Glābējs vēlas piedot

Mūsu Glābēja laicīgās kalpošanas laikā Viņam sekoja daudz cilvēku, tostarp bauslības mācītāji un farizeji „no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes”.¹ Kāds gultai piesaistīts, paralizēts vīrs, kurš vēlējās tikt dziedināts, tika atnests uz lielu sanāksmi, taču, tā kā viņš nespēja pietuvoties Glābējam, viņa draugi uznesa viņu uz tās mājas jumta, kurā atradās Glābējs, un nolaida viņu lejup. Redzot šādu ticības izpausmi, ar dižu nolūku, par ko vēl nezināja Viņa klausītāji, Glābējs paziņoja: „Cilvēks, tavi grēki tev piedoti.”²

Tas noteikti pārsteidza šo vīru, un, kaut arī Rakstos nekas nav teikts par viņa reakciju, iespējams, viņš prātoja, vai Glābējs patiešām saprot, kādēļ viņš ieradies.

Glābējs zināja, ka daudzi Viņam seko vareno brīnumu dēļ. Viņš jau bija pārvērtis ūdeni vīnā,³ izdzinis nešķīstus garus,⁴ dziedinājis galma vīra dēlu,⁵ spitālīgu vīru,⁶ Pētera sievasmāti⁷ un daudzus citus.⁸

Taču gadījumā ar šo paralizēto vīru, Tas Kungs izvēlējās sniegt Saviem mācekļiem un arī neslavas cēlājiem pierādījumus Savai unikālajai pasaules Glābēja lomai. Dzirdot Glābēja vārdus, rakstu mācītāji un farizeji sāka savstarpēji apspriesties, neziņā runājot par zaimošanu un secinot, ka vienīgi Dievs var piedot grēkus. Manot viņu domas, Glābējs uzrunāja viņus, vaicājot:

„Ko jūs domājat savās sirdīs?

Kas ir vieglāk — vai sacīt: tavi grēki tev piedoti, — vai sacīt: celies un staigā?”⁹

Negaidot atbildi, Glābējs turpināja: „Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot. Un tad Viņš sacīja uz triekas ķerto: „Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!”¹⁰ Un viņš to paveica!

Ar šo brīnumaino fizisko dziedināšanu Glābējs mums visiem apliecināja, cik neizmērojami iespaidīgāka ir šī garīgā patiesība — Cilvēka Dēls piedod grēkus!

Kaut arī šo patiesību bez grūtībām pieņem visi ticīgie, daudz grūtāk ir atzīt kādu tai līdzvērtīgu patiesību — Glābējs piedod grēkus „uz zemes”, nevis tikai Pēdējā tiesā. Viņš neattaisno mūs mūsu grēkos.¹¹ Viņš nepiedod atkrišanu iepriekšējos grēkos.¹² Viņš mums piedod tad, ja mēs nožēlojam grēkus un paklausām Viņa evaņģēlijam.¹³

Mēs redzam, ka, šādi piedodot, Viņš saskaņoti un žēlastīgi piemēro gan Izpirkšanas iespēju dodošo, gan pestījošo spēku. Ja mēs izrādām ticību Tam Kungam Jēzum Kristum, tad Viņa Izpirkšanas iespēju dodošais spēks stiprina mūs, kad mums tas nepieciešams,¹⁴ un, ja mēs „[atmetam] miesīgo cilvēku”¹⁵, Viņa pestījošais spēks iesvēta mūs. Tas dāvā cerību mums visiem, sevišķi tiem, kuri domā, ka atkārtota atkrišana cilvēciskās vājībās kļūs par iemeslu tam, ka Glābējs vairs nevēlēsies mums palīdzēt un glābt.

Pēteris dāvāja Glābējam iespēju apgaismot mūsu sapratni,¹⁶ jautājot, cik reižu vajadzētu piedot savam brālim, un pēc tam vaicāja: „Vai septiņas reizes?” Tas noteikti būtu vairāk nekā pietiekami. Taču Glābējs ar Savu atbildi plaši atvēra Savas žēlsirdīgās sirds durvis: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.”¹⁷

Tas Kungs mūs mīl un vēlas, lai mēs saprastu, ka Viņš vēlas mums piedot. Mācībā un Derībās Tas Kungs vairāk nekā 20 reižu vērsās pie cilvēkiem ar vārdiem: „Tavi grēki ir tev piedoti” vai līdzīgiem vārdiem.¹⁸ Gandrīz pusē šo gadījumu Tā Kunga vārdi tika attiecināti uz pravieti Džozefu Smitu, reizēm uzrunājot viņu vienu pašu, reizēm — kopā ar citiem.¹⁹ Pirmoreiz šie vārdi tika pierakstīti 1830. gadā, pēdējoreiz — 1843. gadā. Tādējādi vairāku gadu gaitā Tas Kungs atkārtoti teica Džozefam: „Tavi grēki ir tev piedoti.”

Džozefs nebija vainojams „lielos un ļaunprātīgos grēkos,”²⁰ taču būtu labi, ja mēs paturētu prātā, ka, ar pavisam nelieliem izņēmumiem, Tas Kungs piedod „septiņdesmit reiz septiņas” reizes, neatkarīgi no grēka smaguma.

Uzrunājot elderus, kuri bija sapulcējušies Kērtlandē, Tas Kungs teica: „Es gribu, lai jūs uzvarētu pasauli; tādēļ Es iežēlojos par jums”.²¹ Tas Kungs zina mūsu vājības un mūžīgās sekas, ko „pasaule” atstāj uz nepilnīgiem vīriešiem un sievietēm.²² Šajā pantā vārds tādēļ apliecina, ka vienīgi ar Viņa žēlastības spēku mēs galu galā varam „uzvarēt pasauli”. Kā šī žēlastība izpaužas? Viņš teica tiem pašiem elderiem Kērtlandē: „Es esmu piedevis jums jūsu grēkus.”²³ Glābējs vēlas piedot.

Mums nevajadzētu uzskatīt, ka Viņa piedošana ir iegūstama bez grēku nožēlošanas. Patiesi Tas Kungs ir paziņojis: „Es, Tas Kungs, piedodu grēkus tiem, kas atzīst savus grēkus Manā priekšā un lūdz piedošanu,” un pēc tam pievienojis brīdinošu prasību: „Kas nav grēkojuši līdz nāvei.”²⁴ Kaut arī Tas Kungs „[nevar] raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi,²⁵ tomēr Viņš diferencē dažus no grēkiem pēc to smaguma. Viņš ir noteicis, ka nevienam netiks piedota „Svētā Gara [zaimošana].”²⁶ Viņš pasludina, ka slepkavība ir smags pārkāpums²⁷ un uzsver intīmas dabas grēku, piemēram, laulības pārkāpšanas smagumu.²⁸ Viņš dara zināmu, ka atkārtotu intīmas dabas grēku gadījumā būs aizvien grūtāk saņemt Viņa piedošanu.²⁹ Un Viņš ir teicis, ka „tas, kurš grēko pret lielāku gaismu, saņems lielāku nosodījumu.”³⁰ Tomēr Savā žēlastībā Viņš pieļauj pakāpenisku pilnveidošanos, nepieprasot tūlītēju pilnību. Pat neraugoties uz to, ka laicīgās dzīves vājību iespaidā mēs ļoti daudz grēkojam, ja vien nožēlojam grēkus un tiecamies pēc Viņa piedošanas, Viņš piedod — atkal un atkal.³¹

Pateicoties tam, mēs visi, ieskaitot tos, kuri cīnās ar dažādām atkarībām, piemēram, atkarību no kaitīgām vielām vai pornogrāfijas, un viņu tuviniekus, varam zināt, ka Tas Kungs novērtēs mūsu taisnīgos pūliņus un, kad grēku nožēlošana būs pilnīga, mīloši piedos — „septiņdesmit reiz septiņas reizes”. Taču tas nenozīmē, ka kāds var apzināti atsākt grēkot un palikt nesodīts.³²

Tas Kungs allaž pārbauda mūsu sirdis,³³ racionalizācija vai maldīga ticība neattaisno grēku.”³⁴ Šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Tas Kungs brīdināja kādu no Saviem kalpiem par šādu racionalizāciju, paziņojot: „Lai [viņš] kaunas par Nikolaītu bandu un visām viņu slepenajām negantībām.”³⁵ Nikolaīti bija sena reliģiska sekta, kas uzskatīja, ka tiem ir tiesības seksuāli grēkot, pamatojoties uz Tā Kunga labvēlības spēku.³⁶ Tas nav tīkami Tam Kungam.³⁷ Viņa žēlastība un labvēlība neattaisno mūs, ja „[mūsu] sirdis nav apmierinātas … [un mēs neklausām] patiesībai, bet [mums] labpatīk netaisnība.”³⁸ Drīzāk var teikt, ka pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam,³⁹ Viņa žēlastība un labvēlība kļūst par līdzekļiem, ar kuru palīdzību mēs „laika gaitā”⁴⁰ uzvaram pasauli caur Izpirkšanas iespēju dodošo spēku. Ja mēs pazemīgi tiecamies pēc šīs vērtīgās dāvanas, mūsu „vājības [kļūst] par spēku,”⁴¹ un Viņa spēkā mēs spējam paveikt to, ko nekad nespētu vieni paši.

Tas Kungs tiesā saskaņā ar to gaismu, ko esam saņēmuši,⁴² mūsu sirds ⁴³ un mūsu rīcību,⁴⁴ un, ja mēs nožēlojam grēkus un tiecamies saņemt Viņa piedošanu, Viņš piedod. Domājot par savu dzīvi un savu tuvinieku un paziņu dzīvi, mums vajadzētu izjust vienlīdz lielu vēlmi piedot gan sev, gan citiem.⁴⁵

Grāmatā Sludini Manu evaņģēliju ir rakstīts, ka cilvēkiem ir grūti pārvarēt atkarības, un priesterības vadītāji un Baznīcas locekļi tiek mudināti „nebūt šokētiem un nezaudēt drosmi”, ja interesenti vai jaunpievērstie turpina cīnīties ar līdzšinējām problēmām. Tā vietā mums tiek dots padoms „izrādīt savu uzticēšanos šim cilvēkam un nebūt nosodošiem …, [uzskatot to] par saprotamu pagaidu neveiksmi.”⁴⁶ Vai mums nevarētu tāpat izturēties arī pret saviem bērniem un ģimenes locekļiem, kuri cīnās ar līdzīgām problēmām, uz laiku novirzoties no taisnīguma takas? Viņi pavisam noteikti ir pelnījuši, lai mēs būtu nosvērti, pacietīgi un mīloši — un, jā, arī piedodoši.

Pagājušajā gada oktobra Vispārējā konferencē prezidents Monsons deva padomu:

„Mums jāpatur prātā, ka cilvēki var mainīties. Viņi var atmest sliktos ieradumus. Viņi var nožēlot savus pārkāpumus. …

… Mēs varam palīdzēt viņiem pārvarēt viņu trūkumus. Mums ir jāattīsta spēja redzēt cilvēkus nevis tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi tie var kļūt.”⁴⁷

Un kādā no agrīnajām Baznīcas konferencēm, kas līdzinājās šai, Tas Kungs sacīja Baznīcas locekļiem:

„Patiesi Es saku jums, jūs esat tīri, bet ne visi; …

jo visa miesa Manā priekšā ir samaitāta; …

… jo patiesi daži no jums ir vainīgi Manā priekšā, bet Es būšu žēlīgs dēļ jūsu vājībām.”⁴⁸

Viņa vēstījums nav mainījies.

Mūsu Debesu Tēvs zina, ar ko mēs saskaramies, ka mēs visi grēkojam un ka mums „visiem trūkst dievišķās godības”⁴⁹ — atkal un atkal. Viņš sūtīja Savu Dēlu, kurš „zina cilvēku vājības un kā palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.”⁵⁰ Viņa Dēls māca mums „[lūgt] vienmēr, lai [mēs] nekristu kārdinājumā.”⁵¹ Mums ir teikts: „Piesauciet Viņu, lai apžēlojas; jo Viņam ir spēks izglābt.”⁵² Glābējs pavēl mums nožēlot grēkus⁵³ un piedot.⁵⁴ Un, lai gan grēku nožēlošana nav viegla, ja vien mēs no visas sirds centīsimies paklausīt Viņa evaņģēlijam, Viņš mums sola: „Patiesi Es saku jums, neskatoties uz [jūsu] grēkiem, Mana sirds ir pilna žēluma pret [jums]. Es neļaušu [jūs] pilnīgi padzīt, un dusmu dienā Es atcerēšos žēlastību.”⁵⁵ Glābējs vēlas piedot.

Katru nedēļu Mormoņu Tabernakla koris uzsāk savu iedvesmojošo pārraidi ar populārās Viljama V. Felpsa dziesmas „Svētu dziesmu dziedāsim” pacilājošajiem vārdiem. Mazpazīstamāki ir mierinošie vārdi dziesmas ceturtajā pantā:

Es aicinu jūs atcerēties Tā Kunga vārdus un ticēt tiem, izmantojot ticību Viņam, lai nožēlotu savus grēkus.⁵⁷ Viņš jūs mīl. Viņš vēlas piedot. Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.