„Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu”

Prezidents Tomass S. Monsons


Tomass S. Monsons
Mūsu Debesu Tēvs … zina, ka mēs mācāmies, augam un kļūstam stiprāki tad, ja stājamies pretī grūtībām un pārvaram pārbaudījumus, caur kuriem mums jāiziet.

Šovakar es ierakstīšu savā dienasgrāmatā: „Šī bija viena no visiedvesmojošākajām vispārējās konferences sesijām, ko es jebkad esmu apmeklējis. Viss bija lieliski un ļoti garīgi.”

Brāļi un māsas, pirms sešiem mēnešiem, kad tikāmies mūsu vispārējā konferencē, mana mīļā sieva Fransisa gulēja slimnīcā, jo pirms dažām dienām bija pārcietusi briesmīgu kritienu. Maijā, pēc drosmīgas, vairāku nedēļu cīņas, cenšoties atkopties no gūtajām traumām, viņa klusi aizgāja aizsaulē. Tas ir ārkārtīgi smags zaudējums. Mēs apprecējāmies Soltleiksitijas templī 1948. gada 7. oktobrī. Rīt būtu mūsu 65.-tā kāzu gadadiena. Viņa bija mana dzīves mīlestība, mana uzticības persona un pats tuvākais draugs. Teikt, ka man viņas pietrūkst, būtu nepateikt tikpat kā neko.

Šajā konferencē aprit 50 gadu, kopš prezidents Deivids O. Makejs aicināja mani kalpot Divpadsmit apustuļu kvorumā. Visu šo gadu garumā es baudīju nedalītu savas mīļās laulātās draudzenes atbalstu. Viņa nesa neskaitāmus upurus, lai es spētu izpildīt savu aicinājumu. Es nekad netiku dzirdējis, ka viņa būtu žēlojusies — pat, ja man bieži tika prasīts pavadīt dienas un dažkārt pat nedēļas šķirti no viņas un mūsu bērniem. Viņa bija īsts eņģelis.

Es gribētu izteikt pateicību — gan savā, gan visas ģimenes vārdā — par neizmērojamiem mīlestības apliecinājumiem, ko esam saņēmuši kopš Fransisas aiziešanas. No visām pasaules malām ir pienākušas kartiņas un vēstules ar pagodinājumiem manai sievai un līdzjūtības apliecinājumiem mūsu ģimenei. Mēs esam saņēmuši dučiem skaistu ziedu sūtījumu. Mēs esam pateicīgi arī par daudziem ziedojumiem, kas viņas vārdā ieskaitīti vispārējā baznīcas misionāru fondā. Visu mīļās aizgājējas palicēju vārdā es izsaku dziļu pateicību par jūsu laipnajiem un sirsnīgajiem mīlestības apliecinājumiem.

Šajā sāpju un šķiršanās laikā pašu lielāko mierinājumu man ir sniegusi liecība par Jēzus Kristus evaņģēliju un tas, ka zinu — mana dārgā Fransisa joprojām dzīvo. Es zinu, ka šī ir tikai pagaidu atšķirtība. Mēs tikām saistīti Dieva namā, un šo saistīšanu veica cilvēks, kuram ir pilnvaras saistīt gan uz zemes, gan debesīs. Es zinu, ka kādudien mēs atkal būsim kopā, lai nekad vairs netiktu šķirti. Šī apziņa mani stiprina.

Brāļi un māsas, es varu droši apgalvot, ka neviens cilvēks, kas dzīvojis šajā pasaulē, nav bijis pilnīgi brīvs no ciešanām un bēdām, un ikvienā vēstures periodā cilvēce ir piedzīvojusi savu daļu nemiera un posta.

Kad dzīves ceļā gadās kāds skaudrs pagrieziens, mēs izjūtam kārdinājumu vaicāt: „Kādēļ es?” Dažkārt mums šķiet, ka tuneļa galā nav nekādas gaismas, ka naksnīgajai tumsai nesekos saullēkts. Mēs jūtamies vilšanos, sagrautu sapņu, zudušu cerību un izmisuma ieskauti. Mēs pievienojamies Bībelē paustajam lūgumam: „Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā?”1 Mēs jūtamies pamesti, satriekti un vientuļi. Mums ir tieksme skatīt savas personīgās likstas caur sagrozītu pesimisma prizmu. Mēs nepacietīgi pieprasām risinājumu savām problēmām, aizmirstot, ka bieži vien no mums tiek prasīts dievišķais pacietības tikums.

Grūtības, kuras mūs piemeklē, patiesi pārbauda mūsu spēju pastāvēt līdz galam. Mums katram pašam nākas rast atbildi uz pamatjautājumu: „Vai es kritīšu vai turpināšu līdz beigām?” Daži no mums pakrīt, nespējot pacelties pāri savām grūtībām. Turpināt līdz beigām — tas nozīmē pastāvēt ticībā līdz pat savas dzīves galam.

Domājot par lietām, kas var piemeklēt katru no mums, mēs varam piekrist sendienu Ījabam: „Cilvēks ir dzimis ciešanām.”2 Ījabs bija „sirdsskaidrs un taisns” vīrs, kurš „bijās Dieva un vairījās no ļauna”3. Ījabam — šim dievbijīgajam un pārtikušajam vīram — nācās sastapties ar pārbaudījumu, kurš varētu sagraut ikvienu no mums. Zaudējot īpašumus, uzklausot draugu nievas, mokoties ciešanās un sērojot par ģimenes zaudējumu, viņš tika mudināts nolādēt Dievu un mirt.4 Taču viņš pretojās šim kārdinājumam no visas savas cēlās dvēseles dziļumiem, sakot:

„Lūk, debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks.”5

„Es zinu, mans Glābējs ir dzīvs.”6

Ījabs palika uzticīgs. Vai, sastopoties ar mums paredzētajām grūtībām, tāpat rīkosimies arī mēs?

Jūtot tieksmi sagumt zem dzīves skaudrajiem vējiem, atcerēsimies, ka citi ir gājuši šo pašu ceļu, izturējuši un pēc tam pārvarējuši savas likstas.

Baznīcas vēsture šajā evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetā ir pārpilna stāstu par cilvēkiem, kuri cīnījušies ar grūtībām, taču palikuši nelokāmi un drošu prātu stājušies tām pretim. Kā viņi to spējuši? Viņi ir balstījuši savu dzīvi uz Jēzus Kristus evaņģēlija. Tas palīdzēs tikt galā ar visu, kas vien mūs piemeklēs. Mums vēl joprojām nāksies sastapties ar lielām grūtībām, taču mēs spēsim stāties tām pretim paceltu galvu un uzveikt tās.

No sāpju gultas, no asaru slacīta spilvena mūs paceļ un pietuvina debesīm šis dievišķais apliecinājums un dārgais solījums: „Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.”7 Tas sniedz neizmērojamu mierinājumu.

Ceļojot tuvu un tālu pa visu pasauli, lai veiktu ar savu aicinājumu saistītos pienākumus, esmu uzzinājis ļoti daudz, tostarp to, ka bēdas un ciešanas ir universālas. Es nevaru izteikt, kādām sirdssāpēm un bēdām esmu bijis liecinieks, apmeklējot tos, kuri sēro, cīnās ar slimībām, piedzīvo šķiršanos, skumst par neceļos noklīdušu dēlu vai meitu vai cieš no pašu grēka sekām. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, jo mūs var piemeklēt neskaitāmas problēmas. Visa tā starpā ir grūti izcelt kādu vienu, taču, kad vien es domāju par grūtībām, es atminos brāli Bremsu — savu bērnības dienu Svētdienas skolas skolotāju. Viņš bija uzticīgs baznīcas loceklis, vīrs ar zelta sirdi. Viņiem ar sievu Seidiju bija astoņi bērni — vairāki no tiem vienā vecumā ar maniem brāļiem un māsām.

Pēc apprecēšanās mēs ar Fransisu pārcēlāmies uz citu bīskapiju, taču reizēm tikāmies ar brāli un māsu Bremsiem, kā arī citiem viņu ģimenes locekļiem kāzās, bērēs un bīskapijas salidojumos.

1968. gadā brālis Brems zaudēja savu sievu Seidiju. Turpmāko gadu gaitā aizsaulē aizgāja divi no viņa astoņiem bērniem.

Kādudien, aptuveni pirms 13 gadiem, man piezvanīja brāļa Bremsa vecākā mazmeita. Viņa teica, ka vectētiņš esot sagaidījis savu 105.-to dzimšanas dienu. Viņa pastāstīja, ka „viņš dzīvo nelielā aprūpes centrā, kur katru svētdienu tiekas ar visiem ģimenes locekļiem un pasniedz evaņģēlija stundu”. Viņa turpināja, sakot: „Iepriekšējo svētdien vectētiņš paziņoja: „Mani mīļie, šonedēļ es miršu. Vai jūs, lūdzu, varētu piezvanīt Tomijam Monsonam? Viņš zinās, kas jādara.””

Es apciemoju brāli Bremsu jau nākamajā vakarā. Mēs nebijām tikušies labu laiku. Viņš nevarēja dzirdēt, ko saku, jo bija zaudējis dzirdi. Es arī nevarēju uzrakstīt viņam zīmīti, jo viņš bija zaudējis redzi. Man teica, ka ģimenes locekļi sazinās ar viņu, saņemot viņa labās rokas pirkstu un uz kreisās rokas plaukstas uzvelkot tā cilvēka vārdu, kurš ieradies ciemos. Ziņu viņam varēja nodot tikai šādā ceļā. Es sekoju šai procedūrai, saņemot viņa pirkstu un uzvelkot vārdu „T-O-M-I-J-S M-O-N-S-O-N-S” — vārdu, kādā viņš mani vienmēr bija dēvējis. Brālis Brems ļoti nopriecājās, saņēma manas rokas un uzlika tās uz savas galvas. Es sapratu, ka viņš vēlas saņemt priesterības svētību. Man pievienojās šoferis, kurš bija atvedis mani uz aprūpes centru, mēs uzlikām rokas uz brāļa Bremsa galvas un sniedzām svētību, ko viņš tik ļoti vēlējās. No viņa neredzīgajām acīm plūda asaras. Viņš pateicīgi saņēma mūsu abu rokas. Lai gan viņš nespēja dzirdēt mūsu doto svētību, Gars bija spēcīgs, un es esmu pārliecināts, ka viņš jutās iedvesmots, apzinoties, ka mēs esam devuši viņam nepieciešamo svētību. Šis jaukais vīrs vairs neredzēja. Viņš vairs nedzirdēja. Viņš dienu un nakti bija piesaistīts nelielajai aprūpes centra istabiņai. Tomēr viņa smaids un viņa teiktie vārdi, saviļņoja manu sirdi. „Paldies,” viņš teica, „mans Debesu Tēvs ir bijis pret mani ļoti labs.”

Nedēļas laikā, gluži kā brālis Brems bija paredzējis, viņš nomira. Viņš nekad nekavējās pie tā, kā viņam trūka, bet allaž izjuta dziļu pateicību par savām daudzajām svētībām.

Mūsu Debesu Tēvs, kurš dāvā mums tik daudz iepriecinājuma, zina arī, ka mēs mācāmies, augam un kļūstam stiprāki tad, ja stājamies pretī grūtībām un pārvaram pārbaudījumus, caur kuriem mums jāiziet. Mēs apzināmies, ka pienāks laiks, kad mūsu sirds lūzīs, kad mēs sērosim un, iespējams, tiksim pārbaudīti līdz pat galējai robežai. Taču šādas grūtības ļauj mums mainīties uz labu, pārveidot savu dzīvi saskaņā ar to, ko māca mūsu Debesu Tēvs, un kļūt citādiem nekā esam bijuši, kļūt labākiem nekā agrāk, vēl saprotošākiem nekā agrāk, iejūtīgākiem nekā agrāk un ar stiprāku liecību nekā agrāk.

Tam būtu jābūt mūsu mērķim — ne vien izturēt un pastāvēt līdz galam, bet arī kļūt garīgi šķīstākiem, izdzīvojot gan saulainus, gan drūmus brīžus. Ja mums nebūtu jāpārvar nekādas grūtības un jārisina problēmas, mēs paliktu, kādi esam, un tikai nedaudz pietuvotos vai pat nemaz nepietuvotos savam mērķim iegūt mūžīgo dzīvi. Kāds dzejnieks ir paudis līdzīgu domu, izsakoties šādiem vārdiem:

Par lietaskoku kļūt nekad nav viegli,
To rūda aukains vējš un nikni lieti.
Jo tālāk debesis, jo garāks stiepjas tas,
To izturīgu dara vētras varenas.
Kas svelmē, salā, dziļos sniegos aug un nesalūzt,
Starp kokiem un starp cilvēkiem par lietaskoku kļūst.8

Tikai Skolotājs zina mūsu pārbaudījumu, sāpju un ciešanu patiesos dziļumus. Tikai Viņš vienīgais pārbaudījumu brīžos dāvā mūžīgu mieru. Tikai Viņš vienīgais noglāsta mūsu izmocītās dvēseles ar šiem mierinošajiem vārdiem:

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”9

Kā vislabākajos, tā sliktākajos laikos — Viņš allaž ir mums līdzās. Viņš ir apsolījis, ka tā būs vienmēr.

Mani brāļi un māsas, kaut mūsu apņemšanās sekot savam Debesu Tēvam nemazinātos un nezustu līdz ar gadiem vai pārdzīvotajām krīzēm! Mums nevajadzētu gaidīt grūtības, lai par Viņu atcerētos, un mums nevajadzētu tikt nospiestiem pazemības dziļumos, lai izrādītu savu ticību un paļāvību uz Viņu.

Centīsimies vienmēr būt tuvi savam Debesu Tēvam! Lai to paveiktu, mums jālūdz un jāieklausās Viņā katru dienu. Mums Viņš patiesi ir vajadzīgs katru brīdi — vai tie būtu saulaini vai lietaini brīži. Kaut mēs vienmēr atcerētos Viņa solījumu: „Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.”10

Es no visa savas dvēseles spēka liecinu, ka Dievs dzīvo un mīl mūs, ka Viņa Vienpiedzimušais Dēls dzīvoja un mira par mums, un ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir tā spožā gaisma, kas izgaismos mūsu dzīves tumsību. Kaut tā būtu vienmēr, es lūdzu Jēzus Kristus svētajā Vārdā! Āmen.

Rādīt atsauces

  1.  

    1. Jeremijas 8:22.

  2.  

    2. Ījaba 5:7.

  3.  

    3. Ījaba 1:1.

  4.  

    4. Ījaba 2:9.

  5.  

    5. Ījaba 16:19.

  6.  

    6. Ījaba 19:25.

  7.  

    7. Jozuas 1:5.

  8.  

    8. Douglas Malloch, „Good Timber”, citāts no Sterling W. Sill, Making the Most of Yourself (1971. g.), 23. lpp.

  9.  

    9. Mateja 11:28–30.

  10.  

    10. Jozuas 1:5.