas viduklim. Viņai bija skaistas, medus krāsas acis un apburošs smaids. Viņa mani savaldzināja jau pirmajā brīdī, viņu ieraugot.

Mana sieva bija izvirzījusi mērķi laulāties templī, kaut arī tajā laikā tuvākais templis atradās vairāk nekā 4000 jūdžu (6400 km) attālumā.

Mūsu laulības reģistrācijas ceremonija bija gan priecīga, gan bēdīga. Bēdīga, jo mēs tikām salaulāti līdz noteiktam beigu termiņam. Amatpersona pateica vārdus: „Un tagad es pasludinu jūs par vīru un sievu,” taču tūlīt pat piebilda, „līdz nāve jūs šķirs.”

Veicot dažādus upurus, mēs sakrājām naudu, lai iegādātos vienvirziena biļeti uz Mesas Arizonas templi.

Tad templī, kad mēs bijām nometušies ceļos pie altāra, pilnvarots tempļa kalpotājs izteica vārdus, pēc kuriem es biju ilgojies, — pasludinot mūs par vīru un sievu uz laiku un uz visu mūžību.

Kāds draugs aizveda mūs uz turienes Svētdienas skolu. Nodarbības laikā viņš piecēlās un stādīja mūs klausītāju priekšā. Sanāksmes noslēgumā kāds brālis pienāca pie manis un paspieda roku, atstājot tajā 20 dolāru banknoti. Drīz vien pie manis pienāca kāds cits brālis, un, man par pārsteigumu, arī atstāja manā plaukstā banknoti. Es ātri raudzījos pēc savas sievas, kura bija telpas pretējā pusē, un iesaucos: „Blenkvij, paspied roku visiem!”

Drīz vien mēs bijām savākuši pietiekami daudz naudas, lai atgrieztos Gvatemalā.

„Celestiālajā godībā ir trīs debesis vai pakāpes;

un tādā kārtā, lai iegūtu augstāko, cilvēkam ir jāstājas šajā priesterības kārtā.”¹

Viens no manas sievas teicieniem ir: „Lai rastos strīds, ir vajadzīgi divi cilvēki, un es nekad nebūšu viens no tiem.”

Tas Kungs ir skaidri raksturojis īpašības, kurām visbiežāk ir jābūt mūsu saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Tās ir — pārliecība, pacietība, maigums, lēnprātība un neviltota mīlestība.²

Fiziskā vardarbība ģimenē noteiktos sabiedrības slāņos notiek aizvien retāk, un mums par to ir prieks. Taču mums aizvien ir ejams tāls ceļš, lai izskaustu emocionālo vardarbību. Kaitējums, ko izraisa šāda veida pāridarījums, saglabājas mūsu atmiņā, ievaino mūsu personību, iesēj mūsu sirdīs naidu, pazemina mūsu pašapziņu un iedveš mūsos bailes.

Nepietiek tikai ar piedalīšanos celestiālās laulības ceremonijā. Mums ir jādzīvo celestiāla dzīve.

Tas ir vēl viens teiciens, kuru bieži piemin mana sieva.

Glābējs saprata, cik nozīmīga ir sakrāla mūzika. Rakstos teikts, ka pēc Pashā mielasta Viņš ar Saviem mācekļiem, „pateicības dziesmu dziedājuši, … izgāja uz Eļļas kalnu.”³

Un, runājot caur pravieti Džozefu, Viņš teica: „Jo Mana dvēsele priecājas sirds dziesmā; jā, taisnīgo dziesma ir lūgšana Man, un tā tiks atbildēta ar svētību uz viņu galvām.”⁴

Cik aizkustinoši ir dzirdēt dziedam mazu bērnu, kuram vecāki iemācījuši dziedāt „Es esmu Dieva bērns”⁵!

Vārdi „es mīlu tevi,” „liels paldies” un „piedod man” ir kā dziedinājums dvēselei. Tie asaras pārvērš laimē. Tie sniedz mierinājumu nomāktai dvēselei, un tie apliecina mūsu sirds maigās jūtas. Līdzīgi kā augi novīst, ja tiem pietrūkst nepieciešamā ūdens, mūsu mīlestība vājinās un iznīkst, ja mēs to nepaužam mīlošos vārdos un rīcībā.

Es atceros laikus, kad mēs mēdzām sūtīt mīlestības vēstules pa parasto pastu vai kad mēs krājām monētas, lai piezvanītu savam mīļotajam cilvēkam pa tālruni, vai kad mēs zīmējām un rakstījām dzejoļus uz īsta papīra.

Mūsdienās tas šķiet tik vēsturiski!

Mūsdienu tehnoloģijas un laikmets ļauj mums veikt brīnumus. Cik gan viegli ir nosūtīt mīlestības un pateicības īsziņu! Jaunieši to dara visu laiku. Es prātoju, vai šis un citi ieradumi turpinās pēc ģimenes nodibināšanas. Viena no nesenākajām īsziņām, ko saņēmu no savas sievas, skan šādi: „Apskāviens kā debesis, skūpsts kā saule un vakars kā mēness. Laimīgu dienu! Es Tevi mīlu.”

Es nespēju pretoties sajūtai, ka esmu kā debesīs, kad saņemu šāda veida ziņu.

Mūsu Debesu Tēvs parādīja lielisku priekšzīmi, parādot mīlestību. Stādot priekšā Savu Dēlu, Viņš teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”⁶

Es jūtos saviļņots, kad redzu savu sievu ik dienu lasot Mormona Grāmatu. Es varu sajust viņas liecību vien skatot prieku viņas sejā, kad viņa lasa pantus par Glābēja sūtību.

Cik gudri ir Glābēja vārdi: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!”⁷

Sajūtot iedvesmu, es pavaicāju savai mazmeita Reičelai, kura nesen ir iemācījusies lasīt: „Ko tu teiktu par nodomu izlasīt Mormona Grāmatu?”

Viņa atbildēja: „Bet, vectēv, tas ir tik grūti. Tā ir liela grāmata.”

Tad es viņai palūdzu izlasīt vienu lappusi. Es paņēmu hronometru un uzņēmu laiku. Es teicu: „Tu šo lapaspusi izlasīji tikai trīs minūtēs, un Mormona Grāmatai spāņu valodā ir 642 lappuses, tātad tev ir vajadzīgas 1926 minūtes.”

Tas viņu varēja nobaidīt vēl vairāk, tādēļ es šo skaitli izdalīju ar 60 minūtēm un pateicu, ka viņa to varētu izlasīt 32 stundu laikā. Tas ir mazāk nekā pusotra diennakts!

Tad mazmeita man atbildēja: „Tas ir tik viegli, vectēv!”

Protams, ka Reičelai, viņas brālim Estebanam un mūsu citiem mazbērniem bija nepieciešams vairāk laika, jo tā ir grāmata, kas jālasa ar lūgšanu un apdomājot.

Laika gaitā, mācoties priecāties par Rakstiem, mēs izsauksimies kā psalmists: „Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki nekā medus manām lūpām!”⁸

Es atceros, ka pēc kalpošanas misijā, būdams cītīgi pētījis Rakstus, es domāju, ka es tos pārzinu pilnībā. Kad mēs ar Blenkviju gājām uz tikšanos, mēs bieži kopā Rakstus studējām. Es izmantoju daudzas savas piezīmes un atsauces, daloties ar viņu savās evaņģēlija zināšanās. Pēc mūsu apprecēšanās, es nonācu pie svarīgas atskārsmes, ko mana sieva man iemācīja: Es biju centies viņai mācīt evaņģēliju, taču viņa man iemācīja, kā pēc tā dzīvot.

Kalna sprediķa noslēgumā Glābējs sniedza šo gudro padomu: „Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.”⁹

Tie, kuri dzīvo pēc Rakstos izklāstītājiem celestiālajiem principiem, sniedz mierinājumu tiem, kuri cieš. Tie sniedz prieku tiem, kuri jūtas nomākti, vadību tiem, kuri ir nomaldījušies, mieru tiem, kuri ir satraukti, un nekļūdīgus ieteikumus tiem, kuri meklē patiesību.