2010–2019
Priesterības spēks zēnā
Aprīlis 2013


Priesterības spēks zēnā

Priesterība zēnā ir tikpat spēcīga kā priesterība vīrietī, kad tā tiek izmantota taisnīgi.

1878. gadā manam vecvectēvam, Džordžam F. Ričardsam, bija 17 gadi. Kā tas agrāk reizēm notika, viņš jau bija ordinēts par elderu. Kādu svētdienu viņa māte vaidēja no stiprām sāpēm. Tā kā viņa tēvs nebija pieejams, bīskaps un vairāki citi bija uzaicināti, lai dotu viņai svētību, bet viņai nekļuva vieglāk. Tāpēc viņa vērsās pie sava dēla Džordža un lūdza, lai viņš viņai dotu svētību. Viņš savā dienasgrāmatā rakstīja: „Raudot par savas mātes ciešanām un gatavojoties dot viņai priesterības svētību, ko es nekad nebiju darījis, es aizgāju uz citu istabu, kur raudāju un lūdzu Dievu.”

Kad viņš bija nomierinājies, viņš uzlika savai mātei rokas uz galvas un deva viņai ļoti vienkāršu svētību. Vēlāk viņš komentēja: „Mana māte pārstāja vaidēt un saņēma atvieglojumu no sāpēm, manām rokām vēl atrodoties uz viņas galvas.” Pēc tam viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā šādus vērīgus vārdus. Viņš teica, ka vienmēr bija jutis, ka iemesls, kāpēc mātei nekļuva labāk pēc bīskapa dotās svētības, nebija tāpēc, ka Tas Kungs nevarēja apstiprināt bīskapa svētību, bet gan tāpēc, ka Tas Kungs bija sagatavojis šo svētību jaunajam vīrietim, lai viņam iemācītu, ka priesterība zēnā ir tikpat spēcīga kā priesterība vīrietī, kad tā tiek izmantota taisnīgi.

Šovakar es gribētu runāt par šo spēku. Lai gan es atsaukšos uz diakonu kvoruma prezidentiem, principi, par kuriem es runāšu, attiecas uz visiem Ārona priesterības jauniešiem un viņu vadītājiem, tai skaitā uz skolotāju kvorumu prezidentiem un priesteru kvorumu prezidentu palīgiem.

Kalpojot par misijas prezidentu, es novēroju, ka misijas laikā jaunajiem vīriešiem īpaši pieauga garīgums un vadīšanas prasmes. Ja mēs varētu aprēķināt viņu garīguma un vadības prasmes Ārona priesterības un misijas gados, šis aprēķins, iespējams, izskatītos līdzīgi kā šajā diagrammas līnijā (skat. 1. attēlu). Es domāju, ka ir vismaz trīs galvenie faktori, kas nosaka izaugsmi, jaunam vīrietim atrodoties misijā: (1) mēs uzticamies šiem jaunajiem vīriešiem kā nekad agrāk, (2) mums pret viņiem ir augstas, bet mīlošas prasības, un (3) mēs viņus apmācām un pārkvalificējam, lai viņi ar izcilību varētu izpildīt šīs prasības.

Kāds varētu pamatoti jautāt: „Vai mēs šos principus varētu piemērot diakonu kvoruma prezidentiem?” Ja tas tiktu darīts, varbūt izaugsme sāktos daudz agrāk un vairāk līdzinātos šim. Es gribētu mazliet parunāt par to, kā šie principi var tikt attiecināti uz diakonu kvoruma prezidentu.

Pirmais — uzticēšanās. Mēs varam uzticēt mūsu diakonu kvorumu prezidentiem lielu atbildību. Tas Kungs pavisam noteikti viņiem uzticas, par ko norāda Viņa gatavība piešķirt viņiem atslēgas, kas ir tiesības pārraudzīt un vadīt viņu kvorumu darbu. Pierādījums šai uzticībai ir tas, ka mēs aicinām diakonu kvoruma prezidentu ar atklāsmi, nevis pēc tā, kurš kvorumā ir ilgāk, vai pēc kāda cita līdzīga faktora. Katram vadītājam šajā Baznīcā, tostarp diakonu kvoruma prezidentam, ir tiesības zināt un būtu jāzina, ka viņš ir aicināts ar atklāsmi. Šī pārliecība viņam palīdz zināt, ka Dievs viņam uzticas un viņu atbalsta.

Otrā un trešā īpašība ir savstarpēji saistītas — augstas prasības un atbilstoša apmācība, lai tās izpildītu. Misijā es guvu lielu mācību: misionāri parasti cenšas sasniegt to, ko no viņiem sagaida misijas prezidents, un tas pats ir ar diakonu kvorumu prezidentiem. Ja no viņiem sagaida tikai to, ka viņiem ir jāvada kvoruma sanāksmes un jāapmeklē bīskapijas jauniešu komitejas sanāksmes, tad tas būs viss, ko viņi darīs. Bet jūs, vadītāji, varat viņiem dot plašāku redzējumu — Tā Kunga redzējumu. Kāpēc redzējums ir tik ļoti svarīgs? Jo ar plašāku redzējumu rodas lielāka motivācija.

Tiesības saņemt atklāsmes ir katra Baznīcas aicinājuma dabiska daļa. Tādēļ diakonu kvorumu prezidentiem ir jāzina, ka viņiem ir tiesības saņemt atklāsmes, lai ieteiktu sev padomniekus, tiesības saņemt atklāsmes par garīgi pazudušo glābšanu un tiesības saņemt atklāsmes, lai varētu kvoruma locekļiem mācīt viņu pienākumus.

Gudrs vadītājs diakonu kvoruma prezidentam mācīs tādus principus, kas viņam palīdzēs saņemt atklāsmes. Viņš var mācīt Tā Kunga apsolījumu: „Ja tu lūgsi, tu saņemsi atklāsmi pēc atklāsmes” (M&D 42:61). Tas Kungs ir ļoti dāsns atklāsmju došanā. Vai Viņš Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam neatgādināja: „Cik bieži vien tu esi jautājis, tu esi saņēmis norādījumus no Mana Gara” (M&D 6:14)? Un tāpat var būt arī ar jums, diakonu kvorumu prezidenti. Tas Kungs jūs mīl un vēlas jums atklāt Savu prātu un gribu. Vai varat iedomāties, ka Tam Kungam būtu problēma, kuru Viņš nevarētu atrisināt? Es nevaru. Tāpēc, ka jums ir tiesības saņemt atklāsmes, Viņš jums, kā kvoruma prezidentam, var palīdzēt atrisināt jebkuru problēmu, ja vien lūgsiet Viņa palīdzību.

Jūs, brīnišķīgie vadītāji, varētu šim diakonu kvoruma prezidentam mācīt, ka atklāsme neaizstāj smagu darbu un mājasdarbu veikšanu. Prezidents Henrijs B. Airings reiz jautāja prezidentam Haroldam B. Lī: „Kā es varu saņemt atklāsmi?” Prezidents Lī atbildēja: „Ja vēlies saņemt atklāsmi, vispirms izpildi mājasdarbu.”1 Gudrs vadītājs varētu ar savu diakonu kvoruma prezidentu apspriest kādu no garīgajiem mājasdarbiem, kuru viņš varētu izpildīt, gatavojoties ieteikt sev padomniekus. Viņam būtu jāuzdod un jāatbild tādi jautājumi, kā, piemēram: Kurš varētu būt labs piemērs, kas varētu iedvesmot pārējos jaunos vīriešus? Vai arī — kurš būtu iejūtīgs pret to vajadzībām, kam ir īpaši pārbaudījumi?

Un visbeidzot — šis gudrais vadītājs varētu viņam mācīt to, kā atpazīt atklāsmi un kā rīkoties, to saņemot. Mēs dzīvojam pasaulē ar daudziem un straujiem notikumiem, kur spožas gaismas un skaļi trokšņi ir ikdiena. Jaunajam vīrietim ir jāzina, ka tas ir pasaules veids, nevis Tā Kunga veids. Glābējs piedzima vietā, kur gandrīz neviens Viņu nepazina. Viņš paveica visu laiku lielāko un neiedomājamāko darbu klusā dārzā; un Džozefs saņēma savu Pirmo vīziju klusā meža norā. Atbildes no Dieva nāk klusā, mierīgā balsī — miera un mierinājuma sajūtas, pamudinājumi darīt labu, apgaismība — dažreiz kā sīku domu sēkliņas, kuras, godātas un aprūpētas, var izaugt lielos garīgos kokos. Dažreiz šie pamudinājumi vai domas var jums, diakonu kvorumu prezidenti, pat likt ieteikt par padomnieku vai dot uzdevumu kādam jaunam vīrietim, kurš tajā brīdī ir mazaktīvs.

Pirms vairākiem gadiem, kad kalpoju staba prezidijā, mēs sajutām pamudinājumu aicināt kādu labu vīrieti par staba lietvedi. Tajā laikā viņam bija grūtības ar regulāru Baznīcas apmeklēšanu. Tomēr mēs zinājām, ka, ja viņš pieņemtu šo aicinājumu, viņš lieliski darītu šo darbu.

Mēs devām aicinājumu, taču viņš atbildēja: „Nē, es nedomāju, ka varu to darīt.”

Tad es saņēmu pamudinājumu. Es teicu: „Liekas, ka Glendeilas stabam būs jāiztiek bez staba lietveža.”

Pārsteigts viņš atbildēja: „Par ko jūs runājat — jums ir jābūt staba lietvedim.”

Es atbildēju: „Vai vēlies, lai mēs tagad aicinām kādu citu kalpot par staba lietvedi, kad Tas Kungs mūs mudināja aicināt tevi?”

„Labi,” viņš teica, „Es to darīšu.”

Un viņš to izdarīja. Ir ne tikai daudzi vīrieši, bet arī daudzi zēni, kuri pieņems aicinājumu, ja zinās, ka viņus ir aicinājis Tas Kungs un ka Tam Kungam viņi ir vajadzīgi.

Nākamais — jūs varat paziņot diakonu kvoruma prezidentam, ka viena no lietām, ko Tas Kungs no viņa sagaida, ir pazudušo glābšana — gan mazaktīvo, gan to, kas nav Baznīcas locekļi. Tas Kungs Savu galveno misiju izteica šādi: „Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo” (Mateja 18:11). Ja Glābēja prioritāte ir pazudušo glābšana, ja šī ir arī prezidenta Tomasa S. Monsona prioritāte, kā tas ir redzams, raugoties uz visu viņa dzīvi, tai būtu jābūt arī katra Baznīcas vadītāja, katra diakonu kvoruma prezidenta prioritātei. Mūsu vadības galvenajam mērķim, mūsu kalpošanas galvenajai daļai būtu jābūt dedzīgai, nepārvaramai, pastāvīgai vēlmei doties pie pazudušajiem un vest viņus atpakaļ.

Kāds jaunais vīrietis, kuru apmeklēja viņa kvoruma locekļi, teica: „Tas šodien bija pārsteigums, kad … pie manis mājās vienkārši ieradās 30 cilvēki. … Tas manī rada vēlēšanos iet uz baznīcu tagad.” Kā gan jaunieši var pretoties tādai mīlestībai un uzmanībai?

Esmu saviļņots, kad dzirdu daudzos stāstus par diakonu kvorumu prezidentiem, kuri ir guvuši pareizo redzējumu un laiku pa laikam vada daļu vai visu stundu savos kvorumos. Pirms dažām nedēļām es apmeklēju diakonu kvoruma stundu. 12 gadīgs zēns novadīja 25 minūtes garu stundu par Izpirkšanu. Viņš iesāka, pajautājot pārējiem diakoniem, kā viņi saprot Izpirkšanu. Tad viņš padalījās ar atbilstošiem Svēto Rakstu pantiem un uzdeva atbilstošus jautājumus, uz kuriem viņi atbildēja. Taču, aptverot, ka laika ir palicis vairāk nekā mācāmā materiāla, viņam bija pietiekami daudz gudrības un, iespējams, pamācības no tēva, lai pajautātu klātesošajiem vadītājiem, kādus jautājumus viņi saņēma par Izpirkšanu savā misijā un kādas bija viņu atbildes? Tad viņš noslēdza ar savu liecību. Es klausījos izbrīnīts. Es pie sevis nodomāju: „Es neatceros ne reizi, kad būtu pasniedzis ievērojamu stundas daļu, kad biju Ārona priesterības jaunietis.” Mēs varam pacelt mūsu pienākumu un saprašanas latiņu šiem jaunajiem vīriešiem augstāk, un viņi atsauksies.

Vadītāji, vislabāk jūs palīdzat šiem diakonu kvorumu prezidentiem, kad paejat maliņā un ļaujat viņiem vadīt. Jūs paaugstināt savu aicinājumu, nevis tad, kad novadāt lielisku stundu, bet kad palīdzat viņiem novadīt lielisku stundu; nevis tad, kad izglābjat cilvēku, bet kad palīdzat viņiem to izdarīt.

Ir kāds vecs sakāmvārds: nemirsti, pirms neesi piepildījis savu potenciālu. Līdzīgā veidā gribu teikt arī jums, pieaugušie vadītāji, — neatsakieties no aicinājuma, pirms neesat piepildījuši savu potenciālu kā jauniešu vadītāji. Māciet jauniešus pie katras iespējas; māciet viņus, kā sagatavot sapulces plānu, kā sanāksmes vadīt ar cieņu un laipnību, kā izglābt vienu cilvēku, kā sagatavot un pasniegt iedvesmotu stundu, un kā saņemt atklāsmi. Šis ir veids, kādā jūs varēsiet noteikt savus panākumus — pēc vadības un garīguma mantojuma, ko būsit iegravējuši šo jauno vīriešu sirdīs un prātos.

Ja jūs, diakonu kvorumu prezidenti, vairosiet savu aicinājumu, jūs jau tagad būsiet darbarīki Dieva rokās, jo priesterība zēnā ir tikpat spēcīga kā priesterība vīrietī, kad tā tiek izmantota taisnīgi. Un tad, kad jūs noslēgsiet tempļa derības un kļūsiet par misionāriem un Baznīcas vadītājiem, jūs zināsiet, kā saņemt atklāsmi, kā izglābt pazudušo un kā mācīt valstības mācību ar spēku un pilnvarām. Tad jūs būsiet kļuvuši par jauniešiem ar cēlām pirmdzimtības tiesībām. Par šo es liecinu Jēzus Kristus, kurš ir pasaules Glābējs un Izpircējs, Vārdā, āmen.

Atsauce

  1. Henrijs B. Airings, „Waiting upon the Lord,” Brigham Young University 1990–91 Devotional and Fireside Speeches (1991), 17.