Mēs ticam, ka mums jābūt šķīstiem

Elders Deivids A. Bednārs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Deivids A. Bednārs
Paklausība šķīstības likumam vairos mūsu laimi šajā dzīvē un sniegs mums iespēju turpmākai pilnveidei mūžībā.

Mans vēstījums pievēršas kādam pamatjautājumam, kam ir ļoti būtiska garīga rakstura ietekme, proti: „Kādēļ šķīstības likums ir tik svarīgs?” Es lūdzu, lai Svētais Gars jums apliecina, ka manis uzsvērtie principi ir patiesi.

Tēva laimes iecere

Šķīstības mūžīgo nozīmi var izprast vienīgi, raugoties uz to no mūsu Debesu Tēva laimes ieceres Saviem bērniem perspektīvas. „Visi cilvēki — gan vīrieši, gan sievietes — ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Ikviens ir Debesu vecāku mīlēts gara dēls vai meita, un tādējādi katrs ir apveltīts ar dievišķu dabu un sūtību” („Ģimene — Vēstījums pasaulei”, Ensign un Liahona, 2010. g. nov., 129). Pirms nākšanas pasaulē kā mirstīgas būtnes, visi vīrieši un sievietes dzīvoja kopā ar Dievu kā Viņa gara bērni. Pateicoties Tēva plānam, Viņa gara dēli un meitas var saņemt fizisku ķermeni, iegūt laicīgās dzīves pieredzi un pilnveidoties, lai iegūtu paaugstināšanu.

Fiziskā ķermeņa nozīme

Pateicoties fiziskajam ķermenim, mēs spējam gūt vērienīgu, padziļinātu un intensīvu pieredzi, kas pirmslaicīgajā esamībā vienkārši nebūtu iespējama. Pateicoties fiziskajam ķermenim, rodas iespēja veidot attiecības ar līdzcilvēkiem un pieaug mūsu spēja atpazīt un rīkoties saskaņā ar patiesību, kā arī paklausīt Jēzus Kristus evaņģēlija principiem un priekšrakstiem. Laicīgās dzīves skolā mēs piedzīvojam maigumu, mīlestību, laipnību, laimi, bēdas, vilšanos, sāpes un fiziskus ierobežojumus, kas sagatavo mūs mūžībai. Vienkārši sakot, ir mācības, kuras mums jāapgūst, un pieredzes, kurām jāiziet cauri, kā Rakstos teikts, „[esot] miesā” (1. Nefija 19:6; Almas 7:12–13).

Radīšanas spēks

Pēc Zemes radīšanas Ādams tika ievietots Ēdenes dārzā. Svarīgi piebilst, ka Dievs teica: „Nav labi cilvēkam būt vienam” (Mozus 3:18; skat. arī 1. Mozus 2:18), un Ieva kļuva par Ādama sievu un palīgu. Lai īstenotu laimes ieceri, bija nepieciešams gan vīrieša, gan sievietes garīgo, fizisko, mentālo un emocionālo spēju unikālais apvienojums. „Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā” (1. korintiešiem 11:11). Vīrietis un sieviete ir radīti, lai mācītos viens no otra, kā arī stiprinātu, svētītu un papildinātu viens otru.

Veids, kā cilvēki nāk šajā mirstīgajā pasaulē, ir dievišķi noteikts. „Pirmais bauslis…, ko Dievs deva Ādamam un Ievai, bija saistīts ar viņu, kā vīra un sievas, spēju kļūt par vecākiem” (Ensign un Liahona, 2010. g. nov., 129). Bauslis — vairoties un piepildīt zemi — ir spēkā arī šodien. Tādēļ laulība starp vīrieti un sievieti ir vienīgais autorizētais kanāls, caur kuru pirmslaicīgie gari nāk šajā laicīgajā pasaulē. Pilnīga intīmas dabas atturība pirms laulībām un absolūta uzticība laulībā sargā šī kanāla svētumu.

Radīšanas spēkam ir liela garīga nozīme. Izmantojot šo spēku ļaunprātīgi, mēs graujam Tēva ieceres un mūsu laicīgās pastāvēšanas nolūkus. Mūsu Debesu Tēvs un Viņa Mīļotais Dēls ir radītāji, un Viņi ir uzticējuši katram no mums nelielu daļiņu no Sava radīšanas spēka. Konkrētu vadlīniju sniegšana par to, kā pielietot šo spēju radīt dzīvību, ir būtiska Tēva ieceres sastāvdaļa. No tā, kā mēs attiecamies pret šo dievišķo spēku un kā to pielietojam, lielā mērā atkarīgas gan mūsu izredzes būt laimīgiem šajā dzīvē, gan mūsu mūžīgais liktenis.

Elders Dalins H. Oukss paskaidroja:

„Spēja laist pasaulē bērnus ir dievišķs spēks, ko Dievs devis Saviem bērniem. Šī spēka izmantošanu noteica pats pirmais bauslis, un pēc tam tika dots vēl viens svarīgs bauslis, kas aizliedz tā ļaunprātīgu izmantošanu. Mēs uzsveram Šķīstības likuma ievērošanu, jo izprotam sava radīšanas spēka saistību ar Dieva ieceres īstenošanu. …

Jebkāda veida radīšanas spēka pielietošana ārpus laulības ietvariem ir vairāk vai mazāk grēcīga un degradējoša nodarbe un visdievišķāko vīriešiem un sievietēm piemītošo spēju apgānīšana” („The Great Plan of Happiness”, Ensign, 1993. g. nov., 74. lpp.).

Seksuālās tikumības standarts

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai ir viens, nemainīgs seksuālās tikumības standarts, proti: intīmās attiecības ir pieļaujamas vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri stājušies laulībā, kā to nosaka Dieva iecere. Intīmās attiecības nav domātas tam, lai mēs vienkārši apmierinātu savu ziņkārību un savas vēlmes vai izmantotu tās savtīgas izklaides vai izpriecu mērķim. Tas nav iekarojums, kas jāiegūst, vai vienkārši kāda darbība, kas jāizdara. Drīzāk intīmās attiecības ir augstākā mūsu dievišķās dabas un potenciāla izpausme šajā laicīgajā dzīvē, kas veicina vīra un sievas emocionālo un garīgo saišu stiprināšanu. Mēs esam cilvēki, kuri ir svētīti ar tikumisko rīcības brīvību, un mūsu identitāti nosaka mūsu kā Dieva bērnu dievišķais mantojums, nevis seksuālā dzīve, mūsdienīgi uzskati vai pasaulīgas filozofijas.

Miesīgais cilvēks

Zināmā mērā katrā no mums mīt miesīgais cilvēks, kuru apraksta ķēniņš Benjamīns (skat. Mosijas 3:19). Miesīgs vīrietis vai sieviete ir miesīgs un juteklisks cilvēks, kas nenožēlo grēkus (skat. Mosijas 16:5; Almas 42:10; Mozus 5:13), izdabā savām iegribām un krīt pārmērībās, ir lepns un savtīgs. Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja: „Miesīgais cilvēks ir „pasaulīgs cilvēks”, kurš ļāvis brutālām un dzīvnieciskām kaislībām gūt virsroku pār savām garīgajām tieksmēm” („Ocean Currents and Family Influences”, Ensign, 1974. g. nov., 112).

Turpretī „Kristus cilvēks” (Helamana 3:29) ir garīgs cilvēks, kas savalda visas savas kaisles (skat. Almas 38:12), ievēro atturību un mērenību, ir labsirdīgs un nesavtīgs. Kristus vīrieši un sievietes paļaujas uz Dieva vārdu, pašaizliedzīgi uzņemas Viņa krustu (skat. Mateja 16:24; Marka 8:34; Lūkas 9:23; M&D 56:2) un virzās uz priekšu pa šauro jo šauro uzticības un paklausības taku, nododoties Glābējam un Viņa evaņģēlijam.

Mēs kā Dieva dēli un meitas esam mantojuši Viņa dievišķās spējas. Taču šobrīd mēs dzīvojam kritušā pasaulē. Elementi, no kuriem tika radīti mūsu ķermeņi, pēc būtības ir krituši un pastāvīgi tiek pakļauti grēcīgām tieksmēm, samaitātībai un nāvei. Tādējādi Ādama Krišana un šīs Krišanas garīgās un laicīgās sekas vistiešākajā veidā ietekmē tieši mūsu fiziskos ķermeņus. Tomēr mēs esam duālas būtnes, jo mūsu gars, kas ir mūsu mūžīgā daļa, atrodas fiziskā ķermenī, kas pakļauts Krišanas sekām. Kā Jēzus uzsvēra, runājot ar apustuli Pēteri: „Gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja” (Mateja 26:41).

Līdz ar to laicīgās dzīves pārbaudījuma būtība var tikt sakopota vienā vienīgā jautājumā: Vai es ļaušos miesīgā cilvēka tieksmēm, vai arī atsaukšos Svētā Gara pamudinājumiem, atmetot miesīgo cilvēku un kļūstot par svēto caur Kristus, Tā Kunga, veikto Izpirkšanu (skat. Mosijas 3:19)? Tāds ir mūsu pārbaudījums. Katra miesīgā cilvēka tieksme, vēlme, dziņa un impulss var tikt pārvarēts caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu un ar tās spēku. Mēs atrodamies šeit, uz Zemes, lai attīstītu dievišķās īpašības un apvaldītu visas miesas kārības.

Pretinieka mērķis

Tēva iecere ir izstrādāta, lai sniegtu Viņa bērniem vadību, palīdzētu kļūt laimīgiem un droši nogādātu mūs atpakaļ mājās pie Viņa ar augšāmceltu, nevainojamu ķermeni. Debesu Tēvs vēlas, lai mēs visi būtu kopā, gaismas un cerības pilni. Turpretī Lucifers cenšas apmulsināt un padarīt Dieva dēlus un meitas nelaimīgus, kaitējot viņu mūžīgajam progresam. Melu tēva vispārīgais mērķis ir panākt, lai mēs visi būtu „nelaimīgi, līdzīgi viņam pašam” (2. Nefija 2:27). Lucifers vēlas, lai mēs beigu beigās paliktu vieni, tumsā un bezcerībā.

Sātans nerimstoši strādā, lai sagrozītu pašus svarīgākos Tēva ieceres elementus. Viņam nav ķermeņa, un viņa mūžīgais progress ir apturēts. Līdzīgi kā dambis aiztur upes gultnē plūstošu ūdeni, tāpat ir apturēts arī mūsu pretinieka mūžīgais progress, jo viņam nav fiziskā ķermeņa. Saceļoties pret Tēvu, Lucifers ir liedzis sev visas laicīgās dzīves svētības un pieredzi, kas tiek piedzīvota, iegūstot ķermeni no miesas un kauliem. Viņš nevar apgūt tās mācības, ko var apgūt gari, kuriem ir ķermenis. Viņam riebj tas, ka visi cilvēki augšāmcelsies. Viņa nespēja turpināt attīstīties un kļūt līdzīgam mūsu Debesu Tēvam ir viena no Rakstos sastopamā vārda nolādēts pārliecinošākajām nozīmēm.

Tādēļ, ka fiziskais ķermenis ir tik būtisks Tēva laimes ieceres un mūsu garīgās attīstības priekšnoteikums, Lucifers cenšas likt šķēršļus mūsu attīstībai, kārdinot mūs nepiedienīgi izmantot savu ķermeni. Tā ir viena no dižākajām mūžības ironijām, ka pretinieks, kurš ir nelaimīgs, jo viņam nav fiziskā ķermeņa, vilina mūs kļūt tikpat nelaimīgiem, nepiedienīgi izmantojot savu ķermeni. Tādējādi nstruments, kura viņam nav, ir kļuvis par primāro uzbrukumu mērķi, caur kuru viņš mēģina īstenot mūsu garīgo sagrāvi.

Šķīstības likuma pārkāpšana ir smags grēks, kā arī ļaunprātīga fiziskā ķermeņa izmantošana. Gadījumā ar tiem, kas zina un izprot pestīšanas ieceri, ķermeņa apgānīšana nozīmē sacelšanos pret Dievu (skat. Mosijas 2:36–37; M&D 64:34–35) un mūsu, kā Dieva dēlu un meitu, patiesās identitātes noliegumu. Paraugoties tālāk par laicīgo dzīvi un ielūkojoties mūžībā, mēs skaidri redzam, ka pretinieka piedāvātā viltotā sadarbība ir īslaicīga un tukša.

Šķīstas dzīves svētības

Alma savam dēlam Šiblonam ieteica „savaldīt visas [savas] kaisles, lai [viņš] varētu tikt piepildīts ar mīlestību” (Almas 38:12). Svarīgi saprast, ka, disciplinējot miesīgo cilvēku sevī, mēs varam pieredzēt bagātīgāku, dziļāku un daudz ilgstošāku mīlestību pret Dievu un Viņa bērniem. Savu tieksmju taisnīga savaldīšana vairo mīlestību, turpretī, ja mēs impulsīvi ļaujamies kārdinājumiem, tā iet mazumā.

Prezidents Marions Dž. Romnijs ir teicis:

„Es nevaru iedomāties kārotākas svētības par tām, kuras apsolītas šķīstajiem un tikumīgajiem. Jēzus runāja par atsevišķiem tikumiem pienākošos atalgojumu, taču, kā man šķiet, lielāko no visiem Viņš veltīja sirdsšķīstiem. „Jo tie,” Viņš teica, „Dievu redzēs” (Mateja 5:8). Un viņi ne vien redzēs To Kungu, bet jutīsies Viņa klātbūtnē kā mājās.

Šis ir … Glābēja apsolījums: „Lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē” (M&D 121:45)” („Trust in the Lord”, Ensign, 1979. g. maijs, 42. lpp.).

Ja mēs izvēlēsimies dzīvot tikumīgi, mums ir apsolīts arī tas, ka „Svētais Gars būs [mūsu] pastāvīgais pavadonis” (M&D 121:46). Dzīvojot saskaņā ar šķīstības likumu, mēs saņemsim lielākās svētības, kādas vien vīrieši un sievietes šajā laicīgajā dzīvē var saņemt — pienācīgu garīgo paļāvību ģimenes, draugu, Baznīcas locekļu un galu galā arī Glābēja priekšā. Ar cerību sirdī turpinot iet gaismas ceļus, saskaņā ar taisnīgumu, mūsu dabiskā vēlme pēc piederības izjūtas īstenosies.

Grēku nožēlošanas princips

Dažiem no jums, kas klausās šo vēstījumu, vajag nožēlot intīmas dabas vai cita rakstura grēkus. Par Glābēju bieži saka, ka Viņš ir Dižais Ārsts, un šim apzīmējumam ir gan simboliska, gan burtiska nozīme. Katrs no mums ir pieredzējis sāpes, kas rodas traumas vai ievainojuma rezultātā. Kad mums sāp, mēs parasti meklējam palīdzību un esam pateicīgi par zālēm un ārstēšanu, kas palīdz mazināt mūsu ciešanas. Pieņemsim, ka grēks ir garīga brūce, kas liek justies vainīgiem jeb, kā Alma teica savam dēlam Koriantonam, rada „sirdsapziņas [pārmetumus]” (Almas 42:18). Vainas apziņa mūsu garam ir tas pats, kas sāpes mūsu ķermenim — tā brīdina par briesmām un pasargā no vēl lielāka kaitējuma. Glābēja veiktā Izpirkšana sniedz mums sāpes remdējošu ziedi, kas var sadziedēt mūsu garīgās brūces un atbrīvot no vainas apziņas. Taču šo ziedi var saņemt, tikai pielietojot ticību Tam Kungam Jēzum Kristum, nožēlojot grēkus un pastāvīgi esot paklausīgiem. Sirsnīgas grēku nožēlošanas rezultātā mēs iegūstam tīru sirdsapziņu, mierinājumu, garīgu dziedināšanu un jaunus spēkus.

Jūsu bīskaps vai draudzes prezidents ir garīgā ārsta palīgs, kurš ir pilnvarots, lai palīdzētu jums nožēlot grēkus un tikt dziedinātiem. Taču, lūdzu, atcerieties, ka jūsu grēku nožēlošanas apmēram un intensitātei jāatbilst jūsu pastrādāto grēku raksturam un smaguma pakāpei. Tas it īpaši attiecas uz Pēdējo dienu svētajiem, kuri noslēguši svētas derības. Smagiem garīgiem ievainojumiem nepieciešama ilgstoša aprūpe un laiks, lai tie tiktu pilnībā sadziedēti.

Solījums un liecība

Manis izskaidrotā doktrīna daudziem var šķist arhaiska un novecojusi — pasaulē, kur arvien vairāk tiek nonievāts radīšanas spēju svētums un cilvēka dzīvība turēta arvien mazākā vērtē. Taču Tā Kunga patiesību neietekmē dažādas kaprīzes, popularitātes svārstības vai sabiedriskās domas aptaujas. Es apsolu, ka paklausība šķīstības likumam vairos mūsu laimi šajā dzīvē un sniegs mums iespēju turpmākai pilnveidei mūžībā. Šķīstība un tikumība ir, vienmēr ir bijusi un vienmēr būs „pats dārgākais un vērtīgākais pār visu citu” (Moronija 9:9). Par to es liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.