Tuvināties Dievam

no Septiņdesmitajiem


Terenss M. Vinsons
Mūsu Glābējs vēlas, lai mēs patiesi mīlētu Viņu — tik ļoti, ka vēlētos pieskaņot savu gribu Viņējai.

Reiz mūsu sešgadīgajam mazdēlam Oli, kas sirsnīgi sauc mani par „Poppī”, bija vajadzīgs kaut ko paņemt no automašīnas. Viņa tēvs vēroja viņu no mājām un, kad Oli pietuvojās mašīnai, viņam nezinot, atslēdza automašīnas durvis ar tālvadības pulti un, kad viņš bija pabeidzis savu darāmo, tās atkal aizslēdza. Oli ieskrēja iekšā plati smaidot!

Visi ģimenes locekļi jautāja viņam: „Kā tev izdevās panākt, ka mašīnas durvis atslēdzas un pēc tam atkal aizslēdzas?” Viņš tikai smaidīja.

Mūsu meita (viņa mamma), sacīja: „Varbūt tu spēj to pašu, ko Poppī — varbūt arī tev ir maģiskas spējas, tāpat kā viņam!”

Kad tas notika otrreiz, pēc dažām minūtēm, viņa atbilde un turpmākiem jautājumiem par viņa jaunatklātajām spējām bija šāda: „Tas ir apbrīnojami! Es domāju, tas ir tāpēc, ka Poppī mani mīl un ka viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem un rūpējas par mani!”

Man ir bijusi tā svētība uzzināt patiesi brīnumainas lietas, ko pieredzējuši ticīgi svētie Āfrikā, Papua-Jaungvinejā, Austrālijā, Jaunzēlandē un Klusā okeāna salās. Es piekrītu Oli — es domāju, ka tas notiek tādēļ, ka šie ticīgie ļaudis uztver Debesu Tēvu un Glābēju, tāpat kā Oli uztver mani. Viņi mīl Dievu kā tuvu draugu, un Viņš par viņiem rūpējas.

Šīs baznīcas locekļiem ir tiesības saņemt garīgu liecību, kuru daudzi arī saņem un noslēdz svētu derību sekot Tam Kungam. Tomēr, par spīti tam, daži tuvojas Viņam, bet citi ne. Kurā kategorijā ietilpstat jūs?

Dievam vajadzētu būt mūsu visuma centram — pašam svarīgākajam mūsu dzīvē. Bet vai dažkārt Viņš nav tālu no mūsu sirds domām un vēlmēm? (Skat. Mosijas 5:13.) Ievērojiet, ka būtiskas ir ne vien mūsu sirds domas, bet arī „vēlmes”. Kā mūsu uzvedība un rīcība atspoguļo mūsu godprātīgās vēlmes?

Uzstājoties staba konferencē, mūsu dēls Bens, kuram tolaik bija 16 gadu, uzdeva jautājumu: „Kā jūs justos, ja kāds jums katru nedēļu kaut ko solītu, bet nekad neturētu solījumu?” Viņš turpināja: „Vai mēs nopietni uztveram solījumu, ko dodam, pieņemot Svēto Vakarēdienu un slēdzot derību ievērot Viņa baušļus un vienmēr Viņu atcerēties?”

Tas Kungs dāvā mums vairākas iespējas atcerēties Viņu un Viņa uzturošo spēku. Viena no šīm iespējām, ko pieredzam mēs visi, ir dažādas likstas (skat. Almas 32:6). Atsaucot atmiņā pārbaudījumus, ar kuriem nācies sastapties, man kļūst skaidrs, ka tie ir veicinājuši manu izaugsmi un palīdzējuši kļūt izprotošākam un iejūtīgākam. Tie ir tuvinājuši mani manam Debesu Tēvam un Viņa Dēlam, pateicoties dzidrināšanai caur pieredzēm, kas iespiedušās dziļi manā sirdī.

Tā Kunga vadībai un pamācībām ir izšķiroša nozīme. Viņš palīdzēja uzticīgajam Jareda brālim atrisināt vienu no divām problēmām — Viņš pastāstīja, kā ielaist svaigu gaisu uzticīgi uzbūvētajās baržās (skat. Etera 2:20). Taču jāuzsver, ka Tas Kungs ne vien uz kādu laiku atstāja neatrisinātu gaismas nodrošināšanas problēmu, bet arī paskaidroja, ka Viņš, Tas Kungs, ļaus vaļu triecieniem un pārbaudījumiem, kas nepieciešami, lai šī problēma tiktu atrisināta. Viņš būs Tas, kurš sūtīs vējus, lietu un straumes (skat. Etera 2:23–24).

Kālab lai Viņš to darītu? Un kāpēc Viņš brīdina, lai ikviens no mums vairītos no briesmām, ja Viņš vienkārši varētu tās novērst? Prezidents Vilfords Vudrafs pastāstīja par atgadījumu, kad tika saņēmis garīga rakstura brīdinājumu pārvietot vagonu, kur gulēja kopā ar sievu un bērniem. Pēc īsa brīža viņš redzēja, kā virpuļviesulis paceļ lielu koku, izraujot to ar visām saknēm, un nosviež tieši tur, kur iepriekš bija stāvējis viņa vagons (skat. Teachings of Presidents of the Church: Wilford Woodruff [2004. g.], 47. lpp.).

Abos šajos piemēros laikapstākļi varēja tikt mainīti, lai novērstu briesmas. Taču jēga slēpjas kur citur: tā vietā, lai Pats atrisinātu šo problēmu, Tas Kungs vēlas, lai mēs attīstītu pietiekamu ticību, kas palīdzētu mums uzticēties Viņam un paļauties uz Viņu, risinot savas problēmas. Tā mēs varēsim izjust Viņa mīlestību daudz biežāk, daudz spēcīgāk, daudz nepārprotamāk un daudz personīgāk. Mēs kļūsim vienoti ar Viņu, un mēs varēsim kļūt kā Viņš. Viņa mērķis ir, lai mēs kļūtu kā Viņš. Patiesībā, tā tad arī ir Viņa godība un Viņa darbs (skat. Mozus 1:39).

Reiz kāds mazs puišelis centās izlīdzināt dubļu placi aiz savas mājas, lai varētu paspēlēties ar savām mašīnītēm. Taču tur bija liels akmens, kas traucēja to paveikt. Zēns stūma un vilka no visa spēka, taču, lai cik ļoti viņš pūlētos, akmens neizkustējās ne no vietas.

Tēvs viņu kādu brīdi vēroja, tad pienāca klāt un teica savam dēlam: „Lai izkustinātu tik lielu akmeni kā šis, tev vajag likt lietā visu savu spēku.”

Zēns atbildēja: „Es jau lieku lietā visu savu spēku!”

Viņa tēvs norādīja: „Nē, tā vis nav. Tu vēl neesi licis lietā manu palīdzību!”

Tad viņi kopīgi pieliecās un viegli pārstūma akmeni.

Mana drauga Vaiba Romes tēvs — Papua-Jaungvinejas pirmā staba prezidents — arī bija mācījies grūtos brīžos vērsties pie sava Tēva Debesīs. Viņš, tāpat kā visi viņa ciema iedzīvotāji, varēja pārtikt tikai no paša izaudzētās labības. Kādudien viņš sakūra uguni, lai pirms sēšanas attīrītu savu daļu ciema aramzemes. Taču pirms uguns iedegšanas bija bijis ilgstošs karstums un zāle bija ļoti sausa. Tā nu viņa sakurtā uguns izvērtās par tādu uguni, par kādu iepriekšējā vispārējā konferencē stāstīja mūsu pravietis, prezidents Tomass S. Monsons (skat. „Paklausība nes svētības”, Ensign vai Liahona, 2013. g. maijs, 89.–90. lpp.). Tā sāka pārmesties uz pļavām un krūmiem, līdz, runājot viņa dēla vārdiem, izcēlās „liels uguns nezvērs”. Viņš sāka baiļoties par ciema iedzīvotājiem un to, ka viņi varētu zaudēt savu labību. Ja tā tiktu izpostīta, viņam būtu jāstājas ciema tiesas priekšā. Nespēdams nodzēst uguni saviem spēkiem, viņš atcerējās To Kungu.

Es tagad citēšu viņa dēlu, manu draugu: „Viņš nometās ceļos uz kalna krūmājā un sāka lūgt Debesu Tēvu, lai Viņš apturētu uguni. Pēkšņi virs tās vietas, kur viņš lūdza, parādījās liels, melns mākonis un sāka stipri līt — taču tikai tur, kur dega. Paveroties apkārt, visur pletās skaidras debesis, izņemot vietu, kur plosījās liesmas. Viņš nespēja noticēt, ka Tas Kungs ir atbildējis tik vienkāršam cilvēkam kā viņš, atkal nometās ceļos un raudāja kā bērns. Viņš teica, ka tās bija visjaukākās sajūtas.” (skat. Almas 36:3.)

Mūsu Glābējs vēlas, lai mēs patiesi mīlētu Viņu tik ļoti, ka vēlētos pieskaņot savu gribu Viņējai. Tad mēs varēsim sajust Viņa mīlestību un iepazīt Viņa godību. Tad Viņš varēs mūs svētīt tā, kā to vēlas. Tā tas notika ar Nefiju, Helamana dēlu, kurš sasniedza tādu līmeni, ka Tas Kungs nešaubīgi viņam uzticējās un tādēļ varēja viņu svētīt ar visu, ko viņš Tam lūdza (skat. Helamana 10:4–5).

Jana Martela grāmatas Pī dzīve varonis pauž savas jūtas pret Kristu: „Es nespēju izmest Viņu no galvas. Vēl joprojām nespēju. Es pavadīju veselas trīs dienas, domājot par Viņu. Jo vairāk par Viņu domāju, jo mazāk spēju aizmirst. Un, jo vairāk es par Viņu uzzināju, jo mazāk man gribējās Viņu pamest.” ([2001. g.], 57. lpp.)

Tieši tā jūtos arī es, domājot par Glābēju. Viņš vienmēr ir līdzās, it īpaši svētās vietās un grūtos brīžos, un dažkārt, kad to vismazāk gaidu, es jūtos tā, it kā Viņš uzsistu man uz pleca, atgādinot, ka mani mīl. Es varu atsaukties Viņa mīlestībai savā nepilnīgajā veidā, dodot Viņam savu sirdi (skat. M&D 64:22, 34).

Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem es sēdēju līdzās elderam Džefrijam R. Holandam, kad viņš norīkoja misionārus viņu misijās. Dodoties prom, viņš mani pagaidīja un, uzsākot iet, ar vienu roku apķēra manus plecus. Es atzīmēju, ka viņš jau reiz tā bija rīkojies Austrālijā. Viņš teica: „Tas tāpēc, ka es tevi mīlu!” Un es jutu, ka tā ir patiesība.

Es ticu, ka, ja mums būtu tā privilēģija klātienē pastaigāties kopā ar Glābēju, mēs sajustu, ka Viņš apliek roku mūsu pleciem tādā pat veidā. Un līdzīgi kā mācekļiem, kuri devās uz Emavu, mūsu sirdis „degtu mūsos” (Lūkas 24:32). Šis ir Viņa vēstījums: „Nāciet, tad redzēsit.” (Jāņa 1:39.) Tas ir personīgs, aicinošs un sirsnīgs aicinājums staigāt kopā ar Viņu, kad Viņš aplicis mums Savu roku.

Kaut mēs visi varētu justies tik pārliecināti kā Ēnoss, kā tas atspoguļots viņa nelielās, bet nozīmīgās grāmatas pēdējā pantā: „Un es priecājos par dienu, kad mana mirstīgā miesa tiks ietērpta nemirstībā un stāvēs Viņa priekšā; tad es ar prieku ieraudzīšu Viņa vaigu un Viņš man sacīs: Nāciet pie manis, jūs svētītie, jums ir sagatavota vieta Mana Tēva mājokļos.” (Ēnosa 1:27.)

Pateicoties dažādām pieredzēm un Garam, kurš man tik spēcīgi to apliecinājis, es ar pilnīgu pārliecību liecinu, ka Dievs dzīvo. Es jūtu Viņa mīlestību. Tā ir visjaukākā sajūta. Kaut mēs darītu to, kas nepieciešams, lai pieskaņotu savu gribu Viņējai un patiesi Viņu iemīlētu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.