2010–2019
Raugies uz priekšu un tici
Oktobris 2013


Raugies uz priekšu un tici!

Tam Kungam nav tik svarīgi, ko mēs esam paveikuši vai kur bijuši; daudz būtiskāk ir tas, kurp mēs vēlamies doties.

Kad biju mazs zēns un strādāju uz lauka kopā ar savu mammu, viņa man iemācīja vienu no vissvarīgākajām mācībām manā dzīvē. Bija vēls rīts, saule bija pašā zenītā un man šķita, ka mēs kaplējam jau ļoti ilgi. Es atskatījos uz to, ko bijām paveikuši, un teicu savai mammai: „Paskaties, ko mēs esam paveikuši!” Mamma neatbildēja. Domājot, ka viņa nav sadzirdējusi, es atkārtoju to, ko tiku teicis, nedaudz skaļāk. Viņa joprojām neatbildēja. Es pacēlu balsi, atkārtojot vēlreiz. Visbeidzot viņa pagriezās pret mani un teica: „Edvard, nekad neskaties atpakaļ! Skaties uz to, kas mums vēl jāizdara.”

Mani dārgie brāļi un māsas, derība, ko slēdzām ar To Kungu, kristoties, ka stāvēsim kā „Dieva liecinieki visos laikos, visās lietās, un visās vietās” (Mosijas 18:9), ir saistības visa mūža garumā. Prezidents Dīters F. Uhtdorfs ir teicis: „Tie, kas iekāpuši kristību ūdeņos un saņēmuši Svētā Gara dāvanu, ir spēruši kāju uz māceklības takas, un no viņiem tiek prasīts, lai viņi neatlaidīgi un pilnīgi turpinātu iet mūsu Glābēja pēdās.” („Saints for All Seasons”, Ensign vai Liahona, 2013. g. sept., 5. lpp.) Tas Kungs aicina mūs caur Saviem kalpiem dažādos aicinājumos, kurus mēs pieņemam ar pilnīgu nodošanos. Kad tiekam atbrīvoti no aicinājuma un tiekam aicināti kādā citā uzdevumā, mēs to ar prieku pieņemam, zinot — tāpat kā to zināja mūsu priekšgājēji —, ka, „kalpojot Tam Kungam, nav svarīgi, kur tu kalpo, bet gan — kā tu kalpo.” (J. Reuben Clark Jr., Conference Report, 1951. g. apr., 154. lpp.)

Tā nu, ja staba prezidents vai bīskaps tiek atbrīvots no aicinājuma, viņš pieņemt to ar prieku un, tiekot aicināts kalpot jebkādā citā veidā, ko Tas Kungs caur Saviem kalpiem „uzskatīs par vajadzīgu” (Mosijas 3:19), nenonāk savas līdzšinējās pieredzes ēnā, nelūkojas atpakaļ un nedomā, ka ir gana kalpojis. Viņš „nepiekūst labu darīdams”, jo zina, ka „ieliek liela darba pamatu”, paturot prātā skaidru vīziju, ka šie centieni svētīs līdzcilvēkus uz mūžu mūžiem. Tādējādi „no mazām lietām rodas tas, kas ir liels” (M&D 64:33).

Mums visiem vajadzētu „dedzīgi [nodoties] labai lietai un [daudz ko darīt] pašiem pēc savas brīvas gribas, un [īstenot] daudz taisnīguma” (M&D 58:27).

Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma saka: „Pagātne ir domāta, lai no tās mācītos, nevis lai turpinātu tajā dzīvot. Mēs atskatāmies pagātnē, lai savāktu ogles no gaišākajām dzīves pieredzēm, nevis apkrautos ar pelniem. Un, kad esam iemācījušies to, ko mums nepieciešams apgūt, un paņēmuši līdzi labāko no tā, ko esam piedzīvojuši, mēs veramies nākotnē, paturot prātā, ka ticība allaž pievēršas nākamībai.” („The Best Is Yet to Be”, Ensign, 2010. g. janv., 24. lpp. vai Liahona, 2010. g. janv., 18. lpp.)

Kaut manas mammas mācība par raudzīšanos uz priekšu attiecās uz nezālēm, kas auga mūsu acu priekšā, to nevar salīdzināt ar to, kam gāja cauri agrīnie svētie. Šo pieredzi ļoti trāpīgi aprakstījis elders Džozefs B. Virtlins: „1846. gadā vairāk nekā desmit tūkstoši [cilvēku] atstāja [Navū] pilsētu, kas tika uzcelta Misisipi upes krastos. Ticot pravietiskajiem vadītājiem, šie agrīnie baznīcas locekļi atstāja savu „skaisto pilsētu” un devās uz Amerikas mežonīgajiem rietumiem. Viņi īsti nezināja, kurp dodas, cik daudz jūdžu vēl jānoiet, cik ilgs būs viņu ceļojums vai kas tos sagaida. Taču viņi zināja, ka tos vada Tas Kungs un Viņa kalpi.” („Faith of Our Fathers”, Ensign, 1996. g. maijs, 33. lpp.)

Viņi zināja, kā tas ir — raudzīties uz priekšu un ticēt. Daži no šiem baznīcas locekļiem bija klāt, kad vairāk nekā pirms pusotras desmitgades tika saņemta atklāsme:

„Jo patiesi Es saku jums, svētīts ir tas, kurš tur Manas pavēles, vai dzīvē, vai nāvē, un tā kas ir uzticīgs bēdās, tā alga būs lielāka debesu valstībā.

Jūs nevarat ieraudzīt ar savām miesīgajām acīm šinī laikā jūsu Dieva nodomu attiecībā uz tām lietām, kas nāks vēlāk un godību, kas sekos pēc daudzām bēdām.” (M&D 58:2–3.)

Arī mēs varam raudzīties nākotnē un ticēt. Mēs varam pieņemt mūsu Kunga aicinājumu. Viņš ar pavērtām rokām aicina:

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.

Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja 11:28–30.)

Mūsu dārgais pravietis prezidents Tomass S. Monsons, viņa padomnieki un Divpadsmit apustuļu kvorums ir aicinājis mūs visus piedalīties glābšanas darbā. Jaunpievērstajiem, jauniešiem, jaunajiem pieaugušajiem, pensionāriem un pilnlaika misionāriem būtu līdzvērtīgi jāiesaistās glābšanas darba pasteidzināšanā.

Prezidents Boids K. Pekers no Divpadsmit apustuļu kvoruma reiz apmeklēja vēršu pajūgu vilkšanas sacensības, pēc kurām nāca klajā ar līdzību. Stāstot par šo pieredzi, viņš teica: „Koka kamanas kopā ar tajās iekrautajiem cementa blokiem svēra desmittūkstoš mārciņu (4535 kg) — piecas tonnas. … Vēršiem bija jāaizvelk šīs kamanas trīs pēdu (91 cm) attālumā. … Es ievēroju kādu augumā saderīgu, milzīgu, raibu, zilpelēku dzīvnieku pāri … lielus, zilus vēršus no iepriekšējām sezonām.”

Runājot par sacensību iznākumu, viņš teica: „Komandas tika izslēgtas viena pēc otras. … Un lielie, zilie vērši neguva godalgotu vietu! Mazs, neizteiksmīgs un auguma ziņā nesaderīgs dzīvnieku pāris aizvilka kamanas visas trīs reizes.”

Tad viņam kāds izskaidroja, kāds ir šo pārsteidzošo rezultātu iemesls: „Lielie, zilie vērši bija lielāki, spēcīgāki un saderīgāki pēc auguma nekā otra komanda. Taču mazie vērši labāk sastrādājās un darbojās saskanīgāk. Viņi izkustināja kamanas reizē. Abi dzīvnieki rāvās uz priekšu vienā un tajā pašā brīdī, un viņu spēks izkustināja vezumu.” („Equally Yoked Together”, Teaching Seminary: Preservice Readings [2004. g.], 30. lpp.)

Raugoties nākotnē un ticot, mums glābšanas darba pasteidzināšanā nepieciešams līdzīgs komandas darbs, lai aicinātu citus nākt pie Kristus. Mums, savu individuālo spēju robežās, vajadzētu sekot prezidenta Dītera F. Uhtdorfa padomam — būt vienotiem un atbalstīt citam citu, izejot no savām pozīcijām”. („Lift Where You Stand”, Ensign vai Liahona, 2008. g. nov., 56. lpp.) Mēs varam pilnībā atklāt savu potenciālu gluži kā novērojis elders L. Toms Perijs no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Kad es apceļoju draudzes visā pasaulē, es apbrīnoju visu labo, kas tur notiek. Tomēr es nekad neesmu sajutis, ka mēs kā cilvēki būtu īstenojuši savu patieso potenciālu. Es jūtu, ka mēs ne vienmēr strādājam vienoti, vēl arvien esam pārāk ieinteresēti gūt personīgus pagodinājumus un panākumus, izrādot pārāk maz intereses par kopējo mērķi — celt Dieva valstību.” („United in Building the Kingdom of God”, Ensign, 1987. g. maijs, 35. lpp.)

Kaut mēs visi vienotos kopīgā mērķī „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus gr. 1:39)!

Mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, kurš redz visu no sākuma līdz galam, lieliski apzinoties ceļu, kuru Viņam nāksies mērot līdz Ģetzemanei un Golgātai, paziņoja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lūkas 9:62.) Tam Kungam nav tik svarīgi, ko mēs esam paveikuši vai kur bijuši; daudz būtiskāk ir tas, kurp mēs vēlamies doties.

Pravietis Džozefs Smits ir mācījis mums mūsu galvenos principus: „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu — ka viņš nomira, tika apbedīts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, ir tikai papildinājums.” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits [2010. g.], 50. lpp.)

Es liecinu, ka, sekojot mūsu Glābēja Jēzus Kristus piemēram un paceļot savu roku ar nolūku strādāt, atbalstot mūsu mīļo pravieti, prezidentu Tomasu S. Monsonu, mēs iegūsim mieru, prieku un mierinājumu un „ēdīsim Ciānas zemes labumus šajās pēdējās dienās” (M&D 64:34). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.