Kā sadauzīts trauks

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Džefrijs R. Holands
Kā vislabāk rīkoties, ja jūs vai jūsu mīļie saskaras ar garīga vai emocionāla rakstura traucējumiem?

Apustulis Pēteris rakstīja, ka Jēzus Kristus mācekļiem jābūt līdzcietīgiem citam pret citu.1 Turpinot šajā garā, es vēlos uzrunāt tos, kuri cieš no kādas garīgas slimības vai emocionālas dabas traucējumiem — neatkarīgi no tā, vai šī saslimšana ir pavisam viegla vai smaga, pārejoša vai tāda, ar ko jārēķinās visu savu dzīvi. Mēs varam vienīgi nojaust, cik komplicēti ir šie jautājumi, dzirdot profesionāļus runājam par neirozi un psihozi, par ģenētisku predispozīciju un hromosomu defektiem, par bipolāriem traucējumiem, paranoju un šizofrēniju. Lai arī cik mulsinoši tas viss būtu, šīs grūtības ir daļa no laicīgās dzīves realitātes un par tām nevajadzētu kaunēties vairāk nekā par to, ka ciešam no augsta asinsspiediena vai mums pēkšņi atklāts ļaundabīgs vēzis.

Tiecoties pēc zināma miera un izpratnes šo sarežģīto jautājumu sakarā, svarīgi paturēt prātā, ka mēs šobrīd dzīvojam un paši izvēlējāmies dzīvot kritušā pasaulē, kur dievišķā nolūkā atkal un atkal tiek pārbaudīts, cik dievbijīgi cenšamies būt. Runājot par Dieva ieceri, vislielāko mierinājumu sniedz tas, ka mums tika apsolīts Glābējs — Pestītājs, kurš, pateicoties Viņam izrādītajai ticībai, palīdzēs mums triumfēt pār visiem dzīves izaicinājumiem un pārbaudījumiem, kaut arī Tēvam, kurš sūtīja Savu Dēlu, un Dēlam, kurš nāca šajā pasaulē, par to nāktos maksāt neizmērojamu cenu. Vienīgi tad, ja mēs pienācīgi novērtēsim šo dievišķo mīlestību, mūsu ciešanas sāks šķist panesamas, vēlāk — saprotamas, un beigu beigās — izpērkošas.

Ļaujiet man novirzīties no manis minētajām, reti sastopamajām slimībām, lai pievērstos klīniskas depresijas jeb, ierastāk, depresijas tēmai. Pieminot to, es nerunāju par melnajām dienām, nodokļu apmaksu termiņiem vai citiem nepatīkamiem brīžiem, ar ko saskaramies mēs visi. Katrs no mums laiku pa laikam jūtas noraizējies vai nomākts. Mormona Grāmatā teikts, ka Amons un viņa brāļi grūtā brīdī jutās ļoti nomākti2, un tā var gadīties katram no mums. Šodien es runāju par kaut ko daudz nopietnāku — par tik smagām ciešanām, ka tās būtiski ierobežo cilvēka spēju pilnvērtīgi funkcionēt, par tik lielu emocionālu bezdibeni, ka neviens, kas apzinās šīs problēmas nopietnību, neteiks, ka saslimšanas upuris varētu tikt no tās vaļā, vienkārši iztaisnojot muguru un domājot pozitīvāk (kaut arī es esmu dedzīgs iztaisnotu muguru un pozitīvas domāšanas aizstāvis).

Nē, šis drūmais prāta un gara stāvoklis ir kas vairāk par mazdūšību. Es esmu redzējis, kā tas pārņem gluži vai eņģelisku vīrieti, kas zaudējis savu mīļoto dzīvesbiedri, kurai bija piecdesmit gadu. Esmu redzējis jaunās māmiņas, kuras pārņem šīs emocijas, kas maigi nodēvētas par „pēcdzemdību skumjām”. Esmu redzējis, kā tas satriec centīgus studentus, kara veterānus un vecmāmiņas, kuras satraucas par savu pieaugušo bērnu labklājību.

Un es esmu redzējis, kā tas pārņem jaunos tēvus, kuri cenšas apgādāt savu ģimeni. Runājot par to, reiz es, pats sev par šausmām, nonācu šādā stāvoklī. Kādā mūsu laulības dzīves periodā, kad satraukumam par finansēm pievienojās milzīgs nogurums, mani pārsteidza pavisam negaidīts un nenoliedzams emocionāls trieciens. Pateicoties Dieva žēlastībai un savas ģimenes mīlestībai, es turpināju darboties un strādāt, taču pat pēc visiem šiem gadiem arvien vēl jūtu dziļu līdzjūtību pret ikvienu, kurš cīnās ar daudz nopietnāku vai hroniskāku nomāktību nekā tolaik es. Tā vai citādi, mēs visi esam smēlušies drosmi no tiem, kuri, pravieša Džozefa vārdiem sakot, „izstaigājuši … un izzinājuši vistumšākos bezdibeņus”3, tos pārvarot. Starp šiem cilvēkiem ir tādi dižvīri kā Abrahams Linkolns, Vinstons Čērčils un elders Džordžs Alberts Smits, kurš bija viens no lēnprātīgākajiem un Kristum līdzīgākajiem šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta vīriem un cīnījās ar periodiskiem depresijas uzplūdiem, kas beidzās tikai dažus gadus pirms viņš kļuva par astoto, visu iemīļoto Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas pravieti un prezidentu.

Tad nu, kā vislabāk rīkoties, ja jūs vai jūsu mīļie saskaras ar garīga vai emocionāla rakstura traucējumiem? Galvenais — nekad nezaudējiet ticību savam Debesu Tēvam, kurš jūs mīl vairāk nekā jūs spējat aptvert. Kā pagājušo sestdien prezidents Monsons aizkustinoši teica Palīdzības biedrības māsām: „Šī mīlestība nekad nemainās. … Jūs to varat sajust, neatkarīgi no tā, vai jūtaties skumjas vai laimīgas, mazdūšīgas vai cerīgas. Dievs jūs mīl, neatkarīgi no tā, vai jūs jūtaties to pelnījušas vai ne. Viņa mīlestība pastāv vienmēr.”4 Nekad nešaubieties par to, un nekad nenocietiniet savu sirdi. Uzticīgi turpiniet laika pārbaudi izturējušas nodarbes, kas ieaicina jūsu dzīvē Tā Kunga Svēto Garu. Meklējiet padomu no tiem, kuriem dotas jūsu garīgās labklājības atslēgas. Prasiet un turiet augstā vērtē priesterības svētības. Katru nedēļu pieņemiet Svēto Vakarēdienu un stingri turieties pie Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas solījumiem attiecībā uz personīgo pilnveidi. Ticiet brīnumiem. Es esmu pieredzējis ļoti daudz brīnumu pat tad, kad viss norādījis uz to, ka nav vairs nekādu cerību. Cerība nezūd nekad. Ja jums šķiet, ka brīnumi nenotiek tik drīz vai tieši tā, kā sagaidāt, ja jums šķiet, ka to nav, atcerieties paša Glābēja mokpilno piemēru — ja rūgtais biķeris netiek paņemts projām, tad dzeriet to un esiet stipri, cerot uz laimīgāku nākotni.5

Visiem spēkiem cenšoties novērst šo saslimšanu, kad vien iespējams pievērsiet uzmanību saviem un citu stresa līmeņa rādītājiem, lai varētu palīdzēt. Tāpat kā ar automašīnu, modri sekojiet līdzi tam, lai netiktu pārsniegta pieļaujamā temperatūra un ātrums un lai bākā nebeigtos degviela. Saskaroties ar depresiju, kas radusies spēku izsīkuma dēļ, veiciet nepieciešamos pielāgojumus. Nogurums ir mūsu visu kopīgais ienaidnieks, tāpēc samaziniet savus apgriezienus, atpūtieties, atjaunojieties un uzpildieties. Ārsti saka, ka, ja mēs neatvēlēsim laiku veselības uzturēšanai, tad pavisam noteikti pēc kāda laika būsim spiesti pavadīt laiku slimojot.

Ja stāvoklis pasliktinās, meklējiet palīdzību, vēršoties pie cienījamiem cilvēkiem ar atbilstošu izglītību, profesionālajām iemaņām un krietnām vērtībām. Atklāti pastāstiet par savu slimības vēsturi un grūtībām. Ar lūgšanu sirdī atbildīgi apsveriet viņu sniegtos padomus un ieteiktos risinājumus. Ja jums būtu apendicīts, Dievs gribētu, lai jūs lūgtu priesterības svētību un vērstos pēc labākās, jums pieejamās medicīniskās aprūpes. Tāpat arī ar emocionāla rakstura traucējumiem. Mūsu Tēvs Debesīs gaida, lai mēs izmantotu visas brīnišķīgās dāvanas, kuras Viņš mums devis šajā lieliskajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā.

Ja jūs pašu moka šī saslimšana vai jūs aprūpējat kādu slimnieku, nezaudējiet drosmi šī grūtā uzdevuma priekšā. Nedomājiet, ka varat vērst par labu pilnīgi visu, taču centieties vērst par labu visu, ko varat. Pat, ja tās ir tikai pavisam nelielas uzvaras, esiet pateicīgi par tām un esiet pacietīgi. Svētajos Rakstos Tas Kungs neskaitāmas reizes pavēl cilvēkiem „stāvēt klusu” vai „būt rāmiem” un gaidīt.6 Pacietīga pastāvēšana grūtos brīžos ir daļa no mūsu laicīgās izglītošanās.

Aprūpētāji, savos uzcītīgajos pūliņos palīdzēt slimajiem, nesagraujiet paši savu veselību! Esiet gudri šajās lietās. Neskrieniet ātrāk, kā spējat.7 Lai arī ko jūs spējat vai nespējat otram sniegt, jūs varat lūgt par viņu un dāvāt „neviltotu mīlestību”8. „Žēlsirdība pacieš daudz, un ir laipna;{nb]… [tā] panes visu, … cer uz visu, iztur visu. Žēlsirdība nekad nebeidzas.”9

Atcerēsimies arī, ka, par spīti jebkurai slimībai vai smagiem izaicinājumiem, dzīvē joprojām ir daudz kā tāda, uz ko cerēt un par ko būt pateicīgiem. Mēs esam kas bezgaldaudz vairāk par mūsu ierobežojumiem un grūtībām! Stefānija Klārka Nelsone ar savu ģimeni ir bijuši mūsu draugi jau vairāk nekā 30 gadus. 2008. gada 16. augustā Stefānija un viņas vīrs Kristiāns cieta lidmašīnas avārijā, kuras laikā izcēlās ugunsgrēks. Viņa guva tik briesmīgus apdegumus, ka tad, kad ģimenes locekļi ieradās, lai atpazītu cietušos, viņu varēja atpazīt tikai pēc krāsotajiem kāju nagiem. Nebija gandrīz nekādu izredžu, ka Stefānija varētu izdzīvot. Pēc trim mēnešiem, ko Stefānija pavadīja dziļā komā, viņa pamodās un ieraudzīja, kas noticis. Tā rezultātā viņa guva emocionālu traumu un nonāca smagā depresijā. Stefānijai tobrīd bija četri bērni, kuri vēl nebija sasnieguši septiņu gadu vecumu, un viņa nevēlējās, lai viņas bērni viņu redzētu. Viņa domāja, ka labāk būtu nomirt. „Es domāju, ka būtu vieglāk,” Stefānija teica pie manis birojā, „ja viņi vienkārši mani aizmirstu un es klusiņām pazustu no viņu dzīves”.

Taču Stefānijai par mūžīgu pagodinājumu jāsaka, ka pateicoties viņas vīra, viņas ģimenes locekļu un četru skaisto bērnu lūgšanām un piektajam bērniņam, kurš Nelsoniem piedzima tikai pirms 18 mēnešiem, Stefānija spēja izkļūt no pašiznīcības bezdibeņa, kļūstot par vienu no populārākajām māmiņām domātu emuāru autorēm visā valstī, kura atklāti paziņo četriem miljoniem emuāra sekotāju, ka viņas „dievišķais nolūks” šajā dzīvē ir būt par māti un priecāties par katru dienu, kura viņai atvēlēta šajā skaistajā pasaulē.

Mani brāļi un māsas, lai vai kādas būtu jūsu grūtības — vai tās garīgas, emocionālas, fiziskas vai cita rakstura — neatsakieties no šīs vērtīgās dzīves, cenšoties to izbeigt! Paļaujieties uz Dievu. Tverieties pie Viņa mīlestības. Atcerieties, ka kādudien jūs gaida spoža rītausma, kas kliedēs visas laicīgās dzīves ēnas. Kaut arī var gadīties tādi brīži, kad, psalmista vārdiem runājot, jūtamies „kā sadauzīts trauks”10, mēs nedrīkstam aizmirst, ka šis trauks ir dievišķa podnieka rokās. Iedragāts prāts var tikt dziedināts tāpat kā lauzti kauli vai lauzta sirds. Kamēr Dievs darbojas, lai dziedinātu, mēs, pārējie, varam palīdzēt, izrādot žēlastību, atturoties no tiesāšanas un izturoties laipni.

Es liecinu par svēto Augšāmcelšanos, šo neaprakstāmo un fundamentālo Tā Kunga Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas dāvanu! Es pievienojos apustuļa Pāvila liecībai, ka tas, kas sēts iznīcībā, kādudien tiks uzmodināts neiznīcībā, un tas, kas sēts nespēkā, galu galā tiks uzmodināts spēkā.11 Es liecinu, ka pienāks diena, kad mūsu mīļie, kuri laicīgajā dzīvē cieta no dažādiem ierobežojumiem, stāvēs mūsu priekšā visā savā godībā un diženumā, ar apbrīnojami nevainojamu ķermeni un saprātu. Cik gan tas būs saviļņojošs brīdis! Es nezinu, par ko mēs priecāsimies vairāk — vai par to, ka mums ļauts pieredzēt šo brīnumu, vai par to, ka viņi visbeidzot ir tik nevainojami un brīvi12. Es lūdzu par to, kaut līdz tam brīdim, kad mēs visi pieredzēsim šo Kristus visaptverošo dāvanu, mēs dzīvotu ar ticību, tvertos pie cerības un izrādītu cits pret citu līdzjūtību13. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. 1. Pētera 3:8.

  2.  

    2. Skat. Almas 26:27; skat. arī Almas 56:16.

  3.  

    3. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 266. lpp.

  4.  

    4. Tomass S. Monsons „Mēs nekad neesam vieni”, Palīdzības biedrības vispārējā sanāksme, 2013. g. 28. sept.

  5.  

    5. Skat. Mateja 26:39.

  6.  

    6. Skat., piemēram, Psalmi 4:5; Mācība un Derības 101:16.

  7.  

    7. Skat. Mosijas 4:27.

  8.  

    8. Mācība un Derības 121:41.

  9.  

    9. 1. korintiešiem 13:4, 7–8, uzsvērums pievienots; skat. arī Moronija 7:45–46.

  10.  

    10. Psalmi 31:13.

  11.  

    11. Skat. 1. korintiešiem 15:42–43.

  12.  

    12. „Free at Last”, American Negro Songs: 230 Folk Songs and Spirituals, Religious and Secular, apkopojis John W. Work (1998. g.), 197. lpp.

  13.  

    13. 1. Pētera 3:8.