Tā Kunga veids

Es kalpoju par Septiņdesmito. Septiņdesmitie ir aicināti būt par vēstnešiem — dalīties Tā Kunga vārdos, kurus viņi saņem no apustuļiem un praviešiem un no Gara, būt par Kristus Vārda īpašiem lieciniekiem, sludinot evaņģēliju visā pasaulē, veidojot Baznīcu un vadot tās lietas (skat. M&D 107:25, 34).

Es uzaugu saimniecībā netālu no Bārlijas, Aidaho. Biju īsts „Aidaho lauku puisis”, kurš iemācījās:

1. Strādāt — ja tu neiesēj, tu neievāksi ražu.

2. Gudri strādāt — ja augsne tiek apūdeņota un apmēslota, raža būs lielāka.

3. Laika nozīmību — ja netiek sēts pareizajā laikā, agrās salnas var izpostīt ražu.

4. Darīt to, kas ir nepieciešams un vajadzīgs, neatkarīgi no tā, vai tas ir patīkami, vēlami vai ērti, — piens govij ir jāslauc tad, kad tas ir jāslauc, nevis tad, kad tu to vēlies.

5. Būt tiešam — strādājot ar mājlopiem un saimniecības iekārtām, nav laika sīkiem paskaidrojumiem vai uztraukumam par to, lai teiktais būtu politiski pareizs. (Tāpēc, kalpojot Baznīcā, es bieži esmu vaicājis: „Vai jūs vēlaties, lai es runātu tieši vai „saldināti”? Kā likums, svētie izvēlas tiešu runu! Es šodien būšu tiešs.)

6. Visbeidzot — kā Aidaho lauku puisis es mācījos koncentrēties uz svarīgāko.

Mums visiem un mūsu doktrīnai nav nekā svarīgāka par pirmā Ticības apliecinājuma patiesībām: „Mēs ticam Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, un Svētajam Garam” (Ticības apliecinājumi 1:1).

Turklāt Viņš ir mūsu Debesu Tēvs, kurš mūs pazīst, mūs mīl un vēlas, lai mēs atgrieztos pie Viņa. Jēzus ir mūsu Glābējs un Izpircējs, kurš caur Izpirkšanu nodrošināja, ka mēs pārvarēsim nāvi un atkal dzīvosim, un padarīja par iespējamu, ka mēs varēsim tikt paaugstināti un iegūt mūžīgo dzīvi. Svētais Gars ir mūsu mierinātājs, atklājējs, skolotājs, liecinātājs un vadītājs.

Padomājiet par to, brāļi un māsas, — mēs neesam garīgi bāreņi! Mēs neesam vieni.

Kādas priekšrocības ir tam, ka mums ir vecāki — ka neesam bāreņi? Mēs varam mācīties no viņiem un no viņu pieredzes, izvairīties no briesmām, par kurām viņi mūs brīdina, un iegūt labāku izpratni, pateicoties viņu zināšanām. Mums nav jābūt pazudušiem, apjukušiem, pieviltiem vai nespējīgiem. Sevišķi tas attiecas uz mūsu Debesu Tēvu, kurš mums ir mācījis un parādījis nevis jebkādu veidu, bet — pareizo veidu.

Patiesībā Dievam ir pareizais veids, kā dzīvot,¹ kā mīlēt,² kā palīdzēt,³ kā lūgt,⁴ kā runāt,⁵ kā izturēties citam pret citu,⁶ kā vadīt,⁷ kā apprecēties,⁸ kā audzināt bērnus,⁹ kā mācīties,¹⁰ kā uzzināt patiesību,¹¹ kā dalīties evaņģēlijā, ¹²kā gudri izvēlēties pārtiku¹³ utt.

Papildus Svētajiem Rakstiem ir citi lieliski avoti, kur atrast Tā Kunga veidu, — grāmatas Uzticīgi ticībai, Jaunatnes morāles stiprināšanai un dzīvo apustuļu un praviešu citas mācības.

1. Piemēram, Rakstos Tas Kungs mūs ir mācījis: „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām”” (Jesajas 55:8–9).

2. Viens no šo pēdējo dienu ļaunumiem ir tas, ka „katrs cilvēks staigā pats savu ceļu” (M&D 1:16). Salamana pamācībās mums ir dots brīdinājums: „Nepaļaujies uz sava prāta gudrību” un — „Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam” (skat. Sal. pam. 3:5–7).

3. Mums tiek mācīts, ka, ja mēs rīkojamies Tā Kunga veidā, Viņš ir saistīts svētīt mūs un mums ir tiesības uz Viņa apsolījumiem, taču, kad nedarām Viņa veidā, mums nav solījuma (skat. M&D 82:10).

4. Tas Kungs pretstatīja Savu veidu mūsu veidam, kad apmācīja pravieti Samuēlu, kurš tika sūtīts sameklēt jaunu ķēniņu: „Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: „Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1. Sam. 16:7).

5. Pat attiecībā uz vispārpieņemto vēlmi palīdzēt trūcīgajiem un nabadzīgajiem, Tas Kungs piekrīt mūsu mērķim, tomēr brīdina: „Bet tam ir jātiek darītam Manā paša veidā” (M&D 104:16). Pretējā gadījumā mūsu palīdzības centieni var radīt kaitējumu. Tas Kungs mūs ir mācījis sekmēt pašpaļāvību. Pat ja mēs spējam palīdzēt, mums nevajadzētu dot vai nodrošināt to, ko ļaudis paši var sev sagādāt vai izdarīt saviem spēkiem. Lai kur tas tiktu mēģināts, pasaule apzinās negatīvās sekas, ko rada pabalstu došana. Tiešām — Dievs zina vislabāk.

Aplūkosim dažus citus piemērus. Tam Kungam ir veids, kā veikt misionāru darbu. Tas ir izklāstīts Svētajos Rakstos un grāmatā Sludini Manu evaņģēliju un tiek īstenots pēc Gara vadības.

Tam Kungam ir Savs pareizais veids, kā mīlēt. Pasaulīgie cilvēki saka, ka pats svarīgākais ir tas, lai divi cilvēki mīlētu viens otru. Mūsu Debesu Tēvs māca, ka tas ir svarīgi, taču Viņš mums māca ko vairāk — šī mīlestība jāizpauž pilnvarotā veidā un laikā.

Džozefs Smits mācījās Tā Kunga veidus kopš savas jaunības. Kad viņam tika jautāts, kā viņš vadīja Baznīcu, viņš paskaidroja, ka viņš māca pareizus principus un Baznīcas locekļi pārvalda paši sevi.¹⁴ Brāļi un māsas, mūsu dzīvie apustuļi joprojām māca pareizus principus. Jautājums ir: „Vai mēs izmantojam šos principus, lai pārvaldītu paši sevi?”

Viens princips, kas mums bieži tiek mācīts, ir ziedēt tur, kur esam iedēstīti. Tomēr reizēm mēs tiekam kārdināti pārcelties uz kādu jaunu vietu, domājot, ka tur mūsu bērniem būs vairāk draugu un līdz ar to — labākas jauniešu programmas.

Brāļi un māsas, vai mēs patiešām domājam, ka izšķiroša loma mūsu bērnu glābšanā ir apkārtnei, kurā mēs dzīvojam? Apustuļi un pravieši ir bieži mācījuši, ka tas, kas notiek mājās, ir daudz svarīgāks par to, ar ko mūsu bērni sastopas ārpus mājām. Daudz svarīgāk ir tas, kā mēs audzinām savus bērnus, nevis tas, kur mēs viņus audzinām.

Protams, lēmumā par dzīvesvietu ir ietverti arī citi faktori, un Tas Kungs mūs vadīs, ja mēs lūgsim Viņa apstiprinājumu.

Cits jautājums ir: „Kur mēs esam nepieciešami?” Es kalpoju Hjūstonas Teksasas Ziemeļu staba prezidijā 16 gadus. To gadu laikā uz šo reģionu pārcēlās dzīvot daudz cilvēku. Mēs bieži saņēmām tālruņa zvanu, paziņojot par kādu, kurš pārceļas, un vaicājot, kura bīskapija ir vislabākā. Tikai vienu reizi šo 16 gadu laikā man piezvanīja un pajautāja: „Kurai bīskapijai vajag labu ģimeni? Kur mēs varam palīdzēt?”

Baznīcas agrīnajos gados prezidents Brigams Jangs un citi aicināja Baznīcas locekļus doties uz kādu noteiktu vietu un tur celt Baznīcu. Pat tagad mums it visur ir uzticīgi Baznīcas locekļi, kuri ir gatavi doties visur, kur vien pravietis tos lūgtu doties. Vai mēs patiešām sagaidām, ka prezidents Monsons katram no mums, 14 miljoniem, individuāli pateiks, kur mūsu ģimene ir nepieciešama? Tā Kunga veids ir tāds, ka mēs klausāmies savu vadītāju mācības, izprotam pareizus principus un pārvaldām paši sevi.

Saistībā ar visu, kas šodien notiek Baznīcā, un tā kā Tas Kungs pasteidzina Savu darbu ikkatrā jomā, kļūst aizvien būtiskāk, lai visu, ko mēs darām, mēs darītu Viņa veidā!

Īpaši glābšanas darbā mēs mācāmies, ka „Sava Dēla dāvanā Dievs ir sagatavojis vēl lieliskāku ceļu” (Etera 12:11). Kristus mācība „ir tas ceļš; un nav neviena cita ceļa vai vārda, dota zem debesīm, ar ko cilvēks varētu tikt izglābts Dieva valstībā” (2. Nefija 31:21).

Kad mēs mūsdienu pasaulē redzam tik daudzus cilvēkus, kuri ir apjukuši vai, vēl ļaunāk — kuri klīst aizliegtajās takās un lieki cieš sliktu izvēļu sekas, es vēlos izsaukties kā Alma:

„Ak kaut es būtu eņģelis un mana sirds vēlme būtu, lai es varētu iet un skandināt ar Dieva bazūni, ar balsi, kas satricinātu zemi, un katru cilvēku piesaukt grēku nožēlošanai!

Jā, es sludinātu katrai dvēselei … pestīšanas ieceri, ka tiem ir jānožēlo grēki un jānāk pie mūsu Dieva, lai vairs nebūtu nekādu bēdu uz visas zemes virsas” (Almas 29:1–2).

Atkal es apliecinu, ka Tam Kungam ir pareizais veids! Mūsu Debesu Tēvs pazīst mūs, mīl mūs un vēlas palīdzēt. Viņš vislabāk zina, kā palīdzēt. Mēs neesam garīgi bāreņi!

Mūsu Glābējs Jēzus Kristus ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jāņa 14:6; skat. arī Almas 38:9). Viņa veids pamatojas mūžīgajā patiesībā un vada mūs uz „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē” (M&D 59:23). To es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.