Jūsu brīnišķīgais ceļojums mājup

Šī pieredze, kurā tikko dalījos, man ir kļuvusi par ļoti vērtīgu ceļojumu. Tagad es varu atskatīties uz savu dzīvi un atpazīt vairākus šādus „ceļojumus”, ko laika gaitā esmu veicis. Tajos man ne vienmēr bija jāšķērso kalnu grēdas vai politiskās robežas; dažkārt tie vairāk saistījās ar pārbaudījumu pārvarēšanu vai garīgo izaugsmi. Taču tie visi bija ceļojumi. Es uzskatu, ka katra cilvēka dzīve ir personīgo „ceļojumu stāstu” kolekcija.

Esmu pārliecināts, jūs zināt, ka visās kultūrās valda ceļojumu stāstu pārpilnība. Piemēram, jūs droši vien zināt par Dorotijas un viņas suņa Toto ceļojumu stāstā Burvis no Oza zemes. Dorotija un Toto, viesuļvētras aiznesti, nonāk Oza zemē. Tajā Dorotija uziet neparastu, dzeltenu ķieģeļu ceļu, kurš iezīmē virzienu ceļojumam, kas galu galā aizved viņu mājās.

Tad vēl ir Čārlza Dikensa Ebenīzers Skrūdžs, kura ceļojums norisinās nevis telpā, bet laikā. Tas ir ceļojums viņa paša sirdī, kas palīdz viņam saprast, kādēļ viņš kļuvis tāds, kāds ir, un redzēt, kas ar viņu notiks, ja viņš turpinās būt tikpat savtīgs un nepateicīgs.¹

Viena no lieliskākajām klasiskajām ķīniešu novelēm ir Ceļojums uz Rietumiem. Tā sarakstīta 16. gadsimtā, un tajā skaisti aprakstīti mūka piedzīvojumi un svētceļojums, kurā viņš ar četru draudzīgu tēlu palīdzību ceļo pretī garīgai apgaismībai.

Un tad vēl, protams, ir Bilbo Baginss, mazais, vienkāršais hobits, kurš daudz labprātāk būtu palicis mājās un ēdis savu zupu, taču pēc klauvējiena pie durvīm viņš seko lielā, nezināmā aicinājumam un kopā ar burvi un rūķu saimi dodas pasaulē, lai veiktu bīstamu un ļoti svarīgu misiju.²

Vai mēs gadījumā neesam iemīļojuši šos ceļojumu stāstus, jo ceļotājos saskatām paši sevi? Viņu veiksmes un neveiksmes var palīdzēt atrast mūsu pašu dzīves ceļu. Video, ko redzējām pirms dažām minūtēm, arī parādīja kādu skaistu ceļojuma stāstu. Iespējams, šie stāsti mums atgādina arī par ceļojumu, kas būtu jāzina mums visiem, — ceļojuma stāstu, kurā katram no mums ir svarīga loma.

Šis stāsts ir sācies jau ļoti sen, ilgi pirms Zeme sāka griezties savā orbītā, ilgi pirms saule izpleta savas ugunīgās rokas aukstajā Visumā un ilgi pirms mazas un lielas radības sāka apdzīvot mūsu planētu. Stāsta iesākumā jūs dzīvojāt skaistā un tāltālā vietā.

Lai gan ir daudz kas, ko par pimslaicīgo dzīvi nezinām, šo to mēs tomēr zinām. Mūsu Debesu Tēvs mums ir atklājis, kas Viņš ir, kas esam mēs un par ko mēs varam kļūt.

Šajā pirmajā esamībā jūs bijāt pilnīgi pārliecinātas, ka Dievs ir, jo jūs Viņu redzējāt un dzirdējāt. Jūs pazināt Jēzu Kristu, kuram bija jākļūst par Dieva Jēru. Jūs Viņam ticējāt. Un jūs zinājāt, ka jūsu sūtība neaprobežojas ar palikšanu pirmslaicīgo māju drošībā. Lai cik ļoti jūs bijāt iemīļojušas mūžību, jūs vēlējāties un jums vajadzēja uzsākt šo ceļojumu. Jums vajadzēja doties prom no Tēva skavām, iziet caur aizmirstības priekškaram, iegūt mirstīgo ķermeni, kā arī mācīties un gūt pieredzi, kas, kā cerēts, palīdzēs pilnveidoties, lai jūs varētu kļūt līdzīgākas Debesu Tēvam un varētu atgriezties Viņa klātbūtnē.

Šajā svētajā vietā, dzīvojot starp tiem, kurus pazināt un mīlējāt, jūs noteikti nodarbināja svarīgais jautājums: „Vai es droši atgriezīšos savās debesu mājās”?

Jūs gaidīja tik daudz kas, ko nespēsiet kontrolēt. Laicīgā dzīve dažkārt solījās būt grūta un negaidītu pagriezienu pilna — ceļā jūs gaidītu slimības, dziļas vilšanās, negadījumi un nesaskaņas.

Vai, nespējot atcerēties iepriekšējo esamību un to, ka reiz dzīvojāt kopā ar savu Tēvu Debesīs, jūs joprojām visu laicīgās dzīves trokšņu un traucēkļu vidū atpazītu Viņa balsi?

Gaidāmais ceļojums šķita tik garš un neskaidrs — ļoti riskants.

Tas nešķita viegls, taču jūs zinājāt, ka tas būs visu jūsu pūliņu vērts.

Tur nu jūs stāvējāt, mūžības kraujas malā, raugoties nākotnē ar neaprakstāmu satraukumu un cerībām un, man šķiet, arī zināmām bažām un bailēm.

Galu galā jūs zinājāt, ka Dievs būs taisnīgs un ka Viņa labestība triumfēs. Jūs piedalījāties lielajā debesu sapulcē un zinājāt, ka jūsu Glābējs un Pestītājs Jēzus Kristus nodrošinās ceļu, lai jūs varētu tikt attīrītas no grēka un izglābtas no laicīgās nāves. Jūs ticējāt, ka beigu beigās priecāsieties un dziedāsiet kopā ar debesu kori, slavējot Viņa svēto Vārdu.

Un tā nu jūs dziļi ievilkāt elpu …

Spērāt lielu soli uz priekšu …

Un te nu jūs esat!

Jūs visas, katra no jums esat uzsākušas savu brīnišķīgo ceļojumu atpakaļ uz savām debesu mājām!

Tagad, kad esat šeit uz Zemes, būtu noderīgi sev pavaicāt, kā jums šajā ceļojumā veicas. Vai esat uz pareizā ceļa? Vai jūs kļūstat par tādu cilvēku, par kādu jums bija paredzēts kļūt un par kādu jūs vēlējāties kļūt? Vai jūs veicat izvēles, kas palīdz jums atgriezties pie jūsu Tēva Debesīs?

Viņš nesūtīja jūs šajā ceļojumā, lai jūs pašas uz savu galvu bezmērķīgi klejotu apkārt. Viņš vēlas, lai jūs pārnāktu mājās pie Viņa. Viņš jums ir devis mīlošus vecākus un uzticīgus Baznīcas vadītājus, kā arī karti, kas raksturo apkārtni un apraksta draudus; šī karte parāda, kā jūs varat rast mieru un laimi, un palīdz izplānot atpakaļceļu uz mājām.

Tātad, kur jums meklēt šo karti?

• Svētajos Rakstos.

• Praviešu un apustuļu vārdos.

• Un personīgajās atklāsmēs no Svētā Gara.

Šī karte ir Jēzus Kristus evaņģēlijs, labā vēsts, priekpilnais Kristus mācekļa ceļš. Tie ir baušļi un mūsu Aizstāvja un Padomdevēja piemērs, un Viņš zina ceļu, jo Viņš ir ceļš.³

Karte, saprotams, nesniedz pilnīgi nekādu labumu, ja vien to nestudējat un nepielietojat savā dzīvē. Es aicinu jūs izvirzīt par prioritāti dievvārdu studijas un to pielietošanu savā dzīvē. Atveriet savas sirdis Svētajam Garam, lai Viņš varētu jūs vadīt jūsu dzīves ceļojumā.

Jūsu karte ir pilna ar uzmundrinošiem un pamācošiem vēstījumiem no jūsu Debesu Tēva un Viņa Dēla Jēzus Kristus. Šodien es vēlos dalīties ar jums trijos no šiem vēstījumiem, kas palīdzēs jums veiksmīgi atceļot atpakaļ debesu mājās.

Šajā ceļojumā jūs neesat vienas. Jūsu Debesu Tēvs jūs pazīst. Pat, ja neviens cits jūs nedzird, Viņš jūs dzird. Kad jūs priecājaties taisnīgumā, Viņš priecājas līdz ar jums. Kad jūs apsēdušas likstas, Viņš sēro līdz ar jums.

Debesu Tēva interese par jums nav atkarīga no tā, cik bagātas, skaistas, veselīgas vai gudras esat. Viņš neskatās uz jums tā, kā uz jums skatās pasaule; Viņš redz, kādas jūs esat patiesībā. Viņš uzlūko jūsu sirdi.⁵ Un Viņš jūs mīl⁶, jo jūs esat Viņa bērni.

Mīļās māsas, meklējiet Viņu no visas sirds, un jūs Viņu atradīsiet.⁷

Es jums apsolu — jūs neesat vienas.

Tagad veltiet mirkli, lai paskatītos uz cilvēkiem jums apkārt. Daži no šiem cilvēkiem ir jūsu vadītājas, draudzenes vai ģimenes locekļi. Citus cilvēkus jūs, iespējams, nekad iepriekš neesat redzējušas. Taču visi, kurus ap sevi redzat šajā sapulcē un jebkurā citā vietā tagad vai citkārt, izrādīja drosmi pirmslaicīgajā pasaulē. Iespējams, ka šis vienkāršais, ikdienišķais cilvēks, kurš sēž jums līdzās, ir viens no lieliskajiem cilvēkiem, kuru mīlējāt un apbrīnojāt pirmslaicīgajā pasaulē. Iespējams, jūs pašas esat rādījušas atdarināšanas vērtu piemēru!

Par vienu varat būt pilnīgi drošas — ikviens cilvēks, kuru redzat (neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskajiem uzskatiem, ķermeņa uzbūves vai izskata), ir jūsu ģimenes loceklis. Jaunietei, uz kuru skatāties, ir tas pats Debesu Tēvs, kas jums, un viņa, tāpat kā jūs, devās prom no Viņa mīlošās klātbūtnes, dedzīgi vēloties nākt šajā pasaulē un dzīvot tā, lai kādu dienu varētu pie Viņa atgriezties.

Taču viņa, iespējams, jūtas vientuļa, tāpat kā dažkārt jūtaties jūs. Laiku pa laikam viņa var aizmirst par sava ceļojuma mērķi. Lūdzu, atgādiniet viņai ar vārdiem un rīcību, ka viņa nav viena. Mēs esam šeit, lai cits citam palīdzētu.

Dzīve mēdz būt grūta, un tā var nocietināt sirdis tiktāl, ka daži cilvēki šķiet pavisam nesasniedzami. Daži var būt dusmu pilni. Citi var izsmiet un ņirgāties par tiem, kuri tic mīlošam Dievam. Taču ņemiet vērā: lai gan viņi to vairs neatceras, arī viņi kādreiz vēlējās atgriezties pie sava Tēva Debesīs.

Jūsu pienākumos neietilpst kāda cilvēka pievēršana. Tas ir Svēta Gara darbs. Jūsu uzdevums ir dalīties savā ticībā un nebaidīties. Esiet draudzīgas ar visiem, taču nekad neatkāpieties no saviem standartiem. Stāviet augstu paceltu galvu, jo jūs esat Dieva meitas un Viņš ir jums līdzās!

Vai jūs kādreiz esat domājušas, kādā valodā mēs visi runājām, kad dzīvojām Dieva klātbūtnē? Man ir lielas aizdomas, ka tā bija vācu valoda, kaut gan, man šķiet, neviens to pavisam droši nezina. Taču es zinu, ka pirmsmirstīgajā dzīvē mūsu garu Tēvs mums mācīja universālu valodu — tādu, kas ir spējīga pārvarēt emocionālas, fiziskas un garīgas barjeras.

Šī valoda ir Jēzus Kristus tīrā mīlestība.

Tā ir visvarenākā valoda visā pasaulē.

Kristus mīlestība nav liekuļota mīlestība. Tā nav mīlestība, kuru apliecina ar apsveikuma kartiņām. Tā nav tā mīlestība, kas slavināta popmūzikā un filmās.

Šī mīlestība veicina patiesas rakstura pārmaiņas. Tā var gaisināt naidu un izkliedēt skaudību, dziedēt aizvainojumu un apslāpēt sarūgtinājuma liesmas. Tā var darīt brīnumus.

Mēs kā gari Dieva klātbūtnē apguvām „svarīgākās nodarbības”⁹ mīlestības valodā, un šeit uz Zemes mums ir iespēja pielietot šo valodu un iemācīties to pārvaldīt. Jūs varat zināt, vai vēl arvien mācāties šo mīlestības valodu, izvērtējot, kādi ir jūsu domu un rīcības motīvi.

Ja jūs galvenokārt domājat par to, kādu labumu varēsiet gūt pašas sev, jūsu motivācija ir savtīga un sekla. Tā nav tā valoda, ko jūs gribat iemācīties.

Taču, ja savās domās un rīcībā galvenokārt pievēršaties kalpošanai Dievam un citiem cilvēkiem, ja patiesi vēlaties svētīt un uzmundrināt apkārtējos, tad jūsu sirdī un dzīvē var darboties Kristus tīrās mīlestības spēks. Tā ir valoda, kuru vēlaties apgūt.

Sākot pārvaldīt šo valodu un lietojot to saskarsmē ar citiem, cilvēki jūsos pamanīs kaut ko tādu, kas, iespējams, atmodinās viņos senzaudētu vēlmi meklēt pareizo ceļu savā ceļojumā atpakaļ uz debesu mājām. Galu galā, mīlestības valoda ir arī viņu dzimtā valoda.

Šāds dziļš un paliekošs iespaids piemīt valodai, kas iesniedzas pašos dvēseles dziļumos. Tā ir sapratnes, kalpošanas, uzmundrinājuma, prieka un mierinājuma valoda.

Mācieties izmantot universālo Kristus mīlestības valodu.

Dažkārt mēs kļūstam nepacietīgi saistībā ar to, cik tālu esam tikuši savā ceļojumā, vai ne? Ja jums ir divpadsmit gadu, jūs vēlaties, kaut jums būtu četrpadsmit. Četrpadsmit gados jūs vēlaties, kaut jums būtu astoņpadsmit. Un astoņpadsmit gadu vecumā jūs laiku pa laikam vēlēsieties, kaut jums atkal būtu divpadsmit, lai varētu sākt visu no sākuma.

Jums vienmēr būs, par ko sūdzēties, — kaut kas, kas nenotiek tā, kā jūs to vēlētos. Jūs varat pavadīt savas dienas, skumstot, jūtoties vientuļas, nesaprastas un negribētas. Taču tas nebūs ceļojums, uz kādu cerējāt, un tas nebūs ceļojums, kādā jūs sūtīja Debesu Tēvs. Atcerieties — jūs patiešām esat Dieva meitas!

Paturot prātā iepriekšminēto, es aicinu jūs doties ceļā ar pārliecību un prieku. Jā, ceļā jūs gaida negludumi, pagriezieni un dažkārt pat briesmas. Taču nepievērsieties tām. Tiecieties pēc laimes, ko katrā šī ceļojuma solī jums sagādājis jūsu Debesu Tēvs. Laime nav tikai galamērķis, tas ir arī pats ceļš. Viņš sola mums „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē”.¹¹ Un tieši tāpēc Viņš pavēl „turēt drošu prātu.”

Ja jūs ar prieku izmantosiet karti, ko jūsu mīlošais Tēvs sagatavojis jūsu ceļojumam, tā vadīs jūs uz svētām vietām un jūs piepildīsiet savu dievišķo potenciālu. Jūs pilnveidosieties, kļūstot par tādu Dieva meitu, par kādu cerējāt kļūt.